Pavasaris, sals un XC sezonas atklāšana.
Pavasaris ir laiks, kad pēc ilgā ziemas miega mostās bērzi, eži un XC piloti. Un kas attiecās uz pēdējiem, tad šajā gadā mūsu Latvijā tas ir noticis neierasti agri- jau pašā aprīļa sākumā.
Lai arī pirmā pēc prognozēm daudzsološā reize tik testēta jau 27. martā, nekur tālāk par augšā- lejā tikt nesanāca. Sekoja nākamais mēģinājums jau 1. aprīlī. Lidojums no Saldus rezultējās ar 8km garu XC distanci un pirmajiem noķertajiem termāļiem šajā gadā. Un visbeidzot 2. aprīlis deva cerēto rezultātu. Lidojumu no Krustpils lidlauka līdz Berzkrogam, uz vidzemes šosejas, un lai arī ne tik tāli, arī pārējie piloti, kuri atrada iespēju izbrīvēt laiku šajā dienā, tika apbalvoti ar termālajiem lidojumiem.
Jebkurš labs XC lidojums sākas jau iepriekšējā dienā, pētot laika prognozi. Un no pieredzes varu teikt, ka mēģināt vajag katru reizi, pat ja prognoze neizskatās izcila, jo cik reizes ir bijis tā, ka pie izcilas prognozēs, reālā diena ir pilnīgs PĪ.. un otrādāk- pie viduvējas prognozes sanāk perfekts XC lidojums. Tāpēc vajag brukt un vajag braukt KATRU rezi, jo nekad nevar zināt, kura būs īstā.
2. aprīlis man iesākās ar tikšanos ar mūsu superīgo vinčotāju Māri (vislielākās atzinības Mārim, bez kura šīsdienas lidojumi nebūtu iespējami) KSenukai stāvlaukumā pie Rumbulas. Personīgais auto stratēģisku apsvērumu dēļ tika atstāts Rīgā un devāmies divatā uz Krustpili. Ieradāmies precīzi uz 11 un lidlaukā pavērās ne visai labs skats. Visapkārt zilas debesis bez neviena mākonīša un vējš arī praktiski nekāds. Diena izskatījās pārāk stabila. Saradās arī pārējie piloti,laiks gāja, bet gaisā nekas nemainījās, ja nu vienīgai pie pamales parādījās augstie mākoņi, kas arī nav tā labākā XC zīme. Pirmie piloti nostartēja un pēc neilgiem lidojumiem atgriezās uz lidlauka. Pats nesteidzīgi gatavojos startam un lasīju WhatsUp, kur mājās palicēji sāka likt likmes uz mūsu sniegumu. "Šampis, par lidojumu uz Bērzkrogu no Prezidenta", un tas bija tikai sākums. Pats nedaudz nosmējos par šo visu. "Kāds vēl Bērzkrogs - vēja prognozes tak uz Alūksnes pusi un vispār - kāda lidošanā šādā dienā!" Uz pus vieniem biju gatavs ietestēt gaisu. Plānā bija lidojums- augšā-lejā, lai pārbaudītu jauno ekipējumi un pēc ziemas atsvaidzinātu startēšanas iemaņas. Vēl piedevām novilku vējjaku, FlySkHy aplikācijā arī nekādus konfigurāciju neveicu. Āķējos tik klāt un AIZIET, augšā. Vējšs bija prkatiski nekāds un vajadzēja startēt ar priekšējo staru. Arī vinčojiens bija patīkams un maigs. Māris mani uzvilka uz nedaudz virs 500m un man beidzot pavērās kopaina uz visu notiekošo. Viss apkārt lauki izmirkuši ūdenī, pat tie, kuri no zemes likās kā labs termāļu ģenerators. Vārdusakot - skats ne visai. Labs ir - atkabonos un pagriežos uz DA pusi, kur uz zemes redzamas mājiņas (iepriekšējā dienā Kurzemē tieši šāda vieda vieta bija devusi termāļus). Vēl nedaudz uz priekšu no mana kursa varēja redzēt kūlas ugunskuru. Tā nu ar domu, ka tur būs sausāks-karstāks devos pirmajā mēģinājumā. JĀ, džekpos. Pēc neilga brītiņa ar nervus kutinošiem -2.5m/s uz leju sajutu arī pirmās termāļu vēsmas. Un tad jau atlika tikai atrast centru un griezt. Uz augšu cēla lēni un tikai pēc 25 minūtēm biju sasniedzis bāzi, kas dotajā brīdī bija uz 1km. Tai pat laikā jau biju paguvis nosalt, jo nejēgā augstais vējšs diezgan viegli izpūta cauri dūnu jakai un maniem Supair lidošanas cimdiem.
Un šajā brīdī pienāca laiks lēmumam - ko darīt tālāk. Iet uz sēšanos, vai arī sākt lidot kaut kur bez iepriekšēja plāna un pareizā apģērba. Nolēmu notestēt vēl nedaudz gaisu un aizgriezos tālāk pa vējām, palidoju garām starta vietai un turpināju kustību. Jau apmēram pie vietas, kur būtu jāgriežas apkārt, lai pagūtu nokļūt uz startiem, variometrs atkal iepīkstējās priecīgi un spārns noraustījās tieši kā pirms termāļa. Sāku griezt un šoreiz, saniedzot 1 km augstumu ar YOLO (You Only Live Once. red. piezīme) uz lūpām devos tālāk. Nu jau bez iespējat atlidot atpakaļ un turpināt vinčošanos. Nosēžoties netālu no starta vietas, dienu var uzskatīt par neveiksmi no XC pilota skatu punkta. Kā jau biju paredzējis - virs slapjajiem laukiem bija stabili mīnusi. Tad nu centos plānot tālāko lidojumu pāri mežiem. Un mans plāns atmaksājās jo pie mežu massīva kādus 5 km no startiem atkal atradu cēlēju. Bet tāpat kā pirmie, arī šis bija ļoti lēns un nekādi nevarēju atrast noteiktu centru. Tai pat laikā sapratu arī, ka vējšs ir praktiski nekāds arī lielākā augstumā no varēja termāļot gandrīz uz vietas.
Lēnām griežot termālī uz augšu un paralēli pārvēršoties par ledus kluci domāju par plānu. Jo plāna nebija. Lai arī vāji, bet vējšs nesa Ērgļu, ne Alūksnes virzienā, kā biju iepriekš iedomājies. Un tad arī atcerējos to WhatsUp saraksti par Bērzkrogu. Viss, plāns bija dzimis! Bet tikai kur īsti lidot! Man GPS ierīcēs nebija uzstādīti nekādi mērķi un skatoties FlySkyHy kartē un paralēli lidojot, īsti nevarēja saprast kur tieši jāstūrē. Ērgļu virziens - tik daudz vien sapratu. Pašam tagad paskatoties savu treku liekas smieklīgi, jo sanāca lidot čūskiņā. 
Vispirms uz Ērgļiem, bet tad nospriedu, ka tas ir pārāk uz rietumiem un pagriezos uz Smiltenes pusi. Tikai sasniedzot Vecpiebalgu atradu ceļu, kas ieziet uz Bērzkrogu.Par ģeogrāfisko vietu atrašanu no augšas vispār ir atsevišķs stāsts, jo viss vienmēr izskatās citādāk nekā uz kartes. Pašam visvienkāršāk orientēties pēc ūdenstilpnēm, kuras diezgan ātri var atrast arī kartē un tad attiecīgi sameklēt kur paslēpušies konkrēti ciemi un ceļi. Un mekējot vietas sanāk arī papriecēt acis ar skatiem. Pirmo reizi tik agri ir sanācis lidot XC un zeme ir pavisam savādāka nekā vasarā. Interesanti, ka no augšas varēja redzēt vietas, kur vēl saglabājies sniegs kā arī vērot ezerus, no kuriem daži bija atkusuši pilnībā, bet citus vēl klāja ledus kārtiņa. Šī, no cita skatu punkta redzamā pasaule, ir skaista bezgala.
Paralēli pareizā kursa meklēšanai un skatu baudīšanai mans procesors nodarbojās arī ar domu - kā sasildīties. Lai arī bija uzvilkta biezākā man piederošā dūnu jakka, kas no skapja tiek izcelta ziemā pie -15, aukstums bija nežēlīgs. Tā salis lidojumos es vēl nebiju. Pirksti praktiski bija stadījā - ciet un nejūtīgi. Klevantes raustīju pēc vizuālās informācijas, ne vairs pēc sajūtām. Papildus katrs mēģinājums kaut ko kustināt sagādāja sāpes un vēlēšanos nolaisties. Un tad nu manī notika cīņa, kur vienā frontē atradās vēlēšanās nolaisties, bet otrā frontē bija Bērzkrogs un doma, ka tikt atpakaļ uz Rīgu no Bērzkroga būs neiedomājamāki vienkāršāk nekā no nekurienes starp Ērgļiem un Vecpiebalgu. Tā nu kilometru pēc kilometram un termāli pēc termāļa lēnām virzījos uz priekšu. Lidošanu savā ziņā atviegloja bēzes pacelšanās uz 1.5km un stabīlāki termāļi, bet tai pat laikā pie 1.5km bija jau -6 un aukstums koda dubultā. Sildīja vienīgi doma, ka ar katru termālīti esmu tuvāk un tuvāk savam mērķim. Vienu brīdi jau kilometrus 15 no Bērzkroga nokļuvu bīstami zemu - uz 500, bet tā kā mērķis bija jau saredzams sakasīju visas iespējamās augšupejošās gaisa massas un sasniedzu jau atkal vertikālā kilometra atzīmi kad biju pāris kilometrus pirms Bērzkroga. Un tad sākās nākamā dilēma. Jo Cēsis jau vairs nebija aiz kalniem, kas nozīmētu jau 100km lielu lidojumu. Un šeit jau nāk stāsts par motivāciju. Vai nospraustais mērķis man palīdzēja tikt līdz Bērzkrogam - domāju, ka jā, bet vai tas bija šķērslis nelidot uz Cēsīm - tikai daļēji. jo reāli tajā brīdi papildus lidošana man nesagādāja vairs prieku un biju jau izlēmis,ka piedzīvojumi ar retrīva meklēšanu man vairs nav vajadzīgi, gadījumā, ja Cēsis netiktu sasniegtas. Savukārt, ja mērķis būtu bijis Cēsīs, tad droši vien būtu mēģinājis kaut kur vēl tikt. (ideja nākamajām likmēm) Manu nespēju līdz galam pieņemt lēmumu var redzēt arī treka beigās, kur es vēl labā augstumā pārlidoju Bērskrogu un dodos uz mežiņu otrā lauka pusē. Esmu diezgan drošs, ka sasniedzot mežiņu būtu bijis arī kāds cēlājs, bet tai pat laikā, ja viņš tur nebūtu, tad mani sagaidītu mēģināšana nokļūt atpakaļ līdz Bērzkrogam pirms pēdējā autobusa, ko tajā momentā nekādi nevēlējos. Tā nu arī nolēmu droši piezemēties pie Bērskroga K-apļa un nosvinēt pirmo kārtīgo sezonas lidojumu ar karstu kafiju. Priekā. 
