Mans pirmais maršruts Latvijas termāļos. Krustpils
Atrodu jaunu termāli – uzskrūvējos līdz ap 750 un lēnām pa vējam dreifēju uz austrumiem gar Rēzeknes šoseju projām....
Pirmais maršruts Latvijas termāļos. Krustpils.
Piektdiena, 17. jūlija rīts. Jēkabpils. Visas debesis sedz migla un mākoņi. Radio plkst. 9:00, stāsta ziņas. Nekas vēl neliecina, ka šodien būs lidojams laiks. Nemaz nerunājot par lielo negaisu un lietavām iepriekšējā dienā un vakarā. Tomēr ir silts. Plus 20. Hmmm...
Ir jau 11:15. Krustpils lidlauks. Zilais spārns izklāts. Piebrauc piloti no Rīgas un .. izrādās arī viesis no Igaunijas – puisis vārdā Silvers. No Rīgas puses atbrauc Krišs, Saņa Kaļičava, Vilnis (Batjka), Katrīna, Ilmārs, Sandijs. Debesis ir zilas un ar viegliem, gaišiem mākoņiem.
Dodos pirmais augšā un tikpat ātri arī lejā. Augstāk par 400m reti kuru šodien uzvilks – jo vinčai trose par īsu, nedaudz „pazudusi” Rumbulas mazdārziņos.
Augšā, lejā jau 2. reizi. Viegli neiet atrast termāļus jau pie 400m. Pirmajam tas izdodas Sandijam, kurš no lidlauka dienvidu puses gar pļavu un kokiem, kas pie asfaltētā lielceļa paiet kādus pāris km uz austrumiem un atgriežas atpakaļ, krietnu gabalu nosoļojis kājām.
Ilmārs startē aiz Sandija un cīnīdamies ar lejupslīdi un burbuļus lasīdams cenšas izdzīvot pa to pašu pusi, tomēr veicas nedaudz mazāk un drīz ir atpakaļ starta ierindā. Igaunis Silvers arī rāda, ko māk, un nedaudz noturas pie 500m augstuma, pēc kā ir diezgan garš gabals pāri pļavai uz startu atpakaļ brienams.
Vilnis rāda ko māk un gandrīz pazūd mākonī, kas virs 1km. Tad mazs manevrs ar „Lielām ausīm” un Vilnis ir krietni zemākos augstumos, kas sola drīzu jaunu startu. Toties izskatās ļoti cerīgi.
Trešais starts man sākas īsi pirms 14:00 un apraujas ar „šlipsi” vispirms vienā, pēc brīža otrā spārna pusē. Pirmajā gadījumā startā nolaižoties no 15-20m augstuma. Beidzot spārns ir izcelts kā nākas un aiziet „varīša” pi-pi-pīi metru skaitīšana augšup. Krišs pirms starta piedāvā GPS. Laikam velti atteicos – šoreiz viņam labi strādā intuīcija. Krišs dara, ko var un tieku uzvilkts šai reizei maksimālā - 420m augstumā. Viņa balss rācijā atgādina: „Jāni! Tev trāpījies termālis!” Tas divreiz nav jāsaka. Ar visām savām iemaņām cenšos to vaļā nelaist.
Pēc krietna brīža un cīniņa ar termāli, vēju un mākoņu bāzi varu priecīgs rācijā paziņot – pirmie 1000m ir sasniegti. Atbildes apsveikumi no Kriša un aizrādījums, ka vajadzēja tomēr ņemt GPS un atstāt auto atslēgas kolēģiem lejā.
Augšā mākoņi ar skaidrām debesīm mijas apmēram vienādās platībās, ar nelielu tendenci skaidroties. Pēc Viļņa „ausu manevra” sakumā izturos piesardzīgi, tomēr maniem mākoņiem nav neko lielas tendences „iesūkt” spārnu sevī. Pārsvarā staigāju starp 930 un 1050m ar nelielu 0,5-0,7 vai retāk līdz 1,4 m augšupeju, kas ik pa brīdim mainās uz tādu pat lejupslīdi.
Pamazām tuvojos Baļotes ezera dienvid-rietumu stūrim. Cenšos izvairīties no atrašanās virs paša ezera, ņemot vērā tā lielumu un purvainos krastus. Pēc saziņas ar Krišu – pēdējais mēģinājums veikt trīsstūra maršrutu, lai atgrieztos uz startu....beidzas ar to, ka ar visu izspiestu akseleratoru praktiski stāvot uz vietas esmu nolaidies no 950 uz 550m. Atā startam – nākas doties īstā maršrutā.
Atrodu jaunu termāli – uzskrūvējos līdz ap 750 un lēnām pa vējam dreifēju uz austrumiem gar Rēzeknes šoseju projām. Ik pa laikam kāds šaurs termālis, kam centru nevar atrast piedod plus 0,5-0,7m sekundē uz augšu. Kamēr pie dzelzceļa stacijas „Kūkas” esot 650m augstumā nākas atkal konsultēties ar Krišu: „Visapkārt uz priekšu redzu tikai mežus, purvus un dzelzceļu ar šoseju. Perspektīvā nav kur nolaisties!” Rezultātā tiek pieņemts lēmums neriskēt pār mēru un pirmajai reizei laisties lejā turpat.
Noskatu nopļautu pļaviņu dažām govīm un sakrauta siena zārdiem. Mēģinu ierāmēties pretvējā starp elektrības līniju, govju ragiem un blakus viļņojošo rapšu lauku. Ar rezervi tieku garām elektrības stabiem, pārlidoju ap 3-5m virs govju ragiem, gandrīz aizķeru malējo siena gubu un ideāli nolaižos pēdējos 3 metros pirms rapšu lauka. Pretvējš spārnu patīkami atliec atpakaļ un nosēdina nesen pļautajā zālītē. Sienāži un citi kukaiņi to vien bija gaidījuši – draudzīgi saleca uz spārna.
Tātad pēc apmēram 53 minūšu lidojuma esmu nolidojis ap 18 kilometrus no lidlauka un ap 50 metru no šosejas un autobusa pieturas. Maksimāli bija izdevies tikt līdz 1107m augstumam.
Nesteidzīgi purinot kukaiņus, saloku spārnu. Par laimi biju ielicis līdzi mugursomu spārnam ar piekari. Liekot mugurā nesamo, ievēroju, ka pieturā ir piestājis starppilsētu autobuss. Skriešus jau nu nē – drīzāk lempīgi steberējot dodos uz šosejas uzbēruma pusi – cik tik ātri ar tādu nesamo 30 grādu karstumā var paiet.
Autobuss sāk kustēties – un pēkšņi nobremzē desmit metrus tālāk. Laikam kāds bija pamanījis manu rokas vicināšanu. Pa to laiku esmu jau pie uzbēruma, taču tagad manu prieku aizšķērso pamatīgs grāvis, pilns ar ūdeni – ap 2-3m platumā un 1,5m dziļumā , kuru ātrāk kā pēc 200m neredzas par iespējamu apiet. Lēmums rēgojās kā kaila patiesība tieši degungalā – no betona izlieta akas groda veidolā. Tik vien kā nepieciešams pārlēkt ap nepilnu metru, lai trāpītu uz tā malas, nobalansēt ar visu lielo mugursomu, pārlēkt vēlreiz pāri jau no vienas apļa malas uz otru un vēl pēdējo pusmetru uz stāvo uzbērumu. Varētu jau mēģināt paieties pa apli – tomēr 10cm biezā mala man šķiet par plānu, lai trenētos žonglēšanā.
Lēciens, vēl viens un pēdējais – un esmu uz uzbēruma. Kārpos augšā. Skrienu pāri ceļam un aizelsies un pilošs no sviedriem ieraušos iekšā. Izrādās mani pamanīja kāda lauku kundzīte, kas aizrunāja šoferim, lai vēl minūtīti pagaida. 60 santīmu, 15 minūtes un esmu Jēkabpilī netālu no galvenās ielas. Pa ceļam tālumā redzu kā Katrīna apgūst spirāles un vingoverus, rācijā dzirdu viņas balsi: „Kriš! Varbūt pietiks man ar tiem padomiem!!” Aha! Mūsējie. Lido.
Vēl pusotra stunda saulē uz soliņa pieturā un arī Sandijs ar Ilmāru ierodas pakaļ. Nu ko – līdz nākamai reizei termālos!
Jānis Bērziņš
