Paraplanieristu kalnu skola 2016, Bassano
Neliels ieskats par pirmajām dienām kalnu skolas apmācībās.
Šogad ir tā iespēja pirmo reizi piedalīties ikgadējā Adrenalīns parplanieristu kalnu skolā ar mērķi apgūt lidošanas pamatprasmes kalnu apstākļos, iepazīt kalnu laika apstākļus, tās īpatnības, uzzināt, ko nozīmē termodinamiķis, un citas ļoti svarīgas lietas personīgai tālākai praplanierista izaugsmei.
Šogad lidojuma vietu instruktori ir izvēlējušies, klubam jau ierasto, Alpu grēdas kalnu piekāji Itālijas ziemeļos. Mācību lidvieta atrodas kalnos pie pilsētiņas Semonzo del Grappa, ZR virzienā no Venēcijas. Ideāla vieta pirmajiem lidojumiem, galvenokārt dienvidu nogāze, nedaudz austrumu un rietumu nogāzes ar iespēju ielidot dziļāk līdzenumā.
Netālu atrodas augstākais reģiona punkts ar virsotni Monte Grappa (1775m).
Kalna piekājes apkārtnes ciematos un pilsētās šogad ir arī izmitinājušies piloti no Latvijas, kas ir paprāvs pulciņš, vairāk par 25 pilotiem, no tiem 13 kalnu skolas dalībnieki.
Pirmajā lidojamajā dienā (16.04.2016) sapulcējamies nosēšanās vietā uz īsu un kodolīgu instruktāžu, ko vada Krišjānis un Dzintars, par drošību kalnu apstākļos, vējiem, mākoņiem, vietējo kalnu īpatnībām, arī par labajām manierēm un īpatnībām pilotu starpā esot gaisā un pie nosēšanās.
Liekam ekipējumu, satilpstam transportos un braucam uz starta vietu kalnā pa serpentīna līkločiem. Augstuma starpība starp starta vietu un nosēšanos ~ 500m, attālums ~1,5 km.
Brauciens augšā ilgst aptuveni 15min. Pirmajā dienā vēl neviens nav gatavs iet ar kājām augšā. Stara vietā paveras skaists skats uz ieleju un blakus kalnu apkārtni. Laika apstākļi mūs lutina ar pāris mākoņiem virs kalna, vēju, perpendikulāru virzienā uz kalnu. Globālais vējš, pāris kilometrus virs mums, ir citā virzienā, tas nedaudz mulsina. Kādā no vakara tikšanās reizēm (brīfingiem) instruktori izskaidro iemeslus šādai parādībai.
Pirmajā dienā augšā paliek Krišjānis ar svarīgu lomu, mūs visus “zaļknābjus” saudzīgi un droši palaist pirmajos startos un Dzintaram tik pat svarīga loma no lejas mums dot norādījumus lidošanai, manevrēšanai, saudzīgai nosēdināšanai, lai būtu droši gan pašiem, gan citiem pilotiem, gan ciemata iedzīvotājiem. :)
Starta vieta gaiša un atklāta, bet ar savām īpatnībām, vietām akmeņaina. Sākumā likās pašauri. Vienā rindā cieši viens otram var izklāt 2-3 spārnus, ieskrējiena garums šķiet pietiekams, bet diezgan slīps, kas ir neierasti plakanzemju iedzīvotājiem. Visam par prieku un kopējai jautrība, startam gar sāniem ir mežs un starta apakšā, galā redzamas koku galotnes, kurām jāpārlido pāri.
Izklājot spārnu un kārtojot stropes var gadīties, ka spārns sāk slīdēt uz leju dēļ nogāzes slīpuma. Pirmās reizes neveiklas. Bet mierīgās un kodolīgās piezīmes no Krišjāņa palīdz risināt stropju izkārtošanas problēmas un esam gatavi savam pirmajam startam. Gaidām tik savu rindu uz startu starp daudzajiem lidot gribētājiem, jo šo lidvietu iecienījuši piloti no visas pasaules. Šo dažu dienu laikā, kas šeit jau pavadītas, varēja dzirdēt citu valstu valodas - itāļu, vācu, poļu, nīderlandiešu, u.c.
Lai pilotiem būtu skaidrs par vēja virzienu startā, vairākās vietās ir izliktas “vēja” zeķes.
Pirmais starts, daudz uz spārnu neskatoties, bet uzticoties lielajai “mammai”, vārdā Krišjānis, kurš vajadzības gadījumā dod norādījumus pa rāciju, sāku skriet, izsceļu spārnu, piebremzēju nedaudz, skrienu tālāk, kājas atraujas no zemes, planēju! Piekoriģējot virzienu, planēju ielejas virzienā. “Nabas saite” atrauta! Āķis lūpā uz visu dzīvi. :)
Norādījumi nāk savlaicīgi no Kriša par iespēju planēt pa labi un pa kreisi gar nogāzēm drošā attālumā un tā kā termāļi bija sākušies, arī tos varēja sākt pamazām apstrādāt.
Tālāk “tēta” loma pienāca Dzintaram, kurš ar ērgļa acs precizitāti no lejas saskatīja katru no mums, saudzīgi komentēja mūsu izdarības un deva norādījumus, ko darīt kādā no situācijām vai nedarīt.
Pirmajās reizēs bija pagrūti saprast, kāds tas drošais attālums no kalna, kuram tuvāk nebūtu vēlamas tuvoties, reizēm Dzintars ar rācijas palīdzību dzina prom gandrīz visus jaunos pilotus no pārlieku tuvas atrašanos kalnam, bet tur reizēm tik labi pieturēja un varēja nedaudz pacelties augstāk.
Kādu laiku tā padreifēju pa kalna nogāzi, šur tur termāļos pacēlos, nolidoju stundu, līdz brīdim, kamēr jau šķita, ka esmu jau zemu un jādodas būtu uz piezemēšanos un pirms došanās nosēsties gribēju palidot virs mājām, bet tur izrādījās veidojās pietiekams termālis, sāku apstrādāt to, ar kādiem 0.5m/s cēlos augšā, augstāk jau spēcīgāk cēla, tā uzgriezu augstumā, kas bija virs starta.
Pielidoju tuvāk kalna malai, kur varēja jau virs lūzuma vietas lidot izmantojot dinamiķi. Tur uzskrāpējos augstāk, kur dinamiķis ar termāli kopā bija diezgan spēcīgi, vismaz tā man likās. Iepriekš tik strauju cēlumu un tik daudz spārna kustību vienlaicīgi nebiju piedzīvojis, jo gāzelējos, šūpojos, spārns likās neklausa, brīžiem bija bailīgi, elpa aizrāvās. Brīžiem gribējās laizties prom. Atcerējos par jogā apgūtajiem elpošanas vingrinājumiem, ātri “savācu” sevi un sāku strādāt ar spārnu, kur ļoti noderēja Krišjāņa dotie norādījumi kā apstrādāt termāli, kā “ iecirsties” ar svaru vēl vairāk brīžos, kad ceļ augšā, ka jāķer knābieni. Nākošajās dienās bija pat interesanti tā sadarboties ar spēcīgiem termāļiem, lai neizgāztos no tā, bet pirmā reize bija nedaudz vēderam kuteklīga. Taču visu laiku iekšēji bija pārliecība par sevi, ka tikšu ar visu galā.
Tā uzlidoju līdz 1160m vjl, kopumā lidoju vairāk par stundu. Mākoņi, kas vilktu sevī iekšā nebija, tikai siltās gaisa plūsmas cēla augšā. Pēc brīža apzinājos, ka ķermenis nedaudz trīc, bija jūtams nogurums. Nolēmu doties lejā, pagriezu un ļāvu spārnam planēt dziļāk ielejas virzienā, kur augšupejošās gaisa plūsmas kļuva vājākas un sāku pamazām laisties lejā.
Lejā nolaišanās pēc Rumbulā apgūtās pieredzes, ar nelielu specifiku, ņemot vērā kalnu apstākļus bija jānolaižas speciāli atvēlēta pļavā starp vīnogulājiem, kokiem, mājām un el. stabiem. :)
Prieks par to, ka izdevās kaut kas tāds, kas iepriekš nebija darīts un, ka pietika saprāts sajūtot nogurumu, pārvarēt vēlmi nokļūt vēl augstāk, jo iespēja celties vēl bija.
Tajā dienā pēc atpūtas pauzītēm izlidoju vēl divas reizes, pēdējo uzlidoju arī ap 1000m vjl.
Vakara brīfingā analizējām startus un nosēšanos. Izrunājām pa dienu sakrājušos jautājumus un devāmies uz mājām, noguruši un laimīgi.
Otrajā dienā (17.04.2016) izlidoju divus lidojumus. Abi sanāca tīrs glaids uz nosēšanos vietu. Laika apstākļi bija nevisai labvēlīgi lidojumiem.
Trešā diena (18.04.2016) bija īsta mācību diena termiķu apstrādē un pietuvināšanās viegliem mākoņiem, kas ļoti tuvu atradās virs starta. Tie pamazām vilka sevī iekšā, ar “ausīm” trenējāmies uz nebēdu. Omulīgi tomēr nevarēja justies, bet spēle bija interesanta. Varēja arī lidot dziļāk līdzenumā, kur tā necēla.
Instruktori esošo situāciju ļoti labi apzinājās un ļāva mums visiem darboties. Kā viņi visu varēja uzmanīt un atpazīt, kurš ir kurš un dot vēl norādījumus? Tas ir jautājums, un liela mistika! Jo gaisā bez mums bija vēl citi piloti, vairāki desmiti kopā. Krišjānis ar Dzintaru visus ļoti uzmanīja, dažs labs pilots brīžiem dabūja brāzienu, ka lido iekšā mākoņos. Kas ir diezgan bīstami, jo nevar zināt, kas tas ir par mākoni, cik tas var būt spēcīgs un vēl var gadīties, ka mākonī iekšā ir kāds cits pilots. Redzamība tur esot nekāda, neredz neko tālāk par spārnu.
Kad nolaidāmies, teiciens - Labāk būt lejā, nevis nožēlot, ka esi gaisā – šajā dienā labi iedrējās.
Pa šīm pāris dienām daudz emociju, daudz jauna pieredzēts, situācijas dažādas. Laiks itkā pazudis, pat nav svarīgi, kas šī ir par dienu. Esi tikai tu, spārns un debesis, kā viens vesels un nedalāms veselums!
Šis raksts tapa ceturtajā dienā. Paņemu brīvu visu dienu no lidojumiem, jo jutu, ka ķermenis ir pārāk noguris. Tas ir kā atvilkt bultu, lai tā varētu lidot tālāk. Vēlme lidot ir liela, bet drošība ir pāri visam.
Visi piloti sveiki un veseli ir uz zemes. Tiekamies kārtējā vakarā brīfingā un … rītdien būs jauna diena, ar jauniem lidojumiem, jauniem apstākļiem debesīs. Plānojam saullēktā startēt no monumenta! :)
Lai visiem labi lidojumi!
