Парапланерная школа и клуб
Поиск Скрыть поиск

"Pa krasta līniju" lidojuma 2.posms

Otrais lidojuma posms “Pa krasta līniju” ir paveikts! Kolka - Ķesterciems, 90km.

Šim posmam laba laikapstākļu prognoze iekrita tieši brīvdienās, tāpēc uz šo lidojumu izdevās saorganizēt  12 pilotus, kas ir 2 reizes vairāk nekā uz pirmo. Lai arī posmu nolidoja tikai 10, jo mani gaisā piemeklēja tehniskas problēmas ar motoru un izstājos jau startā, un viens no pilotiem, kas plānoja mums pievienoties lidojuma laikā, diemžēl nepaguva to izdarīt. Tomēr prieks, ka pilotu skaits uz katru posmu pieaug. Pie tam, šajā lidojumā mums pievienojās arī viena no retajām meitenēm, motoparaplāna pilotēm, Laura V., kas, patiesībā, ir ļoti reta parādība šajā sporta veidā, ņemot vērā ekipējuma svaru, un pilots no Norvēģijas, Māris B., kas netālu no Oslo vada pats savu motoparaplanierisma skolu un bija atbraucis atvaļinājumā uz dzimteni, nelaižot garām iespēju piedalīties šajā ceļojumā.

Tātad, kā mums gāja:

Pirms došanās uz Kolku, satikāmies Plieņciemā, lai apskatītu plānoto nosēšanās vietu. Konstatējām, ka tā nebūs īsti piemērota tik lielam pilotu skaitam un atradām labāku turpat blakus Ķesterciemā. To arī nospraudām par galamērķi. Sagrupējāmies pa auto, samazinot mašīnu skaitu, kas pilotus ved uz pacelšanās vietu, un devāmies ceļā uz Kolku.

Šoreiz par lidojuma drošības uzraugu pieteicās paraplanierisma pilote Inese Š., jo kā izrādās mūsu lidojuma maršruts iet pāri viņas bērnības takām, tāpēc Inese ar lielāko prieku mums devās līdz kā pavadošais personāls, kas rūpējās arī par lidojuma drošību no zemes.

 Ierodoties Kolkā, mūs jau gaidīja viens no pilotiem, Māris, kas bija ieradies jau ātrāk un atradis mums labu pacelšanās vietu pludmalē, Kolkas raga austrumu pusē.

Neliela sapulce, izrunājam galvenos drošības jautājumus, saskaņojam ierīces, un plkst 19:00 spārni ir gatavi pacelties. Tā kā katram pilotam ir atšķirīgs spārna lidošanas ātrums, vispirms gaisā cēlās piloti ar lēnākiem spārniem un pēdējie – ar ātrākajiem, lai lidojums būtu vienlīdzīgāks. Tas ir svarīgi, jo pilotiem ar ātrākiem spārniem ceļā nākas daudz riņķot, lai sagaidītu lēnākos, līdz ar to tiek iztērēts attiecīgi vairāk degvielas, kas, savukārt, palielina risku netikt līdz plānotajam galamērķim.

19:20 gandrīz visi spārni jau ir gaisā un ir pienākusi mana kārta pacelties. Pārbaudu ekipējumu, motora apgriezienus, temperatūru, viss strādā nevainojami! Ceļos gaisā! Tiklīdz atraujos no zemes, ar sprādzienam līdzīgu blīkšķi motors pēkšņi noslāpst.  Nākas piedzīvot nepatīkamu kritienu, salauzt ekipējumu un izstāties no šī posma pat īsti to neiesākot.

Parasti tas nav nekas traks, ja motors lidojuma laikā noslāpst, jo arī bez tā spārns turpina savu planējumu. Taču, paceļoties, dzinējs strādā pilnā jaudā, un spārns ar pilotu lido ieslīpi uz augšu. Motoram šādā brīdī apstājoties pilots kļūst par svārstu zem spārna, kas to mēģina apsteigt, un, lai spārns iegūtu enerģiju, tas laižas šūpolēm līdzīgā kritiena paātrinājumā uz leju. Manā gadījumā bija nepietiekams augstums, lai paspētu samazināt šo inerci un nācās ātri pieņemt lēmumu, vai riskēt un mēģināt piezemēties uz kājām, vai tomēr mīkstināt kritienu ar motora rāmi. Izvēlējos 2.variantu, ņemot vērā, ka rāmis ir no alumīnija un spēs labi absorbēt sitiena enerģiju dēļ savas lokanības, kā arī mīkstā pludmales smilts ar dažādiem šķēršļiem neviesa manī pārliecību par veiksmīgu piezemēšanos uz kājām tajā  ātrumā, ar kādu tuvojos zemei.  Veiksmīgā kārtā tiku cauri tikai ar salauztu ekipējumu.  Ziņas izplatījās ātri. Vēl pat nebiju aizgājis līdz auto, kad man jau zvanīja piloti no Cēsīm un prasīja, kad braukšot pie viņiem metināt savus “dzelžus”. 

Šoreiz man nācās vērot lidojumu no malas pavadošajā transportā. Tāds, diemžēl ir tas tehniskais sporta veids – nekad nevar zināt, kas kurai skrūvei padomā.

19:30 visi spārni jau ir gaisā un dodas kopīgā lidojumā pa krasta līniju. Pirmie 20 km līdz Pūrciemam pilotiem ir diezgan nepatīkami, jo gaisā valda spēcīga turbulence. Vējš, kas pūš no ZR ir tieši tas, ko gaidījām, lai nolidotu šo posmu, taču reizē tas ir arī traucēklis, jo tas nāk tieši pāri Kolkas ragam veidojot rotoru (sajauktu gaisu) no piekrastes meža. Taču tiklīdz spārni tiek garām šim neērtajam krasta ielokam, un lidojuma trajektorija sāk sakrist ar valdošo vēju virzienu, piloti sāk izbaudīt lidojumu un iemūžināt gan foto gan video, gan savās atmiņās skaistos dabas skatus, kas paveras visapkārt. 

Kolka - Roja – Mērsrags – Engures ezera dabas parks – Engure – Ķesterciems. Pavadošais auto tik tikko spēj tikt līdz pilotiem. Jo vējš (5-6m/s) spārnus dzen no mugurpuses un krietni paātrina lidojuma ātrumu. Necerēti ātri piloti jau ir ieradušies galamērķī. Tikai 1h un 40min gaisā. Pavadošais personāls tik tikko ir paspējis ierasties un sagatavot nosēšanās vietu, kad jau pirmie piloti viens pēc otra nāk lejā. Krasta līnija nemitīgi mainās viļņu ietekmē, kas ik pa laikam ieslīd krastā samazinot nosēšanās laukumu. Viens no pilotiem iemanījās arī, tā teikt, “izmazgāt” savu spārnu, nosēstoties pārāk tuvu ūdenim. Savukārt, pavējš, kas pilotus pavadīja ceļā un vēja dinamika, kas vietām cēla spārnus uz augšu, palīdzēja pilotiem krietni ietaupīt degvielas resursus. Daļa no gaisa ceļotājiem nosēdās ar pus pilnām bākām. Šeit jāpiemin, ka degvielas patēriņu motoparaplānam ietekmē dažādi faktori: ekipējums (spārns, motors), laikapstākļi, lidošanas stils u.c.. Bet ne visiem šis posms izrādījās tik ekonomisks.

9 spārni jau ir zemē, gaidām pēdējo, desmito. Vēl nekur nav redzams. Tajā brīdī atskan telefona zvans: “Es te nedaudz pirms jums kaut kādā kempingā piezemējos, man beidzās degviela”.  Nu, protams, tas bija neviens cits kā paramotoru akrobātikas meistars, Māris, kurš ikdienas treniņos ir radis degvielu tērēt nevis taupīt. Un, ņemot vērā viņa lidošanas stilu, kurā ik pa laikam pludmales apmeklētājiem demonstrēja paraplāna akrobātiku, nebija brīnums, ka degviela beidzās priekšlaicīgi un nācās meklēt citu nosēšanās vietu. Kā stāstīja pats Māris: “Jūtu, ka degviela kuru katru brīdi var beigties, tādēļ uzņemu augstumu, lai varu izvērtēt iespējamās nosēšanās vietas, vai labākajā gadījumā aizplanēt līdz galamērķim. Bija atlikuši tikai pāris kilometri. Motors noslāpst. Tātad degvielas vairs nav. Redzu zem sevīm kempingu pludmales krastā. Ir ok. Laižos lejā. Veiksmīgi nosēstos kempinga volejbola laukumā. Skatos, man pretī skrien maza meitenīte, nopēta mani un aizskrien prom, ne vārda nesakot. Drīz atgriežas kopā ar savu tēti, kas smejas un stāsta, ka meita esot pieskrējusi un saukusi, lai nāk skatīties, Karlsons no gaisa esot nokritis!”. Tā bija kempinga īpašnieku ģimene, kas neslēpa arī savu interesi par šo aviācijas sporta veidu un viesmīlīgi uzņēma Māri uzaicinot uz kafiju padalīties stāstos, kamēr pilotam pakaļ atbrauc pavadošais auto. Kā vēlāk izrādījās, kempinga īpašnieki bija mūsu pavadošā auto un lidojuma drošības uzrauga, Ineses, klasesbiedrenes ģimene.  Latvija ir tiešām maza.

Sajūtām un piedzīvojumiem bagāta diena! Bija piloti, kuriem šī bija pieredzē garākā nolidotā distance ar paramotoru, man tā bija īsākā. Visi vēl ilgi pēc lidojuma apspriedām piedzīvoto un ar aizrautību kalām jaunus plānus turpmākajiem posmiem, līdz atkal pienāca tumsa, un bija laiks doties mājās.

Piloti, kas piedalījās:

Aldis P. / Laura V. / Kārlis K. / Raitis R. / Māris B. / Dzintars S. / Dmitrijs / Māris A. / Jānis D. / Armands O. / Armands Ķ.

Lidojuma drošības uzraugs:

Inese Š.


"Pa krasta līniju" lidojuma 2.posms 160
Made by kalichava