• 7

Iepriekšējā sērijā:

…varika pīkstiens skanēja, kā kliedziens. Nevis pī pī pī, bet trrrrrrrrrrrrrrr. :D Un variometra cēliena skala turējās stabili pie +7 m/s, dažbrīd uzlecot līdz +8 m/s un pat vienā brīdī +9 m/s. Virs 2 km augstuma termālis palika vājāks un cēla vien ar +3 m/s līdz +5 m/s. :D Jutos, kā jājot uz satrakojuša buļļa, kurš jāsavalda - ar šādām sajūtām mēģināju savaldīt šo "kosmisko" Baltijas termāli.

Nu ko! Šis termālis mani katapultēja atpakaļ 2,5 km augstumā dažu minūšu laikā. Pats termālis bija negants – ļoti, ļoti stiprs, šaurs, centrā stabils, malās ļoti kratošs. Griezu diezgan strauju termālu pagriezienu, lai paliktu termālī. Brīžos, kad ar paraplāna maliņu nonācu termāļa malā, tad paraplāns nokratījās un bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt būs asimetrija. Cik atceros, tad nelielu asimetriju pat laikam dabūju pie asā termāļa malas. Jāsaka, ka visa lidojuma laikā veiksmīgi izdevās iztikt bez neviena frontāļa un ar laikam kādu 1 nelielu asimetriju. Kaut arī visa lidojuma laikā bija brīži, kad paraplānu traki kratīja, tas atslāba, locījās, kā čūska un taisīja dažādus jokus, bet sanāca visus jociņus nomierināt. “Asajos” brīžos sapratu, ka vecā labā dažu gadu akrobātikas pieredze man ļoti, ļoti palīdz tikt galā ar šīm situācijām un novērst tās pašā saknē sekundi pirms, kad paraplāns grib sākt locīties ciet. Būtībā šajā turbo termālī mani pārņēma identiskas situācijas, kā kādreiz griežot akrobātiskos manevrus. Tas bija adrenalīns, 1000% koncentrācija, azarts, sajūsma.

Kad izgriezu šo termāli biju atkal pie mākoņu bāzes. Par Maurera stratēģiju ik pa brīdim tāpat atcerējos – ja neceļ vairs augšā, tad lidojam taisni pa vējam tālāk.

Lidoju garām pilsētai Ukmerge un skatos uz diezgan platu šoseju lejā, kas turpat blakus pilsētai. Kaut kur redzēta šoseja un tad pēkšņi sapratu, ka tas taču tas Lietuvas auto bānis, kur var ar auto braukt uz 130 km/h laikam.

Forši, ka kaut ko arī atpazīstu te Lietuvā, pie sevis nodomāju. Un lidoju tālāk. Plkst. jau 18:00. Gaisā esmu jau gandrīz 5:30 stundas. Lidojums tik aizraujošs, ka šīs 5:30 stundas šķiet, kā pagājušas tikai 2 stundas. Neesmu ne dzēris, ne ēdis, bet process tik interesants, ka pārāk arī neprasās. Pat 18:00 vakarā, izdodas noturēties no 1500-2000 metru augstumā. Vados tikai pēc mākoņiem. Cenšos iet gar lielo Lietuvas šoseju, bet vējš tomēr pūš nedaudz nost. Ļaujos un eju tieši pa vējam. Vienā brīdī nedaudz izmainu kursu par 30 grādiem pa kreisi un pēc brīža tomēr atgriežos atpakaļ uz iepriekšējā kursa, jo tur iet “cloud stream” jeb mākoņu strēle, kas mani pietur gaisā un pat ceļ augšā.

"Cloud stream" nozīmē, ka mākoņi ir izvietojušies viens pēc otra garā, garā strēlē un lidojot zem šādas strēles parasti tur gaisā, ja esi pietiekami tuvu mākoņiem. Strēle rodas no kāda termāļu trigera jeb termāļu atraušanās punkta – termāļi viens pēc otra atraujas un to galā izveidojas mākonītis. Tā arī tā mākoņu strēle izveidojas.

Skatos, ka man GPS rāda jau 170 km. Kaut kā nedaudz sireāli šķiet. Neviļus iedomājos, ka moš GPS sabojājies, kaut arī saprotu, ka tas nav iespējams. Saprotu, ka laikam esmu jau pārspējis Latvijas rekordu vai arī tūlīt pārspēšu. Bet man tas nešķita nekas īpašs, salīdzinot ar šiem pasakainajiem iespaidiem 6 stundu garumā un vēl turpinot lidot palielā augstumā.

Te pēkšņi kreisajā pusē, lielā attālumā ieraugu milzīgu pilsētu un nesaprotu, kas tā par pilsētu. Pirmo reizi pa visu lidojumu pievēršos GPSam un sāku attālināt karti un tas, ko ieraudzīju mani šokēja – tā ir Viļņa!!! Paskatos pa labi – tālumā cita pilsēta, kartē skatos – Kauņa!

Tajā brīdī sapratu, ka GPS odometrs rāda pareizi. Pie Kauņas ieraudzīju milzīgi platu upi, kā vēlāk noskaidroju tā ir Nemūna.

Tajā brīdī sapratu, ka visdrīzāk esmu jau ielidojis kādā Viļņas vai Kauņas kontrolējamajā zonā. Nu ko – par vēlu, pie sevis saprotu! Spirālē jau lejā neies. Maucu vienkārši taisni prom no šīm abām pilsētām. Saprotu, ka esmu pa vidu Viļņai un Kauņai, kas nozīmē, ka ir mikroskopiska iespēja, ka te lidos kāda lielā lidmašīna. Bet “strjoms” iekšā liels. Visu laiku skatos uz visām pusēm, lai tik kāda lielā lidmašīna man neuztaisa rotoru. Redzēju mežā vidū kaut kādu lidlauku – vēlāk kartē noskaidroju, ka tas Jonavos lidlauks.

Man augstums ap 1700 metri un lejā griežas lielie vēja ģeneratori. Tas bija episks skats. Te pēkšņi lejā redzu, kaut kādu kaitu, kas pie pašas zemes kaito. Īsti nesaprotu, ko redzu. It kā lejā pļavas, lauki un tur viens kaito. Parasti jau kaitnieki pa ūdeni plunčājas nevis pa dobēm plivinās. Kāpēc domāju, ka tas ir kaits? Tāpēc, ka tas kaits bija ļoti, ļoti maziņš. Te pēkšņi netālu ieraugu vēl vienu kaitu. Aha! Sapratu – tie ir paramotoristi, kas tur lidinās. Vienkārši man ir 1700 m augstums un viņiem varbūt kādi 50 metri. Tāpēc arī viņi izskatās tik maziņi. Nopriecājos, ka pa ceļam esmu saticis citus paraplānus un lidoju tālāk.

Attālinu GPSa karti un ieraugu, ka tepat ir Traķi. Tā kā Traķos esmu bijis vairākas reizes uz precizitātes sacensībām, tad nodomāju, ka jālido uz turieni un tur dabūšu nakts mājas, kur parasti paliekam, kad ir Traķu sacenes. Izmainu kursu pa kreisi uz Traķiem un tā lidoju pāris minūtes. Netālu bija liels ezers – šķita, ka tas ir Traķu ezers. Bet GPSā kaut kā bultiņa īpaši netuvojas Traķiem. Iedziļinos kartē un salīdzinu ar to, ko redzu tālumā un saprotu, ka Traķu ezers nav nākamais un nav pat aiznākamais. Saprotu, ka tas ir ļoti tālu un tik tālu nedavilkšu. Te pēkšņi izlidoju no mākoņu strēles, kas mani pieturēja un sākās nereāli mīnusi līdz -4 m/s un vairāk. Momentāli izmainīju kursu atpakaļ  zem cloudstrīma. Saprotu, ka drīz termāļi beigsies un  tūlīt būs jāsēžas lejā. Redzu lielu šoseju, kas laikam savieno Viļņu ar Kauņu. Nodomāju, ka tur sēdīšos. Turpat kartingu trase, kur kartingi braukāja. Pielidoju pie šosejas un man augstums vēl 1200 metri. Saprotu, ka jālido vien tālāk. GPS jau rāda, ka nolidoti 220 km. Kaut kāds nesaprotams un sireāls cipars. :D Cik es pirms tam, klausoties citu XC pilotu stāstos un pieredzē, biju sapratis, ka Baltijā 200 km nolidot visdrīzāk nav iespējams. Bet man GPS rāda jau 220 km. Baigā haļava man, acīmredzot, trāpījusies, ja esmu jau garām Viļņai palidojis. :D

Uz šosejas tātad nesēdīšos, jo augstums liels. Jālido tālāk. Priekšā īsti neredzu nekādas pilsētas, ciemus – tikai pļavas un meži. Bet man vienalga – man svarīgi pārbaudīt savus un Baltijas limitus un nolemju lidot uz priekšu kamēr turēs gaisā. Un tā arī daru! Pārlidojot šoseju dabūju maigu termālīti – apstrādāju to ļoti maigi un uzmanīgi, jo jūtu, ka termāļi sākt palikt arvien vājāki. Pulkstenis rāda 19:00! Kaut kāda mistika. Esmu gaisā jau 6:30 stundas. Griežos lēnīgi vājajā termālī un te pēkšņi tas patiešām sāk slēgties ārā. Kad lidoju taisni pa vējam, tad ceļ augšā ar 0,2 līdz 0,5 m/s. Tikko taisu pagriezienu tā mīnusi. Tagad saprotu, ka viss – termāļi tiešām slēdzas ārā un vairs nav pietiekami spēcīgi, lai tos apstrādātu. Pieņemu lēmumu vairs termāļos negriezties, bet lidot taisni uz priekšu.

Esmu tagad finiša taisnē, jo termāļi vairs mani neceļ augšā. Lidoju taisni pa vējam un krāju distances kilometrus. Zem manis meži, lauki. Ieraugu tālumā kaut kādu nelielu pilsētiņu, bet izskatās, ka tik tālu nedavilkšu.  Bet vienalga lidoju uz to pusi.

Augstums jau 800 metri, 500 metri, 300 metri. Eju lejā. Jāmeklē, kur piezemēties. Eju gar pašu meža maliņu. Nomērķēju punktu pie vienas mājas. Ievingrinu potītes, lai drošāka nosēšanās. Augstums 40 metri. Izvērtēju, kur pareizi piezemēties, lai nebūtu rotora zonā. Izgriežu pret vēju, lai ietu uz nesēšanos. Esmu nedaudz virs mežiņa. Pret vēju eju diezgan lēni. Nedaudz stresiņš parādās, ja nu netieku pāri tam mežam. Bet viss kārtībā. Augstums pagriezienam izvēlēts pareizi, pārlidoju mežiņu un piezemējos pļaviņā. Rezultātā nolidots 251 km un gaisā pavadīts 6 stundas un 50 minūtes.

Tik jocīgi nostāties uz kājām. Pirms piezemēšanās, esot gaisā 6 stundas un 50 minūtes biju tik ļoti pieradis būt lidojumā, ka sāku aizdomāties, kā tas vispār būs - staigāt pa zemi. Tāda sajūta, ka tūlīt izkāpšu uz marsa vai mēness. Parasti ir otrādi staigā pa zemi un domā, kā nu būtu lidot. Tagad bija tik ilgi lidots, ka bija jādomā, kā būs piezemēties un staigāt pa zemi. :D

Piezemējoties pirmais, ko izdarīju, bija šķidruma atliešanas procedūra. Biju 7 stundas bez labierīcību apmeklējuma. Labi, ka pirms tam Krustpilī un braucot uz Krustpili speciāli dzēru ļoti maz ūdeni, jo tā lika darīt intuīcija. Kas zin? Ja nu šodien ilgs lidojums būs - tāpēc jādzer maz ūdens, lai gaisā nebūtu liekas problēmas.

Pēc atliešanas savācu ekipējumu, atnāca saimnieki, aprunājāmies. Pateicu, ka esmu no Latvijas atlidojis un prasīju cik tālu ir Viļņa? Viļņa esot 70 km attālumā, man atbildēja. Tālu, es nodomāju! Saimnieki iesaka doties kājām uz dienvidiem pāris kilometrus - uz ciematu līdz kuram nedavilku. Tur drīz būšot šodienas pēdējais autobuss, kas mani aizvedīs uz Alītu jeb lietuviski Alytus. Kamēr eju, izvelku no somas paņemto XC pārtikas sainīti ar vienu siergrauzdiņu un ūdeni.

Pirms tam sazinājos ar sievu. Sievai nosūtīju Whatsappā savu atrašanās vietu – viņa teica, ka karti attālināja, attālināja, attālināja, lai ieraudzītu Rīgu un rastu priekštatu cik tālu esmu. Bija pārsteigta cik tālu esmu aizlidojis. Teicu, ka reāli uz vakariņām laikam nepaspēšu, jo baigi tālu esmu aizplivinājies. Pēc tam zvanu Mišam. Viņš iznervozējies un kā teica “zdrisnul”, ka nedodu ziņu tik ilgi. Bija noraizējies. Atbildēju Mišam, ka sorry - biju nedaudz aizņemts ar termāļiem un nesanāca piezvanīt ātrāk! :D Runājot, par Livetrack24, tad tas izsekošanas treks bija pārtrūcis netālu no Lietuvas robežas sakarā ar to, ka man nebija ieslēgts roamings internetam jeb ārzemju internets. Attiecīgi, lidojuma pirmās 2 stundas biju redzams un pēc tam pazudu no radaru ekrāniem dēļ roaminga. Pakulis jau bija izsludinājis manis meklēšanu miniforumā. :D Paldies Jums! Es Jūs arī mīlu! :D

Nogāju tos pāris kilometrus un nokļuvu kādā skaistā un mazā pilsētiņā.







Aizgāju līdz autobusu galapunktam un sēžu. Nevar saprast, vai atnāks, vai neatnāks tas autobuss. Pirms tam sazinājos ar Normundu Pakuli un viņš pilnā ekipējumā ar Kasparu un Diānu un Tērvetniekiem sāka man uzreiz braukt pakaļ. Pakuļa dotais uzdevums man bija nokļūt tuvāk Kauņai. Pētīju karti un sapratu, ka turp-atpakaļ ceļš aizņems apmēram 10 stundas.

Zvanu Pakulim, pateicos vairākkārt, ka ļoti novērtēju, ka bez jebkādiem jautājumiem man momentāli piekrita braukt pakaļ. Saku Normundam, ka, lūdzu, neapvainojies, bet griežat auto atpakaļ un tomēr man nebrauciet pakaļ. Kopumā visiem vieglāk būs, ja es pats nokļūšu līdz Latvijai. Retrīva komanda bija tikusi no Ķekavas līdz Bauskai jau. Saprotoši piekrita, nu, ka labi…..griežam atpakaļ…..kaut arī aliņi jau tika vērti vaļā un pakaļbraukšanas fests bija sācies. :D Atvainojos, ka norāvu braukšanas tusu. Saprotu, ka dzīres turpinājās pie Kāsīša. :D

Sēžu galapunktā. Te pēkšņi autobuss, nemaz neiebraucot galapunktā, brauc garām pa priekšā esošo ielu. Labi, ka tur bija “guļošais policists” un autobuss samazināja ātrumu. Savādāk varbūt pat mani nepamanītu, ka es māju ar rokām un skrienu uz autobusu.

Esmu autobusā un pēc 40 minūtēm esmu Alītā. Miša jau bija paspējis daudziem pateikt, ka esmu nolidojis 250 km uz Lietuvas dienvidiem un man sāka birt SMS ar apsveikumiem un vairāki pat zvanīja. Tā ceļš līdz Alītai pagāja super ātri. Aizveda uz Alītas autoostu, tur noskatīju, kad no rīta būs autobuss uz Kauņu.

Pie autoostas jauniešu pārim pajautāju, kur īsti šeit ir viesnīca. Beigās viņi mani līdz viesnīcai pat pavadīja. Bija jāiet kādi 3 km. Gājām gandrīz stundu, paspējām izrunāt, kur katrs studē, ko strādā, apspriest gan Lietuvas, gan Latvijas politisko dzīvi utt. Bija jau ap 22:30 vakarā un sajutu, ka tagad mani tiešām sāk mocīt dehidrācija no mazā ūdens daudzuma, ko esmu izdzēris. Labi, ka Rimi bija vēl vaļā. Ieskrēju tur, nopirkt ūdeni, 2 banānus un jogurtu brokastīm.

Esmu viesnīcā. Noīrēju numuriņu. Viesnīca ļoti vienkārša. Eju uz savu numuriņu. Aizslēdzu durvis un salūzt slēdzene. :D Nevaru vairs atvērt durvis.

Labais! Meklēju čeku, kuru tikko izdrukāja, lai saprastu, kādā viesnīcā vispār esmu, jo vajag sazvanīt recepciju, lai glābj mani. :D Uz čeka telefona numura nebija. Atrast kaut kā nebija tik viegli internetā caur telefonu. Tomēr atradu – zvanu. Dzirdu, ka tālumā zvana recepcijas telefons. Recepcijas darbinieks pieceļas no savas migas un pēc brīža paceļ telefonu. Pirms tam, kad ierados viesnīcā, tad viņš gulēja. Darbinieks atnāk ar otru atslēgu un izglābj mani. Palūdzu citu numuriņu.

Iegāju dušā, pieslēdzos WiFi un veicu interneta zvanu caur Whatsappu sievai. Stundas gara saruna pagāja, kā 5 minūtes, stāstot šīs dienas piedzīvojumus.

No rīta dodos uz ēdnīcu, jo esmu paņēmis viesnīcas numuriņu ar brokastīm. Ienāku, bārā-kafejnīcā. Jūtos, kā ciemos un cenšos, attiecīgi, izturēties - kā viesis – pieklājīgi un ar cieņu. Krieviski palūdzu, ka vēlos brokastis dabūt. Pie bāra sievietei kādi gadi 40 un krieviski noteikti saprot. Viņa man atbild angliski. Ar visdziļāko cieņu pārgāju arī uz angļu valodu. Vienmēr, kad esmu Lietuvā vai kādā citā Eiropas valstī, tad vienmēr nodomāju, cik ļoti gribētos zināt vietējo valodu, lai labāk saprastu vietējos iedzīvotājus, kā arī tas liktu svešā valstī justies daudz mājīgāk, ja zinātu vietējo valodu. Par bārmenes pāriešanu uz angļu valodu nobrīnījos, ka, lūk, tas ir spēks un nostāja šajā sarežģītajā jautājumā, kad ir indivīdi, kas neciena ne Latviju, ne Lietuvu, ne kādu citu Eiropas valsti, bet tajā pašā laikā grib uzturēties šajās valstīs. Arī sarunā ar lietuviešu pāri, kuri mani pavadīja līdz viesnīcai, teicu, ka apbrīnoju viņu valsts prezidenti Daliu Grybauskaiti, kurai ir skaidra nostāja par Lietuvas valsts vērtībām. Tad šajā bārā-kafejnīcā spilgti sajutu šo valsts vērtību turēšanu ne tikai vārdos, bet arī praksē, kas Latvijā stipri pieklibo.
Brokastis bija ļoti garšīgas.

Ir rīts. Izeju no viesnīcas un uzņemu dažas bildes.







Turpat netālu atradu mikroautobusu, kurš mani aizveda līdz Alītas autoostai.

Drīz vien biju starppilsētas autobusā, lai brauktu uz Kauņu. Stundas laikā biju Kauņas autoostā, kas atrodas tieši pie lielveikala Akropole.



Tur pat nopirku starptautisko autobusa biļeti uz Latviju. Pilns autobusa maršruts bija: Keļne-Berlīne-Varšava-Kauņa-Rīga. Akropolē nopirku jaunu jostu biksēm, ko vajadzēja nopirkt jau vairākus mēnešus, bet tā kā man nepatīk vazāties pa lupatu veikaliem, tad tā arī nebiju to izdarījis. Tā kā autobuss uz Rīgu bija jāgaida apmēram 2-3 stundas, tad man bija laiks beidzot šo jautājumu nokārtot. :D

Esmu autobusā uz Rīgu. Aizgāju uz pēdējo rindu. Autobuss pustukšs. Visa rinda priekš manis – varēju atgulties. Autobuss augstas klases – kondicionieris, WiFi, ekrāns ar filmām utt. Gluži, kā Turkish Airlines lidmasīnās, tikai ar WiFi vēl.




Pa ceļam uz Latviju no autobusa loga novēroju, ka ārā joprojām ir tikpat labs un spēcīgs termāļu laiks, kā iepriekšējā dienā, kad nolidoju 251 km.


Pēc dažu stundu brauciena biju jau Rīgā. No Rīgas autoostas ar taksi ātri tiku līdz Rumbulai, lai paspētu uz 18:00  paredzētajiem tandēmlidojumiem, kur biju apsolījis, ka būšu laikā un ka ar mani var rēķināties.

Atbraucu uz Rumbulas lidlauku, kāpu tandēmā un biju atkal gaisā, lai iepriecinātu arī citus ar paraplāna burvību.

Šis viennozīmīgi ir viens no iespaidīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Man tik milzīgs prieks, ka esmu paraplāna pilots un varēju piedzīvot šo krāšņo un piedzīvojumiem bagāto notikumu.

Lūk, tāds bija mans 1. XC lidojums. :D
Priekā!

Dzintars Reiniks

November 26, 2016