No Gaisa Baloniem līdz Gaujai
„Īīvāār !... Īīvāār !...” no meža malas skan stiepti saucieni. Es atsaucos, ka esam jau klāt un Ivars arī ir tepat aiz muguras. Aiz muguras dzirdu, Ivara smago elpu un kā žļerkst viņa zābaki. Kazeņu k
„Īīvāār !... Īīvāār !...” no meža malas skan stiepti saucieni. Es atsaucos, ka esam jau klāt un Ivars arī ir tepat aiz muguras. Aiz muguras dzirdu, Ivara smago elpu un kā žļerkst viņa zābaki. Kazeņu krūmi brīžiem ir pāri jostasvietai un zem tiem saglumējuši kritušie koku stumbri. To visu papildina pēkšņi uznākušā tumsa un pamatīga rasa, taču pēdējā attiecināma tikai uz mani. Kā gan Ivaram varēja ienākt prātā tāda doma – pasirot (paklaiņot) pa Gaujas senleju? (doma tika izteikta kādas 15 minūtes iepriekš, vērojot Gaujas senleju no augšas) Te nu mēs tagad esam un baudām visu komplektu. Sajūta, kā mēs būtu kā caur tādu Nārnijas skapi vai Zvaigžņu vārtiem pēkšņi nonākuši citā dimensijā. Viss taču sākās pavisam citādi....
Pāris dienas atpakaļ gaisa balonu tēvs Gunārs Dukšte uzaicināja mūs palidot ar paramotoriem jaunizveidotā gaisa balonu pacelšanās laukuma atklāšanas pasākumā. Tupat, pie baloniem domātā lauka atradām arī sev puslīdz piemērotu pacelšanās laukumu, jo balons ceļas vertikāli, bet mēs līdzīgi, kā gulbji – skrējienā, kurš lēnām pārtop lidojumā. Pēc brīža abi bijām gaisā un fotografējam notiekošo uz zemes. Paredzēts, ka balonus uzpūtīs, brīdi tie stāvēs uz zemes un priecēs tautu, pēc tam pacelsies un lidos apm. Siguldas virzienā.
Pavisam ir 7 baloni un „Biz-biz Mārītes” ir pat divas – viena lielāka, otra mazāka un it sevišķi labi tās izskatās, kad guļ uz zemes uz zemes uzpūstas līdz pusei.
Lidojot apm. 350 m augstumā virs pacelšanās laukuma pēkšņi ieraugu ko gluži nesaprotamu – no zemes manā virzienā milzīgā ātrumā tuvojas dūmu strūkla. Nekā cita, tikai dūmi. Izskatās, kā no filmas par Hariju Poteru, kur kaut kādi spoki lidoja. Taču pēc sekundes desmitdaļas viss noskaidrojās, jo raķete atvērās, uzliesmoja un nu manā virzienā lidoja sarkanas liesmas kamols. Skaidri sapratu, ka mūsu trajektorijas krustosies un novilku labo bremzi līdz galam, reizē arī motoram iedodot maksimālos apgriezienus. Sekoja straujš gāziens pa labi un raķete aizšāvās augšup vietā kur man bija jāatrodas pēc pāris sekundēm. Vēlāk balonisti komentēja, ka esot izskatījies kā „Matriksā”, bet es par šo joku vēl gribēšu kādu konjaku no raķetes šāvēja, kurš bija pavirši pārliecinājies, ka „debesis ir tukšas”.
Pēc brīža gaisā bija visi 7 baloni, taču diezgan izretojušies, līdz ar to nevarējām saprast - kuram blakus lidot. Balonus vējš nesa garām Siguldai, bet es nolēmu aplidot Siguldas skaistākās vietas. Papriecēju ļaudis nolidojot tuvu garām panorāmas ratam, lidojot lejup virs slēpošanas trases un par lielu prieku secināju, ka senlejā nav „caurvēja” vai citādas apgrūtinošas gaisa plūsmas, tādēļ lidojumu turpināju Siguldas tilta virzienā. Aiz tilta Siguldas „trulīša” troses un tieši pa tiem ripinājās arī pats vagoniņš. Parēķināju, ka atstatums starp tiltu un vagoniņu ir pietiekams, lai puslīdz droši pārlidotu tiltu un izlidotu zem gaisa vagoniņa. Es pārliecinājos, ka esmu pietiekami augstu virs tilta, lai mani netraucētu kāds autobuss un es pārāk nekaitinātu uz tilta stāvošos cilvēkus un šķērsoju tiltu. Pēc tam samazināju augstumu un žviks! - zem trulīša. Sajūta bija fantastiska. Ivars rācijā sauca, ka esot to paspējis nofotografēt.
Nākamais mērķis bija Turaidas pils. Aplidojām to pa lielāku gabalu, tad vienojāmies kurš no mums pirmais, lai viens otram netraucētu un Ivars apriņķoja torni zemāk par torņa jumtu, bet es caurlidoju pagalmu. Apskatīju vēl no augšas Dainu parku un devāmies atpakaļ pie baloniem.
Baloni pa to laiku taisījās nolaisties kādā plašā tīrumā ar labības rugājiem. Izrādās, ka tā ir tikai pasažieru pārkāpšanas vieta, jo šodien balonisti sumināja un vizināja Siguldas apkārtnes zemes īpašniekus. Tas tādēļ, lai zemes īpašnieki ir saprotošāki, ja gadījumā viņu ganībās vai tīrumā nosēžas šāds gaisa kuģis, jo kā sak’ – vējam nepavēlēsi...
Kamēr pasažieri mainījās, mēs riņķojām virs pļavas ultra zemā lidojumā, tas ir mūsu pēcpuses bija apmēram metru no zemes. Vēlāk stāstīja, ka kādam laiku duksim tas neesot paticis un viņš esot skrējis man pakaļ palēkdamies un centies iekost man dibenā.
Baloni pacēlās tālākam lidojumam un mēs ar tiem. Aplidojām pļavas un mājas, kuras ir pusceļā starp Siguldu un Līgatni. Baloni sāka taisīties uz nolaišanos, bet mums bākās vēl benzīna gana. Ivars negribēja laisties lejā un piedāvāja doties līdz Turaidai, kur mums viegli varētu atbraukt pakaļ, pie reizes, palidot pa Gaujas senleju. Domāts – gandrīz darīts... Lidojam virs Gaujas senlejas un priecājamies par ainavu. Ivars izsaka liktenīgu vēlmi kādreiz pasirot pa šiem mežiem. Man bija sens sapnis palidot zemā lidojumā virs Gaujas. Lidojot uz Turaidu tas bija izdarāms, jo saule bija pie horizonta, lielie dienas vēji beigušies, tātad to varēja puslīdz droši darīt, ja rēķina cik droša vispār ir lidošana, turklāt virs upes. Nospriedām, ka ja jau to darām, tad vismaz pret teorētisko vēja virzienu, lai lidojuma ātrums mazāks Spriežot rācijās par šādu plānu, bijām jau krietni tuvu Turaidai, līdz ar to apmetu plašu loku, lai tiktu atpakaļ vietā kur vēlējos sākt lidojumu virs upes. Tieši vietā kur vēlējos laisties zemāk, upi šķērsoja elektrības vadi. Noškrobojos un pabrīdināju Ivaru. Viņš gan vēlāk teica, ka neesot to dzirdējis. Ivars izmeta mazāku loku līdz ar to bija man priekšā. Virs upes gaiss bija auksts un mitrs, turklāt pilns ar kukaiņiem. Upe pārsvarā ļoti sekla, kas iedrošināja paālēties.
Tā lidojot, kad līdz ūdenim ir labi, ja pāris metru un abās malās ir koki, rodas pilnīgi sirreāla sajūta. Manuprāt, to var izbaudīt tikai putni un vēl kādi ļoti maza izmēra lidaparāti. Arī baloni tur mēdz ielidot, bet viņi nespēj lidot virs upes uz priekšu. Sajūta, kā nesoties lielā ātrumā ar ūdens moci, tikai nejūtot viļņus.
Brīdi tur palidojuši man kļūst vēsi un nepatīkami, saku Ivaram rācijā ka jālaižas no šīs gravas ārā – man vairs nepatīk. Ivars neko neatbild un turpina lidot. Ivars tuvojās kārtējam pagriezienam un pēkšņi viņa spārns sagāžas atpakaļ un man tas atgādina frontālo salocīšanos, kāda iespējama iekļūstot turbulentā gaisā. Nevaru gan saprast no kurienes bezvējā turbulence, taču es arī nevēlos „atrauties” tādu salocīšanos, tādēļ dodu „gāzi grīdā” un metos atpakaļ. Ivars pa to laiku pieūdeņojies nostājas uz kājām un ar lielu atvieglinājumu ieraugu, ka tai vietā ir gana sekls. Ja viņš to nespētu, tad ziepes būtu lielas, nāktos peldēt līdz sēklim, jo es nekā nespētu palīdzēt, pat ja upes malā būtu pieklājīgs nolaišanās laukums.
Pa to laiku Ivars ir izrāpojis krastā un guļ uz vēdera zālē, bet spārns joprojām ir upē. Es „uzdzenu” augstumu, lai novērtētu kā no šejienes var kājām tikt līdz mašīnai. Salīdzinoši netālu redzu māju, tas nozīmē, ka ir arī ceļš, bet neredzu kur un kā šis ceļš ir savienots ar šoseju. Saku rācijā Ivaram, lai viņš iet gar to pašu nelaimīgo drāti līdz ceļam. Paceļos vēl augstāk un lidoju virs celiņa, kurš brīžiem pazūd zem kokiem. Cenšos rācijā sasaukt kādu no automašīnā braucošajiem un saku, ka Ivars ir nolaidies nepareizā vietā (un nav melots). Burtiski sakot uz kuru pusi griezt stūri, no gaisa iekoriģēju abas mašīnas mazā pļaviņā pretī negadījuma vietai un ar otro pārlidojumu nosēžos mazajā pļaviņā. Nu jau stipri krēslo un zālē dziļa rasa. Palūdzu savai sievai samest spārnu „ātrajā somā” (ko viņa akurāti saloka – Paldies par to) un skrienu pie Ivara. Ir jau tik tumšs, ka knapi varu caur kokiem saskatīt nelaimīgo vadu. Pieskrējis pie upmalas dažus metrus dabūju iet pa straumi uz leju, jo straume Ivaru bija panesusi lejup. Ivars ir dzīvs, vesels, tikai slapjš un škrobīgs.
Paņemu ķiveri, kas piekrauta ar elektronikas pārpalikumiem un pilošo jaku, Ivars smagi pūsdams uzveļ mugurā motoru ar sašķaidītu propelleri un sākam maldīties atpakaļ. Es cenšos iet gabaliņu pa priekšu lai izlūkotu mazāk brikšņainu vietu, jo ar ~ 45 kg motoru uz muguras pat pa pļavu nav nekāda pastaiga, kur nu vēl pa šādiem brikšņiem. Joprojām nevaru ieraudzīt vadus un man liekas, ka ejam par daudz pa kreisi. Cenšos griezties pa labi, bet baidos aiziet pa apli. Ivars saka, ka es eju nepareizi un es pats sāku apjaust, ka esmu apmaldījies. Labajā pusē kur jābūt upei ieraugu gaismiņas. Nekādi nevaru saprast kā neapdzīvotā vietā uz upes var būt gaisma, bet variantu jau vairāk nav – eju uz tām. Tās izrādās auto tālās gaismas, kuras Gita pagriezusi pret mežu – Paldies viņai par to, jo es mobilo un rāciju ātrumā biju aizmirsis lidojuma somā.
Iznākuuši uz ceļa meklējam lukturīti nākamajam gājienam, jo jāiet pakaļ nākamajai mantu porcijai, bet ir jau tik tumšs, ka redzēt nevar neko un nemaz.
Lai otrajam gājienam būtu vismaz kāda gaisma, sameklējam mazu fotoaparātu, kuram ir provizoriska gaismiņa priekš makro bildēm. Maldamies ar šo kaķaci pa krūmiem, līdz nonākam pie slapjas auduma un stropju čupas, kas garnēta ar Gaujas aļģēm un citiem ūdensaugiem. Ieveļam to visu ātrajā somā un Ivars uzceļ plecos. Šoreiz man līdzi ir GPS un tas palīdz atrast virzienu. Nezinu, ko iesāktu bez kaķacs, jo tiklīdz tā izdziest, tā apkārt iestājas tik melna tumsa, ka neredzi pats savas rokas. Nezin kādēļ šobrīd nespējam baudīt sirojuma sajūtu, bet steidzamies uz auto lai tiktu siltumā un sausumā....
Pasākuma laikā neviens no pilotem necieta, bojāts viens propelleris un neliela motora pārjaukšana- žāvēšana. Lielākais zaudējums- mežā nokāstais fotoaparāts ar ekskluzīvām gaisa balona festivāla bildēm (iespējams, kāds sēņotājs atradīs...).
Autors Normans, Edited by Ivars.
