Rekordlidojums – 197.85 km
Stāsts par 30.04.2020 lidojumu.
(Padoms: ja lasi uz mobilā telefona šo rakstu, tad sagriez telefonu horizontālajā ainavas režīmā - tā labāk bildes tekstā ieformatēsies!)
Jāsāk ar sausiem faktiem, kas šajā dienā tika izdarīts.
Nostartēju plkst. 11:01 un lidoju līdz plkst. 19:07 gaisā pavadot 8 stundas un 5 minūtes. Tas varētu būt ilgākais Latvijas pilotu lidojums līdzenumos un trešais ilgākais kopumā. Neesmu pavisam pārliecināts, jo statistika oficiāli par lidojumu ilgumu netiek uzskaitīta, bet pētot šo faktu atradu tikai divus ilgākus lidojumus - Kārlim Jaunpetrovičam lidojot Alpu kalnos. Varbūt citi var apstiprināt vai palabot. (Labojums: 2017. gadā viens pilots nolidoja 8 stundas, 11 min)
Brīvā distance - tika pārspēts iepriekšējais rekords Latvijas un Pasaules kategorijā, nolidojot 175.2 km.
Distance ar 3 pagrieziena punktiem - tika nolidots 197.85 km, pārspējot rekordu Latvijas kategorijā. Šie iepriekšminētie rekordi Latvijas kategorijā bija nepārspēti kopš 2008. gada.
Distance līdz deklarētam mērķim: tika sasniegts mērķis 173.2 km attālumā, kas ir rekords Latvijas un Pasaules kategorijā.*
Diemžēl, šie godīgi nolidotie rekordi netiks oficiāli skaitīti, jo ķīnieši sataisīja kaut kādus sūdus. Grūti aptvert šo jocīgo notikumu ķēdīti, bet tā diemžēl ir.
*Ņemot vērā, ka rekordi netiek skaitīti ārkārtas stāvokļa ietvaros, protams, deklarētais mērķis, kas tika sasniegts un bija savas dienas uzdevumā, netika nosūtīts, bet koordinātes dažādiem uzdevumiem, dienām un vējiem tika sagatavotas jau ziemā, lai pārspētu rekordu.
Jāpiebilst, ka šajā dienā labi pastrādāja arī Ivars Šļivka, pārspējot distanci ar atgriešanos un FAI trīstūra distanci Latvijas kategorjā, lidojot savu 116.68 km trīstūri. Sanāk ka vienā dienā, ar diviem lidojumiem tika pārspēti 7 no 10 iespējamajiem brīvā lidojuma distances rekordiem, starp Latvijas pilotiem.
Turpinājumā vairāk par dienas ritējumu, redzējumu no mana skata punkta.
Plāni šajai rekordu dienai sākās jau iepriekšējā dienā. Lidojām Druvā un kārtējo reizi nostartēju pirmais. Es laikam esmu kļuvis par de facto testa trusīti, bet es nesūdzos, jo ir iespēja startēt, kad pēc manām domām ir pareizais laiks. Un man patīk startēt laicīgi. Nesanāk tik augstu uzvinčoties, taču, kamēr nākošais pilots - Lauris jau uzvinčojas līdz pat mākoņiem, tikmēr es ar termāli esmu ticis tādā pašā augstumā. Pirmo reizi izdevās lidot XC divatā un par spīti tam, ka brīžiem uz visām pusēm bija apmācies un lija/sniga, nolidojām virs 2 stundām un 35 km uz Lietuvas pusi, bet atpakaļceļā iesprūdām vējā/brāzmās/mākoņu segā. Atgriežoties pie mašīnas rodas jautājums - vai lidot vēl. Es saku, ka jāpataupa spēki rītdienai – bija prognezes ļoti labiem laika apstākļiem visas dienas garumā, un tā arī bija.
No rīta pa ceļam skatāmies svaigākās prognozes vējam u.c. parametriem. Diena tāda, ka varētu lidot gan trijstūri, gan taisnu distanci. Pa vējam nesanāks lidot tāpat, jo tas pūš virzienā uz Rīgas gaisa telpu. Es izvēlos nemainīt savu ierīcē sagatavoto uzdevumu: Krustpils – Ērgļi (gaisa telpas stūris) – Ainaži (līdz robežai). Mans pamatojums – “Es šodien gribu nolidot lielus kilometrus.”
Ierodamies Krustpils lidlaukā un priekšā mūs sagaida tikai viens pilots. Mākoņi vēl izskatās zemi, bet man jau šķiet laiks startēt, tāpēc operatīvi pabeidzu gatavoties un, kā esmu sagatavojies, arī vinča ir ieradusies un gatava, tādēļ, protams, atkal pirmais - laižu gaisā.
Vinčo Māris Vancāns un interesanti, ka piecus no sešiem maniem garākajiem lidojumiem vinčojis ir tieši viņš - tai skaitā arī manu pirmo 100 km maršrutu. Veiksmīga vinčošana, pareizais laiks un vieta - varbūt gan, gan.
Atkabinos no vinčas, sakārtoju atkabi kokonā zem kokpita - tā, lai savā ofisā viss ir perfekti un darbs var sākties. Ielidoju dziļāk pretvējā, jo mākonis parāda tuvāko termāli. Tas nostrādā, bet mākoņu bāze vēl tikai ir ap 870 metriem virs zemes un termāļi vēl nav tik stabili. Līdz ar to, lidojuma pirmajā daļā uzmanīgi lecu no mākoņa uz mākoni un lidot pavējā sanāk vairāk, kā gribētos. Tas nozīmē, ka vēlāk sanāks nedaudz vairāk pretvējš, lai aplidotu Rīgas 910m gaisa telpas stūri, kas ir ap Ērgļiem. Pirmajā planējumā jau laicīgi uzvelku biezos dūraiņus, jūtu, ka būs auksti. No iepriekšējiem lidojumiem esmu iemācījies sev atgādināt spaidīt rokas dūrēs, lai sildītos - to sāku darīt jau pašā sākumā. Ja sev neatgādinu, tad par to atceros tikai tad, kad rokas jau ir tik ļoti atsalušas, ka ir nejūtīgas, jo visu laiku darbības un domas ir aizņemtas ar lidojumu - termāļa maksimāli efektīvu apstrādāšanu, saprast, kur ir labākā trajektorija nākošajam planējumam, strādāt pie maksimāli efektīva planējuma, gaisa telpas navigācija, apkārtējo zīmju novērošana, nosēšanas opciju apzināšana plānam C u.t.t.
Nākamreiz, kad atgriežos pie bāzes, tā pacēlusies jau nedaudz vairāk par 1km virs zemes. Sanāk divas reizes šķērsot Daugavu, nogriežot Daugavas loku, kas tek gar Pļaviņām. Manuprāt, skaistākā vieta Krustpils tuvumā, vērojot no gaisa. Tur Daugava izskatās, kā mazs strautiņš, ko varētu izbrist ar kājām, bet tad redzot mazās mājas vai fūres uz šosejas, saproti, ka tā nav un patiesībā tā ir 250 - 350 metrus plata, iespaidīga upe. Paspēju pa ceļam novērtēt šo skaisto ainavu un tālāk maršrutu turpinu vairāk uz austrumiem – pretvējā, lai aplidotu gaisa telpu. Vēl nedaudz pa gabalu redzu Mežezeru un atceros no iepriekšējā gada, kā mums tur pilotiem izveidojās sastrēgums - Latvijā, lidojot XC, tā ir reta parādība, bet tagad šī vieta asociējas ar to.
Nedaudz tālāk arī ieraugu vienu no vainīgajiem pilotiem pagājušā gada sastrēgumam. Atpazīstu jaunā D klases Ozone Mantra spārna krāsas. Pilots paņēmis īsāku ceļu bez līkuma un gan ar lielāku spārna ātrumu, gan planēšanas koeficientu palido man garām. To redzu pa gabalu, labajā pusē. Nu neko, jālido efektīvāk un ilgāk, lai nolidotu tālāk. Turpinu pacietīgi griezt termāli un lidojot tālāk - drīz jau esmu pie Ērgļiem.
Pa ceļam plkst. 12:28 redzu, ka man uzraksta pilots, kurš pieteicās retrīvā (šoreiz nesanāca tikt uz lidojumiem), bet ilgu laiku neizdodas atbildēt, jo visu laiku ir darbības ar spārna vadību. Bija zināms, ka es lidošu gar Ērgļiem un tālāk uz ziemeļiem. Plkst. 15:18 viņš man raksta, ka brauc uz Ērgļiem, bet tikmēr es jau esmu pie Cēsīm. Tomēr izdodas padalīties ar savu reālaika atrašānās vietu. Plānotais ierašanās laiks bija 17:00. Man, maksimāli īsi rakstot, viņš jautā "rekords?” Es nodomāju, kā tas domāts - personīgais vai vispār? :D Atbildu, ka es vēl esmu gaisā un pagaidām esmu nolidojis tikai 105 km. Sanāk saspaidīt tā:
E vēl g
105
Bet viss tiek saprasts.
Ceļš no Ērgļiem un aptuveni līdz Limbažiem paskrēja ļoti ātri. Tika piedzīvotas daudz lietas un neatceros īsti - kas bija kad un kādā secībā. Piemēram, pie 2km mākoņu bāzes sastapu kādu lielu lidojošu vaboli. Tik pasmējos, jo esmu pārliecināts, ka viņa tur negribēja būt un viņai nebija ko tur darīt, vienkārši tika ievilkta termālī. Termālis tur bija spēcīgs un stabils. Dienas jaudīgajā daļā termāļos variometra pīķi bija virs +7 m/s. Vēl satiku daudz dažādus putnus - gan tādus, kas man parāda labāko termāļa daļu, gan tādus, kas pievienojas manam termālim, gan tādus, kas pieklājīgi ielido un griež termāli vienā virzienā, gan tādus, kas ielido un griež termāli pretējā virzienā. Gan stārķu pārus, gan Ērgļus, gan mazākus putnus. Tik ilgi lidojot ar putniem tik tiešām jūtos, kā savējais.
Lidojot garām Limbažiem nodomāju, ka pilsēta izskatās lielāka, kā biju iedomājies. Ap šo brīdi sāk pamazām pavērties skats uz Rīgas jūras līci un sauszemes robežu. Tas ir neaprakstāms skats, kad pēc tik ilga lidojuma sauszemē redzi, ka drīz beigsies zemes sausā daļa, kur lidot.
Pēc brīža, ap plkst. 17:15 nokļūstu visai zemā augstumā un viszemākajā visa lidojuma laikā - ap 160m virs zemes, taču atlidoju uz vietu, kur paredzu termāli – mazs uzarts lauks, malā koki. Aiz kokiem pa kreisi redzu augstprieguma līnijas stabus - pa labi meklēju un nevaru ieraudzīt, kur aiziet vadi un kur stabi?? Tas aktuāli, jo kamēr es atradīšu termāli, to griežot mani nopūtīs tieši uz šīs līnijas, tāpēc jāsaprot, kur tā konkrēti ir. Lidojot tālāk redzu, ka mani normāli apčakarēja un stabi, kas aiziet pa labi uz Igaunijas pusi stāv izjaukti detaļās. Kā izrādās, vadi tur nemaz nav un augstsprieguma līniju vēl tikai būvē. Atrodu termāli, iecentrēju un atgriežos pie bāzes. Tuvāk jūrai un vēlāk dienā bāze jau zemāka, tik ap 1.7km. Skati arvien labāki un labāki. Jūrā jau redzams tāds zelta atspīdums no vakara saules. Pamazām sāk likties, ka sasniegšu mērķi.
Mākoņi iekšzemē jau tādi pašķīduši un uz jūras pusi tik kādi 2-3 knapi mākoņi. Redzu, ka retrīvs saprot, ka vēl esmu gaisā, vēroju ceļus griežot termāļus, bet to nekur neredzēju. Laikam brauks caur Limbažiem uz Ainažiem, jo trajektorijā, kā lidoju izbeidzas pareizā virziena ceļi. Lidojot visu laiku turos pie gaisa telpas robežas un lidoju konkrēti sānvējā, līdz ar to, vidējais ātrums kā lidojumam bezvējā. Beidzamajos termēļos jau sastopu jūras kaijas. Tuvāk mērķim termāļi ir vēl zemāki, un priekšā mežu masīvs ar maz un švakām nosēšanās opcijām, bet, lidojot tālāk, pa dienu iesilušais mežs pietur gaisā un ir pietiekams augstums, lai saniegtu mērķi.
Sajūta laba, paša uzdotais uzdevums izpildīts, skati neaprakstāmi, tie noteikti paliks atmiņā uz visiem laikiem. Nopētu krastu, man liekas, ka Latvijas jūras krasts katrā kilometrā nedaudz atšķiras no visiem citiem kilometriem. Pētu, un arī Igaunijas jūras krasts ir visai citādāks par Latvijas piekrasti. Ielidoju pie jūras/Igaunijas robežas stūra ar augstuma rezervi, uzmanīgi pēc navigācijas paņemu pašu valsts stūrīti, lai nav jāsēž 14dienas karantīnā :D. Pētu, kas notiek ar robežu – pāri brauc tikai lielās fūres. Savu retrīvu neredzu, bet domāju, kaut kur tuvumā jābūt.
Tad sāk darboties termālis: eu, labs, vēl pie pašas jūras ceļ! Sāku griezt termāli, nodomāju pie sevis un smejos par iespēju, ka šo no lejas redz mans retrīvs un domā apmēram: “Nē, nopietni!? Vēl lido? Termāli griež pie pašas jūras?” Tā, izrādās, arī bija.
Negribu pārkāpt 910m gaisa telpas robežu, tāpēc laicīgi izgriežos uz dienvidu pusi un lidoju tālāk pa krasta līniju. Nodomāju šis ir tāds “Pa Krasta Līniju” projekta variants, tikai bez motora. Saprotu, ka šobrīd pa krasta līniju strādā konverģence ar jūras brīzi, lidoju kā tādā labā Jūrkalnes dinamikas dienā, tikai desmit reizes augstāk.
Es neesmu dievticīgs, tāpēc nezinātu teikt kurš, bet sajūta tāda, ka man šo beigu bonusiņu uzdāvināja par ilgo un pacietīgo darbu visa lidojuma garumā. Lidoju taisni, gaiss jau tāds siltāks un mierīgāks, vairs netrīcu (kā vienu brīdi lidojot iepriekš, kad zem mākoņa ēnā pilnīgi kokona audums kratījās no manas trīcēšanas), mākoņi ēnu nemet, saulīte silda, esmu nedaudz zemākā, siltākā gaisā, baudu skatus. Vēl paņemu vienu termāli pa ceļam, sāku griezt iekšā jūrā, saprotu, ka ātrums pret krastu mazs, tāpēc labāk negriezīšu, riskanti, ja kaut kas notiek. Vēl pirms Salacgrīvas nedaudz zemāks augstums, domāju vai tikšu pāri, bet tad redzu, ka tur virs pašas pilsētas putnus pietur, lidoju pāri droši un uzņemu vēl augstumu.
Tā aizlidoju gandrīz līdz Svētciemam. Nedaudz pietrūka, lai maršruts būtu 200km, bet tas - citai reizei! Pagājušas vairāk kā astoņas stundas. Darbs padarīts, izkāpju no ofisa, gaiss vakarā ļoti mierīgs un maigi piezemējos. Kājas gan tādas nedaudz nekustinātas pareizajā virzienā, bet ne pavisam stīvas, jo visu laiku sanāca strādāt ar akseleratoru.
Sajūsma un pacilātība ilgi nepamet. Mājupceļā visam pāri vēl redzam skaistu saulrietu.
P.S. Rakstu visiem tiem, kuri fano, kuri arī grib lidot, kuriem nesanāca lidot, kuri vinčoja un visiem pārējiem, jo man šis lidojums noteikti paliktu atmiņā tāpat.
