Парапланерная школа и клуб
Поиск Скрыть поиск

Ilgais ceļš kāpās

Ilgais ceļš kāpās, jebšu - mans pirmais XC

            Sākšu ar to, ka atceros sevi kādus gadus desmit atpakaļ, kad lasīju šī miniforuma stāstus vēl vecajā mājas lapā. Šķita kaut kas nereāls un nekad dzīvē neaizsniedzams. Visiem draugiem sen biju apnicis ar paraplānu foto, video un stāstu rādīšanām. (Nekas nav mainījies arī šobrīd) :D Bet sapni turot pie dzīvības un izlaižot daudzus gadus starpā, nonācu līdz pilota licencei un nu jau rakstu pats savu stāstu.

 

Tad nu lūk, šis ir raksts par manu pirmo XC lidojumu. Šeit lidojuma treks: www.xcontest.org

 

  1. daļa - lidojums.

 

            Iepriekšējā vakarā saņemu ziņu, ka 28.06. notiek kluba lidojumi Krustpilī un ir brīva vieta vinčas auto. Sūtu ziņu, ka pievienojos, bet laiks pret mani bija nežēlīgs un visas vietas jau aizņemtas. Nodomāju, ka pirmo reizi uz tālajiem Latvijas galiem braucot lidot, braukšu viens, bet tas manam 4L/100km patēriņam diezko daudz nemaina. Jālaiž vienam ar Lupo! Salieku modinātājus, lai 9:00 jau izbrauktu no Rīgas, bet gluži, kā bērnībā, pirms klases ekskursijām nenāca miegs, tā arī tagad, pirms XC dienas miegs kā pazudis. Likumsakarīgi, no rīta aizguļos. Mani pamodina Barons ar tekstu, ka brauc ārā no Rīgas. Ķeru un grābju visu ekipējumu un dodos uz Krustpili. (Aizmirsu GoPro un paraplāna somu)

            Piestāju pie Circle-K pēc brokastīm un rindā mani uzrunā Zvejnieku Raitis. Vārds pa vārdam un nolemjam tālāk braukt ar vienu (viņa) auto, lai mans paliek benzīntakā. Pa ceļam svīstu un bālēju no stāstiem par viņa izpletņlēkšanas piedzīvojumiem, tādēļ Krustpils pienāk visai ātri. Kamēr sapakojos, tikmēr visi jau gaisā un prom. Palieku viens ar Baronu. Šis mani ievinčo, bet variometrs pilnīgi mēms. Nu nekas, pilnīgi nekas. Nosēžos turpat un Māris man saka, lai lidoju prom jebkurā gadījumā un, ja nosēdīšos kaut kur netālu, tad viņš atbrauks pakaļ. Tā arī notiek, uzvinčojos un ar nepārtrauktu un stabilu -2m/s dodos lejā. Esmu atpakaļ uz starta. Uzvinčojos līdz 640m, lidoju šurpu, turpu meklējot jebko, kas piekristu mani pacelt kaut nedaudz augstāk. Atlidoju līdz Jēkabpils galam, bet plusi, kā nav tā nav. Tad atceros, ka kaut kur lasīju, ka virs pilsētām mēdz celt. Tā arī devos uz Jēkabpils robežu un pie pirmajām mājām beidzot saprotu, ka variometram tomēr kaut kāda skaņa ir!! Nebija gluži PIIIIIIII, bet vismaz kaut kas. Tā, šo "kaut ko" muļļāju, līdz tieku līdz 721m un tad čušš. Viss beidzās un tālāk jau dodos lejā ar vecajiem -2m/s. Aptuveni saprotot manu visai slikto glaidu, cenšos izdomāt kaut ko no citu dzirdētā, kas varētu mani izglābt no depresīvā klusuma, kas skan (neskan) variometrā. Skatos, ka iespējams varu tikt līdz laukam, kur šiverējas divi traktori. Tā arī daru, izspiežu pilnu akseli, aizlidoju līdz laukam un palikuši tikai 250m. Skatos vēja virzienu un dodos tur, kur pēc fizikas šis termālis varētu atrasties. Ir jau 207m un tad notika kas dīvains. Lidoju un jūtu - nenormāli smird pēc sūdiem!!! Esot diezgan paškritisks, no sākuma nesapratu, kas notiek. (Joks) :D Tad sapratu - izrādās, šie divi traktori mēslo laukus. Pāris sekundes pēc mana neveiklā mulsuma - ir!!! Ceļ!! Sāku griezt. Tā ar 1.5-2.0m/s cēlienu skatos, ka esmu tuvu 1000m. Šāds augstums man ne reizi nebija bijis, tādēļ mirklī, kad ieraudzīju 1km atzīmi variometrā, pilnā balsī priecājos un gavilēju par savu pirmo kilometru. Bet ar to viss nebeidzās, turpinu griezt un viss notiek, lidoju augstāk un augstāk. Sasniedzu 1500m un mans GPS sāka bļaustīties ar warning, ka esmu pārkāpis kaut kādu mistisko gaisa zonu. Domāju, mazums esmu ko palaidis garām. Rācijā prasu Baronam, cik šeit augstuma limits. Atbildē sapratu, ka neko nepārkāpju un turpinu griezt. Teikšu atklāti, griežot termāli 1500m augstumā un jautājot Mārim rācijā augstuma limitus, sajutos kā bērnībā manis paša apbrīnotais onkulis, kurš ar vienu roku stūrē traktoru un ar otru dzer alu. Šķita crazy pro. :D

Turpinu griezt termāli un neticu savām acīm - sākas dūmaka un paskatoties augšā, spārns gandrīz blāvās, knapi saskatāmās krāsās. Esmu ticis pāris metrus līdz mākonim!! Mana pirmā mākoņa bāze!!! Prieks, kad pirmo reizi ieraudzīju kastē savu jauno spārnu, līdzinājās priekam, kad pirmo reizi to vairs neredzēju! Turpinu lidot pa vējam un ceru uz vēl kādu termāli. Tā lidojot, pāris cēlienus dabūju, bet vai nu termāļi vai arī mana māka tos apstrādāt nebija pietiekami stipra. Esmu atkal zemu - 370m, bet netālu redzu purvainu ezeru, kam blakus ir mājas un lauki. Atceroties Egona stāstus par to, ka purvainās vietas ir tās, kas ļoti bieži ceļ - lidoju ezerā un ceru, ka izglābšos vēlreiz. Tā arī notiek - tieku atpakaļ līdz 1450m un rācijā, ar šņākšanu un traucējumiem saprotu, ka rācijā Barons ar pāris gaisā esošajiem pilotiem kādu mēģina sasaukt. Sakari bija slikti, tādēļ padomāju, ka mazums, ir pagājušas gandzīz divas stundas un viņš meklē mani. :D Neatceros, ko es teicu, bet kaut ko pateicu ar domu, ka es tepat vien esmu ar 1200m augstumu. (Šķiet, ka tas nebiju es, ko mēģināja dabūt rokā.) Tā nu turpināju lidot un pirmo reizi visa lidojuma laikā, mazliet atslēdzu, kā Dzintars savos stāstos saka "procesoru" - no lieliem apgriezieniem uz pavisam maziem. Jau gandrīz divas stundas biju gaisā un atskārtu, ka ne reizes nebiju līdz kaulam izbaudījis skatu sev apkārt. To arī darīju - skatījos apkārt, vēroju apkārtni un priecājos par manis izvēlēto dzīvesveidu. Protams, ka šī priecāšanās nebija bez maksas. Esmu pārsimts metru augstumā un tādas īstās vietas, ko zinu, kur varētu celt, vairs nav, vai arī jālido pāri mežiem, lai tās potenciāli sasniegtu. Nolemju labāk droši nosēsties vietā, kas izskatās pēc rančo, ar pāris govīm un auto sētā, no kurienes mani varētu aizgādāt atpakaļ uz lidlauku pie auto. Nosēžos un nepacietīgi gaidu, kad kāds skries no mājas un piedāvās aizvest. Nekas tāds, protams, ka nenotiek. :D

 

  1. daļa - tikšana atkpakaļ mājās.

 

            Esmu piezemējies laukā, pie mājas. Nenormāli glīta zālīte un foršs vējš groundhandlingam. To arī izmantoju - kādas 10 minūtes nodarbojos ar groundhandlingu, bet tad saprotu, ka jāpako makšķeres un jātiek atpakaļ uz lidlauku. Kā jau stāsta sākumā minēju, somu aizmirsu mājās, tādēļ bija jāizlīdzas ar ātro somu. Ar iekari mugurā un ātro somu rokās dodos uz rančo māju, bet manu priecīgo gaitu aptur elektrožogs. Ar šīm lauksaimniecības lietām esmu uz Jūs, tādēļ nezinu, cik tieši var norauties ar elektrību, ja tam pieskaras. Apeju visu lauka perimetru un neatrodu nevienus vārtiņus vai citu vietu, kur tikt ārā. Vietējās govis jau sāk palikt agresīvas un mū'ina uz nebēdu. Paliek neomulīgi un nodomāju - kas neriskē, tas netiek ārā no elektrožoga. Ar lidzābakiem pārlekt pāri žogam nevarēšu, jālien zem. Visu ekipējumu pārmetu tam pāri un pats, ar maksimāli ievilktu vēderu lienu zem drātīm. Uuuun Izdodas!! Esmu izbēdzis no aplenkuma. :D

            Mājās tiešām neviens nebija, tādēļ dodos uz tuvējo ciematu. Mašīnas nevienas. Redzu tikai pilsdrupainu baznīcu, ko nesen vēl redzēju no augšas. Tur sanāk nostopēt kādu sievieti, kura, kā izrādās brauc pa vakariem fasēt Liepkalnu fast food maizītes. Braucot ar 120km/h pa ciema ceļiem dāma man sūdzas, ka jau divas diennaktis nav gulējusi un viss slikti. Nodomāju, ka gaisā jutos neizsakāmi drošāk, bet to paturēju pie sevis. Paralēli saņemu zvanu no Lauras, ka Raitis (atbraucām ar viņa auto) vēl ir gaisā, bet drīz piezemēsies pie Cēsīm un būtu forši, ja varētu viņa auto atgādāt līdz Rīgai. Challenge accepted! Tieku līdz Pļaviņu šosejas Lukoilam. Tur, ar visu iekari mugurā un ātro somu rokās nopirku ūdeni un priecīgs devos uz šoseju, lai izvēlētos, kurā no mašīnām, kas stāsies, es gribēšu kāpt iekšā. Rezumē - 30 minūtēs 0 mašīnas, kas apstājas. Nolaižu savas prasības krietni zemāk un garām braucošam riteņbraucējam, kurš minās ar 2L degvielas pudeli jautāju: "Es atvainojos. Skatos, ka jums ir degviela, varbūt auto arī?" Šis sāk stāstīt, ka auto nav, jo pats tikko atlidoja no Anglijas, bet māsas vīrs aizvedīs mani kur vien vajag. Ja māsas vīrs nevarēs, tad "Andrītis" TOČ aizvedīs. Priecājos, ka man sanāca dabūt vietējo retrīvu un kopā ar to - dodos līdz viņa mājām. Pēc 15 minūtēm nonākam pie trīs stāvu mājas, kur zālītē nolieku nu jau spiedošo iekari un ātro somu, bet pēc pāris minūtēm saņemu jaunāko info, ka māsas vīrs ir copē, bet Andrītis uz korķa. Bāc!! Taču laipnais kungs nepadevās un piedāvāja man vilciena sarakstu. Tam protams, ka piekritu un jau pēc 30 minūtēm kāpu vilcienā no Pļaviņām uz Krustpili. Sanāca satikt ārkārtīgi jauku vilciena konduktori, kura man pati piedāvāja par bagāžu papildus maksu neņemt un biju klāt. Krustpilī nācās sadalīt taksi vēl ar trīs braukt gribētājiem, bet cīņu vinnēju un sēdos iekšā. Līdz lidlaukam bija vien 15 minūtes. Braucot taksī sajutos, kā filmā. Pārguris no ceļa skatījos pa logu un vēroju zilās debesis un pāris mākoņus, kas vēl knapi turējās gaisā, pats neticot tam, ka vēl pirms pāris stundām biju tur pat. Vualā, esmu lidlaukā - pie Raita auto. Uz mirkli rodas tāda kā māju sajūta, jo esmu tur, kur tik ilgi mēģināju nokļūt. Uz mirkli atpūšos, bet saprotu, ka laiks nav daudz - solīju, ka pēc Krustpils braukšu uz Rumbulu, lai tur ar Mišu mācītos vinčot. Nav svarīgi cikos ieradīšos, galvenais, ka turot solīto - ieradīšos. Iekāpju Raita auto (pieņemu, viņa auto bija šokā no mierīgās braukšanas.) Nokļūstu līdz savam auto un tad gan - gāze grīdā un līdz Rumbulai. Tur nonācu 22:10 un vēl vairāk sajutos kā mājās. Jūtams no dienas līdzi paņemtais gurdenums un prieks par lidojumu. Metos stāstīt Dzintaram, kā man gāja, bet viņš draudzīgi saka: "Nestāsti man tagad neko - uzraksti stāstu. Raksti tagad, jo vēlāk aizmirsīsi."

 

Nu lūk, šis tad arī ir mans stāsts. Pirmās emocijas, kas nav aizmirstas. Jā, tie ir tikai 30 XC kilometri, taču šoreiz - tie ir mani, manis paša, pirmie 30 kilometri.

 

Priekā, draugi!


Комментариев: 13
    Made by kalichava