3 января - мы влетели в Новый год!

    5 Адреналиновских летунов в рабочий день (никому не говорите) влетели и облетали Новый год. Утренний parawaiting закончился вечером полетами в свете фар машин. Короче, сезон открыт!!! Ниже рассказ Пет

    Runā: “Kā gadu iesāksi, tā to pavadīsi!” Pēdējais pusgads man nebij īsti veiksmīgs ar lidošanu.

    Jūrkalnē nebiju lidojis jau kopš maija. Ik reizi, kad devos lidot uz turieni, bij divi scenārija varianti: vainu mani nopūta, vai arī vējš bija tik stiprs, ka nemaz neriskēju lidot. Izbaudot vairākkārtēju atmugurisko nosēšanos priedītēs un redzot kā viena vēja brāzma nopūš vienā mirklī vairākus pilotus, pat pašus pieredzējušākos ar krutākajiem spārniem, man jau izveidojās zināms respekts un bijība pret Jūrkalnes vēju. Un tomēr, atkal devos uz turien. Ar pavisam mazu cerību, ka varbūt man tomēr izdosies palidot.

    Ierodoties Zaķos, vējš bija, “nu tāds”. Pilotu bija maz. Bijām 5 piloti no Adrenalīna komandas, un vēl kādi 5 vai 6 lietuvieši. Tie jau tur lidinājās. Arī mūsējie viens pēc otra pacēlās gaisā. Es paliku pēdējais uz zemes, tāds, pavisam nepārliecinošs. Kādu brīdi vēroju pārējos. Vējš tomēr likās neapmierinošs. Un ik pa brīdim ta viens, ta cits pilots, tik ar grūtībām noturējās cīņā ar vēju.

    Pēc kāda laiciņa pirmo nopūta Andri. Vēl pēc kāda laiciņa arī lietuvieši sāka pazust. Un arī Robertu vējš piemānija. Vienvārdsakot, vējš pieņēmās spēkā. Tad nu visi devāmies pusdienās uz Zaķu krogu. Likās ka vējš nemaz netaisās rimties un mēs dosimies mājās. Es pat nejutos vīlies, jo esu jau pieradis pie šāda iznākuma. Tomēr Krišs nespēja likties mierā.

    Paēduši atkal devāmies uz krastu. Un Krišs protams steigšus metas gaisā. Arī lietuvieši steidz lidot. Mēs pārējie palikām lejā. Novērojot lidotājus secināju, ka vējš ir mierīgāks nekā no rīta. Arī Krišs sak bļaustīties, lai lidojam. Arī Robis ar Vilni sāk mani bakstīt lai eju lidot. Nu un es ar piekritu.

    Saulei grimstot jūrā, čaļi mani iestūma un es biju gaisā. Vējš bij tiešām feins. Un beidzot es atkal lidoju. Un parcik man īsti nepatīk vienkārša lidošana, turpu šurpu, tad paākstijos arī ar vingoveriem. Ļoti ātri sāka palikt tumšs. Saule jau bij norietējusi. Un redzamība kļuva arvien sliktāka. Tad nu sāku veikt nosēšanās manevrus. Visi sen jau bij nosēdušies un jau brauca prom, bet Krišs tik veljoprojām plivijājās pa gaisu ar savu “lupatu maisu”!!! Kaifodams tur viens pats ņēmās pa naksnīgo un zvaigžņoto debessjumu!!! Super.

    Tānu mēs atklājām šo x007 Džeimsa Bonda gadu!!!


    Made by kalichava