Piecsimtnieks

Solījos sev līdz Adrenalīna gada pasākumam pieķerties un šo uzrakstīt. Izdarīju. Par pārējiem solījumiem rakstā. Šis ir īpaši veltīts Aigaram Briunem, visiem citiem motoristiem.

Šodien ir doma nogāzt piecsimtnieku...  

Kad paraplanieristi  ir aplidojuši tuvējo novadu, tad sāk mēroties spēkiem ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Tā nu sagadījies, ka Cēsu mafija katru gadu izceļ lielo prīzi Latvijas motoristu vidū. Pagājušajā gadā beidzot uzmetu lūpu un pateicu, ka Baldonieši ir lielāki lidotāji, tikai nekrāj datus GPSā. Protams „tika mests zemē cimds (izaicinājums)” un gaidīts pavasaris, lai šo lietu izšķirtu darbos. Tagad pavasaris ir klāt un jāsāk savi vārdi ar darbiem apliecināt. Cēsinieks Aigars Briune jau 19.maijā paspējis uzzīmēt baigo trīsstūri un godīgi nopelnījis savus 500 punktus, bet es vēl jūnijā vietējās pļavas ķemmēju. Par nolidotu vienādmalu trīsstūri dod vislielāko koeficentu, jo grozies kā gribi, vismaz viena mala sanāks pretvējā. 

Pāris dienas atpakaļ nomainīju motoram gumijas spilvenus, kuri mazina vibrāciju. Jaunie ir mīkstāki, tagad mugura jūt mazāk, bet motors tukšgaitā pendelējas, kā lupatu lelle. Stāvēju pie mājas un gāzēju dzinēju, lai saprastu vai viss kārtībā. Pēkšņi atskanēja blīkšķis, pēc tā atkal motors rūc, bet skaņa izmainījusies. Noslāpēju dzinēju un ieraudzīju (manam jaukajam) karbona propellerim pamatīgu robu. Uzreiz aizdomas uz skrūvēm, kuras tikko biju skrūvējis. Tās visas savā vietā. Akurāti aplūkoju visas detaļas, secināju, ka elektriskā startera kronšteins ir nolūzis no visām trim (!!!) skrūvēm un atlikušais gabals izgājis caur propu. Protams sāp sirds par kreņķi, kas saistās ar propellera remontu, bet vēl vairāk par to, ka fiksi jāsaremontē startera turētājs. Meklēju aizlidojušo gabalu, bet velti. Propelleris man ir otrs, bet otra tāda dzelža man nav. Apzvanu vēl kādus lidotājus cerībā, ka man var kāds aizdot šo detaļu uz vienu vakaru, bet nekā.

Sazvanos ar zinātājiem un uzzinu bēdīgus jaunumus – bez šī dzelža starteris visdrīzāk vispār nolūzīs no motora. Kā pēdējo iespēju ceru dzinēju palaist, kā gadsimtu atpakaļ – iegriežot ar roku aiz propellera. Nav teikts, ka izdosies, bet būs jāmēģina.

Nākamajā dienā ierodos mājā un sieva uzreiz vaicā vai es neesmu tādu dīvainu dzelzi pazaudējis. Esot mētājies puķu dobē. Man par lielu prieku viņa pasniedz man trūkstošo gabalu. Lecu auto, skrienu uz darbnīcām, kur man izdodas pierunāt Raivo, lai pa fikso šito draņķi sametina kopā. Pēc pus stundas jau skrūvēju to uz motora un pēc stundas esmu uz starta laukuma. Paldies Tev Raivo! Tur jau savu ekipējumu krāmē Jānis Elsts ar kuru esam vienojušies kopā nolidot maršrutu Baldone-Valle-Bauska-Baldone, par kura veikšanu vajadzētu iznākt 500 punktiem.

 Ja vēlies tālu un ilgi lidot, tad pilns starta svars sanāk baigi liels. Motors ar rezerves izplētni ap 30kg + bākā 16 litri degvielas, mugurā dažādi džemperi zem pasmaga kombinezona, ķivere, rācija, kaklā fotoaparāts, GPS, mobilais telefons, kājās zābaki, vēl šādi-tādi loriņi pa kabatām. Māris, kurš šodien atsakās no lidojuma (un pareizi dara!), jo jūtas apaukstējies, palīdz man uzcelt plecos motoru.  Iestiprinu karabīnēs spārnu, stāvu, koncentrējos un nespēju īsti saņemties.  Jūtos kā tāds Gagarins.  Motors rūc, rācijā sazinos ar Jāni, kurš stāv 10 soļus tālāk, noregulēju skaļumu austiņās,  apprasoties vai viņš ir gatavs, jo nevēlos  viņu gaidot plivināties virs Baldones dedzinot degvielu. Vējš ir baigi mazs, bet tomēr ir. Lai cik dīvaini tas neliktos, spārnam kurš lido ~40km/h, pie starta arī 1km/h lēns pretvējš ir būtisks. Jau iepriekš zinu, ka taisīšu „pensionāru startu” tas nozīmē, ka savu nevarēšanu ieskrieties pietiekami ātri, kompensēšu ar dzinēja jaudu. Tas nav aizliegts, taču palielina risku, ka ja kāda strope atslābs, to var iesūkt propelleris. (Propelleris ir tāds draņķis, kurš cenšas pašiznīcināties iesūcot sevī jebkuru priekšmetu kam tas tiek klāt, jo priekšmetam trāpa lāpstiņa, kuras gals pārvietojas ar pusi no skaņas ātruma.) Tādā gadījumā rezultāts būs sarauta strope un ar (bijušā) propellera šķēpelēm piekaisīta pļava. Tas savukārt nozīmē apskādēts garastāvoklis un maciņš, kā arī neizdevies lidojums.

Starts ar motoru varētu līdzināties kādam lodes grūšanas vai šķēpa mešanas treniņam. Viss (nevis viss, bet VISS) spēks kopā ar precizitāti ir jāsakoncentrē priekš kādām 5-10 sekundēm. Ja to esi paveicis pareizi, tad pēc tam vari nosacīti atslābt un baudīt, kā pieaug augstums, paplašinās horizonts un zem tevis slīd ainava. Ja nē, tad sāc visu no sākuma. Turklāt, ja esi viens, tad ir jāizkabinās no motora, lai pats atkal sakārtotu spārnu startam. Ja ārā karsts, tad sviedri līst tik strauji, ka iesācējam parasti pietiek ar kādiem 4 mēģinājumiem, lai viņš sāktu atkal krāmēt mantas mašīnā, jo spēka piektajam vairs nav. Pat, ja ar kādu trešo piegājienu izdodas pacelties, tad esi izsvīdis tik daudz, ka pa ķiveres malām un piedurkņu galiem pil sviedri. Pēc tam vējā apģērbs strauji žūst un pilots mežonīgi salst.

Cik nu varu, sakoncentrējos un stiepju spārnu. Īsti taisni tas nepaceļas, bet piekoriģējot skrējiena virzienu, ceru to iztaisnot. Viens stūris tā kā īsti negrib atvērties, taču, tas nav būtiski liels. Teorētiski ar tādu varētu pat pacelties un tas vēlāk atvērtos pats vai arī varētu tam palīdzēt. Dodu gāzi ručkā un tik skrienu ! Gaisā esmu ! Aplidoju vienu loku, lai redzētu, kā startēs Jānis. Viņam pieredzes stipri mazāk, kā man un ir vērtīgi, ja starta brīdī, kāds pārskata tavu spārnu un var austiņās paspēt pateikt „Viss labi !” vai „Stop!”. Pieļauju, ka Jānim kreņķi darīs tas, ka viņš ir aizņēmies no Kriša paprovēt reflex tehnoloģijas spārnu, un tas ir stipri žiglāks par viņa ierasto. Šā vai tā, bet startā viņš tomēr kļūdās un spārns nogāžas sāņus. Māris viņam palīdz sakārtoties otram startam, es tikmēr lēnām uzņemu augstumu riņķojot virs starta laukuma. Esmu jau uzņēmis apm. 250m, kad ieraugu lidmašīnu. Nevis kaut kādu mazo, privāto, kura pļurkšķina uz Ikšķiles vai Ādažu lidlauku, bet lielo pasažieri. Labi zinu, ka lidoju man atļautajā augstumā un viņa sev atļautajā, tādēļ mūsu ceļi nevar krustoties, bet skats vienalga tāds tāds ērmīgs. Kaut ar prātu saprotu, ka viss kārtībā, es jūtos kā akvārijā ar milzu haizivi, kuru no manis šķir neredzama robeža 500 metru augstumā. Janka arī stav uz starta ar vaļā muti un sauc rācijā, ka virs manis lidmašīna. Kaut esmu šai vietā lidojis neskaitāmas reizes, tik tuva sastapšanās ar lielo pasažieri vēl nebija gadījusies.

Tikmēr Janka ir sasmēlies jaunus spēkus un skrien pa lauku, pēc dažām sekundēm rācijā apsveicu viņu ar pacelšanos un pagriežos Vecumnieku virzienā. Lēnām uzņemu augstumu, lai tuvinātos man atļautajiem 450 augstuma metriem. Pirms Vecumniekiem ir jāpārlido lielāki mežu masīvi, tādēļ augstuma rezerve ir ļoti vajadzīga, jo šādiem lidaparātiem neviens ražotājs negarantē dzinēja mūžīgu darbību. Jo paraplanieristam ir lielāks augstums, jo viņš lielākā rādiusā var izvēlēties sev piemērotu pļaviņu, kurā nosēsties un zvanīt sievai vai draugiem, lai viņu savāc. Ja augstuma nav pietiekami, tad var iznākt karāšanās kokos, kura visdrīzāk būs saistīta ar sabojātu inventāru un ilgu, grūtu no-koka-zemē-dabūšanu. Neesmu dzirdējis, ka kādam paraplanieristam-motoristam Latvijā tā būtu gadījies, taču nevēlos arī iegūt „autortiesības” šajā disciplīnā.

Ejam 450 metros. Ātrums ļoti pieklājīgs – ap 55km/h. Matemātika baigi vienkārša – ja spārns lido ar 40, tad iznāk, ka 15km/h mums ir pavējš. Mans aprēķins ir tāds, ka pirmajā posmā, tas ir apmēram līdz Vallei, mēs lidosim pavējā, tas nozīmē ekonomēsim degvielu. Pēc tam no Valles uz Bausku mums būs neliels sānvējš, kurš sevišķi netraucēs, taču pa divām stundām vējš būs norimis un pēdējo posmu (no Bauskas uz Baldoni) varēsim atlidot bezvējā.

Pie Vecumniekiem kāds dīvainis savā zālājā izpļāvis kāškrustu. Nespēju iedomāties kāda motīva vadīts šamējais tā pūlās, bet izskatās visai jancīgi.  Īstenībā šāds simbols bija Latvijas pirmskara aviācijai. Pielieku roku pie ķiveres, salutēju pirmskara aviācijai un lidoju tālāk.  

Līdz Vecumniekiem esmu lidojis jau vairākas reizes, taču tālāk man paveras nepazīstama pasaule. Plānojot atkal atgriezties pacelšanās vietā, vienmēr ir drusku dīvaina sajūta, kad „pārlido horizontu” , resp. vietu, no kurienes vari pamalē, kaut teorētiski redzēt mājas. Pie šāda atļautā augstuma tie ir apmēram 20km. Motors murrā salīdzinoši mierīgi un aiz gara laika dungoju pie sevis rindiņu no Freda dziesmas:”...un kompass rāda ziemeļus un Kuldīgu mazliet...” Viss ir kārtībā izņemot mani mazliet uztrauc, ka esmu nolidojis tikai sesto daļu no plānotā maršruta, bet jau salst rokas.  Sēžot 25cm priekšā propellerim, gaiss gar ausīm skrien stipri ātrāk, kā kilometri zem kājām, tādēļ arī salst vairāk. Janka lido bišku aiz manis, pa laikam uztaisu kādu pagriezienu, lai ieraudzītu viņu. Iesaku viņam atlaist trimmerus (paātrināt spārnu), lai viņš mani varētu sadzīt un lidot blakus.

GPS rāda, ka pēc dažiem km būs Valle. Nekad neesmu šai pusē bijis. Ne gaisā, ne pa ceļu braucot. No augšas Valle izskatās baigi mazais miests (ja varat, piedodiet, Valles iedzīvotāji!). Neesam gan vēl nolidojuši 40km kā biju plānojis. Nolemju drusku pavilkt pāri Vallei un tikai tad  pagriezties uz Bausku. Sāku GPSā likt jaunu punktu - Bauska. Cimdi un nosalušie pirksti neļauj brīvi darboties ar sīkajām podziņām. Labi, ka nav nekāds skārienjūtīgais ekrāns, citādi tas būtu bezcerīgi.

Pēc pagrieziena secinu, ka vēja virziens ir vairāk pretvējš, ne kā sānvējš. Ātrums nokrītas līdz 30-35km/h. Nav jau tik ļauni, bet lieks kavēklis. Nometu augstumu, lai pamēģinātu lidot zemāk gar zemi, tur parasti ir mazāks vējš. Šoreiz pie zemes vējš ir tāds pats, bet klāt vēl turbulence, kura brīžam nepatīkami krata. Kā labumu iegūstu neredzētas ainavas, kuras sasilda dvēseli, bet nespēj sasildīt rokas. Jūtu, ka aukstums izgrauzies cauri arī kombinezonam, zābakiem un  nu jau salstu viss. Sajūta apmēram, kā ar hidrotērpu mugurā būtu iesprādzēts auto sēdeklī un iegremdēts aukstā ūdenī. Ierobežotas kustības un ne pārāk ledains, bet neatlaidīgs aukstums. Rācijā stāstu Jankam, ka aiz meža, kurš no mums uz dienvidiem, jau ir Lietuva.

Ieraugām vēl dažas dīvainas cilvēku izdarības – kādā meža ielokā ceļ kaut ko līdzīgu vējdzirnavām. Ja tās būtu klajā laukā, tad es saprastu, bet meža ielokā, kur vējš netiek ne no vienas puses ??..

Nākamais brīnums ir rindā satupušas 10 mazas pirtiņas no kurām pusei kūp skursteņi. Prātā iešaujas doma par Zaķīšu pirtiņu. Šīs gan laikam drīzāk kādas gaļas kūpinātavas.

Saule jau pirs brīža bija sākusi stiept garas ēnas un paliek jūtami vēsāks. Starta brīdī bija +14C un saulains, bet nu vēl ielidojam mākoņa ēnā un nu jau sāk kratīt drebuļi. Nekad neesmu varējis izprast kādēļ mākoņa ēnā uzreiz tā salst, jo gaisa temperatūra nevarētu tik krasi atšķirties. Šis salšana mani satrauc, jo esam nolidojuši tikai pusceļu, tas ir apm. pusotras stundas. Tas nozīmē, ka jālido un jāsalst vēl tikpat ilgi. Mēģinu vicināt rokas, bet tas nelāgi iešūpo visu sēdekli kopā ar motoru.

Esam atsaluši, atvainojos – atlidojuši, līdz Bauskai. No dažsimts metru augstuma arī Bauska ir trakoti maza. Paskatos atpakaļ – Jānis ir gabaliņu atpalicis, tādēļ saku, lai viņš griežās uzreiz uz Baldoni, bet es pavilkšu vēl gabaliņu Rundāles virzienā, lai lidojums garāks un punktu vairāk. Tā arī darām, nopētu Bauskas pili un pēc pagrieziena pārlidoju kādai smukai muižiņai, kura izrādās Kaucmindes pils. Pēc pagrieziena viss iet kā plānots. Pretvēja nav , degvielas pietiek.  Jāatzīst, ka garastāvoki pamatīgi grauž mežonīgā salšana. Esam vēl ~40km no plānotās nolaišanās vietas, tas nozīmē, ka stundu vēl jāsalst. Citos sporta veidos var izlīdzēties ar termosu karstas tējas, bet šeit tas iedzītu vēl lielākā strupceļā – vajadzības uz točiņu.   

Esam jau gandrīz pie Iecavas. Mierinu sevi, ka jāsalst vairs tikai pus stunda. Uzņemam augstumu, jo priekšā paliels mežs. Tomēr augstumā ir pretvējš. Vairs neiet tik raiti kā sākumā. Ātrums nokrīt līdz 30km/h. Pēkšņi Jāņa balsi rācijā vairs nepavada čarkstoņa un rūkoņa. Jānim noslāpis motors. Neko darīt, Jānis ātri izvēlas pļavu pie ceļa un pēc dažām minūtēm ziņo, ka veiksmīgi nosēdies zirņu laukā. Iesaku Jānim ātri saplānot, kurš un kā viņu savāks un nogādās līdz auto, kurš uzticīgi gaida Baldones pļavā.

Man, kā mierinājums, blakus uzrodas četri gulbji un brīdi lidojam blakus. Visai skaists skats, taču nav vairs tik gaišs, tādēļ nesanāk labas bildes.

Pēc brīža rācijā labas ziņas, ka Jānim pakaļ atbrauks sieva un mana palīdzība nebūs vajadzīga. Tās patiešām ir labas ziņas, jo Saule jau ir zemu un pretvējš pastiprinās. Līdz nosēšanās laukumam vairs atlikuši mazāk par 20km, bet ātrums brīžiem sarūk līdz 20km/h. Kaut kāds murgs! Liekas, ka šitais nekad nebeigsies. Nolemju iet mazliet pa labi sānvējā, lai „savienotu” nolidotā trīsstūra malas jau pirms nosēšanās laukuma. Tas visādam gadījumam, ja man neizdodas nolidot visu plānoto maršrutu. Tad tiktu ieskaitīts mazāks trīsstūris nevis nenoslēgta līka līnija.

Jānis timēr ir noskaidrojis dzinēja noslāpšanas iemeslu – viņam beigusies degviela. Nospriežu, ka šim nenormāli veicās, jo tas varēja gadīties arī virs meža, kur patlaban atrodos. Pretvējš kļūst arvien stiprāks un es jau esmu ķēries pie spārna paātrināšanas ierīcēm – trimmeriem un akseleratora. Tas būtiski atsaucas uz degvielas patēriņu. Dzinējs rēc gandrīz pilnos apgriezienos un negausīgi rij degvielu. Atlikuši vairs kādi 10km. Šajās vietās jau zinu no galvas katru koku un elektrolīniju. Sāk krēslot, ir kļuvis pavisam vēss un zobi klab it kā es peldētos āliņģī. Nu jau var saskatīt nolaišanās laukumu, bet joprojām neticu, ka spēšu aizlidot. Degvielas bākā atlicis pavisam maz, krēslā to ir grūti saskatīt. Lidoju salīdzinoši zemu, taču izvēloties trajektoriju, lai varētu veiksmīgi piezemēties, ja man beidzas degviela. Kustinu kājas ceļgalos un potītēs, lai piezemēšanās brīdī nenorautu uz mutes, jo salstot trīs stundas nekustīgā pozā, kājas galīgi sastingušas.  

Pēdējie pāris kilometri. Joprojām neticu. Saviem spēkiem vēl kaut kā var ticēt, bet ej nu sazini, kas tai degvielas bākā darās.  No uztraukuma pat zobi vars neklab. Škrobojos, ka sākumā man nācās tērēt degvielu gaisā gaidot Jāni. Pretvējš baigs, kaut pulkstenis jau pāri desmitiem. No šāda tipa spārniem var izspiest ap 60km/h, bet man šobrīd pielietojot galējos līdzekļus turās vidēji 25km/h.

Nu beidzot. Izskatās, ka aizvilkšu. Esmu pārsalis līdz ārprātam. Nolaižos pie mašīnas. Knapi spēju noticēt, ka izdevās. Degvielas bākā šļunkājās pus litrs benzīna. Uzzvanu Jānim un saku:”Es nolaidos! Man izdevās!” Pat neatceros, ko man Jānis atbildēja. Parasti pilots novelk kādu virsjaku, lai nesvīstu, es tai vietā skriešus savācu inventāru, mašīnā iekšā un uz māju! Mājā skriešus sanesu inventāru, vāru tēju un dzeru to karstu no liela alus kausa. Iemetu aci āra termometrā, rāda +8C. It kā nav pārāk maz, bet kombinācijā ar mitrumu un pretvēju baigi saldē. Liekos gultā un sasedzos ar vairākām segām. No rīta pamostos no modinātāja zvana joprojām nosalis. Tā arī pa nakti neizdevās sasilt... Fiksi iemetu māgā brokasti, mašīnā iekšā un braucu uz darbu. Uzgriežu siltumu uz maksimumu. Pēc pus stundas sāku atsilt.

Vakarā ielieku GPS datus datorā un par lielu sarūgtinājumu ieraugu, ka par manu trako salšanu saņemu 492,44 punktus. Bļāviens, nav sanācis pat īsts piecsimtnieks !
Piecsimtnieks 26
Komentāri: 5
    Made by kalichava