Monblāna iekarošana (papildināts)
Piecu cilvēku sastāvā devāmies iekarot Monblānu.
Izbraucām 8. septembrī, jo prognoze Šamonī rādīja lietu un braukt agrāk nebija jēgas. Piekrāvām busu līdz jumtam, pārsniedzot pieļaujamo svaru, un, kaucošām riepām ar nodilušiem protektoriem, devāmies iekarot baltā kalna virsotni 5 cilvēku sastāvā - Miša, Arnis, Ļoša, Andrejs un es.Dienu pavadījām ceļā, Arnis pie stūres vairākkārtīgi lika Mišam aizvērt acis, taču līdz galamērķim nokļuvām ātri un bez problēmām. Laikapstākļi Šamonī bija mums maksimāli labvēlīgi - spīdeja saule un nokrišņi nebija gaidāmi. Viss bija "čiki puki". :) Iekārtojāmies vietējā kempingā ar visām ērtībām, īpaši priecīgs par Free Wifi spotu biju es. :) Nopirkām ēdienu, pārrunājām nedēļas plānu un devāmies gulēt.
2. dienu sākām ar kāpienu uz vienu no virsotnēm - Le Brevent (~2.5km). Paēdām pusdienas un devāmies lejā ar vienu no pēdējiem vagoniņiem, lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu augstumā aklimatizāzijas nolūkos. Nokāpjot lejā, izgājām cauri vietējiem veikaliņiem, nopirkām trūkstošo inventāru. Arnis nespēja atteikties no Subway apmeklējuma, pierunāja arī mani, bija garšīgi. Miša visu fast foodu sauc par GMO(ģen. mod. organismi). :)
3. dienā sagatavojām paraplānus, izņēmām protektorus no iekarēm, kuru vietā salikām pēc iespējas vairāk mantu, un devāmies augšā uz Aiguille Du Midi(~3.8km), pavadīt tur 1 vai 2 naktis teltī un nolidot lejā. Lai nonāktu līdz plānotajai telts vietai, nācās izmantot visu esošo alpīnisma ekipējumu - iekares sistēmu, virvi, dzelkšņus un ledlauzi. Ceļš sākās pa ļoti šauru sniega taciņu 2 pēdu platumā pa kalna virsotni. Solis pa kreisi vai pa labi un tu krīti vertikāli lejā! Un tas ar paraplāna somu uz muguras, pirmo reizi mūžā ar dzelkšņiem kājās un ledlauzi rokās!!! Soli pa solim, trīcošiem ceļiem, gājām lejā, aiz sevis nokrāsojot sniegu brūnu :), tikai Miša un Andrejs stingri turējās kājās. Nonācām līdz telts vietai, uzstādījām to, paēdām un devāmies gulēt, ja to var saukt par gulēšanu. Burtiski gulējām viens uz otra - ja pakustas viens, kustās visi... :))
4. dienā pavadīta pastaigās pa tuvāko apkārtni un apmācībās, kāpjot pa vertikālo stikla un sniega sienu(tā mums vismaz likās). Lai izgulētos, izdomājām, ka kādam vajadzētu nakšņot viesnīcā, kas atradās 15min gājienā no telts. Tas prieks maksāja 40eur kopā ar pusdienām. Un no turienes bija labi redzama Šamoni ieleja, kas bija svarīgi pirms lidot lejā ar paraplāniem. Es tiku izraudzīts šai misijai un ar prieku to izpildīju. :) Ar rāciju devos tur pavadīt otro nakti.
5. diena. Pamostos laicīgi pirms 7, lai bez steigas apģērbtos un ietu apskatīt situāciju ielejā. 7:01 sazinos ar Mišu un paziņoju, ka ieleja ir skaidri redzama, varam kravāt mantas, lidosim lejā!!! Yesss!! Mans pirmais lidojums kalnos un tas no 3.5km augstuma ar dzelkšņiem kājās, jauniegādātajā acro iekarē, kur protektora vietā pilns ar mantām. Lidojums bija EPISKS, kad kājas atrāvās no zemes, eiforija mani nepameta. Tas bija satriecoši, vārdiem neaprakstāmi! :) Miša lidoja pēdējais ar nelielu aizkavēšanos, kad viņš jau plānoja piezemēties, vietējās para-skolas instruktors izvietoja piezemēšanās mērķi uz landinga. Miša, protams, piezemējās tieši centrā, un dienas laikā viņš bija vienīgais, kas to izdarīja, jo mēs pusdienojām blakus un redzējām visu notiekošo. :))) Pēc pusdienām savācām somas un devāmies iekarot Moblānu! Ar kalnu tramvaju piebraucām maksimāli tuvu virsotnei līdz Nid d'Aigle(~2.3km). Ar visu ekipējumu un ēdienu 3 dienām devāmies ceļā! Pēc plāna mums bija jāpaliek zem Aiguille du Goûter(~3.8km) virsotnes pirmo nakti, otro uz virsotnes, jo šis posms ir pats grūtākais. Bet uzzinājām, ka virs šīs virsotnes teltis likt ir aizliegts. Tāpēc nolēmām startēt jau nākamajā dienā 3:00 uz Monblānu!
6. diena, 3:00 izejot ārā no telts, redzam, ka nogāze spīd - vairākas cilvēku grupas ar lukturiem uz ķiverēm dodās augšā. Miša mūs steidzina, jo atpaliekam no grafika. Ceļš bija ilgs un nogurdinošs, tumsā pa stāvām sniegotām klintīm. Pēc nelielas pauzes uz Gouter virsotnes gājām tālāk, priekšā vēl bija ~1km kāpums līdz Monblānam. Jo tuvāk mērķim, jo grūtāk iet, katrs nākamais solis prasīja arvien lielāku piepūli, elpošana paātrinājās, dzērām daudz tējas, ēdām, kaut arī negribējās, spēki pamazām izsīka, taču ceļu turpinājām! Pēdējie metri bija paši patīkamākie, tika aizmirstas visas problēmas, bija tikai viens mērķis - uzkāpt! Un mēs to izdarījām!!! Pirmaja brīdī bija milzīgs atvieglojums, tika sasniegts uzstādītais mērķis, vairāk nebija tādu jautājumu kā "kāpēc man to vispār vajag?", "ko es te daru?", "labāk būtu aizgājis uz Subway". :) Taču tad, jau mērojot ceļu atpakaļ, parādījās jautājumi "ko darīt tālāk?", "kura būs nākamā virsotne?"... Iet lejā bija grūtāk, pirmkārt, jo man sāka sāpēt celis, otrkārt, jo laikapstākļi strauji sabojājās, visu aizsedza mākoņi, redzamība bija 10-20m, nedaudz apmaldījāmies, taču ceļu uz telti atradām un pārguruši ap 20:00 ieradāmies "mājās". Jautrākais sākās naktī.
7.diena sākās ar stipru vēju. Telti kratīja tik stipri, ka es, ielīdis guļammaisā, ka tikai deguns rādījās ārā, gaidīju to brāzmu, kas noraus nost mūsu jumtu. Domāju arī par ekipējumu, kas palika ārpus telts, piem., par nūjām, kas palika iedurtas sniegā, vai tik tās nebūs aizpūstas prom. Paralēli klausījos kā mazās sniega lavīnas noslīd lejā pa telti līdz zemei un pamazām mūs ierok. No rīta vējš jau bija pierimis, taču viss bija aizklāts ar mākoņiem, sniga sniegs. Nolēmām doties lejā, kur mūs gaidīja lietus.
(Papildināts)
7. diena - turpinājums. Moblāns ir pievarēts, misija ir izpildīta, lejā esam nokāpuši, noskaņojums ir lielisks. Slapji un noguruši apmetāmies Šamonī hostelī 6vietīgajā istabiņā ar trīs divstāvu gultām, katrs samaksājot nedaudz zem 20eur par nakti. Izmētājām visas mantas pa istabu, lai tās izžāvētu, paši devāmies izmantot labierīcības, kas nebija pieejamas uz kalna, atverot visus iespējamos logus, lai samazinātu Ambre mūsu istabiņā. :) Devāmies "svinēt"... Es ar Arni un Andreju un Makdonaldu pa BigTasty kompelktam, bet Miča ar Ļohu uz restorānu ēst mīdiju zupu! Visi bija laimīgi, sarkaniem deguniem un sejām! Atgriezāmies atpakaļ, daļa ātri aizmiga/apklusa, Ļoha lasīja grāmatu, bet es izmantoju izdevību, lai kontaktētos ar civilizāciju, izmantojot internetu, kas bija drausmīgi lēns un regulāri raustījās. Pie reizes arī apskatījos bildes no GoPro. Devos gulēt labu laiku pēc pusnakts, gulēt ar segu un spilvenu gultā... tā bija pasaka!
8. diena sākās ar brokastīm, ko pagatavoja Andrejs. Omlete! Man pat speciāli tika uztaisīta bez tomātiem. Ēdām no šķīvjiem kā cilvēki, Andrejs ar Mišu dzēra kafiju, kas drīzāk izskatījās pēc kafijas biezumiem. :) Apskatījāmies laika prognozi un devāmies uz Annecy. Laiks vēl nebija lidojums, taču mūs nepameta cerība. Ierodoties Annecy sapratām, ka šeit nebūs lidojams vismaz 2-3 dienas, satikām otro lidotāju grupu, iekārtojāmies hostelī, gandrīz līdz pusnaktij spēlējām galda tenisu un ēdām picas, kuras pagatavojām mikroviļņu krāsnī, paralēli rakstīju par mūsu piedzīvojumiem mājas lapā. Numuriņš mums bija kolosāls, ar televīzoru, milzīgu vannu un radiatoriem pa visu istabu, kas tika apkrauti ar slapjām mantām un ieslēgti. Ideāli izgulējāmies gultās, tas bija kaifs pēc dzīvošanās teltī. :)
Nākamajā, 9. dienā, devāmies uz Bourg Sait Maurice, kur dzīvoja Mišas un Andreja paziņa. Saimniece uztaisīja gardas pusdienas(pirmais sievietes gatavotais ēdiens mūsu ceļojumā :)) Diemžēl nebija lidojams, jo pūta stiprs vējš. Tā ka nebija ko darīt, piestrādājām stroikā, respektīvi, remontējām māju, krāsojām durvis, nēsājām akmeņus, lai nopelnītu vakariņas. Ap 18 vakarā, vējš palika mierīgāks, es, protams, to uzreiz pamanīju, uzreiz devos pie Mišas: "Miša, Miša, pojehaļi letatj!!!". Ātri savācāmies, iesēdāmies busā 7 cilvēki(Andrjs bagāžas nodalījumā) un mūs veda uz startu! Braucām ilgi, pa šaurām ieliņām, pa slēpošanas trasēm, līdz beidzot atpmaldījāmies, iestrāgām un nokavējām... gaiss saāka plūst lejā, startēt būtu ļoti grūti... :) Atlikušo vakaru pavadījām pie galda sarunās par dzīvi. :)
No rīta saņēmām instrukcijas, kādus sierus un kādu vīnu pirkt un ko apskatīt pa ceļam uz Saint Hilaire du Touvet, kur norisinājās ikgadējais Icare Cup! Devāmies uz turieni ar nezūdošo cerību palidot! Prognozes bija diezgan pozitīvas, bez nokrišņiem, bet ar dīvainu vēju... Ieradāmies kempingā, iekārtojāmies, bija jau vakars, gājām gulēt.
11. dienu sākām ar izstādes apmeklēšanu, kas bija pusgatava, bet vismaz bezmaksas, jo kā izrādījās vēlāk tika ieviesta ieejas maksa! Apskatījām startu un dažus drosminiekus, kas praktiski ar vēju mugurā startēja un nodarbojās ar ParaBallistix, pa taisni dodoties uz landingu.
12. diena. Beidzot lidošana!! 30 cilvēku rindas pie starta, haoss debesīs, 100 spārni gaisā! Mans pirmais lidojums kalnos dienas laikā - bija iespaidīgi. Acro iekare izrādījās ļoti informatīva par ko es biju neizbeidzami priecīgs, sajutu katru rāvienu uz augšu un zināju kurā pusē. Krustpilī kas tāds vēl netika pieredzēts. Cēla līdz 5.2m/s. Palidojot 30minūtes, sapratu, ka viss ir baigi forši, tikai gaiss ir baigi pieblīvēts, sajutos nedroši, ka manī kāds var ielidot + parādījās mākonītis. Nodomāju, ka man pietiek, sapratu kā tas ir lidot kalnos, pārliecinājos, ka lidošanā man visvairāk patīk acro, jo ilglaicīgi lidojumi dinamikā(termo) nesagādā man tādu baudu kā SATs vai Helico mēģinājums. :) Devos uz landingu. Sēdēju lejā kādu pus stundu, vērojot to skatu, kad gaisā bija tik daudz paraplānu! Ik palaikam kāds iegrieza acro, tumblingu vai helīti, sapratu, ka es izniekoju laiku, atradu autobusa pieturu un devos uz startu. Visi kopā paēdām pusdienas un devāmies lidot. Vēl 30min un atkal tā sajūta... gribas actionu... gribas asas izjūtas... un devos tālāk no kalna, lai pataisītu kaut ko no acro.
13. diena. Ceļā uz Annecy, kur vairākas stundas gaidot kamēr mākoņu bāze pacelsies nedaudz virs starta un dos mums zaļo gaisu, tomēr startējām. Cīnījos par katru pīkstienu no variometra un tas samērā labi sanāca. Sanāca palidot dinamikā stundiņu un tad jau laiks bija doties uz mājām! Iegriezo pēdējo wingoveru un devos uz piezemēšanos, kur mani jau gaidīja. Braucot mājās, pa Šveici, gar Ženevas ezeru paveras Alpi, skaidri redzama Monblāna virsotne un galvā paskrien viss šajās divās nedēļās piedzīvotais. Ar smaidu turpinam braukt uz mājām...
Lidot ar paraplānu ir forši!!!
Vladislavs Maksimčuks
2013. gada 17. septembris
