Vakar labi palidojām!
DzR iedvesmots, tikko 10 minūtēs tapa šis zemākesošais pastāsts.
Viss sākās ar to, ka brīvdienās bija sarunāti tandēmi, katru vakaru no 18:00. Sestdienas rīta pusē atskan zvans no Māra Barona – šovakar atceļam tandēmus un lidojam pilnu svētdienas vakaru.
Ok, tad sanāk koriģēt brīvdienu plānus un parādās brīvais laiks. Uzmetu aci prognozei – jā, Jūrkalne sestdienā ir ok, bet jau par vēlu … Izskatās, ka arī Saulkrasti varētu būt ok, sačammājos, un braucu uz Saulkrastiem.
Mjā, jau piebraucot Vidus ielas stāvvietā, saprotu, ka esmu viens … Ok, paņemu spārnu un čāpoju uz jūras pusi. Uzkāpju kāpā, un saprotu – nekā. Gan viļņi jūrā pamaz, gan vējš cauri kokiem pavājš. Bet nu ok, jāaiziet līdz starta vietai, moš kas mainīsies )))
Protams, uz kants tik vien kā 4 m/s, un tas arī tikai brāzmās. Nu neko, jābrauc uz tuvējo ēstuvi pie jūras, jāpavaitingo kādu stundu, a ja nu kas mainās ;)
Waitings izdevies, esmu paēdis, bet vējš nemainās )) Labi, saprotu, ka šodien nekas nesanāk.
Vakarpusē vēl iegriežos uz Ķekavas pilsētas svētkiem, tur balonu tusiņš, jāpalīdz arī viņiem kādu balonu pacelt gaisā. Tiesa, laiks nelidojams, vien paceļam balonus un turpat uz vietas patusējam grozā. Liesmas virs galvas gan iespaidīgas.
Svētdienas rīts sākas ar kafiju un winguru, un ir skaidrs, ka šodien toč būs. Kamēr dzeru kafiju vēl mājās, ienāk pirmā bilde no Saulkrastiem – Ļoha jau lido ;)
Nu ko, tad tik jāsēžas un jābrauc.
Jau iebraucot Saulkrastos, virs meža paveras skatam viens spārns, nedaudz vēlāk vēl divi
Aina Vidus ielas stāvvietā krasi atšķiras no vakardienas, jau stāv kādas 7-8 automašīnas, vismaz pusei numurzīmes ar adrenalins.lv. Ir skaidrs, ka tusis var sākties.
Un tā arī ir. Jau uzkāpjot mežā kāpā, vējš lidojams, viļņi jūrā baltiem galiem vismaz piecās rindās (kas pirmā labā zīme, ka vējš būs arī ok). Un protams, iemīļotajā starta vietā pilotu, pilotu draudzeņu un atbalstītāju ka biezs. Gaisā arī jau kādi 5-6 spārni.
Nav ko čammāties, velku ārā spārnu, ceļu, skrējiens kāpā, neliela saminstināšanās pašā kāpas galā, jo pāris neveiklu kustību rezultātā, spārna viena ausu stropīte aizķeras aiz priedes zara, bet – šeit galvenais neraustīties un nenolaist spārnu, citādi dienu var norakstīt. Veikli teiku no zara nost, pāris soļi, un jau var just, ka neko vairāk nevajadzēs – esi jau gaisā. Un pēc divām minūtēm – augstāk par visiem )))
Plivinos šurpu turpu savā nodabā, vēroju, kā citi startē, sēžas, ceļ labi, dažu brīdi var redzēt augstāk, ka kaijas pat termāli griež, bet līdz viņām netieku.
Paliek garlaicīgi, un jūtot, ka labi ceļ, protams jāgriež 360. Pirmo reizi, otro reizi, un atkal paliek garlaicīgi. Saucu rācijā, pirmkārt, lai saprastu, kurš vispār mani klausās, un otrkārt – gribu avantūru ar 360 ar vairākiem spārniem vienlaicīgi. Rācijā atsaucas Zaļais.
Ar viņu tad arī iesākumā mēģinām kopā 360. Ir ok, sanāk. Vajag vēl. Pielidoju blakus Baronam un skaļi klaigājot, izaicinu viņu arī kopā taisīt 360. Jēee, arī trijatā tas strādā. Vēl vienu reizi 360 sanāk arī ar ar Ļohu, tikai nevis blakus, bet viens virs otra. Labs ;)
Nosēžos paatpūsties nedaudz. Redzu, ka Jānis (jaunais pilots), kurš jau pāris stundas turpat graundhandlingo, nu dikti grib lidot. Saku, lai aizskrien pēc rācijas, nodraivošu viņu, un lai lido. Jo – vējš tiešām tāds, ka lidot var bez bēdu, nav lielas iespējas sataisīt smuci.
Jānis paceļ spārnu. Ar pirmo reizi nesanāk aizlidot, pa maz uzkāpa kāpā. Otro reizi kāpj līdz pat augšai, ieskienas un – aizlido. Nedaudz gan jāpaskrāpējas sākumā gar priedītēm, bet – ok. Gaisā nostādu Jāni pareizā kursā/līnijā, pa kuru lidot, un pēc minūtēm 15 vairs pat var nepieskatīt – LIDO GODAM. Jums vajadzēja redzēt Jāņa smaidu pēc nosēšanās – Laimīgs cilvēks ;)
Pats atkal nostartēju, palidoju, un atkal paliek garlaicīgi. Jātaisa actions. Redzu, ka Ļoha zemā augstumā lidinās gan Balto kāpu skatītāju priekam, dodos palīgā šajā izrādē. Kopā jautrāk. Skatītāju pa biezs. Prieks skatītāju acīs daudz. Mēģinu taisīt – dod pieci ar maziem puikām uz platformas. Gandrīz sanāk. Un sanāk arī neliela šaize, pārcešoties dot pieci, sanāk neveiksmīgi turpat pie platformas nosēsties uz dibena, bet galvenais, ka spārns paliek gaisā, atpiņķēju vienu brīvo galu, kas aizķēries aiz zara, uzsitu pa bremzēm, un dodos tālāk. Vēl pāris dod pieci mēģinājumi.
Un vējš tik nebeidzas un nebeidzas.
Bet, sāk tuvoties vakars, un saprotu, ka pēc pāries stundām jau jābūt Rumbulā, tandēmot. Nu ko, Saulkrasti – šodienai man jūsu pietiks.
Un laiks doties ko pa fikso iekost, un uz Rīgu.
