Indijā......
Termāļi specīgi ar pacēlumu ap +4, +5m/s, sēdina ar tik pat ātri ja tos nenocentrē ap -3m/s. Spārns mans draugs nepaklausīgs, laužas kā jauna meita un reizē sadusmojas un izpurina, kā dusmīgs suns.
Latvija - Indija 2009. jeb Himalaju oridžijas.
12.10.2009. - 13.10.2009.
Izbraucam no Latvijas, pavada mūs pavadītāji, laižam piedzīvojumā-ceļojumā uz Indiju. Helsiniki un jau Delhi. Lidojums ar lidmašīnu līdz Indijai ok, ar lielo lidmašīnu no Helsinkiem, aprīkotu ar Tv, ir ko darīt kad visi guļ, skat\'ities video! Pirmie iespaidi iebraucot Indijā ir čaļi ar galvas segām un lielā smaka (smogs). Pirmo reizi esmu Indijā un viss interesē un jūtama romantika, kas apkārt virmo. Sagaida mūs Delhi vietējie čaļi, kas nogādā mūs no Delhi līdz Bir kur kratamies apmēram 15-16 stundas. Cilvēku pārapdzīvotība manāma un praktiski visu laiku braucot pa ceļu ir ciemi un mašīnas, kas brauc ļoti haotiski pa kreiso pusi un visu laiku pīpina, pagriezien signālus praktiski nelieto. Pārādās braucot jau pirmās sliktās dūšās, neviens tik nevemj.Thats good! Baigais satraukums, lai vietējā paika, nenones no kātiem. Vakarā ap 22:00 iebraucam Bir. Bir gaiss jau labāks! Nekā pa ceļam no Delhi un ir novērojums nākamajā rītā, ka te kalnos var redzēt skaistas zilas debesis nekā pa ceļam uz Bir kur debesis netīrā dumakā visu laiku.
14.10.2009.
Mans pirmais lidojums. Jehū! Startēju ap kādiem 14:00 nolaižos ap 15:00. Iespaidi lieli (milzīgiii) no skata vien, pirmais brauciens nākamjā dienā pēc ierašanās Indijā jau Billing kalnā gar aizām graujoš, bik bailīgi, čuriņa jau rausta.. Lidošana baisa. Tādā dinamiskā, termālā laikā nebiju ierpiekš lidojis. , iekšā ierunājas tā dīvainā balss un atnāk ciemos baile, jeb sargenģelis izdomājis aizdoties pusdienās un palieku es viens par sevi, bet nē vel bik pastrīčējos gar kalna malām, lai kļūtu drošāks un pārliecinātāks. Kas man ļoti nepatīk tas ir strīķēšanās gar kalna malu, bet ko darīt kam ta patīk. Strīķēšānāš notiek tā ka taisi astotniekus gar kalnu un izjūti lielāku dinamiku. Kad paceļ taisu pagriezieno nost no kalna un tad atkal pietuvojos kalna malai un tā pat atpakaļ kad paceļ taisu pagriezienu nost no kalna un tā uzzīmēju astotnieku, līdz variks gaudo kā negudrs un sāku apstrādāt termāli. Kādēļ nav patīkami līst pie kalna malām kur koki!? Jo tur ir iespējamas riktīgas asimetrijas kuras arī izbaudīju nākamajās dienās. Viens ir kad tu tās atstrādā augstu gaisā, otrs ir kad tās notiek tuvu pie zemes, ja nav momentāna rīcība tad ir buča zemei, kas labākajā gadījumā beigsies ar nobrāzumiem, lūzumiem vai karāšanos kokā. Bet ja tas notiek augstu tad nekas traks, spārns iegūst atpakaļ normālu formu un tu zaudē tikai augstumu. Nopriecājos šinīs dienās par Mārtiņu uzbrauca, pienāca pie kalna pāŗis neveiksmīgi starti un aidā lidoja jau maršrutus. Var redzēt cilvēks, kas piedzimis, lai būtu gaisā. Hip hip urā malacis. Tā pat arī par Oļegu prieks ar viss izdevās čikiniekā ir lidotājs. Un arī Aigaru kas ar labi lido. Praktiski es, Oļegs, Sašā, Aigars un Mārtiņš bijām kalnos iesācēji. Kaut gan biju lidojis Melnkalnē (visu ko tur mācijos, vienā rāvienā aizmirsu), vel arī Aigars bija lidojis kalnos, bet Oļegs ar Mārtiņu un Sašu pirmo reizi. Progress liels.
Pastāstīšu par nosēšanos uz vaktes Kriš. Rācijā Kriš dod padomus. Un es sēžos. Paceļ, nolaiž, paceļ, nolaiž. Augstumu diezgan grūti noteikt un nosēšānas vieta nav ne liela, ne maza. Es pārlidoju. Kriš mikrafonā saka, lai apmetu vel pa aplim. Un es sēžos, ups nedaudz pārlidoju, nosēžos rīsu laukā. Katru reizi nākot uz nosēšānos tā ir savādāka. Tad vejš ik pa brīdim iepūš tā, tad savādāk. Tad no zemes atraujas pa kādam termālim. Bet esmu ļoti priecīgs uz abām kājām sveiks un vesals, neko netraumējis, tā tad viss labi!
Laižam iekost vakariņās. Paņēmama vietējo padzērienu Hot Lemon Džindžer tea with honey, un vietējās maizītes čapati līdzīgi, kā pica bez piedevām vel sazin kas un kādi dārzeņi,. Paldies par uzmanību šodien īsumā viss!
15.10.2009.
Pieceļamies ap 8:00. Dodamies brokastīs un kā parasti ap 10:00 mūs gaida taksīši un startējam kalnā augšā. Kur jābrauc apmēram 40 minūtes un biku vel jāpakāpj kalnā līdz startam, ir arī zemāks starts, bet mēs dosamies uz augstāku, kas ir + - 2,5km augstumā. Lidojam pēcpusdienā ap 14:00. Jo no 12:30 līdz 15:00 ir aktīvi jāstrādā un vajag vel iemācīties apstrādāt termodinamiku, tā tad pabaudam skatus un nemaz neprasas pēc ātrāka starta. Augšā kalnos skats tik skaists un tāds miers, ka ir vienkārši tā kaifā pasēdēt un neko nedarīt. Mārtiņš gan laiž, kā lielais uzreiz. Šodien jau lidojās daudz atbrīvotāk, kā vakar bet vienalga stīvums vel iekšā bij. Vel nebija īsti atregulēta iekare, ko iepriekšējā vakarā regulēju, bet bija vel jo projām neerti. Ļoti svarīgi ir atregulēt iekari, ja gribi ērti un ilgi lidot. Lai nespiež pleci, lai iesēdiens pietiekams, kā arī atstarpe starp brīvajiem galiem ir ok. Lidojums praktiski tāds pats, kā vakar. Mēģināju atstrādāt termāļus. Vel maršrutā negāju. Vel izmēģināju ar dziļajām ausīm un akseleratoru iziet no termāļa un nomest augstumu tad atkal pacelties dežūr termāli, atlidoju virs starta palidoju bik augstāk un atpakaļ uz dežūr termāli . Nosēdos šoreiz ļoti labi, nepārlidoju posadku. Pārējie ar nosēžās tur kur vajag. Viss bumbās, priecīgs prāts un raslabons. Vakariņas un gaidam nākamo lidojamo dienu, jo katru dienu iemācamies ko jaunu.
16.10.2009.
Šodienas lidojamajā dienā jau saveidojās mākoņi arī uz ielejas pusi, bet diezgan augstu bāze un mākoņi. Starts iznāca tāds, ka aizmigušam cilvēkam. Startēju atmuguriski. Pacēlu piebremzēju, apgriezos, bet kaut kā aizdomājos un ļoti negribīgi skrēju. Gadrīz dabūju frontāli.Labi cēla un labi laida lejā. Visu ko iepriekšējā vakatera Brīfingā runājām aizmirsu un bija atkal nedrošais lidojums, jeb ooooo kas tas es esmu te augšā, bet kalni lejā vauu! Bija atkal bailīgi pagriezieni un termāļu apstrāde. Miša saka, lai eju tuvāk malai. Tā es uzgriezos 100m virs starta 100m atkal lejup ejošā strāvā, zem starta. Nesaprotu, kapēc tā un tad Miša rācijā paskaidro, tapēc ka turos saules neapspīdētajā pusē kur nekā īst nav tas ir nav termāļu , jeb saulīte gorās kalna koreij otrpus un tur visu sasilda un es pieļauju to pašu kļūdu ko vakar. Bet es nesaprotu kur es ātrāk biju kapēc es pats par to neiedomājos? Laikam biju aizrāvies ar skatu. Posadka ok tikai pirms nosēšānās vietas rīsu laukā.
17.10.2009.
Atkal startējam. Viss iegājies, jau tādā, kā automātā. Startējam bik pāri 13:00, pēc manis Oļegs un Saša. Aigars pirmais. Mārtiņš atkal jau sen debesīs. Mārtiņam jau vakar izdevās interesants māršruts tā pat arī kā šodien. Šis ticis pāri trim kalnu korēm, līdz kalnam ko piloti nosaukuši par Big Face, jo uz tā fona var redzēt cilvēka galvu, kas ir apgriezta otrādi jeb ar acīm uz leju un muti uz augšu. Un tur viņš ticis lejup ejošā strāvā un izkritis no termāļa tad strīķējies gar kalna maliņām un nav ticis atpakaļ augšā virs kores un nācies nolaisties par desmit km no mājām. Bet ir izdevies sarunāt mocīti, kas atvizinājis atpakaļ. Izklausās jau viss vienkārši, bet tas nav 1km un nosēdies ir kaut kur rīsu laukā no kura jātiek laukā. Šeit vietējie nav sapratuši angļu valodu, bet labi ka laimējies nočert pretīm braucošu motociklistu kad nonācis līdz kādam nebūt ceļam.
Starst let\'s go esmu debesīs. Izprotu jau termāļu un pat tos nocentrēju un aizeju pirmajā maršrutā tādā nelielā. Pārējiem arī viss izdodas ļoti labi prieks par to. Tikai Saša sataisa nelielus sūdus. Izrādās šis nav iemācijies īsti ieiet un iziet no spirāles tad nu Miša ar viņu pastrādāja un viņš iegāja dziļajā spirālē jeb fiksētajā un griezās, griezās mans skatiens bija uz viņa pusi un ja man kāds lidotu paraplāns pretī diez vai to būtu pamanījis. Tik rācijā dzirdu, ka Mišā bļauj : \'\'протиф положинаю, протиф положинаю!\'\' Mana pirmā doma bija viņam ir p...c. Tas kādus apmēram +-100m no kalna malas viņam beidzot ieslēdzas smadzenēs un atcerējās vakar runāto par fiksētajām spirālēm un norāva beidzot pretējo klevanti un izgāja laukā no spirāles ar tādu knābienu, ka likās iekritīs spārnā. Bet labi kas labi beidzas! Es uz nosēšano taisīju pirmo reizi asimetrijas. Biju domājis, ka tas ir kas trakāks, bet nav tik traki galvenais jāpiebremzē ir spārns, jeb sāksim ar to ka jāpārmet svars veselajā pusē un tad vesalā puse jāpiebremzē, lai spārns neieiet rotācijā. Sačēru visu A rindu un hops līdz lejai novilku, pazuda svars taij pusē ko novilku, bet aizmirsu kārtīgāk to piebremzēt. Tā izdarīju pāris reizes un jau mācēju visu darīt okiniekā. Super! Noteikti visiem, kas brauc kalnos ir jāmāk iziet no asimetrijām, kā arī jāmāk daudz kas cits, lai droši lidotu kalnos. Uztaisīju lēzenu spirālīti un gāju uz nosēšanos. Nosēšanas supa, pārējiem ar viss supā. Pārējie ar uztaisa spirāles lēzenas un tad iziet veiksmīgi no tām tad nosēžās .....
Janka :)
Vakarā pie mūsu viesnīcas ieraudzīju, kādu vīru, kurš tandēmlidojumā ir pārlidojis Rieetumnepālu. Viņš katru dienu pacēlās vēl nezinot kur un kad atradīs piemērotu vietu kur no rīta atkal pacelties lai lidotu tālāk. Viņa vārds ir Silvestrs un paar šo lidojumu ir internetā atrodama filma. Silvestrs ir gara auguma stiegrains vīrs ar gariem, visos virzienos augošiem matiem. Izrādās, ka viņš ir no Velsas un arī viņa zemē nav kārtīgu kalnu kur lidot..
Šodien šeit ir svētki. Svētkus sauc Divalī, bet visi kuriem jautājām nespēja pateikt kāda ir šo svētku nozīme. Likās, ka viņiem ir dziļi vienaldzīgi, kas par svētkiem, galvenais otram novēlēt Happy Divalī. Daži tūristi saka, ka tie ir apmēram jaunais gads un to arī atgādina daudzās raķetes un spridzekļi. Mūsu šoferītis ir nomazgājis mašīnu un mugurā tam tīrs un kārtīgi izgludināts krekls.
Nostartēju ap 12.00 un centos atcerēties visus Kriša ieteikumus par šauraa termāļa apstrādi. Tie šeit patiešsām ir tievi kā diegi un izvelties no tiem ir maza māka. Pašam jau sāka likties, ka eju dziļā spirālē, bet variometrs tomēr jautri pīkstēja. Priecīgs saucu Krišam rācijā :”Man izzdodāāas!” un pēc 10 minūtēm jau biju 400m virs starta. Ar to bija gana lai dotos uz kreiso pusi – uz tā saukto Train Station. Pēc 30 minūšu lidojuma es pārliecinājos, ka tāa tiešām ir dzelzceļa stacija, kādam nedabīgi šauram dzelzceļam. Interesantākais it tas, ka šī stacija atrodas apmēram 2800 metru virs jūras līmeņa un sliedes beidzas pie stāvas kraujas. Pa krauju lejup stiepās citas sliedes un starp abām bija stacionārs ceļamkrāns. Acīmredzot pa stāvajām sliedēm augšup vagonus cēla ar kādu vinču. Es gan šaubos vai dzelzceļu joprojām lieto, bet pirms atomobīļu uzplaukuma tas noteikti bija svarīgs punkts caur kuru kravas nogādāja otrpus kalnu grēdai.
Pie šīs dzelzceļa stacijas es pazaudēju daudz augstuma un nespēju atrast nevienu pieklājīgu termāli kurš spētu mani uznest līdz kalna korei. Cīnījos kādas 30 minūtes līdz siltais gaiss bija savācies un sācis savu ceļojumu augšup. Cenos lidot virs garās grēdas, kura savienoja visus tās atzarus, bet man par brīnumu tiku lejupejošajā. Biju jau tik zemu virs kokiem, ka redzēju, kā lokās zari, bet cēliena nebija. Biju pilnīgā nesaprašanā un atcerējos, ka Ilmārs savu pamācību beidza ar vārdiem:”...parasti viss tā notiek, bet kādreiz pilnīgi otrādi”. Ņēmu vērā šo pamācību un devos lejup gar kraujas muguru meklēt citu termāli. Pēc laiciņa to atradu un ņēmos cītīgi apstrādāt. Dzirdēju, kā rācijā Mišas balss vienojas ar Sašu, ka viņš taisīs spirāli. Caur prātu izskrien doma – ka tik kaut kas nenoiet šķībi, bet ātri atkratos no šīs domas un klusībā novēlu lai viņam viss labi izdodas. Pēc brīža Mišas balss paliek uztrauktāka un viņš rācijā sauc, lai velk pretējo bremzi un tūlīt iziet no spirāles. Šis sauciens paliek arvien satrauktāks un pēc sekundes ēterā balsis skan kā no šausmu filmas. Es dzīvoju tam līdzi, jo saprotu ka sūdi ir. Par laimi pēc brīža miša liek Sašam doties uz nolaišanos, bet es uztraukumā esmu pazaudējis savu termāli.
Lidojot uz starta pusi secinu, ka mans ātrums arvien samazinās, bet lejupslīde palielinās. Viss liecina, ka lidoju pret vēju, bet iznāk, ka man jātuvojas kalnam no aizvēja puses. Ja vien nav apetīte ieraudzīt savu spārnu uz zemes fona un pēc tam to visu izstrēbt, tad kalnam jālido apkārt. Aplidojis kalnu, redzu, ka Oļegs taisās mest cilpu virzienā no kurienes esmu atlidojis. Pastāstījis, ka tur līst nedrīkst, pats akurāti atrodu pusbļodu pa kuru varētu celties siltais gaiss plus vēl vējš. Ideāla vieta, kur celties augšup! Tuvojos tai no vēja puses, bet pirms pašas bļodas maliņas jūtu ka sekos priekšējā salocīšanās. „Ķeru” spārnu bet tas maz ko dod – lielākā daļa spārna tomēr nolokās lejup un es tieku cauri ar zaudētiem 10 metriem un nelielu izbīli. Pēc brīža piebiedrojas Krišs ar Ilmāru un Saņu. Visi ātri ceļamies milzīgā termālī zem paša mākoņa. Kriša balss rācijā saka, ka cēliens ir 6m/s un man tai brīdī uzlec līdzz 6,3. Pēc brīža mākonis mani aprij un lidoju kā pienā. Pēdējais blakus maan bijaa Krišs, tādēļ jautāju viņam kurp viņš taisās lidot, jo vismazāk es velētos ar viņu saskrieties. Krišs saka ka jau izlidojis no mākoņa un tas nozīmē, ka teorētiski esmu te viens. Sliktāk ir gadījumos, kad ir vairāki un nepazīstami piloti, tad aprīšanas brīdī ir jāatceras kur kurš atradies un jāizvēlas drošākā trajektorija
Vakariņas kādā viesnīcas restorānā. Indiešiem laikam ir apnikusi garā skaidrošanās ar baltajiem par ēdienu un tādēļ viņi vienkārši atstāj tev ēdienkarti, blociņu un dažreiz arī rakstāmo. Pasūtījām dažādus ēdienus un norunājām mainīties. Gaidījām vismaz pus stundu līdz atnesa ēdienu. Dažas porcijas bija aukstas, bet citas verdošas. Likās, ka pavārs ir sācis lapiņai no viena gala un pirmie ēdieni gaidījuši kamēr pabeidz visus. Kopsummā tomēr ēdiens bija garšīgs un mēs kārtīgi paēduši. Rēķinot, ka tas katram maksāja Ls 1,10 tad varam uzskatīt, ka vakariņas ir izdevušās.
Mājupejot ar nolēmu pamēģināt ieiet skaistumkopšanas salonā un pasūtīt masāžu. Kāju masāža maksāja vienu latu un nolēmu to mēģināt tikai aiz ziņkāres, jo kopsummā masāža man riebjas. Kājas bija tas mazāk sāpīgākais ko spēju iedomāties un indietis nelika man vilties. Viņš meistarīgi sameklēja sāpīgākos punktus un manas ciešanas bij vismaz piecus latus vērtas. Vienu brīdi pārdomāju vai nepiemaksāt vēl 100 rūpijas lai laiž mani vaļā, ber viņš redzot manu izvalbīto ģīmi paskaidroja, ka sāpīgi tādēļ, ka masāžu nedaru regulāri. Atcerējos stāstu par čigānu, kurš ķemmēja matus reizi pusgadā un sūkstījās ka plēš un nevarot saprast kā tādas mokas var ciest katru rītu. Šīs domas stiprināja manu garu un nolēmu eksakūcju paciest līdz galam. Pēc brīža pusotru kvādrātmetru lielajā telpā pazuda gaisma, bet vīrelis mani mierināja, ka elektrība esot pazudusi visā ciematiņā. Svecītes gaismā šis kambarītis un saspringtā indieša seja izskatījās vēl eksotiskāka.
Viesnīcā elektrība epizodiski parādās, bet tik vāja, ka rācijas lādētājs dod mazāku voltāžu, kā pustukšajā baterijā. Visapkārt šauj raķetes un dārd sprādzieni. Kad ieej istabā tad raķetes vairs neredzi, bet dzirdi tikai rībienus, kuri atbalsojas kalnos. Izklausās kā karā, bet sirds pavisam mierīga, jo esmu taču Indijā.
Normans :)
