Lidojums
Saņemta priecīga īsziņa, rīt būšot augsta bāze, vai Tu būtu jauns vai vecs – Tevi gaidīs Jēkabpils.
Augstās domas apzog miegu, bet no rīta mostos spirgts. Laiciņš ir kā zīda drāna, saule zilgmē rotājas. Maisiem ātri piekrauts autiņš, ceļa mērķis Jēkabpils. Stundas ceļā paskrien ārti, domāju, ka būšu pirmais, tomēr priekšā jau Miša. Kurš putniņš agri ceļas, agri skrien debesīs.
Rīta cēliens paiet stāstos, kā nu kuram gājis gaisos, kas ir pabojājis spārnu, padauzījis zilu sānu.
Ērgļi sāk jau cilāt spārnus, betons pirmo vērsmi dveš. Tūdaļ sāksies pirmais cēliens.
Šodien visus vinčos Dzinča, viņam ir tā jaunā vinča, kam ar to būs sasiets sakars, nebūs jāpiedzīvo čakars.
Pirmais izlūks jau ir gaisā, visu skati vērsti turp – vai nav izcepts pirmais termāls, vai tik vien kā slābens burbuls.
Āvies, jozies stāvu startā, satraukumā dauzās sirds, mutē sausums iekšā zogas, un pa kaklu notek lāse.
Vinčas auklā pieaug spriedze, gaidās sasprindzis viss stāvs. Laiks.. kājas pašas soļus sper, plecos iegulst spārnu smagums, instinkts liek to rokām just. Nevilšs skatiens vēl pār plecu, daži tukši soļi gaisā un ir augšā!
Roka pievelk virzienu, galva piesledz apziņu, un ar katru augsto metru, sirdī ienāk atkal miers.
Dzintars savu lietu pieprot, stiprā aukla gaisā dzied, un ar katru mirkli vien - augstāk, augstāk gaisā tiek.
Tur, kur valda citāds gars, tur es esmu tikai ciemiņš. Ne ta` lūgts, ne īsti gaidīts, bet ne arī projām raidīts.
Lejā paliek zemes lietas, viss tur sīks kā bērnu spēlē. Paskatos pie kājām lejā, redzams nudien dīvains skats.
Tur pa gaišu nogabalu, maza, tumša skudra lien. Ir nu gan tam mazam erka, šito lielo būdu stiept.
Drīzi raisās nabas saite, kas pie Mātes Zemes sien, un ir dzimis jaunais ērglis; jauž viņš savos spārnos spēkus, zilām tālēm pretī skriet, bet, ja nogurs viņam spārni, zin tas droši – siltām rokām gaida viņu Māte Zeme pļavas stūrī smaržīgā.
