Eat. Pray. Fly.
Eh Indija,... Laiks šeit apstājas, pazūd un šķiet mazsvarīgs, tomēr dienas skrien kā stirnas. Tūlīt jau mums atkal nāksies doties x-padsmit stundu ilgā Cross-Country no Himalajiem uz Deli.
Pirmais kultūr-šoks par vietējo netīrību, bardaku un jucekli ir pārgājis. Arī tā var dzīvot. Tāpat daudziem aiz muguras ir bailes noķert kādu eksotisku gremošanas (ne)stimulācijas baktēriju. Ēdam visu kas pagadās. Jo ēdiens piparotāks un asāks, jo mazāk tur kas var dzīvot. Dzelžaina loģika. Pa virsu "tonkim slojom" dezinfekcija ar viskiju vai kaut ko tikpat grādīgu.
Pamostamies. Brokastojam. Braucam kalnā. Lidojam. Posadka. Pusdienas. Vakariņas. Guļam.
Internets te ir te nav. Tāpat kā elektrība un spriegums tīkla – visus priborus uzlādēt ir pagrūti.
Laika apstākļi ir nostabilizējušies un pēc gandrīz nedēļu ilgā pārtraukuma atkal varam termāļot. Bet termāļi kā jau kalnos – vari lidot tik cik ilgi vari izturēt. Krata un rausta, asimetrijas un frontāļi, turbulis un rotors. Ar Latvijas līdzenumu termāļiem salīdzināt nevar. Vienu vārdu sakot garlaicīgi nav. Pēc divām stundām gaisā dažreiz tā sagribas mājās - pie velna visus termāļus, gribas mierīgi pakarāties dināmikā.
Lai lidojot neviens nekur nepazustu, ik pa laiciņam ziņojam savu atrašanās vietu rācijā. Brīžiem mūsu komunikācijā iezogas komiskas notis. Tā vienudien Normans ziņo pārējiem: "Katja tut neljeti. Ti že vegetarianka. A tut kolbasit!". Bet mūsu "vienīgā" no tādām muļķībām nebaidās. Viņa griež tādus termāļus ar kādiem pat Batja ielaižas nelabprāt: "Šodien vienā termālī noķēru trīs asimetrijas, bet tāpat izgriezu līdz maksimumam".
Kalni vieni un tie paši, bet katra lidojamā diena ir atšķirīga. Vienu dienu līdz "Big Face" kalnu grēdai (14 km no starta) var aizlidot 30 minūtēs, citu dienu tas pats maršruts aizņem vairāk nekā stundu. Un nākamajā dienā saproti, ka nekur vispār nevarēs aizlidot.
Atalgojums visām šīm mokām ir fantastiskie skati un ainavas. Sniegotie kalni aiz nākamās kalnu grēdas, ielejas un dūmakā tītais horizonts. Pat labākās fotogrāfijas nevar aprakstīt to kā tas viss izskatās no augšas. Un jo tālāk tiek aizlidots jo vairāk var redzēt – par kalniem labāki var būt tikai kalni, kuros vēl neesi lidojis.
Arī mākoņi katru dienu ir citādāki. Reiz kad rasas punkts bija noslīdējis pavisam zemu, jau pusdienlaikā milzīgi mākoņi bija izveidojušies vienā līmenī un pat zemāk par startu (2500m). Dienas sākumā bija iespējams nostartēt un lidot starp šiem milzīgajiem miglas vāliem. Kaut arī redzējis esmu daudz, šī aina mani atstāja ar muti vaļā. Mākoņi ainavai piešķīra neparastu telpiskumu, tādu kā 3D efektu un attālumu no kāju purngaliem līdz zemei varēja izjust ar pastiprinātu sajūsmu. Ekstāze. Spārni viegli ielido miglā, te atkal uzpeld ne no kurienes. Tie, kas startēja vēlāk izjuta uz sevis mākoņu "ēnas pusi" – viss starts bija necaurredzamā miglā un lidošanas virzienu bija iespējams noteikt tikai pēc GPS.
Bieži mūs lidojumā pavada putni. Ērgļi griež pavisam blakus. Brīžiem tie lido dažus centimetrus virs spārna un laiku pa laikam izbāž galvu lai paskatītos uz mazo cilvēku apakšā. Ja viņi ir divatā, pat bail sametas. Tomēr divi pret vienu, nevienlīdzīgs spēku samērs.
Viss mūsu ceļojums ir tāds kā sitiens pa degunu. Pašķīst dzirksteles un iestājas koma. Tiek aizmirts par darbu, mājām, Latvijas politisko situāciju, Rīgas Dinamo spēlēm, nedēļas dienām, datumiem un radinieku vārda dienām. Ir tikai Indija, kalni, debesis un vienreizējā brīvības sajūta ko sniedz putna lidojums un vējš ausīs.
Sandijs Mednis
29 октября 2010 г.
