Pirmie iespaidi Indijā (+VIDEO)

Braucienus lidot ar paraplānu uz Indiju klubs organizē jau daudzus gadus. Šoreiz Latvijas lidošanas sezonas turpinājumu Indijā piedzīvoju arī es.

Par dzīvi un apstākļiem, kādi šeit ir, ar ko cilvēki nodarbojas un citām lietām droši var izlasīt citur. Šeit minēšu vien savus iespaidus, kas vairāk saistīti ar brauciena galveno mērķi – lidošanu nopietnos kalnos.

Pirmdienas rītā izgāju no mājām Rīgā un nākamās dienas vakarā jau ierados Birā. Kā secinājām, šo ceļu varētu veikt arī kādas stundas ātrāk, bet labāk atstāt laika rezervi kaut kam neparedzētam.

Secināju, ka Indijas ikdiena, kas redzama caur auto logu, mērojot ceļu no Daramsalas uz Biru,  mani nepārsteidza. Iespējams, ka daudz jau kas redzēt, dzirdēts un lasīts par šo zemi, bet domāju, galvenais, lai šeit justos labi, ir atvērts skats uz lietām.

Bira ir mazs ciematiņš kalna pakājē. Šķiet, ka šeit viss ir pakārtots paraplāniem. Ne velti, jo tepat ir Himalaju kalni, kas ir viens no galvenajiem mērķiem, kāpēc cilvēki no visas pasaules brauc uz šo vietu – lidot kalnos.

Rīt jālido. Visu nepieciešamo sapakoju somā jau iepriekšējā vakarā, lai nekas netiktu aizmirsts. Brokastis paēstas indiešu vienkāršībā pie Bimbļas tantes - garšīga auzu putra ar medu un banāniem.


Paņemam somas un dodamies uz taksi, lai brauktu kalnā. Bet nekur tālāk par takšu laukumu, kas ir tepat pie mājas, mēs netiekam. Izrādās – armijas piezemēšanās precizitātes sacensības un starti slēgti. Atvērs tikai ap vieniem.

Neko darīt. Somu nolieku istabā un dodos skatīties, kā tad tā armija piezemējas. Šķiet nedaudz dīvaini, ka armija arī nodarbojas ar paraplanierismu. Tas laikam parāda, cik parplanierisms ir nozīmīgs šim reģionam.


Nosēšanās laukums pilns cilvēku, sagatavots arī helikoptera nosēšanās laukums. Armijas tērpos ģērbti vīri laipni palūdz paiet malā, pat atvainojas.

Pavērojam, kā ierodas svarīgā persnoa ar helikopteru. Tad sākas sacensības. Noskatāmies, kā piezemējas pirmie piloti, kad rācijā atskan ziņa – jābrauc kalnā!




Žigli aizejam pēc paraplāniem, uzvelku zābakus un braucam! Takši ir mazi auto. Divas paraplānu somas uz jumta, viena, mazākā – bagāžniekā. Uz jumta somas piestiprina tikai ar vienu auklu un pāris mezgliem, sistēma atstrādāta.


Ceļš kalnup netipiski putekļains. Kalnā nevienu nelaida visu rītu, un tagad – visi vienlaicīgi rindā brauc kalnā. No putekļu gūzmas izvairījās tikai pirmās mašīnas.


Pa ceļam iet arī cilvēki, dažs pretīm braucošs auto, kalnu ceļa labiekārtošanas darbu brigādes – visi vienmērīgi noput. Citās dienās nebūšot tik putekļains, tā uzzinu no biedriem, kuri šeit jau vairākas reizes.

Pēc aptuveni četrdesmit minūšu brauciena, kas šogad maksā dārgāk, neka pērn, nu jau 700 rūpiju, kas ir aptuveni astoņarpus eiro, esam piebraukuši pacelšanās laukumam pavisam tuvu. Pēdējie aptuveni 100 metri jādodas kājām. Te nu labi parādās, cik kurš gatavojies – nest smago paraplāna somu pa stāvu kalnu augšup divarpus kilometru virs jūras līmeņa nemaz nav tik viegli.

Starta laukumā ierodoties, pulkstens jau ir ap diviem dienā, starti notiek no nogāzes, kura ir pret vēju, kas dienas vidū parasti ir arī pret ieleju. Pirmie iespaidi nedaudz satrauc, redzot šo ne visai liela izmēra kalna kori, kas pilna pilotu, kuri rūpīgi gatavo savus paraplānus startam. Eju novērtēt pacelšanās vietas izmērus. Skats visai sireāls – ieskriešanās laukums beidzas ar stāvu nogāzi uz leju, ja neizdodas veiksmīgi nostartēt vai pareizi noreaģēt, savācot spārnu, kritiens garantēts. Kamēr gatavoju savu ekipējumu, redzu visai interesantus skatus – ne visiem pilotiem izdodas pārliecinoši nostartēt ar pirmo reizi.

Neliels satraukums un esmu gaisā! Ja viss būtu tik vienkārši... Kamēr lēnām satuntulējos, daļa no mūsu grupas jau gaisā. Startēju ar atmugurisko startu, spārns izceļas labi, pagriežos, jūtu, ka tomēr nav kaut kas kārtībā, spārns atslābst, sagriežas. Neizdodas. Nekas traks, jāmēģina vēlreiz. Savācu spārnu, uzkāpju augstāk pa nogāzi. Spārnu palīdz izklāt kāds no citiem pilotiem. Mēģinu vēlreiz – rezultāts līdzīgs, starts nesekmīgs, apstājos pie pašas malas. Nu jau paliek pavisam karsti, jo apģērbs paredzēs ilgai sēdēšanai aukstumā un vējā, kāds ir trīs, četru kilometru augstumā. Nolemju atvilkt elpu, novelku pāris apģērba kārtas, T krekls labi parāda, ka esmu manāmi iesvīdis.

Vēroju citu pilotu startus. Visi solo piloti startē ar atmugurisko startu, bet daži tandēmi izvēlas priekšējo startu. Pieņemu lēmumu nākamo reizi startēt ar priekšējo startu, tad gan īpaši svarīgi, lai spārns ir perfekti izklāts. Startiem kalnos gan labāk izvēlēties atmugurisko startu, jo tā labāk redz, vai spārns iziet pareizi.

Spārns izceļas labi, pāris soļi un esmu gaisā! Pirmajai dienai biju izvēlējies iepazīt startam tuvējos kalnus, lai saprastu, kā teorija darbojas praksē. Vērojot citus pilotus, putnus un kā saule apsilda nogāzes, gaisā izdodas noturēties nedaudz vairāk kā vienu stundu. Lidošanas vieta iesildīta, dodos uz nosēšanos.

Vērtīgi bija pirms tam aiziet uz nosēšanās laukumu un saprast, kāds tas izskatās, kur tieši atrodas, kur ir vējrādītāji un kāda ir vēlamā nosēšanās stratēģija.

Reģions ir kalnains, arī nosēšanās laukums ir lēzena nogāze. Uz nosēšanos jāienāk zemā augstumā, jo  pārlidot nosēšanās laukumu ir pavisam viegli, īpaši, ja vējš pūš no ielejas, kas ir raksturīgākais pa dienas vidu. Vēl jāņem vērā, ka uz nosēšanos nāk arī daudzi citi piloti, ar kuriem jāsadala gaisa telpa un nosēšanās vieta. Jābūt ļoti uzmanīgam.


Nosēšanās ir veiksmīga. Izlsēdzu lidošanas instrumentus, atzīmējos SPOT (izsekotājs, kas raida iepriekš sagatavotas ziņas caur satelītu uz norādītajiem epastiem vai telefona nummuriem), ka esmu nosēdies un viss ir kārtībā, savācu paraplānu un noeju laukuma malā, lai netraucē citiem nosēsties.

Diena veiksmīgi izdevusies. Pirmais lidojums Indijā 11 kilometri, gaisā pavadītais laiks 1 stunda 14 minūtes. Lidojuma treks.


Adrenalīns Indijā 2018. Ierašanās
Komentāri: 6
    Made by kalichava