• 2

Iepriekšējā sērijā:

Rokiškos saskāros ar to pašu problēmu, kas bija pirms Nomavas purva. Atkal bija jāsāk domāt un celt procesoru takts frekvenci, lai precīzi saprastu savu rīcības plānu augstuma darbūšanai no tiem pašiem 300 METRIEM.

Tātad esmu pietuvojies Rokiškiem. Un sāku zaudēt augstumu. Bildē redzams, ka zemākais augstums tajā brīdī bija 416 metri. Šis ir GPS rādītais augstums virs jūras līmeņa, tātad reālais - ap 300 metriem jeb reālas auzas. :D

Atklāti sakot, es tikai nojautu, ka esmu Lietuvā, jo nebija laika gaisā spaidīt GPS. Bet, tā kā pilsētas nosaukums “Rokiški” ar Latviju man nesaistījās, tad nojautu, ka esmu Lietuvā. Nu labi! Īstenībā tajā brīdī man nebija svarīgi virs kādas pilsētas esmu, man bija svarīgi, kā saka “izdzīvot” un palikt gaisā. (Terminu “izdzīvot” lieto, kad ir jācīnās par augstumu jeb par katru augšupejošo plūsmiņu.) Tātad lidoju plus mīnus garām šosejām un pilsētām, lai nosēšanās gadījumā dabūtu aukstu aliņu vai vismaz transportu, kurš aizvestu līdz vietējam veikalam, kur dabūt aukstu aliņu.

Pirms 300 metru augstuma, kā jau pirms stundas pie Nomavas purva paaugstināju procesora jaudas takts frekvenci. Šoreiz tik liels stress nebija, jo jau biju izpildījis 30km normatīvu, bet azarts vienalga bija palikt gaisā ilgāk un nolidot maksimālo distanci. Pie Rokiškiem GPS rādīja, ka esmu nolidojis ap 70 km garu distanci no Krustpils lidlauka. Atceros, kad GPS pirms tam rādīja 50 km, nodomāju, kā būtu nolidot vēl tikpat? Tad, ejot lejā ar nolidotiem 70 km, sāku domāt, ka visdrīzāk 50 km likmi neizdosies dubultot. Lidoju pa vējam, lai izvilktu garāku distanci un, minimāli piekoriģējot kursu, centos virzīties uz tām vietām, kur, manuprāt, varētu atrauties kāds termālis. Ieraudzīju dzeltenus smilšu laukus. Tikai pēc kāda laika sapratu, ka tie ir uzarti lauksaimniecības lauki. :D Jo tie bija tā izkaltuši, ka bija diezgan gaiši dzeltenā krāsā un domāju, ka tas kaut kāds izkaltis smilšu lauks. Nu tad tuvojos tiem laukiem tuvāk. Redzu, ka “smilšu” lauka galā ir neliels mežiņš, kur pa vējam varētu uzsildīto gaisu stumt uz mežu un tur siltais gaiss atspiestos pret vēso mežu un atrautos termālī. Šis jau izklausījās pēc plāna un devos uz tiem “smilšu” laukiem.

Redzēju jau dzelzceļa sliedes un braucošu vilcienu pa tām, turpat šoseja, kur plānoju nosēsties, ja neko nedabūšu. Un te pēkšņi laimīgā loze! Sāka celt pat pirms uzartā lauka pirms meža. Sanāk, ka nostrādāja uzartais lauks iepriekš vai varbūt, kas cits.



Ar lielu atbildību un entuziasmu sāku apstrādāt šo termāli. Tas bija samērā stiprs termālis priekš Latvijas. Cēla ap 2-3 m/s uz augšu. Pēc tam cēlājs nedaudz pazuda un pēc tam atkal atgriezās. Bija jāpamuļļā kāds brīdis. Zem manis nu jau bija vesela kaudze ar tiem “smilšu” laukiem jeb izkaltušajiem lauksaimniecības laukiem. Jutos pārliecināts, ka tagad toč esmu pareizajā vilcienā un te jāceļ ir garantiju. Un tā arī bija dažbrīd ieslēdzās stabili +4 m/s termāļi. Te parādījās paliels putns, laikam vanags vai tamlīdzīgs plēsējs un sāka griezt ar mani kopā to +4 m/s termāli. Pirmo reizi kopā ar putnu griezu termāli. Jutos ļoti patīkami un kā daļa no dabas, ka arī es varu tā lidot, kā Tu – putniņ. Un bez smirdošiem benzīna dzinējiem, kas piesārņo gaisu.

Zem sevis ieraudzīju kaut kādu saliņu ezerā, kur privātmājās dzīvoja cilvēki. No augšas tas bija ļoti interesants skats.

Ar šo termāļvilcienu izgriezu ļoti augstu, kur palika ļoti auksti un uz ūsām pat sniegs sāka veidoties.

Tas bija pie mākoņu bāzes. Nu jau bāze bija ap 2500 metriem virs jūras līmeņa.

Virs zemes augstums apmēram 2400 metri. Es īsti vairs neatceros, kā tur bija. Iespējams, ka tagad to piefantazēšu, varbūt nosapņoju – neatceros. Bet man šķiet, ka es iegriezu termāli mākonī. Un diezgan pamatīgi. :D Cik no sapņa atceros, tad mākonī jutos samērā droši, jo zināju, ka citu paraplanieristu te noteikti nav, lielās lidmašīnas lido krietni augstāk 5-10 km augstumā, kā arī mazās Cessnas lido līdz 500 metriem un diez vai tērēs degvielu, lai uzrāptos 2,5 km augstumā un pilnīgi noteikti nelidos iekšā mākonī. Diezgan bandītisks sapnis. Dzīvē tā noteikti nedrīkst darīt. Dzīvē jau es līdz tiem mākoņiem gandrīz netiku – nu tik cik līdz mākoņu apakšiņai tikai. Bet interesantāk būs, ja pastāstīšu par savu nosapņoto sapni. Tātad griežu nekaunīgi iekšā mākonī, mežonīgs aukstums, redzu tikai miglu. Dažbrīd zūd orientācija, kur zeme un kur debesis. Šī ir diezgan stulba sajūta, jo tajā brīdī, kad orientācija sajūk, tad šķiet, ka paraplāns man priekšā un sāku ķert knābienu, kaut arī nav knābiena. Pēc brīža šo gļuku sapratu un piekalibrēju datoru galvā un, maigi palaižot bremzītes, sapratu, ka spārns lido virs manis un nekādu knābienu nemaz nebija. Mākonī pieturēja no -0,2 m/s līdz +0,2 m/s. Kur lidoju, neredzu, un šeit es vadījos tīri pēc priboriem – skatījos GPSā, lai man būtu maksimālais ātrums. Tajā brīdī sajutos, kā labākais XC pilots pasaulē – Krīgels Maurers. :D

Kāpēc? Tāpēc, ka "tjip" izmantoju viņa stratēģiju – lidoju delfīniņā no mākoņa uz mākoņa un termāļus vairs pārāk negriežu, tādā veidā nolidojot garāku distanci.



Un vēl svarīga lieta sapnī – esot mākonī es pirmo reizi visa lidojuma laikā pasmaidīju, jo līdz šim biju ļoti iesprindzis, jo tomēr mans 1. XC lidojums un ļoti biju koncentrējies uz termāļu atrašanu un to efektīvu apstrādi. Bet tagad "haļava" - varu lidot taisni pa vējam uz saviem 60 km/h-65 km/h, esot milzīgā augstumā - 2,5 km, pie tam mani pietur uz nullītēm un nelaiž lejā. Par tik skaistiem sapņiem nevar nepasmaidīt pat, ja rokas ir pārsalušas. Izspiežot akseleratora pedāli pie mākoņiem, kur ir stiprāks vējš kā uz zemes, dabūju ātrumu uz brīdi tuvu pie 90 km/h, bet tad sākās baigie mīnusi, kas man negāja pie sirds, jo labāk patika delfīnstila lidojums un tāpēc akseli praktiski neizmantoju. Esot mākonī ir sajūta, ka esi piedūmotā telpā - sajūta, ka varētu izkāpt no iekares un pastaigāties tur. Sireāla sajūta.
Tālāk lidojumā no mākoņiem lēnām izsēdos un gāju lēnām lejā.

Tālāk muļļājos ap -0,5m/s līdz 0,5 m/s, bet šoreiz jau augstumā no 1500 metriem līdz 1000 metriem. Zem manis bija liels mežs. Nu ļoti liels mežs. Tāpēc tam centos iet pa maliņu ar kritēriju, ka ar esošo augstumu tikšu līdz meža malai, kur ir kāds lauks, kur piezemēties.


Un tā es nomuļļāju līdz Lietuvas pilsētai “Anīkšči”. Biju gandrīz vai pieņēmis lēmumu, ka te laidīšos lejā, ja tiešām nedabūšu kādu termālīti. Man bija augstums ap 800 metriem un tā kā augstums diezgan stabili samazinājās un pulkstenis rādīja jau 16:10, tad domāju, ka termāļi visdrīzāk man diži vairs negadīsies. Gaisā biju pavadījis jau 4 stundas. GPS rādīja, ka esmu nolidojis apmēram 120 km distanci. Nopriecājos un nodomāju, ka pie 50 km gribēju dubultot distanci un izdevās. Tad joka pēc nodomāju, ja dabūtu 150 km, tad tas vispār būtu "kosmoss".

Un tad es ieraudzīju kaut ko tik skaistu, ka otro reizi tā nopietni apsmaidījos – ieraudzīju milzīgu baznīcu. Uz pilsētas relatīvi mazo ēku fona šī baznīca izskatījās milzīga un karaliska.



Nodomāju, ka šis ir viens no manas dzīves skaistākajiem brīžiem – tā starp citu lidojot garām pilsētiņai un ieraudzīt tik skaistu un grandiozu celtni – pie tam no torņu priekšējās ēkas daļas, kas šo mirkli padarīja episku. Un šādi nopriecājoties par tik skaistu baznīcas ēku, variometrs mani sāka informēt, ka esmu ielidojis vieglā augšupejošā gaisa masā. Sāku apstrādāt šo termālīti. Apstrādājot šo termāli, grozīju galvu, kā balerīna, kad viņa skatās vienā punktā, lai nenoreibst galva griežoties. Es gan to darīju, lai ilgāk baudītu skaisto baznīcas skatu. :)
Un te aizgāja mierīga, bet stabila augstuma uzņemšana.

Augstumu mierīgi izcēlu un tad muļļāju vienā augstuma, lēnā garā griežot super vieglās plūsmas +0,1 līdz +0,4 m/s.

Šo termālīti izgriezu līdz 2 km augstumam un lēnā garā sāku iet lejā. Tālumā redzēju nākamo nelielo pilsētiņu. Kā vēlāk uzzināju, ka tā ir Sventupe. No 2000 metru augstuma lēnām gāju lejā un nogāju līdz 650 metriem. Pa to laiku ik pa brīdim lidoju pa vējam, tad ik pa brīdim pagriezu kādu super maigu plūsmiņu, kas tagad drīzāk mani nedaudz pieturēja uz nullītēm nekā cēla vairs augšā. Kopumā es konkrēti laidos lejā. Nodomāju, ka sēdīšos tajā pilsētiņā, kas tālumā redzama (Sventupe), ja vispār davilkšu līdz tai, jo tā bija tālu un augstums mērķtiecīgi samazinājās. Nodomāju, ka 150 km sasniegšu un tas ir labs rezultāts. Jāatzīst, ka nevienā brīdī pat nenojautu, ka 17:00 vakarā pēc dažām minūtēm dabūšu stiprāko termāli kādu jebkad esmu griezis – stabilu +7 līdz +9 m/s, pie tam nolidošu vēl papildus 100 km distanci. :D

Lai arī GPS trekā korektu cēlienu īsti neredz, jo GPS parasti rāda mazāk nezin kāpēc, kā dzīvē, bet varika pīkstiens skanēja, kā kliedziens. Nevis pī pī pī, bet trrrrrrrrrrrrrrr. :D Un variometra cēliena skala turējās stabili pie +7 m/s, dažbrīd uzlecot līdz +8 m/s un pat vienā brīdī +9 m/s. Virs 2 km augstuma termālis palika vājāks un cēla vien ar +3 m/s līdz +5 m/s. :D Jutos, kā jājot uz satrakojuša buļļa, kurš jāsavalda - ar šādām sajūtām mēģināju savaldīt šo "kosmisko" Baltijas termāli.

Turpinājums sekos ļoti drīz…..

Dzintars Reiniks

November 25, 2016