Kā izdevās nolidot savu pirmo 100+ km XC (VIDEO)

Jāsāk ar to, ka man bija grūti izdomāt, kā sākt šo rakstu, jo katrs lēmums un darbība lidojumā izriet no iepriekšējās pieredzes un secinājumiem, kas, savukārt, izriet no vēl iepriekšējiem utt.

Par to liecina arī personīgā rekorda izmaiņas sezonas gaitā: sākot ar 41 km, tad 61 km, 92 km, 103,47 km (par ko arī šis raksts) un nu jau arī 111,1 km.

Ņemot vērā ieprieš minēto un to, ka ir izdevies nolidot vairāk nekā 100h un aizrakstīt pus kladi ar koncentrētiem, būtiskiem secinājumiem, pilnam kontekstam par visu, kas attiecas uz šo lidojumu, varētu sarakstīt vēl vairāk, kā šajā kladē. Tāpēc izlēmu, galvenokārt, koncentrēties hronoloģiskam notikumu aprakstam, lai lasītājs var iztēloties sevi manās kurpēs vai pareizāk jāsaka - manā kokonā :D

Viss, kā vienmēr, sākas iepriekšējā vakarā, cerīgā prognoze ir saglabājusies - jābrauc lidot. Piloti, kas nogribējušies pēc XC, čatos mēģina pierunāt citus, vācas kvorums uz vinču - standarta procedūra. :D Vinča sarunāta. Šoreiz vinčos cits Māris, no Babītes, ne kā Adrenalīnā ierasts, bet arī zināms.

Lidojuma diena sākas ar darba tikšanos. Sarunāju braukt kopā ar citu Jāni, jo tā gan izdevīgāk, gan arī tas atrisina problēmu savas mašīnas savākšanai no lidlauka, ja plānots tālu lidot. Satiekamies pie manis, bet Jānim jau astoņos ir sākusies darba konference, tā nu es stūrēju un pusceļu esmu spiegs viņa sanāksmei. Nedaudz tāda ēnu dienas vai “Take Your Kids to Work Day” sajūta. :D Bet šī situācija parāda mūsu pilotu vēlmi lidot un to, ka mūsdienu tehnoloģijas ir izdevīgas paraplānu pilotiem, nav pilnībā jāziedo darba diena, lai dotos lidot.

Drīz jau beidzas sanāksme, un esam gandrīz galā. Pa ceļam piestājam izņemt skaidru naudu, jo nevar zināt, kādi piedzīvojumi sagaida šodien, un skaidra nauda vienmēr var noderēt. Esam lidlaukā nedaudz pirms 11:00, jo Māris solījās būt ap šo laiku. Pamazām sāku taisīties, izklājos startā, kaut gan vinčas vēl nav. Beigās sanāca normāli “iesildīties” - 30+ minūtes biezājās ziemas drēbēs, gaidot vinču, kamēr saule karsē.

Braucot uz Jēkabpili, varēja redzēt, ka šajā pusē pavisam nedaudz draudīgi augstie spalvu mākoņi, kas bloķē saules intensitāti, bet, gaidot startā, redzu, ka ir pavēries labs caurums ap lidlauka teritoriju un būtu labs laiks startēt. Tā arī notiek, tūlīt klāt ir Māris un operatīvi bez kavēšanās uzšauj gaisā. Paspēju tik noņemt kodēšanu rācijai, lai varam sazināties.

Uzvinčojoties uzreiz noskatu, kur izskatās, ka varētu veidoties pirmais termālis. Standarta situācija - uzkarsis lauks, koki/krūmi, kā trigeris pavējā. Lidoju dziļāk pretvējā un tā arī ir. Sāku griezt termāli, bet uzreiz atspēlējas kodēšanas noņemšana rācijai, izklausās, ka mūsu frekvencē sarunājas strādnieki, kas kaut ko dara ar vilciena vagoniem, tas gan novērš uzmanību, gan traucē klausīties variometru. Izslēdzu rāciju un vairāk tā arī to neieslēdzu. Diena vēl tikai slēdzas iekšā, tāpēc augstāk par ~1km vēl neceļ, bet ir augstums, lai lidotu prom.

Atskatos un redzu, kā otrs Jānis vinčojas. Tā bija vienīgā gaisa satiksme, ko redzēju/dzirdēju visas dienas garumā. Parasti izdodas kādu panākt vai satikt, pa dažādiem ceļiem lidojot, vai redzēt, ka kāds lido aiz muguras, bet šoreiz pilnīgi vientuļš lidojums. Man šadi patīk labāk: klusumā, meditatīvi, pilnīga koncentrēšanās uz savu lidošanu, vidi, gaisu. Vēlāk man paskaidroja, ka nevienam neizdevās vēl vairāk kā stundu pēc manas pacelšanās aizlidot, tāpēc tā sanāca.

Lidojot pirmajā planējumā, neizvēlos iet precīzi pa vējam, bet mukt nedaudz iešķībi uz ziemeļiem, lai izvairītos no augstajiem mākoņiem. Tas arī izdodas un pamazām ielidoju debesīs, bez augstajiem mākoņiem. Arī diena iesilst, un sāk celties bāze - jau ap 1,3km. Iepriekšējā vakarā, pēc prognozētā vēja, bija doma, ka sanāks lidot uz Rēzekni, bet paskatos kartē, esmu jau gandrīz pie Madonas, tātad jālido uz Gulbeni!

(Aplidoju Madonu pa Ziemeļu pusi)

Aiz Madonas sanāk izmēģināt pārbaudīt ko tādu, kas vēl iepriekš nav pārbaudīts (bet ir bijusi doma, pa gabalu redzot karjeru pie Pļaviņām no augšas): vai gaišā, dzeltenīgā smilts karjerā labi karst (nezinu gan vai tas šoreiz bija konkrēti karjers, vai tur vienkārši kaut ko raka/laboja, bet no augšas skats tāds pats). Apstiprinās aizdomas, ka karst labi - spēcīgs termālis palīdz ātri atgūt augstumu no apmēram 470m AGL līdz 1550m. Ja sākumā nācās diezgan ilgi mīcīties termāļos, un vidējais ātrums bija ~18km/h, tad pamazām izdodas to audzēt, jo diena ir iesilusi, un, esot prom no lidlauka, ir lielāka iespēja izvēlēties savu maršrutu tālāk uz priekšu, kur potenciāli spēcīgāki termāļu avoti.

Tālāk izvēlos vēl vienu labu termāļu avotu - purvu jeb kūdras atradni. Tas ir kas tāds, ko pagājušās vasaras beigās, kad vēl biju jauns un stulbs, neriskētu darīt, it īpaši, jo pat apkārt šim purvam nav īsti normālas opcijas kur nosēsties, ja nu gadījumā kas. Bet nosēšanās precizitātes treniņi dara savu, un pārliecība, ka tur kaut kur var atrast, kur nosēsties, ir. Vispār nedomājot, vienkārši jālido pāri.

Lai gan aizlidojot līdz purvam vēl bija diezgan augstuma, spēcīgā termālī ātri atgūstos līdz bāzei. Tālāk kursu izvēlos pēc tuvākā mākoņa, noķeru to, apgriežos 6x zem tā, tādā veidā, lai lidojot ārā, būtu tieši pie bāzes, pat, ja beidzot griezt un ejot glaidā vēl ceļ. Tā gan izdodas nestresot par ielidošanu mākonī, gan maksimāli efektīvi izmantot visu cēlienu, netērējot laiku.

Nākošais purvs priekšā, atkal jāizmanto iespējas. Šoreiz gan ielidoju diezgan zemākā augstumā ~600m virs zemes un mežs pirms tā vēl lielāks un biezāks. Bet redzu, ka kūdras atradnes traktoru celiņi man derēs kā avārijas skrejceļš, ja nesanāk pārlidot. Lidoju dziļāk un sāk celt, bet švaki, un viss gaiss tur samalts, loka ciet, krata, vērpj, normāls hard core, kas tādā mērā nav izbaudīts kopš Itālijas kalnu klintīm. Izdodas kaut kādu plūsmu iecentrēt, bet priekš purva visai liela vilšanās, lēni ceļ un vēl var just, ka gaiss ir turbulents. Laikam tur pa traku tas gaiss bija samalts zemākā slānī, lai būtu spēcīgs, stabils termālis.




Blakus purvam noskatu smuku, kailu lauku ar normālu trigeri tieši pavēja malā, pārslēdzos uz to un cenšos aprēķināt, ietrāpīt termāli, kam vajadzētu atrauties no tā. Lielākā augstumā grūtāk trāpīt termālī no konrēta avota, bet tas izdodas. Uzreiz cita lieta, stabils spēcīgs cēliens, ātri esmu pie bāzes ~1750m virs jūras līmeņa.



(Lidoju garām Gulbenei)

Vēl kādu termāli tālāk esmu beidzot sasniedzis 100km, dienas maksimālais mērķis ir izpildīts. Bija vairāki mērķi dienas lidojumiem, 1. sasniegt 50km, 2. pārspēt personīgo (92km) un sasniegt 100 km, tas izdevās, laba padarīta darba sajūta.

Bet lidojums vēl nav galā, lai gan redzu, ka opcijas ierobežotas. Sanāca lidot pāri zaļai zemei un kokiem, tur nekur nepieturēja. Esmu zemā augstumā, redzu divas opcijas, abas iztaustīt noteikti nepietiek augstuma. Viens lielāks lauks, kas varētu uzkarst, bet nav izteikts trigeris, reljefs plakans. Otra opcija mazāks lauks, bet izteikts reljefs, slīpā vietā un pavēja pusē koku ieskauts, pretvēja pusē pilnībā atvērts, lai labi barotos ar gaisu.

Izvēlos lidot gar malu 1.opcijai ceļā uz 2.opciju. Pie pirmā lauka nekas nav, kamēr tieku līdz otrajai esmu jau zemu. Kamēr apgriežos, atrodu vietu, kur ceļ,- jau zem 50m. Biju domājis, ka termālās plūsmas tur atrausies lauka galā, bet viņas atrāvās tieši pa vidu, kur māja un pāris koki.

Nepadodos, un mēģinu apstrādāt, bet vadi, kas krustām šķērsām pa visu lauku, izbojā prieku. Lai neieligzdotu vados/kokos, šeit ir iespēja nosēsties tik vienā pusē, jāpatur iespēja atgriezties šajā pusē vadiem un pie tam plūsmiņa gāja tieši cauri divām elektrolīnijām, un mans augstums vairs neļāva spēcīgi iecirst šajā plūsmā, jo, to darot dažus metrus virs vadiem, laba iespēja, ka trāpītu tiešu vados.

Nu neko, izgriežos pretvējā, nosēžos tuvāk ceļam. Sāku krāmēties, redzu, ka esmu nosēdies tieši ceļu remontos. Ik pa laikam mašīnas aizbrauc vienā virzienā, pēc kāda laika bariņš otrā virzienā. Domāju vai mašīnas labprātīgi gribēs stāties tajos remontos.
Izeju uz ceļa, kad luksofori mašīnas palaiž man vajadzīgajā virzienā uz Gulbeni, brauc 2 auto, otrais no tiem mani paņem. Protams, sākas sarunas kur, kā, kāpēc. Pastāstu, ka te atlidoju. “Vau! Kur tev spārns palika?” Jau ne pirmā reize, kad svešs cilvēks pārsteigts, ka spārns, un viss ekipējums, ieiet vienā somā. Sākam sarunas par paraplāniem, izrādās cilvēkam arī ir netiešas zināšanas par šo jomu, zinot kaut kādus motoristus, kas savā nodabā lidojuši, nepabeidzot vispār lidošanas apmācību (visai ironiski, ņemot vērā tieši iepriekšējo dienu tēmas par motoristiem bez licencēm). Bet cilvēks pats piekrīt, ka tomēr apmācība jāiziet, jo tā ir bīstama nodarbošanās, lai nezinātu nianses. Tālāk aiziet sarunas par BMW (lai gan nostopēju VW), izrādās cilvēks bija pakaļ detaļām vienam no saviem auto. Var teikt divas no man galvenajām tēmām tika izcilātas. :D

Aizveda mani līdz pašai autoostai. Pa ceļam redzēju, ka vajadzētu būt autobusam uz Rīgu plkst. 18:10. Ieeju pie kases, saruna apmēram tāda:

Es: “Kāds ātrākais veids, kā tikt uz Rīgu?”
Kasiere: “18:10 autobuss iet uz Rīgu, autobus’ biļeti jāpērk!”
Es: “Jā, man tad, lūdzu, vienu biļeti!”
Kasiere: “Autobus’ biļeti jāpērk!
Es: “Jā, man vajadzēs vienu biļeti!”
Kasiere: “Autobus’ biļeti jāpērk!”
Es: “Ā, man AUTOBUSĀ biļeti jāpērk?”
Kasiere: ”Jā, autobus’ biļete jāpēk!”
Es: “Labi, paldies!”

Smieklīgi sanāca, nezināju, ka šajā pusē arī mēdz raut galotnes, kā to dara citviet Kurzemē. Priekšā vairs tikai garais ceļš mājup un diena ir galā.

Lidojuma treks: šeit


First 100+ km XC 4K
Comments: 6
    Made by kalichava