Melnkalne next
Mostamies no rīta ar skaņām, kas liek secināt – ārā līst. Neko darīt, agrais rīta cēliens ar lidojumiem virs Budvas izpaliek. Jānogaida.
28.06
Laiks noskaidrojas ap kādiem 13.00. Tiek pieņemts lēmums dodties uz vēl vienu starta vietu, kas atrodas netālu no Budvas – Bečičos. Starts ir lēzenāks, nav tik stāva nogāze kā Budvā. Arī nosēšanās ir plaša.
Braucot uz starta vietu, sirds sitās kā negudra. Cenšos jokot un smieties, lai mazinātu satraukumu. Esam augšā. Līdz startam vēl kādu 5 min. gājiens pa akmeņainu taku. Man jālido pirmajai.Sākas gatavošanās startam, galvā lēnām pārlieku – kas, ko, kā…
Sanāk neliela čammāšanās, bet Pēcis nomierina – viss būs labi! Instruktāža pirms starta. Jāstartē ar aizmugurējo startu, jo vējš ir 3 - 4 m/sek. Uzceļu spārnu, pagriežos un joņoju… Sirds sitās kā negudra. Ja nu nesanāk? Jūtu – kājas atraujas…. Esmu gaisā! Johoooo!!!!
Griežos pa labi gar sienu, kā lika instruktori. Mazliet pa daudz aizeju no kraujas. Variometrs pagaidām spītīgi klusē. Pē Pēča ieteikuma virzos uz klints pusi. Variometrs sāk padot pirmos pīkstienus… tātad kaut kam jābūt. Jūtu kā sašūpojās spārns un variometrs sāk savu garo pīiiiiiii…..Sāku manevrēt astotniekos, lai uzceltos augstāk. Pēcis rācijā pamāca, lai vizualizēju termāli. Pagaidām man galvā putra, nekādas vizualizācijas… Lidoju gar klinti vēl dažas minūtes, bet pašai liekās ka riktīgi ilgi. Satraukums pārgāja jau pēc paša starta, kad uzcēlos gaisā, bet vienalga, jūtu – jāiet uz finišu, lai nomierinātos, sakopotu domas un apskatītu kāda ir nosēšanās vieta. Lēnām virzos uz jūras pusi. Spārns joprojām tāds ‘’šūpīgs’’. Saprotu – ne jau spārnā vaina, bet man pašai mazliet jānomierinās. Miša ierauga mani tuvojamies finišam un dod padomus kā labāk rīkoties un plānot. Nosēšanās sanāk uz ‘’5’’ kā saka Miša. Tātad, viss kārtībā! Mans pirmais lidojums galā! Abi pārējie mani ‘’kaujas biedri’’ – Vilnis un Jānis arī ātri nāk uz nosēšanos. Esam sajūsmā!
Protams jāstrādā pie starta, pie aktīvākas spārna vadības gaisā, pie termāļu apstrādes un vēl veselas jūras dažādu nianšu. Visi esam lejā, fiksi vācam spārnus un dodamies uz otro lidojumu. Kamēr braucam augšā, Pēcis pārrunā startus, lidojumu, dod padomus un instruē kā labot mūsu pieļautās kļūdas..
Otrais starts – atkal esmu pirmā. Jūtos daudz drošāk, pārliecinātāk. Startā uzceļu spārnu līdz galam, kas nebij izdarīts pirmoreiz, nostabilizēju, pagriežos, nospriegoju, neliels skrējiens, un esmu gaisā!. Droši griežos pa labi, un arī krietni drošāk eju tuvāk klintij. Uzreiz sajūtu atšķirību. Ļoti ātri saprotu, kas un kā, uzņemu augstumu un jau ātri vien esmu 106 m augstumā virs starta vietas. Tā kā esmu daudz mierīgāka, arī spārns liekas nomierinājies līdz ar mani. Tomēr pieķeru sevi pie tā, ka esmu saspringusi… ievelku dziļu elpu… atslābinos, mēģinu lidot mierīgi. Pēc neilga laika atkal saspringstu. Sāku pat just ka iesāpas mugura, pieņemu lēmumu doties uz nosēšanos. Man nav sevi jāpārpūla. Ir jālido, lai tas sagādā prieku. Otrajā lidojumā gaisā esmu bijusi 45 min. Tas pagaidām ir mans garākais lidojums…. pagaidām… Visilgāk gaisā noturās Vilnis, apmēram stundu. Jānis - apmēram kā es. Uz šodienu lidojumi ir beigušies, jo ir jau vakars. Savācamies un dodamies mājās.
29.06
He, hēeee ….Pēcim vārdadiena un mana otrā lidojumu diena.
Starts 10.30.
Rīta kafija, brokastis, mantu samešana busā, un dodamies atkal uz Bečičiem, uz vakardienas starta vietu. Vakar Vilnis un Pēcis ir sarunājuši klientus uz tandēmu. Šodien lidos 2 puiši no Čehijas un Viļņa paziņas no šejienes.
Pirmais reiss kalnā. Busā esam 9 cilvēki. Nabaga busiņš… grūti viņam…bet ko darīt? Nonākam startā. Čehi, es,Vilnis, Miša un Koļa jau esam starta vietā , kad dzirdam Pēča smieklus, kas atskan no aizmugures. Izrādās, Jānis ir sagribējis pačurāt. Tikko šī darbība tiek uzsākta, gar pašu zābaka zoli aizslīd čūska. Jānis pārbijies metas prom no tās vietas, uztraukumā stāstīdams visiem, kādas šausmas tika piedzīvotas. Pirmie startē 2 tandēmi ar čehu puišiem, pēc tam – es. Miša no augšas ziņo, ka gaiss ir nestabils. Mākoņi ļoti tuvu , ir iespējams ‘’putekļusūcēja’’ efekts. Pirms starta Pēcis atgādina, ja es nejūtos droša gaisā, vai kaut kas nepatīk, tad, lai dodos uz finišu. Nostartēt sanāk tikai no 3-ās reizes. Jā, gaiss ir tāds nestabils, bet ir OK, un es droši lidoju šurpu turpu gar klinti.
Pēc vairāku minūšu lidošanas esmu uzņēmusi augstumu un tuvojos mākonim. Un tad tas sākas… lifts uz augšu. Variometrs pīkst kā negudrs… mani sūc mākonī. Pēcis rācijā saka, ka mani vairs neredz, un lai es eju ārā ar vingoveriem. Nelieli vingoveri nepalīdz, eju dziļākos… beidzot iedarbojas… izlienu no mākoņa. Mēģinu palidot nostāk, un tad atkal pienākt tuvāk klintij. Mans nodoms izgāžas, jo mani atkal sagrābj mākonis un strauji rauj augšā. Sāku satraukties, jo arī dziļi vingoveri šoreiz nepalīdz… ceļ tik un tā. Norauju ‘’ausis’’… jā… beidzot tieku ārā no ‘’sūcēja’’. Pieņemu lēmumu doties uz nosēšanos, jo mākoņu blāķi sāk vairumā parādīties virs klints kores.
Atkal nosēžos labi, pēc manis ātri vien nāk lejā Jānis, toties Vilnim tas viss ir iepaticies, un viņš gaisā pavada krietnu laiku, tāpat kā Pēcis, Koļa un Miša, kas vizina tandēmus.
Reizēm rācijā tikai atskan Pēča saucieni ar vārdiem: ‘’ Vilni, kur tu esi? Es tevi neredzu!’’ Beidzot visi ir lejā.Tikmēr mākoņu grēda jau sedz visu starta vietu un grēdas galu. Šodien šeit lidošana ir beigusies. Miša piedāvā paskatīties, kas notiek Budvas starta vietā. Ar lielāko prieku piekrītam, jo vēl pa reizei var paspēt izlidot. Un tā kā es, vēl šajā vietā neesmu lidojusi, tas ir īstākais laiks to izdarīt.
Budvas startā satiekam paraplānistus no Anglijas. Pēc viņu starta kartējo reizi startēju es. Uzdevums – nostartēt un mierīgi nonākt lejā finišā, lai izmēģinātu nosēšanās vietu, kas nav nemaz tik vienkārša. Ar priekšas startu nostartēju ļoti labi, par ko vakarā izpelnos uzslavu no Igora, pilota, kas dzīvo kopā ar mums. Atkal ieeju mākonī, atkal jātaisa ‘’ausis’’ . Dzirdu Mišas tekstu rācijā: ‘’ Čto, Vita, strašno stalo?’’ Protams ’’strašno’’ - pie sevis nomurminu un turpinu iet ārā no mākoņa ar ‘’ausīm’’. Esmu laukā un taisnā ceļā dodos uz nosēšanos. Apakšā pamanu pilotu no Anglijas, kas lido pāri nelielam uzkalnam. Esmu krietni augstāk par viņu.
Tuvojoties finišam, atkal uzrodas satraukums, jo jāsāk samazināt augstumu. Paraugos lejā, sirsniņa nodreb, ieraugot iespaidīgu ēku ar kustīgiem celtņiem, ielu ar laternām un stabiem virs kuriem jāturās, lai līdz minimumam samazinātu augstumu. Miša uzmudrina, ka daru visu pareizi un viss ir kārtībā … tā turēt!
Un te, Vita uztaisa riktīgu lažu. Pēdējā posmā, pirms nosēšanās, pa ātru ieeju pagriezienā, sašūpoju spārnu un sanāk ‘’vingoverveidīga’’ nosēšanās. Piezemējos uz labās kājas un paklūpu. Eh, kas par lažu! Pieceļoties arī kāju jūtu, laikam esmu sastiepusi. Savācu spārnu un pieklibodama dodos pie Mišas un Koļas. Pa ceļam satieku angli, pārmijam dažus vārdus. Un nu, jau lejā nāk Jānis. Visi secinam – pārlido! Tas nozīmē gaidāma piezemēšanās uz pludmalē esošajiem saulessargiem. Viss kārtībā! Jānis nosēžas tikai dažus metrus no atpūtniekiem.
Šodienai piedzīvojumu pietiek. Miša apskata manu kāju. Pampuma nav, viss kārtībā. Vakarā sasmērēšu, uzlikšu elastīgo saiti, un viss būs oki doki. Nu ko? Jādodas mājās, jo šodien taču vēl jānosvin Pēča vārda diena. Nolemjam dāvināt salmu cepuri, par kuru viņš pēdējās dienas runā, ka viņam tādu vajadzētu. Vīns, augļi, sieri, olīves, grilēta gaļa, maltas gaļas veidojumi, kas šeit saucās – čivapčiči – tas viss ir vienkārši ir fantastiski. Ātrumā tiek pārskatīti ar Jāņa kameru safilmētie materiāli. Jautrība, smiekli…un redz… atkal diena galā!
