Pēc trim intensīvām lidošanas dienām Oļegs Jakovļevs atzīst, ka ekspedīcijas ritms kļūst arvien jūtamāks.

Ja rakstu lasi telefonā, ērtākai teksta un attēlu pārskatīšanai pagriez ekrānu horizontālā (ainavas) režīmā.

Rīti sākas agri, dienas paiet lidojumos vai sagatavošanās darbos, un vakari bieži beidzas ar siltu ēdienu un vēl siltākiem stāstiem. Šī diena gan bija citāda - bez lidojuma, bet ar svarīgu pieturu: vizīti Vittorazi Motors ražotnē, kas ir viens no pasaulē atzītākajiem paramotoru dzinēju ražotājiem.

Vittorazi ražotne – kvalitāte kā pamatvērtība

“Miro (SCOUT Paramotors īpašnieks) tur ir autoritāte un Vittorazi mūs forši sagaidīja. Daudz ko pastāstīja, rādīja. Ir forši paskatīties, kā tas viss notiek dzīvē,” stāsta Oļegs.

Ražotne nav milzīga - drīzāk precīzi organizēta darbnīca, kur uzsvars ir uz kvalitāti. Īpašnieks vairākkārtīgi uzsvēra, ka katrs mezgls un komponents tiek pārbaudīts.

Daļu detaļu viņi ražo paši uz vietas, bet daļu iepērk no Ķīnas, lai nodrošinātu stabilas piegādes. Taču katra partija tiek testēta - ar specializētām iekārtām tiek pārbaudīts metāla sastāvs un kvalitāte.

“Bija atsevišķa noliktavas daļa ar sarkaniem punktiem uz kastēm - detaļas, kas tiks sūtītas atpakaļ piegādātājiem. Viņiem tas viss ir ļoti stingri.”

Īpašu iespaidu atstāja CNC frēzēšanas iekārta ar rubīna galu - smalka un precīza kā šuvēja adata. Tā izgriež katru metāla detaļu ar mikrometru precizitāti. Arī skrūvju leņķi tiek pārbaudīti ar speciālu instrumentu, lai novērstu jebkādas atkāpes.

“Kvalitāte tur ir atslēgas vārds. Tas nav ‘liels wow’, bet skaidrs, kāpēc šie motori strādā uzticami.”

Testu kamera – dzinēja sirds pārbaude

Ražotnē ir īpaša testēšanas kamera, kur katrs ceturtais motors tiek reāli darbināts pirms tas nonāk pie klientiem.

“Tas kambaris, ko nobildēju - viņi katru ceturto motoru testē ar propelleru, degvielas padevi un visiem sensoriem. Tie vadi izskatās kā čupa ar asinsvadiem.”

Kamera ir skaņas izolēta, lai apkārtējie ciema iedzīvotāji nesūdzētos par troksni. Kad durvis aizveras, sākas automatizēts testēšanas process: temperatūras, apgriezieni, degvielas padeve un slodzes dati tiek reģistrēti datorā. Rezultātā parādās zaļš vai sarkans indikators, kas uzreiz nosaka - motors ir gatavs vai jāmeklē problēma.

Atelpa pēc intensīva ritma

“Šodien bija iespēja lidot, bet man sāka beigties enerģija. Tas ritms - es netieku līdzi,” atzīst Oļegs.

Pēc vizītes Vittorazi komandai tika dota iespēja atvilkt elpu. Mehāniķi devās uz angāru, kur katru motoru pārbaudīja un sagatavoja nākamajai dienai - tieši tāpat kā sacensību pitstopā. Ja kādam pilotam bija sūdzības, tās tika uzreiz risinātas.

“Ja vajag, pielabo, pārbauda, lai viss rīt būtu kārtībā.”

Tikmēr piloti beidzot varēja paēst un atpūsties, jo rīti līdz šim bijuši ļoti agri un intensīvi.

“No rīta tik pamosties, un jau viss sākas. Lidojumi, plānošana, tehnika… Šodien pēc pusdienām karstumā gribējās vienkārši gulēt.” 

Lidojumu loģistika - matemātika un sajūta

Oļegs atklāj, ka līdz šim lielākais pārsteigums bijis degvielas patēriņš un tā plānošana. Lidojumā, kur patēriņš bija aprēķināts uz robežas, viņam palikuši vēl trīs litri, kas gaisā radījis pilnīgu pārliecību par dzinēju un distanci.

“Pašā sākumā bija stress - kur piezemēties, ja degviela beigsies? Bet tagad jau viss galvā sakārtojies. Zinu, ko gaidīt un kā rēķināt.”

Pilotam vienmēr jāzina, kur būs nākamā pietura. Katrs benzīntanks kartē ir iepriekš atzīmēts, lai lidojuma laikā nebūtu improvizācijas. Parasti pēc divarpus līdz trim stundām tiek veikta pietura - degvielai, atpūtai un maršruta korekcijai. 

Lidojuma psiholoģija un bailes

Oļegs atzīst, ka lidošana augstumā virs 2000 m ir arī psiholoģisks pārbaudījums:

“Vakar lidoju virs divtūkstoš metriem - pazūd zona, neredzi nevienu, paliec ar sevi. Sākas neliela trauksme - vai virziens pareizs, vai viss kārtībā. Bet tas pāriet.”

Tādos brīžos piloti vienkārši gaida, līdz atgriežas sakari, un tur vienmēr jāredz arī rezerves piezemēšanās vietas. Ar katru dienu pieaug pārliecība, un bailes atkāpjas.

“Tagad jau nav vairs tāda mīziena - katrs lidojums iedod drošības sajūtu. Un piezemēšanās vietu netrūkst.”

Neparedzamība kā norma

Kā atzīst Oļegs, šī ekspedīcija māca elastību.

“Viss notiek neplānoti, spontāni. Miro zina, kur lidos, viņam nav svarīgi - vējš ir vai nav. Viņš uzlido virsotnē, kur gaiss retināts, un aiziet. Es laikam pat nemēģinātu tā riskēt.”

Maršruti bieži mainās pēdējā brīdī - jāpielāgojas vējam, rotoriem un degvielai. Vakar pēdējais lidojums bijis ļoti intensīvs: vējš, virsotnes, laika trūkums, saulriets tuvojas.

“Paskatos - saulriets 18:33. Sapratu, ka jāspiež akselis, mugura jau sāpēja. Nolidoju stāvus pozīcijā, trimmeri vaļā, spiedu līdz galam. Nolaidos tieši 18:33. Tāda tā dzīve ir - visu laiku mainās plāni.” 

Rācija vai telefons – kā sazinās piloti

Runājot par saziņu, Oļegs atzīst:

“Tie, kas grib, var dabūt rāciju, bet lielākoties neviens nelieto. 70% gadījumu ir zona, un mēs vienkārši čatojam aplikācijā.”

Tādējādi komunikācija paliek vienkārša un ātra - bez liekas tehnikas. 

Noslēgums

Šī diena bija citāda. Bez lidojuma, bet ar ļoti daudz mācībām - par tehniku, kvalitāti un sevis sajūtu ekspedīcijā. Vittorazi vizīte ļāva ieraudzīt, kā top uzticami dzinēji, bet brīvie brīži - saprast, kā šis piedzīvojums pārtop par ritmu, kurā vairs nav haosa. Tikai lidojumi, atelpa un kustība uz priekšu.

Turpinājums sekos - nākamās dienas stāsts atkal vedīs debesīs pāri Itālijai.

"ADRENALĪNS"

11 октября 2025 г.