RBL-XPL, jebšu mans pirmais 100+ ar motoru termāļos!
Mazliet vēstures piešprice.
Vispār jau viss garais stāsts iesākās jau pirmajā skolas lidojumu dienā.
Atceros, ka tad, kad biju jau pasūtījis savu motoru, kaut kā uzdūros viena moto pilota pāris rindkopu viedoklim par lidošanu ar motoru, kas mani tā sastresināja, ka zvanīju pāris lidojošiem draugiem un jautāju vai tiešām ir tik traki. Esot nežēlīgi grūti un smagi. Praktiski nereāli saprast, kā izcelt spārnu un kur nu vēl taisni izskriet startu ar tonnu rūcošas ambrāžas uz muguras, lai tiktu gaisā. Katram savs viedoklis. Mans - mīlīši, kuri vēl domā - pirkt motoru vai nē. PĒRCIET! Tā ir fantastiska lieta. Nav ne tik smagi, ne rūcoši, ne nesaprotami. Taču pirms sava pirmā starta to vēl nezināju un ar šī komentāra trigerētu stresiņu devos kaujā ar domu, ka pirmā nodarbība jau noteikti būs tāda saudzējoši iesildošā un jāsaņemas tikai vienam startam un landingam - kā teiktu mans zobārsts pirms šprices: “būs čiks un viss!”. Kā tad! :D Nekā tamlīdzīga. Minūtes desmit man tiek atļauts palidot un tad aiziet - taisām touch and go, n-reizes landingus, startus u.t.t. Tagad atskatoties uz to, varu teikt tikai labākos vārdus Adrenalīna skolai, jo mana fobija no pacelšanās bija tik pat īsa, kā Kiviča ēra politikā! Šeit gan ir čiks un viss! :D Pēc pirmās nodarbības jutos pilnīgi droši gan startā, gan landingā. P.A.L.D.I.E.S!
Patinam laiku uz priekšu, kad nokārtoju savu E kategorijas licenci. Vēl viens burtiņš licencē un pēkšņi varu un drīkstu lidot neatkarīgi no vinčām vai vējiem. Sajūta, kā dienā pēc autovadītāja apliecības saņemšanas, kad pirmo reizi iesēdos auto un galvā bija doma - ok, tiesības man ir, auto arī, bet… Es tiešām varu tagad tā ņemt un braukt? :D Ar E kategoriju līdzīgi. Motors ir, licence ir, bet fakts, ka varu lidot kur un kad vien vēlos mazliet nešķiļas. (Ko nevar teikt par manu burvīgo PAP paramotoru. Tas lec, kā bitīte. :D)
Protams, uzreiz, kā saņemta licence un saprasta doma par savu sūri grūti nopelnīto brīvību, likumsakarīgi briest doma to likt lietā. Lidošana Rumbulas pļavās un turienes skati jau pietiekami paskatīti un jādomā par kādu citu vietu. Un šeit nu sākas mana zaļā domāšana. Nav ne jausmas, kur tā parasti paramotoristi lido. Zinu, ka lido tur pat Rumbulā, tad dzirdētas Cēsis un vēl pāris vietas, bet nekādi nesaprotu, kādēļ jābrauc lidot uz vietu A vai B, ja var doties maršrutā. Tur taču jābūt citam smeķim un piedzīvojumam, gluži tāpat, kā tas ir brīvajā lidojuma XC. Sāku pētīt prognozes un cenšos pielauzt Dzintaru, lai šis lido ar mani. Ir problēma - Dzintars darot mājas darbus ir sačakarējis muguru un nav īsti pārliecināts, ka varēs pacelt savu Thor250 motoru. Neskatoties uz šaubām par viņa spēju lidot, es turpinu organizēt lidojumu, jo gan jau viss būs labi. Skatāmies, ka plānotajā lidojuma dienā vējš būs varen spēcīgs. 6 m/s uz zemes un virs 10 m/s gaisā. Pirmā doma - PATS LABUMS! Tātad, varam plānot garāku lidojumu, kā bezvējā. Loģisks šķiet lēmums lidot no Rumbulas līdz Krustpilij. Abas ir ļoti pazīstamas vietas, taču ne pārlidojumam ar motoru.
Viss izlemts. Iepriekšējā dienā dodos nolikt auto Jēkabpilī pie Depo, kur ir plānots mūsu landings, un atpakaļ dodos ar vilcienu. Viss izdodas veiksmīgi, pienāk rīts un pošos uz Rumbulu. Lēni un nesteidzīgi pakojamies katrs ap savu motoru. Atceros, kā man moto skolā daudz atkārtoja, ka nesteidzība un prātīgums ir drošības māte, tādēļ visu daru pēc savā galvā izveidotās čeklistes, lai viss būtu nevainojami, trīs reizes pārbaudīts, septiņas reizes nomērīts un tikai tad nogriezts.
Tā kā lielākais pūtiens solās būt ap pusdienslaiku, plānojam startu 12:00. Tā arī notiek. Vējš patiešām stiprs - kādi 7m/s un brāzmās krietni vairāk, taču sevi noskaņoju, ka spārns ir tāds pats, kā brīvajā lidojumā, vējš pēkšņi nepūtīs citādāk un zeme pēkšņi nesāks šķelties tikai tādēļ, ka man uz muguras ir motors. :D Dzintars paceļas un gaisā gaida, kad es tikšu galā ar savām čeklistēm. Pirmais starts sanāca tieši brāzmā un uzreiz pamanīju, ka lielajā pūtienā kaut kas nav pareizi ar bremzēm, tādēļ atceļu pirmo startu, lai atkārtoti pārliecinātos par drošību. Kad tas ir izdarīts - hop, izceļu spārnu, pagriežos, pasperu divus soļus un pateicoties stiprajam vējam - gaisā esmu. Uzreiz plāns ir doties maršrutā un virs Rumbulas lieki neriņķot, degvielas taupīšanas dēļ. Tā arī darām un sākas ceļš uz Jēkabils depo. Pirms tam, protams izpētījām, ka mums nāksies aplidot Lielvārdes zonu, taču saliktie waypointi tam palīdz un to izdarīt nav nekādu problēmu. Paceļoties uzreiz saprotu, ka šeit nebūs mierīga pastaiga parkā un būs jāstrādā ar spārnu. Visas savas zināšanas par spārna vadību lieku lietā un apjaušu grūtāko šajā visā - turēties atļautajā augstumā. Nevēloties jau pirmajā lidojumā pārkāpt zonas, sanāk, ka man ir jāturas 300-450m augstumā. Ikdienas rīta vai vakara lidojumā tas būtu elementāri un varētu kruīzā izkurināt kaut visu bāku ar vienu augstumu, bet šeit ir mazliet grūtāk. Turu augstumu 350m un nemainot gāzīti lidoju tik uz priekšu pa stipri burbuļainu gaisu, ķerot knābienus, čaukstošas malas un citus jokus. Paiet 10 sekundes, paskatos variometrā un bam - jau 390m un cēliens +4m/s. Saprotot, ka man vēl legāli ir tikai 60m un, lai atnākot nākamajā dienā mājās, uz spārna neatrastu pielīmētu plāksteri ar sodu, uzreiz atlaižu gāzīti un uztaisu ausis, lai termālis mani neiemestu augstuma pārkāpuma sodā. Bāc, nelīdz - ar ausīm ceļ tāpat un ir sajūta, ka esmu ielidojis dziļāk termālī un ceļ pat vairāk. Saku Dzintaram rācijā, ka mani bombī augšā ar visām ausīm uz ko viņš iesaka ārstēties ar veco labo spirāli. Nevilcinoties tā arī daru - eju spirālē un skatos, ko dara mans variometrs un spārns. Skats skumjš - variometrs mirkļiem rāda -1, reti -2, bet biežāk pat 0 + ik pa laikam nolocas kāda auss. Saprotu, ka šādā karuselī varu griezties vēl ilgi un tas nepalīdzēs, eju jau dziļā spirālē un jā, beidzot tieku zemāk. Pēc zināma brītiņa ar -3m/s un pāris spirālē sagaidītām asimetrijām, kas salīdzinot ar Itālijas asimetrijām tāds nieks vien bija, turpinu savu lidojumu. Ik pa laikam piedomāju, ka Ušītis ar savu bandu pa šiem gadiem ir nolaidis pa dēli ne tikai Rīgas ielas, bet arī gaisu. Pilns ar bedrēm un grūti pabraukt. :D
Tad nu kratoties cauri Rīgas neremontētajam gaisam sasniedzu patīkamo robežu, kad varu vairs tik ļoti neiespringt par augstumu, jo varam lidot jau krietni augstāk. Drošības pēc uzņemu 800m un saprotu, ka telefona aplikācijā neesmu ieslēdzis “Start flight”, lai ierakstītos treks. Vēloties to ieslēgt ar vienu roku turot bremzes, ar zobiem novelku cimdus (paturot prātā, ka tos nekādā gadījumā nedrīkst atlaist, citādi tie tiks samalti propā). Tuliņ jau sākšu spaidīt telefonu, kā aiziet kārtējā diskotēka ar bedrēm, tādēļ uzreiz ķeros atpakaļ pie bremzēm. Tad sapratu, ka štrunts par to treku un prātīgāk būs, ja rokas turēšu tikai uz "stūres". Tā nu es skaisti nolidoju kādas 20 minūtes ar cimdu zobos, jo nebija ne sekunde laika tos uzvlikt atpakaļ. (Pēc tam bišku sāpēja vaigi, jo tos zobos turēju sirsnīgi. :D)
Manas pavadošās lidojuma skaņas bija divas. Pirmā bija motors un otrā - aptuveni ik pēc desmit minūtēm man Dzintars jautā:
Dz.: Gati, Tev viss labi?
G.: Nu jā, cīnos ar termāļiem, bet viss forši!
Dz.: Gati, kā Tu jūties?
G.: Baigi krata, bet viss ok!
Dz.: Nu, kā Tev tur ir?
G.: Cīnos!!
Šādas sarunas bija neskaitāmas. Es vēl padomāju, ka re, kā - izrādās motorizētajos XC viens par otru tā ģimeniski apjautājas un tā jau baigi mīļi. :D Tikai pēc tam savā naivumā sapratu, ka šādi moto lidojumi parasti nav un tāds vidējais moto lidojums ir pilnīgā štīlī, taču mums šeit ir lieliskas XC potenciāla dienas vidus ar padsmit metriem sekundē vēju. :D
Pa vidu vēl mūsu frekvencē viens nelabā balsī sāka kliegt “STOP STOP STOP, AAAAAAAAA” uz ko Dzintars uzreiz reaģēja un griezās pret mani, lai redzētu, kā nāku lejā ar rezervi un to iemūžinātu kādā glītā foto, ko pēc tam varētu ielikt mazā bilžu rāmītī, bet nekā. Tas bija kāds vietējais, nevis es un foto izpalika. Starp citu, lidojumā ik pa laikam apzināti sev atgādināju, ka moto iekarei mana rezerve ir kreisajā, nevis labajā pusē, kā brīvā lidojuma iekarei, lai nepieciešamības gadījumā nesāktu grābstīties nepareizajā pusē un ārkārtas gadījumā izmestu rezervi, nevis seškanti un kabatslakatiņus, kas bija otrajā pusē. :D
Lidojums jau ilgst kādu pusotru stundu un esmu piefiksējis, ka zem mākoņiem krata RIKTĪGI vairāk, bet īsti tos aplidot nesanāk, jo tie ir visur + mūsu ātrums konstanti ir 70km/h, tādēļ izvairīties no tiem ir praktiski nereāli. Un tad nu notika dienas interesantākā daļa. Skatos, ka tuliņ būšu zem kārtējā mākoņu aitiņu bara un šoreiz krata krietni agresīvāk, ar asiem sitieniem un lejup mešanām. Sagatavojos tādai, kā Holivudas filmu izšķirošajai fināla cīņai un tā neliek vilties. Aktīvi strādāju ar bremzēm, bet neskatoties uz to - sekundes desmitdaļā notiek 80% asimetrija un jau nākamajā desmitdaļā, bez manas piepūles mistiski noraujas spārns pavisam. (Goda vārds es nepārkompensēju lidojošos 20% !!! :D)
Protams, ka gāzi uzreiz atlaidu un ar acs kaktiņu paspēju paskatīties, kas man notiek aizmugurē un jā, redzu, ka spārns ir pilnīgā ķīselī, kopā ar štropēm. Ļoti cerēju, ka kaut kas no tā visa haosa neuztīsies uz propa (Cik saprotu, tad lidojumā tam ir ļoti grūti notikt) un turot rokas augšā, ļaujot spārnam restartēties, gaidu vai būs knābiens, vai jāmet rezerve. Un notiek tas, ko ļoti gaidīju - ar milzīgu blīkšķi, kas krietni pārspēja motora tukšgaitas troksnīti, spārns sāk lidot un super agresīvi slīpi knābj. Tā kā es to jau gaidīju, momentāli ķēru knābienu ar asi, līdz galam norautām bremzēm. Ar visu to - spārnu apturu tikai zem horizonta un ar iespaidīgu švunku esmu atpakaļ trasē. Tiesa gan, nekas no tās turbulences nebeidzas un viss turpinās, bet pēc šī šova viss pārējais jau šķiet pavisam ok. Ja tajā momentā man būtu bijusi cepure, nevis ķivere, tad es to novilktu 23520395823092 reizes PAR GODU SIV KURSIEM!!!! Bez tiem es būtu motokonfekte ar stipri ierobežotām spējām izmest rezervi.
Pārējais lidojums pagāja pavisam ātri un Dzintars, tuvojoties Jēkabpilij man saka, ka cerams manis aizdzītais auto, kas atrodas Depo stāvlaukumā nebūs uzlikts uz ķieģelīšiem, uz ko atbildēju, ka pēc tā, kam izgāju cauri pirms 20 minūtēm, man tie ķieģelīši būtu ļoti stipri vienalga. :D
Un šeit nu tā ir - Jēkabpils un DEPO sarkanie uzraksti jau spīd pa gabalu. Droši samazinu augstumu un piezemējos paredzētajā pļaviņā, netālu no auto, kas, starpcitu tā arī uz ķieģelīšiem nebija un visi rati vietā! Tur mani sagaidīja priecīgs Dzintars un viņa sievas mamma, kas vēlāk viesmīlīgi mūs uzaicināja pie sevis uz mājām un cienāja ar pusdienām! Paldies viņai un paldies Dzintaram par ievadīšanu lielajā moto XC dzīvē!
Tāds nu bija mans pirmais moto XC lidojums. Bija doma filmēties, fotogrāfēties, taisīt instagram tiešraides, taču pilnīgi nekam no tā neatlika laiks. Gopro tā arī palika piedrošināts kokpitā, telefons ar neieslēgtu treku - uz priekšējā paneļa. Bet nekas no tā vairs nešķita svarīgi. Svarīgākais no visa bija lidojuma pieredze un pāris atziņas, ko pieņemu, ka daudzi jau zināt, taču man tās bija jaunas. (Esiet laipni lūgti tās komentēt, papildināt, apstrīdēt)
- Lidojot brīvā lidojuma pavasara XC Latvijā, braucot uz kalniem un izejot SIV kursu, mēs arī ar motoru varam lidot ne tikai no rīta vai vakarā, kā man tas šķita, bet gan arī pa dienu! Tas manā prātā atvēra pavisam citus apvāršņus un iespējas. Tātad, vasaras dienā ir nevis tikai pāris stundas no rīta un vakarā, bet pilnīgi visa diena!! Tas ir super forši!
- Lidojot TIKAI mierīgos apstākļos, šķiet, ka pat ir bīstamāk, kā lidojot pa dienas vidu ar stipru vēju un termāļiem. Salīdzinājumam - manurpāt, bīstamāks ir autovadītājs, kurš brauc tikai laukos, svētdienās uz baznīcu, nevis piedalās ceļu satiksmē Rīgas centrā. Jā, sportiski, dinamiski, bet galīgi ne nelidojami.
- Izcelšu vēlreiz - SIV, SIV, SIV!!!! Tā ir labākā pieredze, kādu esmu ieguvis lidojot. Ar šo pieredzi arī motorizēta diskotēka un norāvies spārns ir labojams, kas citā veidā būtu izvērtusies par labākajā gadījumā rezervi.
- Mazliet sev zāģēšu kājā ar šo, bet sapratu, ka ar motoru nolidot distanci nav māka. Un tas galīgi nav slikti! Es gaidīju, ka būs kaut kas grūts un traks, bet realitātē - dod gāzīti un tikai lido. Tas it kā šķiet pašsaprotami, bet atgādināšu - vienīgais, kādēļ mēs brīvā lidojumā XC katrs nelidojam 100+ distances ir tikai tādēļ, ka mēs nevaram vai neprotam saglabāt vai uzņemt augstumu. Šeit tāda problēma nav. Tieši tik elementāri! :D Tādēļ man nav pilnīgi nekāda bēda par neesošu treku. Ja tas nebūtu ierakstījies free flightā, kur esmu sūri grūti cīnījies par katru augstuma metru, tad jā - žēl, bet šeit - ja nepieciešams, tad jebkurš, kurš vēlas var nolidot šādu distanci kaut katru dienu. Ar to vēlos pateikt, ka motorizēti lidojumi ir tiešām baudāmi - neuztraucoties par augstuma saglabāšanu - vienkārši lido un baudi!
- Man ir jāiemācās rakstīt īsāk. :D
Prozit,
G.
P.s. Šeit Dzintara treks: https://paramotors.xcontest.org/world/en/flights/detail:Dzintars/9.6.2019/09:00
