Lociki, 6. XC posms (STĀSTS + BONUS VIDEO)
Neliels stāsts par maniem XC lidojumiem Lociku 6. XC posmā. Vēlējos padalīties ar piedzīvoto un rosināt arī citus padalīties ar saviem piedzīvojumiem. Es ļoti priecātos uzzināt, kā Tev gāja lidojumos!
Tātad 1. diena.
Debesis zilas, diži neviena mākoņa nav kaut arī jau plkst. 12:00. Man izkrīt, kā parasti trīsdesmitie kārtas numuri. Šoreiz Nr. 30. Pie sevis klusībā nopriecājos, ka vismaz būs jau kaut kas iesilis un varbūt arī termāļi parādīsies. Savu kārtu gaidu Passātā, vinčojot citus pilotus - sacensību dalībniekus. Nāk mana kārta un vinčā mani nomaina Miša, kurš jau ir izlidojis savu lidojumu, bet debesīs bija klusums no termāļiem, tāpēc Miša nolaidās. Es lecu ārā no Passāta un steigā skrienu pēc ekipējuma un gatavojos startam. Esmu piekabināts un gatavs startam. Miša mani diezgan pārliecinoši un augstu uzvelk gaisā vairāk, kā 700m augstumā. Atkabinos, iekārtojos un domāju, ko darīt – kur meklēt termāļus. Iekšēji sajūta, ka termāļi laikam vēl nav, jo lielākā daļa pilotu nobiruši no debesīm kā rudens lapas. Startējot gan tālumā pa kreisi redzēju, ka veidojas kaut kādi mākonīši. Nu tad gaisā skatos, ka tie arī tuvojas lidlaukam un kreisajā pusē to ir vairāk. Tad izlēmu, ka došos uz mākoņiem pa kreisi uz Daugavas pusi. Plāns bija, kā es saucu – “muļļāt”, jo vajag novilkt laiku esot gaisā, kamēr vēl nav sākuši veidoties īstie termāļi. Lidojot uz Daugavas pusi, redzu, ka pāris piloti jau ir aizlidojuši aiz skrejceļa plānotajā maršrutā un ir augstāk par mani, kādos 1000-1100 metros. Saprotu, ka termāļi ir uzsākuši darba dienu. Laiks doties saņemt viņu pakalpojumus.
Kā var redzēt trekā – es pirmo pusstundu tiešām muļļāju un pat sāku iet lejā līdz sarunāju, ka mani apkalpos kāds termālis. Biju nedaudz iesprindzis, ieslēdzis visas maņas – arī intuīcijas maņu, kas drīzāk ir iedomas un devos uz Daugavas pusi, jo bija sajūta, ka tur es kaut ko izcelšu. Skatos lejā kaut kas deg – kaut kāds liels ugunskurs, uz ko nemaz neceru, ka tas varētu celt, bet, meklējot termāļus, nejauši sajutu dūmu smaržu un mani sāka celt labāk. Kā izrādījās tomēr ugunskurs bija nodibinājis termāli, kurš man labprāt sāka sniegt savus pakalpojumus.
Griežu termālīti un te pēkšņi, kas tāds, ko pirmo reizi redzu savā mūžā, kas man izraisīja platu smaidu – tā bija milzīga stārķu ģimene, kas grieza termāli. Uz aci tur bija vairāk kā 50 stārķu. Pirms tam nekad nebiju domājis, ka stārķi pārvietojas tik lielos baros. Virzoties uz viņu pusi, viņi mani aplidoja un devās tālāk savās gaitās.
Stabili ceļ 1-2 m/s, dažbrīd izkrītot no termāļa. Atzīšos, ka koncentrēties traucē rācijā dzirdamā runāšana no starta. Rāciju izslēdzu, lai būtu vieglāk pievērsties pilnvērtīgai lidošanai. Zinu, ka esmu uz skatuves, jo man ir ieslēgts Livetrack24 un zinu, ka mani vēro tiešsaistē vismaz viens - mans lielākais fans un līdzjūtējs – sieva.
Sāku aizdomāties, ka nu laikam jāsāk virzīties uz XC sacensību norādītajiem punktiem. Saprotu, ka būs jāveido baigā kamasutras figūra, jo esmu diezgan novirzījies sāņus, meklējot meditācijā termāļus, vērojot ugunskurus un stārķus. Sāku ceļu uz pirmo punktu. Un sākās konkrēti mīnusi. Domāju, nu jā, laikam lidojums drīz beigsies, ja neatradīšu, kādu termāļu bodīti, kur izsniedz termāļus. Redzu, ka tālumā smuka mākoņu strēle (cloudstream), bet tā ir tālumā, bet es esmu tur kur es esmu - bez mākoņiem virs manis, kas mani varētu celt augšā. Eju arvien zemāk un zemāk. Viss, ko pie sevis nodomāju – šaissee - lidojums drīz beigsies. Lidoju pāri apstrādātam laukam, kurš izskatījās pamitrs, bet neko tur nedabūju. Skatos tur pat nedaudz tālāk ir neliels, izkaltis un uzarts lauks. Aha, kas zina, varbūt, tas būs tik laipns un iedos kādu augšupejošo dvaķeli. Galvā ātri izrēķinu vēja virzienu, uzartā lauka novietojumu pret vēju un rezultātā rodu aptuveno priekštatu, kur tas termālis varētu būt. Lidoju uz turieni, taustos un arī sataustu. Vājš termālis - šķidrinskis, kā es saku, bet darbojošais šķidrinskis, ko arī izmantoju.
Redzu, ka pirmais punkts ir virs kaut kāda ezera – kā vēlāk noskaidroju - Višķu ezera. Un tad sekoja episks skats. Redzu tālumā divi paraplāni lido. Viens "nahaļna" spirālē griež termāli kā pa skrūves vītni iet augšā. Ieskatos kārtīgāk spārna krāsās un še tev – kurš gan cits, Miša huligānī pa debesīm. Rezultātā viņš vienā brīdī pazuda mākoņos un pēc 10 minūtēm redzēju, kā viņš, smidzinot uz apakšējiem pilotiņiem, mauc uz nākamo punktu, lidojot virs mākoņiem. Jā, Jūs nepārklausījāties – VIRS MĀKOŅIEM. WTF :D Dopinga kontrole tur noteikti jāiziet – varbūt iekarē ir saliekamais propelers ar motoriņu. Pēc treka viņš laikam nolidoja maršrutu visātrāk.
Atgriežoties brīdī, kad Miša grieza spirālē termāli, bija vēl otrs paraplāns, kas lidoja aiz Mišas. Ieskatos paraplāna krāsās un saprotu, tas tak Matīss. Riktīgi priecīgs smaidu un pie sevis nomurminu priecīgs, ka, lūk, šis ir pilots ar “čuju” un dotībām, jo Matīss lido tikai pirmo sezonu un paraplānu iegādājies vien pāris mēnešus atpakaļ. Galvenais, ka viņš krietni augstāk par mani. Riktīgi nopriecājos un turpināju doties uz Višķu ezeru pēc punkta. Dažbrīd arī pavīdēja Mintons – vienā brīdī zem manis, pēc tam 1 km augstumā virs manis. :D
Tātad paņēmu Višķu ezera punktu un dodos uz nākamo punktu. Un saki, ko gribi, bet ir pilnīgs “jū tač mai trallallā”, jo mani atkal sēdina un nevaru atrast nākamo termāļu kiosku, kur varētu vismaz vienu paņemt. Tajā pašā laikā Mintona kungs ir jau pie mākoņiem. Eju arvien zemāk un zemāk. Ir neliels stress, bet pie sevis pasaku, ka man pie kājas, nodomāju, kā būs tā būs un nekā savādāk būt i nevarēs. Augstums jau 300 metri, saprotu, ka laiks ieslēgt sava procesora jaudu uz lielākiem apgriezieniem. 250 metru augstums – ok, slēdzu procesoru uz pilnu jaudu. Virs manis mākoņi, bet viņi man nepalīdz. Skaidrs, ka jāmeklē uz zemes termāļi. Acis aiz tumšajām saules brillēm šaudās, siekalas tek. Ok, siekalas netek, tas tā, lai episkāk skan. :D Tātad acis šaudās un meklē termāļu kiosku jeb kā gudri saka “trigeri” – vietu, kur varētu atrauties termālis. Ieraugu vienu potenciālu labu kiosku – uzarts un izkaltis lauks aiz kura ir paliels mežs. Tātad vējš pūš no izkaltušā lauka uz mežu. Tātad tam siltajam gaisam vajadzētu atspiesties pret relatīvi vēsāko mežu un kaut cik garantēti pārvērsties par augšupejošu silto gaisa masu - termāli.
Ok, challenge accepted, nodomāju pie sevis. Vienkārši, ja pārāk ilgi virs meža meklēšu to termāli, tad būs jāsēžas mežā. :D Daļēji tā ir Mišas skola – novelšu visas bumbas uz viņu. :D Kad lidoju gandrīz 7 stundas uz Lietuvas dienvidiem, kur sanāca odometrā uztīt 250 nolidotus km, tad Miša pēc tam teica, ka esot uztraucies par mani, ka tik ilgi esmu gaisā un neatbildot uz telefona zvaniem un sms. Jā, gaisā klausuli neceļu. Atvainojiet par to - arī dusmīgie tandēma pasažieri, kuri grib pieteikties lidojumam. Būtu ieslēdzis roamingu, tad mani būtu varējuši redzēt Livtrack24 arī Lietuvā, ne tikai Latvijas teritorijā, bet kurš būtu domājis, ka tik ilgi atradīšos Lietuvas debesīs un ka vispār līdz tām aizlidošu. Tātad Mišas fobija bija, ka esmu gribējis paņemt termāli no meža izcirtuma lielā meža vidū un paņemt to nav izdevies un esmu nosēdies UZ meža un netieku lejā no koka. Miša teica, ka pats tā ir darījis - ņēmis termāli meža vidū zemā augstumā no nelieliem izcirtumiem. Es viņam atbildēju, ka esmu diezgan bailīgs un uzmanīgs pilots un Lietuvas lidojumā virs mežiem lidoju tikai kad augstums bija virs 1 km. Ja biju zemāk, tad turējos netālu no ceļiem.
Labi! Atgriežamies mūsdienās Lociku XC sacensībās. Tātad mans challenge accepted, jo izmantošu Mišas metodi – paņemt termāli virs meža, kad pret vēju no meža ārā atpakaļ netikt un pa vējam var pietrūkt augstuma, lai pārlidotu mežu. Aptuvenie aprēķini bija, ka ar 150 metriem pa vējam man vajadzētu paspēt pārlidot to mežiņu, ja nu termāli nedabūšu.
Tātad dodos virs meža pirms tam galvā smalki aprēķinājis kāds ir vēja virziens un kur tam termālim būtu jābūt, ja vispār viņš tur būs. Man jau augstums 210m.........200m. GPS trekā augstums rādās cits, bet pēc varika un vizuāli bija tik. Kaut kas nedaudz pietur, veicu pāris apgriezienus – nekā. Redzu skaidri jau kokus mežā no augšas. Nodomāju – wow tas gan ir skaists skats. Vispār Latvijas daba ir apbrīnojami skaista. Nu man jau 190 metri un cerības mazas, ka izcelšu kaut ko, bet zinot citu pilotu pieredzi, kas ņēmuši termāļus no 150, 100 un pat 30 metru augstuma, es plinti krūmos nemetu. Mišas metodi izmantošu un tai jānostrādā, es nodomāju. Un..un…..un…..un…..un….AIZIET! Spēcīgs un konkrēts pacēliens. Mana pirmā doma – nu vecīt, es Tevi vaļā nelaidīšu. Un sāku apstrādāt šo termāli. Meklēju tam centru un diezgan viegli atrodu. Tagad es nekautrējos un griežu vieglu spirāli, kā Miša pirms tam un mani ar visu spirāli ceļ +1,5-2m/s, kad nedaudz iztaisnoju spārnu, tad pat +3,5 m/s sāk celt. Pilnā nopietnībā skrūvēju augšā termāli. Ja šādu kvalitatīvu iespēju dod, tad arī kvalitatīvi un ar cieņu to izmantosim. Ar šo termāli izceļu no 190 metriem uz 1200 apmēram. Nu tagad varu pievērsties arī sacensībām, ne tikai rūpēm, kā palikt gaisā. Sāku lidot uz 2. kontrolpunktu un sejā parādās stulbs smaids – man jāiet uz to punktu gandrīz pretvējā, ļoti lēnā ātrumā - nu jā - "dalidojos". :D Njā, treks tiešām izskatīsies pēc kamasutras figūras, nodomāju, un lidoju uz punktu. Akseleratora pedāli praktiski nekad neizmantoju, jo nepatīk, ka sākas baigie mīnusi tad. Bet tagad lidojot uz punktu, mani sāk celt augšā. Saprotu, ka termālis, ko varētu izmantot, bet man vēl jānolido kādi 500 metri, lai sasniegtu 2. kontrolpunktu. Nolemju – pilns akselis, lai pēc tam var paspēt, lidojot atpakaļ, noķert to termāli. Šoreiz ar visu pilno akseli mani pietur uz nullītēm. Redzu zem manis parādās Arsēns ar savu jauno Sigmu 9. Punktu sasniedzu un uzreiz pagrieziens par 180 grādiem un dzenos pakaļ termālim. Pēc pusminūtes to noķeru un uzgriežu apmēram 1300 metru augstumu. Sajūtos ļoti stabili, jo ceļ stabili lielā platībā un nodomāju, ka sākušies mani mīļākie termāļi – stabilie pēcpusdienas termāļi. Čilojot, griežu augšā augstumu. Saprotu, ka laiks paņemt sacensību noslēdzošo punktu un pietiek te muļļāties, jo tāpat, ja vēlos retrīvu, tad nedrīkst lidot tālāk par finiša punktu. Paņemu 3. noslēdzošo punktu un man ir augstums ap 1100 metriem. Atceros, ka man līdzi nav ne ūdens, ne alus un ka retrīva auto būs jāgaida kādu laiku noteikti. Tāpēc izlemju lidot uz kādu ciematiņu, kur varētu būt veikals. No debesīm redzu - pa labi maziņa māju kopiņa, pa kreisi izskatās, ka pat vesels ciems. Izvēlos lidot uz ciematu, kura nosaukums “Priežmale”. Pēc tam pētot karti vakarā sapratu, ka nosēdos 500 metru attālumā no sādžas “Reiniki”, kur iespējams ir meklējamas manas saknes.
Ielidoju ar savu gaisa kuģi “Priežmales” pilsētā un izvēlos savu nosēšanās lidlauku – skaistu un sakoptu stadionu. Labi, ne ar savu gaisa kuģi, bet ar Pakuļa gaisa kuģi. Paldies, ka iedevi izgāzt. :))
Nosēsties sanāca pa smuko, izlidojot caur koku un krūmu starpu un nosēžoties stadiona vidū.
Saliku paraplānu un pirmais, ko izdarīju bija – veikals un auksts aliņš. ahhh, cik tas bija patīkami. Stundas laikā mani savāca retrīva auto.
Nolidoti 1. dienā 50 km. Šeit treks: http://www.xcontest.org/latvia/en/flights/detail:Dzintars/20.08.2016/10:36
2. diena
Īsumā - pacēlos, termāļi bija vāji un nolidoju 12km. Mēģināju paņemt no milzīga uzarta lauka termāli, bet nesanāca un nosēdos būtībā meža vidū. :D
