118 km
2. jūnijs. Sestdienas rīts. Kluba rīkota lidojumu diena Krustpils lidlaukā.
Pirms izbraukšanas no mājām pārbaudu airspace.xcontest.org vai nav kādi gaisa telpu ierobežojumi ap Krustpili, jo visa Vidzeme ir sadalīta īslaicīgi norobežotās zonās, kuras var tik aktivizētas pēc nepieciešamības. Šodienai ierobežojumu Vidzemē nav.
No Rīgas izbraucam ap 9:20 trijatā. Divi no „Adrenalīns” pilotu skolas studentiem arī dodas izbaudīt augstākus lidojumus un termālos apstākļus ārpus „skolas telpām” Rumbulā. Sarunās par un ap lidošanu, hobijiem un citām lietām ceļš uz Krustpili paiet pavisam ātri. Pa ceļam kāds no studentiem atceras, ka jaka palikusi mājās. Cik laba priekšrocība, ka pacelšanās vieta ir blakus pilsētai, nepieciešamo ir iespējams atrast visai ātri kādā no lielajiem veikaliem otrpus Daugavas. Lidlaukā ierodamies ap 12:00, citi piloti jau priekšā. Startēt neviens īsti nesteidzas, vēja virziens izvēlētajā skrejceļa galā mainīgs – brīžiem pūš pareizā virzienā, brīžiem no muguras.
Nav ko stiept gumiju, sāku gatavot ekipējumu startam. Pirmais pilots gaisā! Šķiet, ar pirmo reizi arī aizlidoja veiksmīgi maršrutā. Dzintars ar vinču ir atpakaļ, bet vējš jau kādu brīdi pūš pretējā virzienā. Pavējā startēt nav īpaši prātīgi. Savācu spārnu un dodos uz mašīnu, braucam uz otru galu, kur asfalta rūpnīca. Tur arī vējš nekāds – tieši perpendikulārs skrejceļa virzienam; tiek pieņemts lēmums startēt no piebraucamā ceļa, kas ir tieši pret vēju.
Ieslēdzu Flymaster, izdzēšu iepriekšējo sacensību uzdevumu, lai uz ekrāna nav liekas informācijas, uzlieku augstumu pa nullēm, ko parasti daru, lai lidojumā zinātu, cik augstu esmu virs zemes. Kamēr visu sagatavoju, vējš atkal pamainās, nu jau sanāk ieslīpi no kreisās, asfalta rupnīcas, puses. Varētu arī startēt no skrejceļa, bet viss gatavs un startēju. Spārns izceļas korekti un esmu gaisā diezgan strauji.
Un tā piedzīvojums var sākties. Šajā brīdī pat nenojautu, ka nolidošu 118 kilometrus, gaisā pavadot teju četras stundas, un arī piedzīvošu cilvēku atsaucību un sacensību par saldējumu. Bet par visu pēc kārtas.
Dzintars mani uzvelk līdz aptuveni 700 metriem, augstums ļoti labs. Pārslēdzos uz termāļu meklēšanu. Nav viegli. Augstums visu laiku palēnām sarūk. No asfalta rūpnīcas gala startēju pirmais, tāpēc nav neviena pilota gaisā, lai redzētu, kur labāk lidot vai no kuras vietas izvairīties. Nepilnas desmit minūtes bez panākumiem meklēju termāli. Augstums virs zemes vairs tikai nedaudz virs 400 metriem. Augstuma mērītājā parādās patīkama skaņa - kaut kas ir! Turpinu mirklīti lidot taisni, sāku pagriezienu. Cēliens diezgan vājš, bet vismaz ir! Krustpils tuvumā nav neviena mākoņa, kas norādītu par termāļu iespējamo atrašanās vietu, augstums mazs, tāpēc jāskatās, kam lidoju pāri un no kurienes varētu rasties termālis, jāiztēlojas arī termāļa slīpums, jo pūš ZR vējš, kādi 3-4 m/s. Atceroties Audriņu XC sacensību posmā gūto pieredzi, ka labāka iespēja atrast augšupejošo plūsmu bija no mežiem, cenšos noturēties vietā, kur vajadzētu būt no meža radies termālis. Bingo! Augstums palēnām pieaug, vidēji tomēr zem 1 m/s, nedaudz, bet vismaz iet uz augšu.
Pamanu, ka paceļas nākamais pilots. Jāvēro, kur viņš izvēlēsies lidot un kā viņam veiksies. Turpinu apstrādāt savu termāli, cenšos atrast termāļa centru, bet neko pastāvīgu vairāk par 0,5-1 m/s neizdodas atrast. Augstums palēnām turpina pieaugt. Izdodas sasniegt 1000 metrus, augstums aizvien pieaug. Otrs pilots ir jau atkabinājies un lido manā virzienā. Tad atrod termāli un sāk griezt, vējš viņu arī nones manā virzienā. Kādu brīdi lidojam diezgan tuvu viens otram, bet viņš lido augstāk nekā es. Pārlidoju mežu, kas ir uzreiz pie lidlauka, cerot, ka no tā atrausies stabilāks termālis. Veiksmīgi. Viegli nav, jāgriež brīžiem pa nullēm. Augstums ap 1100 metri un vairs nepieaug, nav ko lieki tērēt laiku, lidoju tālāk, ņemot vērā vēja virzienu un arī sekoju līdzi, kam sanāks lidot pāri, – lai būtu maksimāli lielāka iespēja atrast nākamo augšupejošo gaisa plūsmu. Esmu jau gandrīz pārlidojis laukus, priekšā kreisajā pusē ir meža masīvs, tālāk Laukezers. Izvēlos lidot nedaudz virs meža ar iespēju pēc vajadzības nosēsties kādā no laukiem, kas labajā pusē un tuvāk Daugavpils šosejai. Pirms meža vēl izdodas uzgriezt līdz 1400 metriem. Lidojot pāri mežam un Laukezeram, augstums saglabājas gadrīz nemainīgs aptuveni desmit minūtes. Patīkami, tā varētu turpināties visu laiku, bet tad augstums sāk samazināties. Tā jau ir - nevar visur būt augšupejoša plūsma. Pamanu, ka otrs pilots, ar kuru pirms brīža lidoju pavisam tuvu, izvēlējies lidot vairāk pa kreisi, tālāk no Daugavas, cenšoties noķert termāļus, kuri veidotos no laukiem, bet viņš cīnas pirms meža un jau ir krietni zemāk, nekā es. Pēc kāda laika vairs viņu neizdevās saskatīt.
Izvēlos nākamo iespējamo termāļu avotu – mežu masīvu uzreiz aiz Neretas, pretēji tam, ko izvēlējies otrs pilots. Priekšā paliels mežu masīvs, kuram cauri iet garš izcirtums kā izpļauta pļava visā garumā, sadalot mežu uz pusēm. Visai ātri saprotu, ka tā tomēr nav draudzīga vieta, kur nosēsties, jo šis veidojums ir augstsprieguma līnijai! Vēlāk, pētot karti, uzzināju, ka tā ir 330 kV līnija, tātad pavisam nopietni un jāturas pa gabalu! Pēc mirkļa saprotu, ka izvēle bijusi pareiza, un tieku atalgots ar šīsdienas stiprāko termāli, brīžiem cēla pat ar 5 m/s! Tā desmit minūšu laikā esmu ieguvis 1100 metru, sasniedzot 1800 m augstumu virs zemes (AGL – above ground level). Lieki laiku netērēju un lidoju tālāk. GPS ātrums jeb groundspeed brīžiem rāda pat 60 km/h, lidoju pavējā.
Lielo meža masīvu izdodas pārlidot visai ātri. Kādu gabalu uz priekšu redzu lielu purvu – Skrebeļu purvu, kur notiek kūdras ieguve. Var saskatīt, ka tieši šobrīd notiek kaut kāda darbība – pa purvu braukā mazi traktoriņi (mazi, t.i., skatoties no 900 m augstuma), aiz sevis atstājot putekļu astes, kas ar vēju tiek nonestas, tā rādot vēja virzienu pie zemes. Ir sanācis līdzīgā purvā – Cenu tīrelī netālu no Olaines, iemaldīties ar velosipēdu. Saprotu, ka nepieciešamības gadījumā varētu nolaisties arī šajā purvā, jo redzu purva dzelzceļu un pievadceļus, pa kuriem tie traktori braukā, kā arī Cenu tīrelī bija izveidoti dzelzsbetona ceļi, kas līdzīgi Krustpils lidlauka segumam.
Augstums pirms purva nedaudz virs 800 m, pietiekams, lai droši to varētu pārlidot. Var labi pamanīt, ka purvs pēc krāsas un līdz ar to mitruma pakāpes nav viendabīgs. Izvēlos lidot nedaudz pa labi, lai būtu pirms, manuprāt, sausākās purva daļas, kur redzama jauna priežu vai egļu audze. Pēc brīža saprotu, ka arī šoreiz izvēle bijusi pareiza, augstums pieaug vidēji ar 2 m/s. Purvs nostrādāja un esmu atkal zirgā!
Aiz purva izdodas sasniegt aptuveni 1600 metru augstumu, saprotu, ka iepriekšējā reizē daudz augstāk netiku, pāris apgriezieni pie mazāka cēliena, un turpinu lidot pa vējam, lai aizplanētu pēc iespējas tālāk. Vērojot apkārtni, pamanu, ka esmu virs viena no mazajiem, padomju laikā būvētajiem lauksaimniecības skrejceļiem ar nosaukumu Rožupe, kas uzbūbēts netālu no Ošas ietekas Dubnā. Šādu infrastruktūras objektu Latvijā ir vairāki desmiti. Atskatoties uz jau nolidoto – skaistas, zilas debesis bez neviena mākonīša.
Veroties uz priekšu, redzama pavisam cita aina – mākoņi, nu jau vair nemaz tik tālu. Jāsasniedz! Atceros, ka ar Dzintaru nesen runājām, ka gribētos šogad piedzīvot lidošanu pie mākoņiem un pa mākoņu ielām. Tagad tā šķiet pavisam aizsniedzama realitāte.
Ātrums svārstās no 50 līdz 60 km stundā. Šajos pārlidojumos akseleratoru vēl neizmantoju. Virziena maiņai pārsvarā lietoju tikai svaru un reizēm arī aizmugurējās rindas, pēc iespējas mazāk ietekmējot spārna lidošanas kvalitāti. Šādi lidoju, maksimāli turoties pa vējam, lai tiktu pēc iespējas ātrāk uz priekšu. Lidoju atkal meža masīva virzienā. Augstums jau pavisam mazs, vairs tikai nedaudz virs 400 metriem. Kaut kas ir – instruments uzrāda mazas plūsmas, aptuveni divpadsmit minūtes muļļājos virs meža, neizdodas tikt daudz augstāk par 700 metriem, bet ar vēju tieku nests uz priekšu tik un tā. Turoties gandrīz pa nullēm izdodas sagaidīt normālu cēlienu, kas mani uzceļ līdz mākoņiem.
Gaisā pavadītas jau nedaudz vairāk kā divas stundas. Esmu sasniedzis mākoņus! Turpmākajam posmam vajadzētu būt nedaudz vieglākam, jo mākoņi rāda priekšā, kur ir plūsmas. Jācer, ka mākonis vēl tikai veidojas un tam pieplūst siltais gaiss no zemes, kas palīdzētu saglabāt un iegūt augstumu. Pārslēdzos uz lidošanas fāzi, termālis ir izstrādāts līdz galam, 1750 metri sasniegti, kas ir augstāk nekā iepriekšējās termāļu virsotnes. Lidojot taisni kādas piecas minūtes, augstums turpina pieaugt līdz pat 1900 metriem. Mākoni veidojošais termālis, acīm redzot, ir diezgan plašs. Šajā brīdī jāpārslēdzas uz citu lidošanas stratēģiju.
Pirms mākoņu sasniegšanas vairāk vēroju uz zemes notiekošo un tikai varēju minēt, no kuras vietas būtu jāveidojas augšupejošām plūsmām, tagad to manā vietā ir izdarījusi daba, veidojot mākoņus. Ir izdevies sasniegt mākoņu zonu, ko arī izmantoju par savu turpmākās lidošanas trajektorijas noteicēju. Vērojot apkārt esošos mākoņus, izvēlos, manuprāt, labāko lidošanas virzienu, saglabājot virzību pa vējam, nedaudz mainot kursu, labāko un tuvāko mākoņu virzienā. Izvēlos mākoni un lidoju uz to!
Lidojuma maršruta ierakstā šo virziena maiņu var labi redzēt.
Pēc 25 minūtēm esmu sasniedzis izvēlēto mākoni.
Pārlidojumā augstums sākumā saruka, tad trāpīju kādā nelielā plūsmā, kuru sākumā izvēlējos apstrādāt, bet sapratu, ka neesmu gluži vēl sasniedzis mākoņa veidojošo plūsmu, tāpēc turpinu lidot tālāk.
Paiet kādas trīs minūtes un esmu atkal zirgā! Sāk celt, palidoju kādas 3 sekundes taisni, ceļ vēl vairāk, tad arī sāku griezt termāli. Šoreiz arī cēliens stabili 2 m/s, brīžiem uzsit pat 3,5 m/s. Protams, nedaudz šūpina, nedaudz neomulīgi, bet esmu gatvs ar to samierināties, diezgan maza cena apmaiņā pret iegūto augstumu un iespēju turpināt lidojumu. Tuvu mākoņiem lidot ir jāuzmanās, jo mākonis var iesūkt. Saprotot, ka šī nav tā diena, kad mākoņi veidojas dikti nikni un jaudīgi, varu nedaudz atslābt. Tuvumā esošie mākoņi ir samērā mazi, bet pie apvāršņa ir redzama mākoņu pārattīstība – no tādiem mākoņiem ļoti jāuzmanās.
Esmu sasniedzis tā saukto mākoņu ielu - mākoņi izvietojušies rindā viens aiz otra. Lieliska iespēja izbaudīt, kā tā strādā. Mākoņu ielu labi var atpazīt arī pēc to ēnas uz zemes.
Lidojot taisnā virzienā tieši zem mākoņiem, augstums svārstās dažu simtu metru robežās, bet nenoslīd zem 1600 metriem. Izmantoju iespēju lidot ātrāk, izspiežot akseleratora pedāli līdz galam, ātrums pieaug, bet augstums īpaši nesamazinās, brīžiem pat pieaug. Šādā veidā izdodas lidot gandrīz pusstundu, lidojot pārsvarā tikai taisni, neapstrādājot nevienu plūsmu. Kamēr mākoņi tuprina pieturēt, šis ir labs veids, kā ātri tikt uz priekšu. Var nedaudz atvilkt elpu, vēroju apkārtni un saprotu, ka priekšā kreisajā pusē, otrpus Cirišam, ir Aglona. Lielā, baltā bazilika, kura augustā pulcē daudzus simtus svētceļnieku, no vairāk kā pusotra kilometra augstuma izskatās visai maza un vientuļa. Tagad tikai atskāršu, cik tālu ir izdevies atlidot!
Pa mākoņu ielu tā arī palidoju garām Aglonai, pie sevis nodomāju, ka sen nav sanācis šeit būt. Iepriekšējā reizē, šķiet, biju ar velosipēdu, bet tagad lidoju. Esmu izlidojis pa mākoņu ielu līdz „krustojumam”, priekšā lielāks pārlidojums līdz nākamajam mākonim.
Izejas pozīcija pārlidojumam laba – augstums nedaudz virs 1700 metriem. Šajā lidojumā, starp visām citām labajām un skaistajām lietām, īpaši iepriecina Flymaster instrumenta apakšējā kreisajā stūrī arvien pieaugošais skaitlis – attālums līdz pacelšanās punktam!
Ievērojams attālums veikts un gaisā jau pavadīts ilgāk par trim stundām. Paskatos atpakaļ uz tikko veikto veiksmīgo distanci pa mākoņu ielu. Lidoju dienvidaustrumu virzienā, saule ir aiz muguras, bilde izdodas visai dramatiska.
Pēc mākoņu ielas patīkami ielidot saulē, jo zem mākoņiem paliek nedauz vēsi. Priekšā noskatu nākamo mākoni un lidoju uz to. Šīs dienas izvēlētais apģērbs izdevies veiksmīgs – džemperis ar kapuci, divas jakas un snovošanas bikses. Auksti nebija ne mirkli. Vienu lietu gan centīšos atcerēties – jānodrošinās, lai gar zābakiem biksēs netiek iekšā gaiss, jo, lidojot ar izspiestu akseli, palika vēsīgi.
Skats uz izvēlēto mākoni priekšā paveras visai sērīgs – sāk sadilt.
Kamēr izdodas sasniegt iespējamo mākoņa termāļa rašanās vietu, skats virs galvas nav iepriecinošs – mākonis palicis pavisam šķidrs. Pārlidojums no mākoņu ielas līdz šai vietai ilga aptuveni piecpadsmit minūtes.
Svarīgi visu laiku vērot apkārtni, kā attīstās mākoņi, kādā virzienā tie kustās, un jācenšās saprast, vai mākonis aug vai dilst. Šoreiz to palaidu garām. Jācenšās arī pamanīt un izvairīties no vietām, kuras ilgu laiku bijušas lielu mākoņu ēnā. Nekas, jāturpina cīnīties! Augstums vēl ir ap 600 metriem, meklēju nākamo plūsmu. Pamanu, ka beidzot telefonā atkal pieejams internets. Uzrakstu Dzintaram, ka esmu vēl gaisā un nosūtu savu atrašanās vietas punktu. Pēc brīža saņemu ziņu „ Super! Malacis! Esi uzmanīgs ar Krievijas robežu!” Opā! Nedaudz uztraukums. Būtu ļoti žēl, ja šim lidojumam pienāktu beigas kādā robežkontroles punktā. Mēģinu saprast, cik tālu ir Krievijas robeža. Skatos karti un saprotu, ka vēl nav tik traki, varu turpināt lidot.
Veicot saraksti izdodas atrast arī mazu plūsmu no Aulejas ciema, iegūstu nedaudz augstumu un lidoju tālāk pa vējam pāri Aulejas ezeram, šķiet, tieši no ciema ezera krastā arī tiku savā šīs dienas noslēdzošajā termālī. Tieku līdz 1200 metriem. Priekšā vēl viens ezers – Sīvers. Augstums, lai to pārlidotu, pietiek atliektiem galiem.
Paiet piecas minūtes un esmu pāri ezeram. Augstums visu laiku vienmērīgi sarūk. Skats uz debesīm paveras diezgan skarbs – tuvumā vairs nav neviena gubu jeb cumulus mākoņa, iespējams, ka plūsmas šobrīd šeit vairs neveidojas.
Mēģinu vēl vienu iespēju, lidojot tieši pāri mazam mežu masīvam, aiz kura ir droša nosēšanās vieta. Nekā. Redzu, ka no vienām mājām izbrauc auto. Šajā brīdī saprotu, ka lidojums ir beidzies, gaiss diezgan mierīgs, nekur pat ne miņas no kādas plūsmas.
Izvēlos lauku, kurā piezemēties, bet varbūt tomēr palidot nedaudz tālāk, cerot uz iespējamu lidojuma turpinajumu? Redzu zaļu lauku, kurš izskatās tikko nopļauts. To arī izvēlos par savu nosēšanās lauku, jo nedaudz tālāk uz priekšu ir apstrādāts lauks ar sējumiem, nebūtu pareizi nosēsties tur, ja ir cita, labāka iespēja.
Pie zemes vējš nemierīgs, nedaudz pašūpina, pāris S veida pagriezieni, saprotu, ka lauks ir nedaudz ieslīps, esmu nosēdies. Nosēšanās ir diezgan laba, tomēr pēc gandrīz četru stundu mierīgas sēdēšanas kājas tādas tūļīgas. Piedzīvojums noslēdzies. Bet varbūt tomēr ne?
Pirms nosēšanās pamanītais auto ir apstājies lauka malā. No auto izkāpj cilvēki, pamāj, es māju pretim. Uz zemes ir ievērojami siltāks nekā gaisā, steigšus novelku biezās drēbes, lai neizceptos saulē. Uzmetu acis auto, kas apstājies lauka malā, vairs neredz cilvēkus. Labi, sāku kārtot ekipējumu. Intereses pēc ielieku navigācijā Jēkabpili. Liels bija man pārsteigums – jābrauc gandrīz divas stundas! Lai nekavētu laiku, aizsūtu ziņu biedriem par savu atrašanās vietu, lai var jau braukt manā virzienā. Pēc mirkļa redzu, ka man tuvojas četras meitenes. Paeju pretim, sasveicinamies. Izrādās, ka no gaisa neviens šeit vēl nebija ieradies. Parādu lidojumā uzņemtās bildes no šīs apkārtnes. Riktīgs prieks satikt cilvēkus šādā attālā Latvijas vietā. Interesanti, kur vispār esmu nosēdies? Izrādās – netālu no Dagdas! Neticami. Vārds pa vārdam, kautrīgi, tomēr pajautāju, varbūt var mani aizvest līdz Krāslavai. Apsolos nopirkt saldējumu. Saņemu apstiprinošu atbildi. Cik patīkami, ka ir tik atsaucīgi cilvēki.
Pa ceļam uz Krāslavu saņemu ziņu no Laura, kurš arī nupat ir nosēdies pie šosejas Krāslava – Dagda. Bet auto esam pieci cilvēki, četras meitenes un es. Tomēr pajautāju, varbūt var atvest arī Lauri uz Krāslavu? Arī uz šo lūgumu ir apstiprinoša atbilde. Piebraucam pie veikala pēc saldējumiem. Nopērku piecus saldējumus „Karlsons”. Jaunākajai no meitenēm ar brāli ir sacensība par saldējumu ēšanu, kurš šogad vairāk apēdīs. Tagad viņai jau būs sakrāti septiņi saldējumi. Sacensības var būt dažādas, bet par šādu vēl nebiju dzirdējis.
Pēc tam braucam pēc Laura, pa ceļam trīs meitenes izkāpj pie vecmāmiņas, lai būtu vieta vēl vienam pilotam. Pavisam drīz jau esam atpakaļ Krāslavā. Parkā pie veikala gaidām auto no Krustpils.
Tā nu pagāja šī rekordu diena. Mans šībrīža tālākais lidojums, mans ilgākais lidojums Latvijā. Domāju, ka droši var arī teikt, ka viens no interesantākajiem piedzīvojumiem šādos pārlidojumos.
118 nolidoti kilometri, gaisā pavadītas 3 stundas un 49 minūtes, vidējais ātrums 31 km/h.
