Lidojums "Pa krasta līniju". Piedzīvojumi Kurzemē.

STARP DIVĀM VĒTRĀM. 3 POSMI VIENĀ DIENĀ. 250KM.

Šķiet, ka jāsāk ar to, ka, lai nolidotu Kurzemes piekrasti, mums bija jāsaskaņo lidojums ar Liepājas un Ventspils lidostām. Jāiegūst no Liepājas lidostas oficiālas atļaujas šķērsot viņu gaisa telpu, kurā ikdienā norit ļoti intensīva gaisa satiksme. Tas bij ilgs un laikietilpīgs pasākumu kopums vairāku nedēļu garumā, kur savus “sviedru glāzi” izlēja LPF prezidents Normunds, lai mums, paramotoru pilotiem, būtu iespēja izlidot cauri tām gaisa telpām, kurām ikdienā nevaram pat tuvoties. Paldies viņam par neatlaidīgo darbu!

Bija jānosaka lidojuma datums un laiks vairāk kā mēnesi iepriekš. Tas ir tik ļoti neprognozējami, ņemot vērā, ka ikdienā paramotoristi vadās pēc konkrētā brīža laikapstākļiem, lai pieņemtu lēmumu par lidošanu. Ļidojot piekrtasti, ir ne tikai svarīgs vēja ātrums, brāzmu intensitāte un nokrišņi, bet arī noteikts vēja virziens, kas visu sarežģī vēl vairāk. Neiespējami noteikt mēnesi iepriekš dienu, kurā iespējams lidot. Bet, tā kā noteikumi ir noteikumi, tad nācās minēt. Ielikām 11.augustu, kā Liepājas lidostas kontrolētās gaisa telpas pārlidojuma dienu. Lieki minēt, ka laikapstākļu prognozes mainās ik dienu. Tuvojoties noteiktajam 11.datumam parādās spēcīgi valdošie vēji visā Kurzemes piekrastē. Rietumu pusi ir pārņēmuši vētrai cienīgi vēji (līdz pat 17m/s) un debesis pilnas ar nokrišņiem. Taču, dienu pirms noteiktā datuma, laikapstākļu prognozēs parādās dīvains pavērsiens. Tieši 11.augustā Kurzemes krasts nomierinās laika posmā no 8:00 – 18:00 un vētra vakarā atsākas. Prognozētais vēja virziens, stiprums, brāzmas – apmierinoši. Teorētiski lidojams laiks. Nolemjam riskēt un izmantot šo iespēju!

Dodamies Lietuvas/Latvijas jūras krasta robežas virzienā uz Nidu jau iepriekšējā naktī pirms paredzamā lidojuma. Plānots startēt no pašas robežas un doties pa krasta līniju uz augšu, cik vien laikapstākļi tālu ļaus mums tikt. Nedrīkstam nokavēt Liepājas pilsētas pārlidojumam rezervēto laiku: no plkst 08:00-10:00 rītā. Šīs divas stundas ir mūsu ilgi gaidītā iespēja, ko nevaram atļauties sabojāt. Visi piloti, kuri ir piekrituši šai avantūrai, ir no Latvijas otras puses, un šim 4-6h ilgajam braucienam uz Nidu ir jābūt pilnvērtīgi izmantotam!

Nida - Pāvilosta (96km)

Ir piektdienas vakars. Divi piloti jau ir ieradušies Nidā un iekārtojušies vietējā kempingā. Pārējie vēl tikai ceļā. Ir piektdienas nakts. Nidā ierodas vēl 3 piloti. Nāk rīts, ierodas vēl 2 piloti. Viens no viņiem ir iepriekšējā naktī vēl remontējis savu lidaparātu un līdz ar to aizkavējies, otrs, braucis visu nakti no Igaunijas.

Ir pulkstens 6:00 no rīta. Norununātais laiks celties. Vējš pamatīgs. Bet esam jau 7 piloti, gatavi startēt jebkurā laikā. Vēl nogaidām. Pulkstens 7:00. Vējš sāk nedaudz pierimt. Tas nozīmē, ka drīz būs jāceļas gaisā. Taču, tā kā mēs pa nakti esam palikuši kur nu kurš, tad vienojamies, ka startēsim katrs no savas vietas un sanāksim kopā gaisā virs Latvijas/Lietuvas robežas staba jūras krastā pulksten 8:00.

7:50. Vējš ir norimis. Ceļamies gaisā! Starti nav viegli. Tā kā paceļamies no dažādām vietām, atšķirīgos apstākļos, ir piloti, mani ieskaitot, kuriem nākas startēt pat vairākas reizes, jo traucē mainīgais vēja virziens un rotori, kas veidojas no tuvumā esošajiem šķēršļiem.

Esmu palicis pēdējais no pilotiem uz zemes, vēl nav izdevies tikt augšā, un ir jau pāri 8:00 Tiek nodota ziņa pa rāciju, lai piloti dodas distancē, mani negaida, jo laiks, kurā jāšķērso Liepāja, ir limitēts, un ilgi kavēties nevar. Jāpiemin arī, ka šis ir garākais no posmiem (96km) un degvielas rezerves arī ir ierobežotas. Tādēļ lieka kavēšanās nav pieļaujama.

Beidzot man izdodas atrauties veiksmīgi no zemes, un, kad jau visi spārni ir jau tālumā pie horizonta, ieraugu, ka viens no pilotiem, Atis, ir mani šo laiku gaidījis gaisā un nav devies līdz pārējiem, lai neļautu lidot man vienam. Ļoti patīkams žests no viņa puses. Tad nu ar Ati “skrējām” līdz pērējiem, cenšoties viņus panākt no aizmugures.

Laiks pārsteidzoši mierīgs, saule vijās ar mākoņiem, brīžiem iespīdot un izkrāsojot Kurzemes piekrasti spilgtākās krāsās. Taču tas nav uz ilgu laiku. Tuvojoties Liepājai pamanām, ka virs jūras veidojas lieli mākoņi, kas virzās uz mūsu pusi un paliek arvien tumšāki. Tad no mākoņu apakšas virs ūdens parādās divi vēja virpuļi. Tie “dauzās” tur pat mums blakus. Ik pa laikam mākoņos iezibsnī arī zibens. Sajūta paliek ne visai omulīga, taču priekšā ir redzamas skaidrākas debesis, kas dod cerību aizmukt no šī nepatīkamā ceļa biedra.

Pēc aptuveni stundas gara lidojuma esam virs Liepājas. Neizmirstams skats, kuru iemūžinām bildēs un video, jo zinām, ka diez vai otrreiz dzīvē vēl būs tāda iespēja – ar paramotoru pārlidot šo pilsētu. Rācijā mums pievienojas liepājnieks, Māris, kas arī ir paraplāna pilots brīvajos lidojumos un ir atbraucis uz krastmalu kopā ar savu dēlu paskatīties un iemūžināt no lejas mūsu pārlidojumu. Viss ir ļoti skaisti, taču vienīgās raizes rada nepatīkamie mākoņi, kas neļauj tā līdz galam izbaudīt konkrēto brīdi. Mēs ar Ati esam kādus 5-7km aiz pārējiem, tik tikko esam tikuši pāri Liepājas pilsētas centram, kad, pēkšņi, sāk līt.

Prasu rācijā pārējiem, kas ir izvirzījušies priekšā, kādi apstākļi ir viņiem. Saprotu, ka lietus skar tikai mūs ar Ati. Tas sāk pieņemties spēkā un ir skaidrs, ka pēc iespējas ātrāk ir jātiek lejā, jo ar slapju spārnu lidot ļoti bīstami. Piezemējāmies uz Liepājas fortiem, tur pat pilsētas nomalē. Nodevām ziņu lidojuma drošības uzraugam pavadošajā auto, ka viss ir kārtībā, un lai turpina ceļu uz galamērķi, nodrošinot drošu piezemēšanos pārējiem pilotiem. Sazvanījām Māri, kas mūs tur pat Liepājā no fortiem bija fotografējis, un sarunājām, ka viņš mūs aizgādās līdz Pāvilostai pie pārējiem gaisa ceļotājiem. Milzīgs paldies viņam! Šeit kārtējo reizi pierādījās paraplānistu saliedētība un izpalīdzība viens otram.

Ieradāmies Pāvilostā, izžāvējām spārnus, pārvilkām pielijušās drēbes, uzpildījām degvielas bākas un steidzāmies doties tālāk. Nevarēja ilgi kavēties. Kamēr laikapstākļi bija piemēroti lidošanai, mums tie bija jāizmanto!

Pāvilosta - Ventspils (66km)

Viens no pilotiem, Dzintars, paceļas jau laiku pirms pārējiem, lai dotos uz Jūrkalni un tur mums pievienotos lidojumā kopā ar savu 8 gadus veco meitiņu, Anniku - tandēmā. Tā kā Pāvilostas šaurā pludmale nebija īsti piemērota šādam divu cilvēku startam, Dzintars izvēlējās drošāko variantu, aizsūtot ģimeni uz Jūrkalnē mums visiem zināmo stāvkrastu pie Zaķu Kroga, kur pacelties divatā ir daudz vienkāršāk. Pats turp devās pa gaisu, startējot 15min pirms pārējiem.

Vējš Pāvilostā bija pieņēmies spēkā, taču tas pilotiem atviegloja startus. Neskatoties uz šauro pludmales zonu, kurā nācās startēt pret jūras krastu, pietika tikai ar pāris soļiem, lai katrs no mums tiktu gaisā. Devāmies ceļā un cerējām, ka neuznāks lietus.

Šis bija viens no acīm baudāmākajiem posmiem, kurā slīdējām pāri skaistākajiem Latvijas stāvkrastiem. Skati – neatkārtojami skaisti. Varbūt ne tie saulainākie laikapstākļi, bet nelīst, un tas bija galvenais. Lai arī debesis apmācās un ik pa laikam iepūta kāda stiprāka brāzma, tas nevienu pilotu īsti nesatrauca, jo bijām pie tā jau pieraduši. Galvenā doma: “šodien jātiek pēc iespējas tālāk!”

Esam virs Jūrkalnes, vērojam, kā Dzintars ar Anniku ceļas gaisā un pievienojas mūsu kolonijai. Man tā bija lieliska sajūta, redzēt, ka šim ceļojumam pievienojas arī pasažieri! Kā pats Dzintars stāsta: “Meitiņa jau sen vēlējās palidot kopā ar tēti ar "lielajām šūpolēm". Iespēju lidot divatā nemaz tik bieži laika apstākļi nesagādā. Izvēlējāmies drošāko un vienu no skaistākajiem lidojuma posmiem Jūrkalne – Ventspils. Protams, ka satraukums gatavojoties šādam lidojumam ir lielāks. Mamma, Ineta, šajā ziņā bija liels palīgs un mazais pasažieris tika sagatavots laicīgi un kārtīgi. Kad jautāju meitai pirms pacelšanās – vai ir vēl vēlēšanās lidot un vai bailes nav – smaida vien un saka, ka galvenais, lai neaizmirstu "lielās šūpoles" uztaisīt biežāk! Kamēr gatavojamies – pārējā komanda jau klāt, ātrākie spārni jau garām – jāstartē! Ja nu kādam bija satraukums un pārdzīvojumi, tad tā bija mamma Ineta. Viņa bija neaizstājams atbalsts man visā Kurzemes robežas pārlidošanas laikā.”

Dzintars atklāj, ka sarunāties ar pasažieri gaisā, esot bijis sarežģīti, tā vietā komunicējuši ar emocijām: “Viss tika komentēts ar žestiem un saucieniem. Un vēl taču jāmāj tiem kas sauļojas – tās ir ļoti pozitīvas emocijas, reti kurš taču nemāj pretī. Ja kāds māj īpaši centīgi – taisām gaisā "lielās šūpoles", lai pašiem un publikai prieks” stāsta Dzintars.

Posms bija salīdzinoši īss, tikai 66km. Īsākais no visiem. Tas lika lidojuma uzraugam, Andrim, krietni papūlēties, lai pirms pilotiem tiktu galamērķī. Burtiski skrienot kā tādās orientēšanās sacensībās tas arī izdevās. Cepuri nost, cik organizēti un laicīgi mēs tikām sagaidīti Ventspils pludmalē, kura bija pilna ar cilvēkiem, bet Andris jau bija paspējis, tā teikt, “uzklāt” mums piezemēšanās vietu pašā pludmales krastā pirms mola.

Ventspilniekiem un pilsētas viesiem tas bija liels pārsteigums, kad pēkšņi no debesīm nāca lejā vesela paraplānu rinda. Lieki piebilst, ka pēc nosēšanās cilvēki nāca klāt, lai apskatītu un iepazītos ar šādu gaisa transportu. Daudzi par tādu pārvietošanās veidu uzzināja pirmo reizi. Pastāstījām, kādu iemeslu dēļ mēs tur esam un kāpēc mēs to darām. Cilvēki neslēpa sajūsmu par šī projekta ideju un priecājās par negaidīto pārsteigumu no augšas.

Mūsu jaunākais komandas biedrs arī ir veiksmīgi nogādāts Ventspilī. Kad Annikai prasa, kā tad gājis ceļā, viņa saka, ka beigās esot gandrīz iesnaudusies, propellera rūkoņa esot ieaijājusi. Te nu laikam rezultējās iepriekšējās dienas ceļojums cauri Lietuvai uz Nidu, vakara kņada kempingā un agrā celšanās. Atbildot uz jautājumu, vai lidosi vēl, viņa prasa tētim: “bet kā tad Ventspils picērija, saldējums…?” Dzintars stāsta: “Tā arī palaidu savas meitenes prom un ceļu uz Kolku turpināju viens, kā vēlāk izrādījās – labi ka tā!”

Ir jau pēcpusdiena. Piloti tik tikko piezemējušies, kad tiek noteikts, ka pēc 30min jāceļas atkal gaisā, lai turpinātu lidojumu, jo vakarā gaidāmā vētra tuvojas. Bet ir cerība, ka varam paspēt aizlidot līdz Kolkai. Visi līdzbraucēji vēl pat nav ieradušies, jo pa ceļam ir jāpiestāj benzīntankos, lai pilotiem piegādātu degvielu. Līdzjutēji, kuri sekoja ar auto, kļuva par daļu no šī projekta, iesaistoties un brīvprātīgi palīdzot visos organizatoriskajos darbos, lai pauzes starp lidojumiem būtu pēc iespējas īsākas. Milzīgs paldies par to katram, kas bija ar mums kopā. Vienalga, vai tā bija degvielas atvešana, spārna piekārtošana stiprā vējā, vai ūdens pienešana. Katrs sīkums ietaupīja laiku, kas bija vitāli svarīgs, lai nolidotu pēdējo, sarežģītāko posmu.

Ventspils - Kolka (80km)

Ir skaidrs jau pirms pacelšanās, ka mūs ceļā sagaidīs neizbēgama turbulence, jo vēja virziens mainās un posmā no Ovišiem līdz Miķeļtornim vējš pūtīs no sauszemes sakuļot gaisu mūsu ceļā un veidojot nepatīkamus rotorus. Arī lietus var uznākt jebkurā brīdī. Bet tas nevienu neaptur un spārni ir gatavi startam.

Starti viegli. Papriecējam Ventspilnieku acis sagrupējoties kopīgā pārlidojumā pār pludmali, lai viņu telefonos paliek arī kāda skaista piemiņa no mums, un dodamies distancē. Laiks apmācies un negrasās skaidroties. Virsū nāk tikai lietus mākoņi. Bet labs pavējš, kas spārnus dzen ātrā tempā uz priekšu. Vidējais lidojuma ātrumu 60-70km/h.

Aptuveni pusceļā sāk arī līt. Tieši tajā brīdī, kad esam vietā, kur pie krasta nepienāk neviens ceļš 5km rādiusā. Taču, par laimi, tas ir iz īsu brīdi un pāriet, pirms esam pieņēmuši lēmumu par piespiedu nosēšanos. Turpinām ceļu.

Līdz ko esam nokļuvuši Oivišos un krasta līnija pagriežas uz Austrumu pusi, sākās iepriekš paredzētā turbulence. Kratīja visus. Piloti to sauc par “diskotēku gaisā”. Mēģinājām mainīt dažādus lidošanas augstumus, trajektorijas, spārnu konfigurācijas, bet bez būtiskām izmaiņām. Vējš bija pieņēmies spēkā, un, līdz ar to, arī vēja radītajiem rotoriem no sauszemes krasta bija plašs diapazons, kuru apiet nebija iespējams. Atlika vien cītīgi strādāt ar spārnu 20km garumā, līdz krasta līnija pagriezās atpakaļ uz Ziemeļu pusi. Tad beidzot varēja atslābt un atpūtināt rokas.

Tuvojoties Kolkai mākoņi virs mums sāka savilkties kopā arvien biezāki un tumšāki. Galapunkts vairs nav tālu, taču laikapstākļi diezgan neprognozējami.

Kolkas rags jau parādās acu priekšā. Skats vienreizējs, cik tālu tas iestiepjas jūrā , un cik neapdzīvota šī teritorija. Pamatā viens vienīgs mežs, kas ieskauj mazus ciematiņus. Vēlos pacelties nedaudz augstāk, lai varētu uzņemt dažas fotogrāfijas un ietilpināt bildē visu kolkas ragu no augšas. Paceļos 300m augstumā. Saprotu, ka GoPro kamera, kas man piestiprināta, ir izlādējusies. Tas nozīmē, ka būs jāfotografē ar telefonu, bet tad nepieciešams lielāks augstums, lai visu iekļautu kadrā. Paceļos vēl nedaudz augstāk. Šķiet ir ok. Paiet dažas minūtes, kamēr atrodu iekarē telefonu, novelku cimdus, uzņemu bildes un pēc tam nolieku visu atpakaļ. Pēkšņi ieraugu mērinstrumentos, ka šajā mazajā laika periodā esmu nokļuvis līdz 700m augstumam un turpinu strauji celties ar ātrumu 2-3m/s. Saprotu, ka esmu ticis zem liela mākoņa, kas velk mani iekšā. Mēģinu samazināt augstumu griežot spirāles. Tās nav pietiekami dziļas, jo no iekares sāk slīdēt ārā telefons un tādā veidā turos tikai pa nullēm. Tikai noraujot "ausis" izdodas metru pa metram tikt zemāk. Izdodas izmukt no mākoņa apakšas un veiksmīgi piezemēties. Sajūta nebija patīkama, kad no zemes ieraudzīju to tumši zilo mākoņu masīvu zem kura biju pakļuvis, lai arī augšā, esot tam blakus, neizskatījās tik bīstami.

Drīz pēc pilotu finišēšanas atgriezās arī stiprie vēji visā Kurzemes krastā, kas mūsu teltis raustīja iepriekšējā naktī. Un vēlāk arī pati vētra, kas, tā vien šķiet, mūsu dēļ bija pierimusi un nogaidīja, kamēr paveiksim savu lidojumu. Beidzot varējām paēst brokastis!

Rezumē:

Kopumā ļoti veiksmīga diena! Izlidoti 3 posmi, vienas dienas laikā no Lietuvas līdz Kolkai. Pieveikti 250km krasta līnijas. Gaisā pavadītas 5h diezgan skarbos apstākļos, kādos ikdienā paramotoristi izvēlās nelidot. Galvenais, visi sveiki un veseli! Neslēpjam arī lepnumu par paveikto, kas bija vērtīga pieredze gan pilotiem, gan lidojuma drošības uzraugam. Šāda laikapstākļu sakritība tika mums dota, un mēs to par viesiem 100% maksimāli izmantojām! Paldies visiem kas iesaistījās, bija kopā un palīdzēja mums to realizēt!

Vēl atlicis pēdējais, noslēdzošais posms, kurā būs jāpārlido Rīga un Jūrmala. Gaidām labu prognozi un ceram uz rekordlielu pilotu skaitu, kas tāds arī solās būt!