Lidojums uz Dienvidu tiltu
Pagājis nu jau vairāk kā gads, bet gribējās padalīties ar pieredzi.
19. jūnijs 2020. ir laiks, kad gandīz katru dienu nedēļas garumā rinķī vazājas draudīgāki un mazāk draudīgi lietus un negaisa mākoņi. Tajā nedēļā jau vairākas reizes dodamies uz Rumbulu palidot, bet nākas vien atgriezties mājās tukšā.
Tad nu šajā piektdienā vēlme lidot ir tik liela, ka nu nevar vairs turēt. Diena saulaina, bet pie apvāršņa mākoņi ir. Rakstu Dzintaram par situāciju Rumbulā - esot lidojams - viss skaisti - saule spīd. Ekrānšāviņš no watsup sarakstes ar Dzintaru titulbidē.
Atbraucam ap kādiem 18:00 - 19:00 - saliekam vinču - viss skaisti! Raitim šodien kā par spīti jālido pirmajam - no ok - vinčoju augšā. Viens lidojums - viss skaisti, nākamais - mākoņi aug, bet joprojām viss skaisti - trešais lidojums - tālumā jau parādas pa kādam zibenim. Raitis nolaižās un saku viņam - viss! Tagad es lidoju. Kamēr sataisos, piekabinos, man blakus esošais students, kurš gatavs startam - tiek noņemts no trases - “Drošiba pirmajā vietā”. Bļāviens - nu jau zibeņo tuvāk un vairāk - pērkonu vēl nedzird - tad jau tālu vēl. Man jālido. Vinčojos augšā - viss skaisti - tālumā pazibeņo, uz hesa redzams, ka tur jau vējiņš pūš vairāk. Saprotu, ka droši vien vairāk par vienu lidojumu nebūs, tāpēc pirms atkabes vēl pieturu brezmzītes, lai uzvinčotos augstāk. Atgriežoties drusku atpakaļ - pēdējie lidojumi man bija virs Burtnieka ezera, kur sanāca uzvinčoties pat 900m augstumā - tāpēc uz aci augstumu īsti nevaru novērtēt. Variomentra, rācijas, telefona man nav - jo tūlīt jau būšu lejā. Gaiss kā piens - sāku nelielus akro trikus. Viens piegājiens - augstums vēl daudz. Otrs piegājiens - augstums vēl daudz. Trešais piegājiens - augstums vēl daudz. P.s. parasti, ja Rumbulā var dabūt 2 piegājienus - tas jau ir nereāli labi. Hmmm.. paskatos uz leju, kur Normunds ar tandēmu - izskatās, ka jau pie pašas zemes, ar ausīm lido. Saprotu, ka Normunds vēl nav pie pašas zemes, bet es esmu vēl joporjām ļoti augstu. Kamēr tur lidinos uz aci sāk likties, ka mājiņas kļūst tikai mazākas nevis lielākas, kā tam vakarā vajadzētu būt. Saprotu, ka mani ceļ vai sūc iekšā mākonī. Virs Rumbulas ir atnākusi tikai pati mākoņa maliņa - vēl spīd saule. Ātri pieņemu lēmumu lidot prom. Ausis, akselis un laižos Rīgas virzienā. P.S. Lidoju ar 20kvm spārnu. Pie sevis štukoju, ka aizlidošu līdz Rīgas gala pļāviņas pašam galam, tur gan jau nākšu lejā, tad lidošu atpakaļ, nu ja vajadzēs pastaigāties - ok - nekas briesmīgs.
Pļaviņas gals tiek sasniegts ļoti ātri - augstums tik izskatās pieaug. Paliek ļoti neomolīgi! Lidoju tālāk un nospotoju jau nākamo nolaišanās vietu - futbola laukums starp mājām. Bet arī tas paliek aiz muguras. Nu jau pavisam neforši paliek. Sāku apskaust katru bomzi, kas uz zemes - tikai tāpēc, ka viņš ir uz zemes. Gaiss joporjām super mierīgs. Ausis un akselis netiek laisti vaļā. Augstums uz aci skatoties nemazinās. Paskatos augšā - virs spārna tikai dažas tumšas pūciņas - es pati esmu saulē - vai tiešām tas mākonis var sāk sūkt iekšā jau pašā maliņā? Tuvojoties Rīgai palidoju garām nu jau daudziem potenciāliem nosēšanās laukumiem. Izvēlos lidot drusku virs Daugavas, ja nu brīdī, kad jānosēžas - apakšā nebūtu piemērotas vietas, tad vismaz pašā krastā krūmos varētu būt mīkstāk..
Tuvāk Rīgai mani aplido deltaplāns - paliek foršāk - vismaz neesmu viena - vēl ir kāds gaisā, bet liels mierinājums tas nav - deltaplāns ātri ir prom, jo mākonis man aiz muguras nu ir riktīgi melns un izskatās neganti.
Kad sasniedzu Dienvidu tiltu - beidzot redzu, ka esmu zemāk. Kas par laimi! Ausis un akceli vienalga nelaižu vaļā. Tūlīt aiz Dienvidu tilta ir liela, nopļauta pļava, bet nespēju vēl noticēt, ka šī nu beidzot būs mana tāpēc noskatu jau nākamo. Plidojot grarām pļavai - beidzot redzu, ka esmu tādā aukstumā, lai plānotu nosēdienu, palaižu ausis un akseli un uzreiz liekas, ka šaujos atpakaļ debesīs! Savācu visu atpakaļ un veicu manevrus ar visām ausīm un akseli. Palaižu tikai kad esmu koku augstumā. Nosēdiens veiksmīgs - viss super un mierīgi - it kā tā būtu plānots. Tikai zemīti nobučoju, parasti šo izlaižu. :D Minūti vēlāk iepūš pastiprs vējš - paraplāns jāsavāc, jo sāk to vazāt.
Tā kā man nav līdzi nekā - jādabon telefons - jāizsauc retrīvs vai taksis :D Noķeru vienu čalīti, lūduz telefonu. Viņš dod telefonu un saka: “Labi, ka nolaidāties, tur negaiss nāk!” :D
Kamēr lidinājos mans retrīvs jau bija ceļā - nācās vien kādu minūti pagaidīt.
Lidojums taisnā līnijā bija gandīz 10 km, augstums lidojuma garumā vidēji pie 400 m uz aci. Laika ziņā - veselu mūžību :D
Vēlāk Dzintars nāca ar teoriju, ka tā bija konverģence - gaisa masa ko stumj negaisa mākonis pirms sevis un gaisam nav kur likties un tas iet uz augšu. Sanāk ka tā ir tāda šaurāka vai platāka josla, kurā trāpot var ar to kopā lidot virzienā, kur mākonis iet. Ja to būtu zinājusi - varētu vienkārši ar akseli lidot arī tālāk līdz Prezidenta pilij vai jūrai :D
