XC stāsts par manu 83 km maršrutu! (VIDEO)
17.06.2017 devos uz Rēzekni, lai mazliet palidotu tās apkārtnē. Tikai jau vēlā pēcpusdienā, nosēžoties pēc 83 km maršrutlidojuma, sapratu, ka uz Rēzekni braucu nesagatavojies lidojumam.
Ierodos Audriņu lidlaukā ap kādiem 11tiem, kur mani sagaida dzidri zilas debesis. Tikai uz ziemeļiem un rietumiem vērojami mākoņi. Dzintars Reiniks saka, ka īpaša termālā aktivitāte varētu sākties ap trijiem. OK, gaidīsim. Šeit mana pirmā kļūda – nebiju izpētījis dienas prognozes un izpratis tās dienas potenciālu, kas vēlāk atspēlējās.
Sagatavojos startam: spārns, iekare, ķivere, rācija, GPS, papīra karte un ūdens iekarē. Izmantoju papīra karti, jo cenšos iemācīties lidot pēc VFR. Plānos ir uzlabot karti ar NOTAMiem (reģioni, augstumi). Vienkārši papīra formāts patīk vairāk par elektronisko.
OK, startējam. Viegls pretvējš, kontrolēts starts un jau pēc pāris minūtēm Miša uzvinčo mani 700 m v.j.l. Paldies! Pulkstens ir 13:02.
Šogad sāku sezonu ar jaunu spārnu Niviuk Ikuma P (27m2). Pirms tam lidoju ar MacPara Muse3 (31m2). Nu ļoti patīk jaunais spārns. Tāda sajūta, ka spārns ir gatavs celties pie jebkuras mazākās termālās plūsmas. Cērtas termāļos bez šūpošanās. Griežot termāļus, dažreiz dzirdu spārna čaukstoņu, taču uz vadību tas neatsaucas. Salīdzinot, Ja Niviuk Ikuma P būtu automašīna, tas būtu Porsche 911. Precīzs, ātrs, tikai jāiemācas stūrēt.
Tiklīdz atvienojos no vinčas, dodos uz skrejceļa austrumu puses dienvidu galu. Rietumu puse, manuprāt, nav īpaši potenciāla, jo satur vienmērīgu meža masīvu. Tiklīdz nokļūstu plānotajā lidlauka stūrī, par laimi uzķeru vāju termāli. Katra iespēja ir jāizmanto – sāku griezt un vienlaicīgi meklēju tā avotu topogrāfijā, manuprāt, tas bija izkaltis lauks (gaiši dzeltens laukums). Izdevās – augstums 970 m v.j.l. un ejam tālāk. Tālāk vilinoša bilde – Dzintars Reiniks un Aleksandrs Mihailovs griež termāļus un ir daudz augstāk par mani. Nolemju doties abu virzienā, jo ceru, ka panākšu viņus. Pa ceļam klausoties Dzintara Reinika un Aleksandra Mihailova rāciju sarunas, iegūstu ļoti vērtīgu informāciju par maršrutlidojumiem – kas notiek ar bāzi, kur meklēt termāļus, kāda vispār šī diena ir lidojumiem. Tad mani pamana arī Dzintars Reiniks un paldies viņam, ka dod padomus termāļu meklēšanai – pie izkaltušiem laukiem un izcirtumiem, ņemot vērā vēja ātrumu. Vēlāk tas ļoti palīdz. Taču cerība panākt Dzintaru un Aleksandru noved pie tā, ka augstums zaudēts un jāsāk cīņa par izdzīvošanu – skatāmies, kas notiek lejā. Manuprāt, bez iztēles neiztikt, jo ir jāiedomājas, kāda varētu būt gaisa masu plūsma attiecībā pret vēja plūsmu un virsmas topogrāfiju. Redzu viensētu, kurai apkārt ir lauki, kur viens no laukiem īpaši dzeltens, tātad izkaltis. Pielidoju ņemot vērā vēja virzienu un stiprumu, un mazliet ceļ, taču jūtu, ka būs par maz, lai pārlidotu sekojošo meža masīvu. Skatos, tuvumā kaut kāda apdzīvotā vieta (Ustroņi). Lidoju turp, jo ceru, ka no miesta kaut kas atrausies un jā, paveicas, ir. Taču saprotu, ka arī tas būs pa maz, lai turpinātu. Tālāk pamanu lielu izkaltušo lauku, nu ļoti lielu. Daudz nedomāju un strauji dodos turp. Bingo, ir. Vēl tālāk redzu tikpat lielu izcirtumu. Dodos turp un ir. Kā pa trepēm uzkāpju līdz 1951 m v.j.l. Šis ir tikai mans otrais lidojums, kur pārsniedzu 1000 m robežu, un pirmais, kad esmu tik tuvu 2000 m. Tuvojoties 2000 m sāku risināt matemātikas uzdevumu, kas ir šāds – cik ir maksimālais augstums, ja NOTAM rakstīts FL95? Sapratu, ka 2000 m vēl nemaz nav griesti. Nokļūstot tik augstu, ieraugu kaut kādu pilsētu (Preiļi). Jālido turp. Sāku manīt, ka apkārt sāk veidoties mazi mākoņi. Vispār iepriekš nebiju lidojis tādos apstākļos, kad ir termāļi, bet tajā pašā laikā nav mākoņu. Sasniedzu Preiļus un nu jau kā Ābecē pēc izkaltušiem laukiem atrodu termāli. Skaisti - pilsēta, saule, lidojums. Pēc Preiļiem daba jau ir ļoti draudzīga – viens termālis pēc otra. Bet te sajūtu vēl vienas savas kļūdas sekas – ūdens ir līdz, bet iekarē aiz muguras. Stundas trīs gaisā un bez ūdens – stulbi. Saprotu, ka tā turpināt nav droši un nolemju lidot līdz Daugavai un pēc tam mēģināt virzīties uz Jēkabpils pusi, jo tā man vieglāk atbraukt pakaļ. Lidojums no Preiļiem līdz Daugavai aizrit ļoti veiksmīgi – spēj tik apstrādāt. Taču uz Jēkabpils pusi nemaz neiet, jo nav tās meistarības iet šķērseniski vēja virzienam un apstrādāt termāļus. Tā neilgā laika posmā pazaudēju visus gandrīz 2000m.
Piezemējos 16:50, paņemu telefonu un skatos, ka Miša 16:26 sūtījis SMS “Gaidu zinu, ka viss ok. Tas ir likums”. Uzreiz atbildu un nodomāju pie sevis, cik Mišam laba laika izjūta, ka viņš prot prognozēt aptuveno pilota nosēšanās laiku.
Vēlāk analizēju savu lidojumu un laikapstākļus. Post factum varu teikt, ka diena bija perfekta, lai lidotu super tālos reisus. Iepriekšējās dienas vēsas, kas veido lielu temperatūras starpību. Saules cikls visgarākais, kāds var būt mūsu platuma grādos. Ne velti visus tālumlidojuma rekordus plāno uz saulgriežiem (Cross Country, No. 180, The Solar Window).
