Mans 1. lidojums
Kad es otro reizi ierados lidlaukā uz mācībām, Pēcis prognozēja: „Tu lidosi.” Likās, ka tāda diena vēl aiz kalnu kalniem un tik drīz nemaz nepienāks.
Trešdien (20.05.) aizbraucu uz lidlauku, bet tur pilnīgs bezvējš, tāpēc nekādas rotaļas pa pļavu īpaši nespīdēja. Toties debesis, kā vienmēr, skaistas, tāpēc diezgan ļoti sapriecājos, kad puiši piedāvāja pašā vakarā izvizināt tandēmā un pieāķēja mani pie Dzintara. Sasniedzot kādu simts metru augstumu, Dzintars paziņoja, ka šis ir mans pirmais mācību lidojums. Tā nu es gaisā klausījos visādas gudrības, brīžiem pa pusei stūrēju un tikai pēc nosēšanās atcerējos, ka vajadzēja taču debesīs skatīties. No piedāvājuma uzreiz arī celties gaisā pirmo reizi vienai pašai gan atteicos un vēlāk ilgi nevarēju saprast, kāpēc, jo gribējās ļoti (laikam centos būt prātīga). Toties pēc tandēma izpriecām arī man kļuva skaidrs, ka būs – lidošu. Bet ne jau nākamajā dienā!
Nākamajā dienā skraidīju pa pļavu, profiņi teica, ka priekš otrās reizes tīri neslikti sanāk. Nu, man vienkārši ir superīgi instruktori – tur tas noslēpums. (Cepums Mārtiņam, kurš man jau pirmajā dienā pacietīgi iestāstīja, kas un kā notiek.)
Dienas plāns paredzēja, ka vakarpusē jāatgriežas pie civilizācijas. Ap pusastoņiem saku Krišjānim atā, bet šis paziņo: „Žēl, mēs gribējām tevi šodien uzšaut gaisā.”
Nu, pēc tāda teksta civilizācija, protams, tika atlikta.
Saule jau taisījās uz rietu, kad pienāca mana kārta lidot. Kamēr puiši man pielika spārnu, sprādzēja iekari, visu cītīgi pārbaudīja un jau piekabināja pie troses, beidzot uzradās draudziņš stresiņš - nemieriņš. Mēģināju iestāstīt sev, ka, ja baidīšos, nebūs labi, bet pa to laiku jau mašīna sāka braukt, bija jāsāk skriet un tad jau baidīties nebija ne laika, ne vajadzības.
Vispār biju domājusi, ka pacelšanās sākumam jābūt diezgan stresainam un pati būšu pārbijusies kā diegs, bet nebija nemaz tik ļauni (konstatēju, skraidīšana pa zemi ir tiešām vērtīga nodarbe.) Augšā sākās neliela raustīšanās no vinčas, bet pēc tandēma lidojumiem jau zināju, ka tā ir normāla parādība un stresiņš izpalika. Krišjānis bija piemirsis noinstruēt, kas tieši jārausta, lai atbrīvotos no troses, bet arī to, par laimi, atcerējos no tandēma - parāvu dzelteno rokturi un maisiņš aizlidoja.
Un TAD sākās lidojums. Klusums, vējš ausīs, visa Rīga pie kājām un jūra (!!) pie apvāršņa. Iestājās eiforija, sāku tīksmināties par rietošo sauli, kad Krišjānis rācijā paziņoja, ka jāpagriežas par 180 un jātēmē uz starta pusi – prom no saulrieta. Nācās paklausīt, bet pār plecu visu laiku metu acis atpakaļ uz smuko peizāžu.
Karājos debesīs un kaifoju. Biju pārsteigta, ka paraplāns ir tik stabils – gaisā ir pilnīga drošības sajūta. Eh, laimes mirkļi vienmēr ir pārāk īsi... Sekojot instrukcijām, mierīgi nolaidos un secinājām, ka paraplāns ir lieliskākā „lupata”, kāda uz pasaules radīta. Protams, pēcāk arī tapu svinīgi (un maigi) iesvētīta. :)
Briesmīgākā lieta tajā visā, manuprāt, ir tā, ka vienmēr iestājas vakars un ir jābrauc prom, bet GRIBAS VĒL.
Atbraucu mājās un ar tāāāādu sajūsmu stāstīju kaimiņienēm šodienas piedzīvojumus, ka viena no viņām paziņoja: „Tu tā staro, ka man ir sajūta, it kā pati būtu lidojusi.”
Vēl pati svarīgākā lieta – MILZĪGS paldies lieliskajiem lidotājiem par padomiem, pamācībām, palīdzēšanu un visvairāk par vienmēr superīgo atmosfēru uz lidlauka. :) Man liekas, ka jūs pat cirvi spētu uzšaut gaisā un iemācīt lidot!
Zane
