Kad robežas par šauru jeb "Baltkrievijas lidojums"

Stāsts būs par tālāko Latvijas 2019. gada maršrutlidojumu, kuru veicu 8. maijā. Lai sagatavotu šo izklaidējošo stāstu priekš Tevis, mana vajadzēja 10 stundas darba - izbaudi un novērtē manas pūles! :)

(Padoms: ja lasi uz mobilā telefona šo rakstu, tad sagriez telefonu horizontālajā ainavas režīmā - tā labāk bildes tekstā ieformatēsies!)
Tie, kas mani nezin, tad es esmu Dzintars Reiniks un strādāju lielākajā Latvijas paraplanierisma skolā "ADRENALĪNS" par instruktoru. Šoreiz mēģināšu stāstīt ne tik ļoti par tehniskām lietām, kā vairāk par savām domām un sajūtām XC (maršrutlidojuma) procesā. Nu, tad iegrimstam stāstā...

Patiesībā mans 8.maija lidojums sākās jau 2 dienas pirms šī datuma. Tas sākās klasiski - ieraudzīju, ka solās ideāla laika prognoze priekš tāla lidojuma. Tajā brīdī vēl nedomāju cik kilometrus vēlētos nolidot. Jutu tikai, ka būs labi un sāku jau noskaņoties. Sakarā ar to, ka strādāju par instruktoru, tad Latvijas paraplānu sezonā esmu ļoti aizņemts ar citu cilvēku apmācīšanu lidojumam un laika prognozi izvērtēju ļoti rūpīgi, lai izvēlētos kavēt darbu tad, kad tiešām to ir vērts darīt jeb kad var veikt episkos lidojumus, ar ko tālāk varu dalīties ar visu paraplanieristu saimi Latvijā. Mans viens no kritērijiem, kad lidojums ir izdevies ir tad, ja lidojuma tālums ir rakstāms ar 3 cipariem jeb vismaz 100 km un tālāk. Un varu jau pateikt priekšā - jā, šis lidojums arī būs rakstāms ar 3 ciparu skaitli. Lidojums bija 150 km tāls un tika veikts 6 stundās un 43 minūtēs, kas šobrīd ir tālākais 2019. gada lidojums Latvijā. Šeit var redzēt lidojuma treku: https://bit.ly/2JpVZ4v



Jāpiebilst, ka darba aizņemtības dēļ sezonas laikā šis bija mans pirmais XC lidojums Latvijas 2019. gada sezonā un visdrīzāk būs arī vienīgais šīs sezonas brīvā lidojuma XC lidojums, jo šogad vēlme ir pievērsties vēl vienam burvīgam lidojuma veidam - paramotorismam, kur arī jau veicām fantastisku lidojumu Rīga-Jēkabpils, par kuru Gatis arī jau ir uzrakstījis rakstu šeit: https://bit.ly/2FbwYbY

Tātad 2 dienas pirms lidojuma jau sāku noskaņoties. Dienu pirms pieņēmu gala lēmumu - visas prognozes rādīja, ka tiešām viss būs labi - tātad jābrauc lidot. Prognoze rādījās tik laba, ka zināju, ka lidojuma dienā es darbā neieradīšos, jo visdrīzāk piezemēšos tikai vakarā un kaut kur dziļi, dziļi Latgalē. Paldies kolēģiem, kuri palika Rīgā, lai dzenētu studentus sausajā paraplānu treniņā jeb groundhandlingā.

Lidojuma diena - 8. maija agrs rīts. Ar sievu no rīta pārrunājam dienas plānus un es sievai saku, ka man ir patīkams satraukums, jo man sajūta, ka šodien lidojums būs ļoti tāls un mājās būšu tikai rīt. Pacelšanās paredzēta Krustpilī un vējš pūtīs uz Rēzekni - īsto un dziļo Latgali, attiecīgi, ja lidojumu noslēgšu vakarā, tad līdz Rīgai būs ļoti tāls un ilgs ceļš, un būs jāmeklē naktsmājas kaut kur Latgalē! Tā ir XC (maršrutlidojumu) burvība - ne tikai tas, ka forši var palidot un apskatīt Latvijas daiļo zemi no gaisa, bet arī tas, ka nezini, kur piezemēsies un kādi piedzīvojumi Tevi tur sagaidīs. Un varu atkal pateikt priekšā - šajā lidojumā es patiešām nolaidīšos maksimāli dziļā Latgalē - Baltkrievijas pierobežā, kur mani uzņems pēc vissirsnīgākajām latgaliešu tradīcijām.

Esmu jau uz lidlauka un apmēram plkst. 11:00 lēnā garā taisos ar visiem saviem dzeršanas un "atliešanas" rituāliem, lai gaisā negribētos "atliet". Kārtoju ekipējumu. Sāku domāt jau reālāk par savu lidojumu, cik tad kilometrus īsti es gribu nolidot šodien. Kolēģim Baronam, kurš tajā dienā veica vinčošanu (milzīgs paldies Tev par tās dienas vinčošanu) prasīju, cik tur šobrīd ir tālākais lidojums? Saku, ka jāpaņem tāds mērķis, lai būtu patīkamais satraukums. Kā jau esmu pirms tam teicis - kad lido, tad vienmēr ir vajadzīgs mērķis, citādi bezjēdzīga plivināšanās vien sanāk beigās. Tas, ka tajā dienā iešu uz maršrutu 100 km un vairāk man bija skaidrs, bet gribējās saprast konkrētākus ciparus. Baronam teicu, ja šodien nolidošu maršrutu 100 km un vairāk, tad diena būs patiesi izdevusies un būšu godam attaisnojis to, ka kavēšu darbu vakarā. Barons sarunā man paziņo, ka tālākais lidojums šobrīd esot 138 km un tas piederot Ivaram Šļivkam. Uz to ar smīnu atbildēju Baronam, ka tālāko lidojumu tops ir "nepareizs" un tur vajag šodien ieviest pamatīgas korekcijas, citiem vārdiem - jāpaceļ latiņa uz 139 un vairāk km. :D

Barons vinčo mani augšā - kā parasti, kvalitāte augstākajā līmenī. Vinčošanas laikā, ielidoju termālī, attiecīgi, vinčas +4 m/s cēlienam pievienojas vēl termāļa +4 m/s. Rezultātā mans FLYMASTER GPS variometrs nu jau rāda, ka cēliens man apmēram +8m/s. Lai būtu, es nodomāju - akrobātikas laikos +10 m/s bija ierasta lieta! Baronam nemaisu darbu un rācijā neko nesaku. Termālis beidzas un nu tas ir -4 m/s uz leju, kā rezultātā mans vinčojiens paliek vārgs un ceļ ap 0,2 m/s vien. Šeit gan Baronam dodu ziņu - dod jaudu, jo cēliens pārāk lēns.

Atkabinos no vinčošanas troses un lidoju atpakaļ uz to vietu, kur apmēram bija termālis. Termālis jau aizgājis savos ceļos un nav vairs atrodams. Saņemu tikai mīnusus. Augstums samazinās, bet saglabāju vēsu prātu, jo ne jau 1. reizi ar pīpi uz jumta - gaisā vienmēr kaut ko var sagrabināt no termāļiem. Grozos ap starta vietu un skrāpēju termāļus. Pulkstenis ir nedaudz pirms 12:00 un zeme vēl nav pietiekami iesilusi, tāpēc pagaidām vien čakarēšanās uz vietas. Starta rajonu pārāk negribās pamest, jo, ja tomēr nosēdīšos, tad varēšu uzreiz atkal uzvinčoties. Vējš vidēji stiprs. Kā mēģinu apstrādāt plūsmas, tā mani pavējš nes prom no starta rajona. Tomēr nedaudz ļaujos attālināties no starta vietas. Termāļi tādi galīgi "nepamodušies" vēl, nu galīgi "nepamodušies", jo te ir termālis, sāc griezt un te vairs tā nav.
O! Sāk celt ar +3m/s, sāku to griezt un momentāli aiziet mīnusā. Termāļi ir absolūti saraustīti un vēl nav noformējušies! Jāauklējas, kā ar maziem niķīgiem bērniem. Bet saglabāju vēsu prātu - ir tas, kas ir un ar to arī jāstrādā. Sanāk beidzot pielabināt vienu niķīgo termāli un uzgriežu 1,5 km augstumu un esmu pie pašķidra mākonīša, kas turpat arī izjūk man acu priekšā. Novērtēju situāciju apkārt, jo jāsaprot, kur lidot tālāk, lai paliktu gaisā, jo pagaidām termāļi nav pārāk "uzticami". Pa vējam mākoņu nav, kas varētu palīdzēt ar termāļu atrašanu, tāpēc nolemju lidot nelielā šķērsvējā uz tālumā esošo mākoņu strēli.

 

Lidoju un baudu skaisto ainavu un ieraugu jauno talantīgo pilotu Jāni Mateusu gaisā, kuram pats arī mācīju lidot ne tikai Latvijā, bet arī Itālijā un joprojām izjūtu "mātišķas" rūpes tāpat kā arī par citiem saviem putnēniem, kuri tikai nesen pametuši ligzdu un kļuvuši par patstāvīgiem pilotiem. Nevaru noskatīties, kā Mateuss pilnā ātrumā lido uz ciematu "Kūkas", kur nav neviena mākoņa un kur priekšā vēl arī ezers, kas jo īpaši noslāpēs termālās aktivitātes. Dodu Mateusam pa rāciju pamācošos domu graudus. Gadiem mācot cilvēkus lidot un arī pats mācoties dažādos treniņkursos, esmu sapratis, ka visefektīvāk studentam ir dot virzienu un paveidienus, lai ļautu pašam nonākt pie atbildēm, jo tad šīs atbildes paliks daudz labāk atmiņā, nekā ja pateiksi priekšā visu jeb, kā saka iedosi zivi nevis makšķeri. Mateusam, attiecīgi, dodu pavedienus: "Tu lido uz ezeru.......vai tur redzi mākoņus?.......skaties, kur tagad es lidoju!......ko tur redzi?........domā pats!" Matuess pagriež uz manu pusi tuvāk mākoņu strēlēm un veiksmīgi izceļ augstumu. Pirms Teiču purva pat lidojām ļoti tuvu viens otram, kur šoreiz devu ļoti konkrētu padomu, jo šeit pašdarbībai nav vietas un laika - saku, ka Teiču purvs ir ļoti bīstams un tas ir jāaplido tā, lai vari jebkurā brīdī atrast vietu, kur piezemēties. Matuess padomu ņēma vērā un ļoti droši aplido purvu, par ko bija liels prieks, jo viņš vēlreiz pierādīja, ka ir domājošs pilots, kurš racionāli pieņem lēmumus un dara visu, lai lidojums būtu maksimāli drošs. Respekts no manis Mateusam!

Esmu pārlidojis purvu un tur ir pilnīgi cita pasaule. Ja pirms paša purva bija mākonīši un stipri termāļi, tad pēc purva pilnīgs tukšums - ne miņas ne no termāļiem, ne mākoņiem. Lidinos tur pa vējam, mēģinot izfiltrēt prātā, kur lai ņem te termāli. Bet nav te termāļu, dažbrīd tikai pietur pa nullēm. Pēkšņi būūūūm, un uzsit ļoti spēcīgs sitiens...mēģinu to apstrādāt. Termālis tāds negants un ass, bet ir tas, kas ir un jāstrādā ar to, kas ir. Pēkšņi arī tas izšķīst...laikam vien spēcīgs burbulis bija, jo tur apkārt bija izcirtumi, kas uzģenerēja burbuli "tukšajā" gaisā. Planēju tālāk. Skatos, ka visi lauksaimniecības lauki tādi mitri. Jocīgi, es nodomāju, jo pirms purva tie bija sausi. Gaiss te arī pilnīgi citādāks, kā pirms purva - kā divās dažādās pasaulēs. Nodomāju, ka varbūt te cits administratīvais rajons un tāpēc cits lauksaimniecības grafiks un lauki tiek apstrādāti dažādos laikos purva pretējās pusēs. Nu jau augstums ap 200 metri tikai virs zemes. Lidoju gar šoseju, jo redzu, ka tur benzīntanks, kur varēšu dabūt aukstu aliņu piezemēšanās gadījumā. Dzirdu jau, kā fūres lejā brauc, bet nemetu plinti krūmos, jo jācīnās līdz pēdējam metram un kursu pielāgoju uz uzartajiem lauksaimniecības laukiem. Un būūmm, kaut ko dabūju - ir, termālis rokā!
Skaļi sarunājos ar termāli - saku: "Atvaino, bet šoreiz es Tevi tiešām nelaidīšu vaļā!" un ielieku šajā termāļa apstrādē visas savas iemaņas, ko zinu par paraplāna vadību un termāļu apstrādi. Rezultātā izceļu augstumu uz 1,5 km vjl. Palidoju tālāk un pēc brīža ar citu termāli izceļu jau 2 km augstumu vjl, kas ir apmēram 1,8 km virs reljefa tajā lokācijā. Atpazīstu vietu, kur pagājušajā gadā cīnījos par augstumu, lidojot no Rēzeknes uz Jēkabpili pie sievas mammas papildus vēl XC sacenību ietvaros, izpildot uzdevumu! Forši! :)

Hahaha, esmu zirgā un priecīgs turpinu lidojumu. Redzu jau Rēzekni, palidoju garām Audriņu lidlaukam. Esmu jau pietuvojies Rēzeknei pavisam tuvu. Pētu no augšas, kā tur automašīnas vizinās apkārt un domāju, ka nebūtu jau slikti šeit piezemēties - dabūtu vilcienu uz Rīgu. Ja vilciens būtu nokavēts, tad dabūtu viesnīcu. Bet sportiskais gars neliek mieru, jo ir tak mērķis paņemts un nolidotā distance pagaidām ir tikai 90 km. Rēzekni aplidoju pa labo pusi, jo vējš tā nes. Augstums lēnām krīt. Augstums jau zem 500 metriem un no termāļiem ne miņas. Esmu arī atslābinājies un peldu kaut kur domās. Jā, starp citu ilgie lidojumi man ir kā meditācija, kur aizpeldu domās un dažreiz rodas ļoti vērtīgas idejas. Augstums samazinās. Labi, jāpieslēdzas termāļu meklēšanai un domas pārslēdzu atpakaļ uz termāļu medīšanas režīmu. Noskenēju tuvāko apkārtni, ar acīm atrodu varbūtējo termāļu atraušanās vietu un paņemu kursu uz turieni. Viss nostrādā, kā pēc grāmatas. Dabūju termāli un uzskrūvēju no 390 m uz 1200 m virs zemes.


Saprotu, ka mana statēģija strādā un to turpinot izmantot, sajūta, ka termāļi nu jau sāk atrast mani paši. Joki, ne joki, bet skaidrs, ka termāļi paši mani neatrod. Aizpeldu pārdomās, kā tas nākas, ka termāļi tagad tik viegli ķerās. Paskatos uz lidošanas laiku - gaisā esmu jau vairāk, kā 4 stundas. Atceros, kā bija Indijas Himalajos, kad pēc daudzām nolidotām stundām pienāk brīdis, kad par termāļiem vairs nedomā, precīzāk sakot, refleksi domā Tavā vietā. Atceros, kā Indijā, kad jau gribās nolaisties, bet tikko variometrs sāk pīkstēt, tā roka pati pievelk bremzi un termālis iecentrējas automātiski. Saprotu, ka pēc 4 stundu lidojuma, manī ir pamodušies šie paši refleksi - es sevi pieķeru pie domas, ka par lidojumu varu nedomāt, bet to dara mans alter ego. :D Pasmejos par to un lidoju tālāk...vēroju, kā traktors uz lauka strādā. Saprotu, ka esmu jau kādu gabaliņu aiz Rēzeknes aizlidojis. Tas, ko darīju gan apzināti - turējos pa gabalu no Rāznas ezera, jo tas nozīmētu piezemēšanos, jo pie tik liela ezera var aizmirst par termāļiem, bet lidojumu vēlos turpināt, jo ir uzdevums.

Turpinu planēt dziļās Latgales virzienā, plaukstas pārsalušas un arī nogurums jau manāms, bet lidojums turpinās. Kādā brīdī atkal sāk stipri celt un variometrs sāk skaļi bļaut, ziņojot, ka mūs atkal ir noķēris termālis un viņam pretī saku balsī: "Nu, sapratu, sapratu! Nevajag jau tāpēc bļaut!" :D :D :D Un centrēju iekšā šo straujo termāli, kas mani ļoti strauji uznes atpakaļ 2 km augstumā vjl. Tā nu es cilpoju no viena termāļa uz otru, planējot pa vējam. Kā jau brīvajā lidojumā, pilots nekad nezin, kad būs jāpiezemējās. Kamēr ir termāļi lidojums var turpināties, kad tie beidzās, tad ir jāpiezemējas. Tā nu "čekoju", piezemēšanās vietas, jo nezinu vai tālāk būs termāļi. Plaukstas tiešām pārsalušas no lielā aukstuma, kas ir augstumā kaut arī man rokās ir 2 cimdu pāri. Pēc tam vēl 3 dienas pirkstu gali bija notirpuši - nākošreiz jāpamēģina izmantot tūrisma veikalos iegādājamie sildošie maisiņi, kas liekami cimdos.
Nolieku tālumā vizuālu mērķi, jātiek līdz turienei - tieku, nolieku nākamo mērķi - tieku. Sajūta tiešām, ka nu jau pēc 6 stundu lidojuma es par termāļiem vispār vairs nedomāju un tie līp man paši klāt un paraplāns vadās pats.
Latgale ir super skaista vieta - daudz ezeru, mežu. Latgalē tiek audzēts un kopts mežs, lai to cirstu un stādītu, audzētu un atkal cirstu. Lidojot ieraugu meža kvadrantu, kas ir tik blīvi sastādīts, ka no augšas izskatās, kā izvirzīta platforma uz augšu, jo koki garāki tur par apkārtējo mežu, kā arī tā platforma izskatījās kā zaļš paklājs - tik blīvi sastādīts. Nav laika fotogrāfēt, jo rokas aizņemtas ar paraplāna vadību, bet atmiņā šī ainava iespiežas ļoti spilgti.

Tā nu viss notiek pats - es baudu lidojumu, termāļi ķerās viegli, paraplāns vadās pats, es tikai vēroju skaisto dabu apkārt. Ieraugu mazu ciematiņu Rundēni. Domāju, lūk, šeit piezemēšos, jo augustums tagad mērķtiecīgi samazinās. Ieraugu iespējamo termāļa atraušanās vietu un lidoju uz turieni. Man 500 metru augstums virs zemes. Hops un tur tiešām atraujas termālis - uzņemu atkal papildus kādus +800 metrus un lidoju tālāk.

Un tagad sekos pats interesantākais. Pēc augstuma uzņemšanas lidoju tālāk. Saprotu, ka samērā nesen pārlidoju Rēzekni un līdz 3. pasaules valstu robežām jābūt vēl kādam gabalam. Bet priekšā kaut kāds īpašs ezers, par kādu skolā nav mācīts, ka Latgalē tāds būtu. Liels ezers ar salu tajā. Kādas 10 sekundes procesēju, kas tas par "WTF"?  :D

Tad saprotu, opā - laikam atkal notiek tas pats, kad 2016. gadā Lietuvā ielidoju un šķita, ka Lietuva ir liela, bet pēc kāda laika priekšā pavērās 2 lielas pilsētas, kur, attālinot GPS ierīces karti, ieraudzīju, ka kreisajā pusē ir Viļņa un labajā ir Kauņa. Un pa vidu milzu upe starp šīm pilsētām. Šo skatu vienmēr atcerēšos. Tajā dienā nejauši nolidoju 250 km attālumu. :D
Tie, kas nezin par to 250 km Lietuvas lidojumu, tad šeit var izlasīt detalizētu un tehnisku rakstu seriālu par to: https://bit.ly/308Iv44

Pārslēdzu savu FLYMASTER GPS ierīci uz kartes režīmu un holly molly, es saprotu, ka tas ezers atrodas Baltkrievijā! :D



Pirmais, ko izdaru nočekoju pierobežas gaisa ierobežojuma zonu, lai saprastu cik tālu es vēl varu lidot. Saprotu, ka esmu 15 km attālumā no Baltkrievijas robežas un 5 km attālumā no pierobežas gaisa ierobežojuma zonas. Bāc, atkal lidojums jābeidz piespiedu kārtā. Pirms tam mēnesi atpakaļ esot Itālijā, vecākajam instruktoram Mišam, kur vadījām jaunajiem pilotiem kursus Alpos, teicu, ka gribu aizbraukt uz Latviju un nolidot tādu lidojumu, kur es izsēstos, jo neatradu termāli, citādi iepriekšējie lidojumi bijuši, ka vai nu aizlidoju līdz Daugavai un tur piezemējos, lai mani vieglāk savākt XC sacensību retrīva busam, kur beigās izrādījās, ka 80 km retrīvs nebraukšot pakaļ, kaut brīfingā teica, ka brauks! :D Tad vēl vienreiz aizlidoju pie sievas mammas no Rēzeknes uz Jēkabpili XC sacensību ietvaros, izpildot uzdevumu un tālāk pie sievas mammas, kā biju plānojis, bet Jēkabpilī dabūju tik stipru termāli, ka grūti bija lejā tikt. Piezemējos DEPO veikala pļavā. Nez cik nolidotu tajos lidojumos, ja turpinātu apstrādāt pašlīpošos termāļus...
Šajā Baltkrievijas pierobežā šo "mērķi" neizdevās sasniegt - bija jāiet šķērsvējā, lai piezemētos, jo tālāk lidot nedrīkstu, lai neizraisītu starptautisko skandālu par nelikumīgu robežas pārkāpšanu. :D

Kas mani sagaida nogriežoties - nu, protams, TERMĀLIS!!! Ko rokas pašas sāk griezt. Beigās saņemos un "sakodis zobus" cenšos beigt griezt tos termāļus un eju vienkārši uz nosēšanos pie tālumā strādājoša traktora. Tātad tur ir cilvēki un varēs iedot kādu padomu, kā tikt uz civilizāciju.


Piezemējos. Pirmais, ko daru - metu nost iekari un arī bikses, un kārtīgi atleju šķidrumu pēc teju 7 stundu lidošanas. ooo, tik labi..... Nākošais, ko daru - uzreiz eju pie traktora iepazīties ar cilvēkiem. Pārrunājam klasisko tematu, kā es te nokļuvu, jo daudzi nezin, kas ir paraplāns. Forši parunājām, pastāstīju par paraplanierismu. Pateicu, ka esmu atlidojis no Jēkabpils, par ko trakotristam Jurim un viņa palīgam bija milzu pārsteigums, kā tas ir iespējams bez motora. Saku, ka redzēju, ka tur tālāk ir ciemats - vai es tur varētu dabūt viesnīcu vai taksi? Uz ko man Juris atbildēja ar smaidu, ka, protams, ka tur nekas tāds nav - mēs esam dziļā "čuhņā"! Bet Juris man iedeva kontaktus vienam kaimiņam un norādīja virzienu - ej tur uz muižu un iespējams Tev parādīsies iespēja tikt uz Rēzekni.


Savācu ekipējumu un dodos pa milzu pļavu uz blakus muižu. Kamēr eju, veicu tradicionālo zvanu sievai, ko vienmēr daru pēc kārtējā episkā lidojuma. Īsumā izstāstu, kas un kā, kaut arī viņa tāpat mani visu dienu ir vērojusi satelītizsekošanas programmā SPOT no sava darba Rīgā. SPOTs atliek ģeolokācijas punktus jeb kā es saucu pēdiņas katras 5 minūtes, attiecīgi, esmu drošībā un zinu, ka neesmu viens lidojumā. Kā arī miera sajūtu dod tas, ka Tev līdzi ir SOS poga uz SPOTa, kad ar vienu pogas spiedienu vari pacelt augšā visus Latvijas un pat Eiropas glābšanas dienestus. Labi, ka pasaulē ir šāds pakalpojums.


Iebrienu muižā. Priekšā 3 sievietes un viens suņuks. Varēja nojaust, ka redzu 3 paaudzes - vecmāmiņu, mammu un meitu. Ieraugot svešinieku - mani, kundze uzreiz ver ciet vārtus.

Pieeju pie vārtiem un izstāstu stāstu, ka esmu atlidojis no Jēkabpils un man vajadzētu transportu uz Rēzekni. Man atbild, ka saimnieks esot izbraucis. Dāmas uzreiz sazvana vienu citu kaimiņu Oļegu un izstāsta, ka te viens ir atlidojis un vajagot transportu. Tikmēr es jau esmu izdomājis 3 variantus. Vislabākais ir nokļūt Rēzeknē, kur varētu palikt viesnīcā un nevienu tādā veidā neapgrūtinātu ar naktsmājām, otrais variants ir apgrūtināt Mišas mammu un palikt pie viņiem mājās, trešais variants - apgrūtināt kādu no Mišas draugiem Rēzeknē un lūgt, lai man atbrauc pakaļ un tad palikt pa nakti 1. vai 2. variantā. Biju kādu 60 km attālumā no Rēzeknes.

Dāmām izdodas pierunāt Oļegu, ka mani aizvedīs uz Rēzekni. Oļegs strādā ar mežiem - cērt, stāda, tīra tos, kā arī organizē un vada darba spēku, attiecīgi, ir ļoti aizņemts cilvēks, bet tomēr piekrīt palīdzēt, par ko esmu ļoti pateicīgs.

Kamēr gaidām Oļegu, kurš mani aizvedīs uz Rēzekni, dāmas jau ielaidušas mani pagalmā un vecmāmiņa liek nolikt lielo paraplāna somu, kas svarīgi, uz soliņa nevis zemes, lai to nesasmērētu. Par šādu laipnību jūtos neērti un saku pazemīgu paldies par rūpēm. Tālāk sākas īstā Latgales viesmīlība, par ko biju daudz dzirdējis. Muižā turpat, izejot pa vārtiem un pārejot ceļu ir neliela mājiņa, kur ir virtuve.

Mani aicina uz turieni, galdā uzreiz tiek likts cienasts, man tiek prasīts vai vēlos tēju, vai kafiju. Kautrīgi piekrītu kafijai. Vecmāmiņa mazmeitai liek man smērēt maizītes, jo man esot jāpaēd pēc tik gara lidojuma. Arī konfekšu kaste vaļā cienastam. Kafija gatava, cukuru man piedāvā un īstas lauku "šļivkas" - saldo krējumu, kur man skaļi saka, nu tak lej klāt! Savā kautrīgumā, jo nepatīk nevienu apgrūtināt, saku paldies un ēdu gardās siermaizes ar desu.

Tiešām gardas! Paldies mazmeitai par tām. Kamēr ēdu, jau klāt Oļegs, kurš mani aizvedīs uz Rēzekni. Runājot par plānu, kur palikt, biju jau zvanījis Mišam, kurš bija Rīgā tajā brīdī un strādāja Rumbulā ar studentiem un kad izstāstīju, ka palikšu Rēzeknes viesnīcā, tad viņš atbildēja, ka NĒ, TĀ NEDRĪKST! TU ESI LATGALĒ UN TE TĀ LIETAS NENOTIEK! :) Pieklājības dēļ piekritu palikt pie viņa mājā, kur Mišas mamma jau bija sākusi gatavot man vakariņas! :)

Atvados no viesmīlīgajām muižas 3 dāmām un braucu ar Oļegu uz Rēzekni. 60 km ceļš pagāja pēc sajūtām kādās 15 minūtēs, jo daudz runājām. Oļegs man stāstīja par to, kā meži tiek apsaimniekoti, ka trūkst mežstrādnieku ar visu to, ka tur maksā ļoti labas algas, cik meži pilni ar dzīvniekiem, par medniecību un latgaliešu eko uzturu. Es atkal stāstīju par paraplanierismu un teicu, ka ir jāizmēģina lidojums ar paraplānu Rēzeknē uz ko Oļegs saka, ka baidās un labāk nevajag. Es stāstu cik tas droši ir patiesībā, uz ko tāpat saka, ka nē, nē paldies! Tad es izspēlēju kārti, ko nepatīk izspēlēt, jo esmu pēc dabas, kā krieviski saka "skromnijs", bet gribu, lai šie jaukie cilvēki izmēģina lidojumu ar paraplānu un, attiecīgi, nometu savu "skromnostj" malā un sāku atskaitīties, ka man ir vairāku tūkstošu tandēmlidojumu pieredze un iespējams esmu pieredzējušākais tandēmpilots Baltijā un ar mani Jūs visi būsiet absolūtā drošībā! Es apsolu, ka es personīgi pats atbraukšu Jūs visus izvizināt Rēzeknē - viss, kas Jums būs jāizdara - jāatbrauc uz Rēzekni. Oļegs aizdomājas par manis sacīto pieredzi un tas nostrādā - Oļegs piekrīt! Par ko ļoti nopriecājos.
Esam jau pie Mišas mājas, kur mani sagaida armija ar super draudzīgiem sunīšiem un mājas saimnieku - kaķi! Atvadāmies ar Oļegu un sarunājam, ka tiksimies Rēzeknē uz lidojumiem. Oļegam prasu cik naudiņas no manis par atvešanu - Oļegs saka, ka nekas nav jāmaksā! Es vēl lielākā šokā par Latgales viesmīlību - tiešām šokā! Saprotu to, ka es te gribētu dzīvot! Vēlāk aizdomājos par to, ka pats jau esmu 50% latgalietis no tēva puses, jo Reiniki ir nākuši no Latgales - no Reiniku sādžas, tāpat kā Miša no Vavilovu sādžas. Aizdomājos, ka iespējams dzīve mani pati velk pie saknēm Latgalē, lai arī esmu 100% rīdzinieks, jo viens gadījums pat bija 2016. gada vasarā, kad nejauši XC sacensību lidojuma ietvaros nejauši nosēdos 1 km attālumā no Reiniku sādžas dziļajā Latgalē, ko sapratu tikai dienu vēlāk, kad pētīju karti, kur tad biju īsti piezemējies...

Mišas sunīši tik priecīgi mani redzēt - lēkā, smaida un mani sveicina!

Ienāku Mišas mājā un tur Mišas mamma jau mani gaida ar vakariņām - zupu un otro ēdienu. Es saku, ka tikko jau mani piebaroja ar sviestmaizēm, bet pieklājības pēc izēdu zupas šķīvi un pusporciju otrā ēdiena. Miša jau izkārtojis pa to laiku, ka no rīta kaimiņš  mani aizvedīs uz autoostu Rēzeknē. Es laipni atsakos un saku, ka došos no mājas ārā ap 6:30 un iešu ar kājām no Mišas mājas uz šoseju, kur gaidīšu autobusu, kas mani aizvedīs uz Rēzeknes autoostu. Ieeju dušā un tālāk gulēt.

No rīta plkst. 6:00 nozvana modinātajs un esmu augšā! Tāds miers pie Mišas un tik skaists skats pa logu!

No rīta Mišas mamma jau uzcepusi man pankūkas un maisiņā iedod līdzi ceļa "maizi" - ābolus un banānus! Paldies! :) Ārā agrs un spirgts rīts, klausos dabas skaņas ejot - tik skaisti!







Līdz šosejai jāiet 40 minūtes. Pēc brīža ieslēdzu mūziku austiņās - sāk skanēt Noras Bumbieres dziesma "Viss nāk un aiziet tālumā" un atceros to, kā vakar lidoju un pilsētas un meži man nāca virsū, tad es tos pārlidoju un tie aizgāja man tālumā aiz muguras. Visspilgtākais, protams, bija ieraudzīt palielo Rēzekni tālumā, tad to pārlidot un tad aizlidot tik tālu prom no tās, ka to vairs nevar saskatīt. Klausos šo dziesmu un ejot uz autobusa pieturu, aizsapņojos par vakardienas episko lidojumu un vēl episkāku manu karalisko uzņemšanu Latgalē.

Uz šosejas sagaidu autobusiņu, kas mani aizved uz Rēzeknes autoostu.

Esmu Rēzeknes autoostā! Autobuss pēc 15 minūtēm jau uzņem pasažierus un braucam uz Rīgu.

Ceļš iet ātri, jo klausos mūziku un sarakstos par darba lietām caur telefonu.

Rēzeknē cilvēki vēl braukā ar blakusvāģiem! :)

Iebraucu Rīgā un Miša mani ar auto svinīgi sagaida pie lielveikala DOLE. Mišam izstāstu savu episko piedzīvojumu un to cik Latgalē ir forši un ka tagad saprotu, kāpēc Miša tik daudz laika tur pavada! :)

Vēlējos pateikt milzīgu paldies traktoristam Jurim, kurš norādīja virzienu uz muižu, paldies muižas 3 dāmām par transporta atrašanu man un manis pabarošanu, paldies šoferim Oļegam par atvešanu pie Mišas, milzīgs paldies Mišas mammai par viesmīlīgo uzņemšanu un naktsmājām, un paldies Mišam par visa saorganizēšanu man un pat sagaidīšanu Rīgā ar auto.

Lidot ar paraplānu ir viena no foršākajām lietām, ko darīt dzīvē! :)
Paldies, ka izlasīji! :)


Komentāri: 9
    Made by kalichava