Lidot kā pasakā un gūt arvien jaunu pieredzi!
Baudīt pasakainus dabas skatus no 1,5-2 km augstuma – lidot virs ūdens un daudz – startēt kalnos iepriekš nezināmā vietā = tas bija tas, dēļ kā bija vērts braukt uz Olu Deniz Turcijā...un ne tikai...
Mani pirmie pastāvīgie solo pilota starti pasaulē (martā Ungārijā dēļ laika apstākļiem, diemžēl, nesanāca palidot).
Protams, viss, kas notiek pirmo reizi, ir pirmo reizi...iespaidīgi. Bet no otras puses sapratu, ka Adrenalins.lv ir vissuperīgākie instruktori – iemāca visu, ko vajag un ja esi mazliet līdzi domājošs cilvēks – vari lidot ikvienā vietā pasaulē!
Mans secinājums par sevi – “stulba neesmu” J Man ļoti, ļoti paveicās ar laika apstākļiem – tieši dienu pirms manas ierašanās (sabiju uz vietas Olu Denizā 5 dienas) beidza līt un atsāka līt 2. dienā pēc manas aizbraukšanas. Visu manu uzturēšanās laiku Olu Deinzā laika apstākļi bija vienkārši pasakaini, kas man ļāva brīvāk plānot savu dienu un lidojamos laikus. Vietējie piloti jau smējās, ka es kā saulīte atbraucu un tapat arī aizbraucu!
Šeit tandēmi ir reāls bizness un lai arī vietējie piloti pret mani attiecās jauki (iespējams tāpēc, ka esmu meitene, bet ceru, ka nēJ), tomēr tā pilotu kopības sajūta, ko var izbaudīt Latvijā vai Itālijā – te mazliet pietrūka… ļoti jauki bija vietējie turku piloti, kas tiešām bija atsaucīgi ar pastāstiem par vietējiem lidošanas režīmiem, bet pa lielam – jutos mazliet vientuļi. Krišs! Tu man te pietrūki.
Vislabākie vārdi par vietējo klubu Reaction – iedeva kaklā karināmo “priekšmetu” ar vietējās kalnu zonas karti, sanumurētiem kontrolpunktiem gadījumam, ja nosēžos kaut kur ne tur, vietējiem telefona numuriem ārkārtas situācijām = mīļi.
Solo piloti šeit nav daudz (vismaz ne šajā sezonas brīdī), bet ir. Ir daudz skolnieku grupas – gan vienkārši kalnu startiem, gan SIVam: meitenes, kas startē vienkārši graujoši; viens crash – un atkal vietējais pilots (kā pagājušā gadā Itālijā), bet aleluja – dzīvs!; reizēm liekas, ka vispār cilvēks nav spārnu gaisā izbaudījis, bet kruts, jo lido ar Advance aprīkojumuJJJ vācieši, krievi un briti te daudzi…bet super, kad zini gan angļu valodu, gan krievu – pastaigā starp grupām, patēlo muļķīti, paklausies, ko instruktori runā un jūties labi – tieši kā pēc “Kriša grāmatas”: aizbrauc uz startu, nesteidzies, paskaties, ko vietējie piloti dara, kas notiek gaisā…J
Jā, arī Akro Meka! Tieši iepriekšējā nedēļā bija notikušas akro sacensības un vēl daži piloti bija palikuši ilgāk patrenēties – nu griež vienkārši tā, ka kājas paliek ļenganas uz zemes stāvot un aizmirsti, ka jālido pašai no gaisa skatoties – vienkārši mute vaļā un čau! Bija kas baudāms ari brīvbrīdī laiskojoties pludmalē. Pamēģināju dažus SIV manevrus un sapratu – es spārna priekšā esmu, diemžēl, bezspēcīga! Ļoti dziļas asimetrijas man neizdevās uztaisīt. Nelielās asimetrijās joprojām ar svaru stūrēju taisniJ B-stall noturēt arī varu vien īsu brīdi un Full stall pat nemēģināju, jo pēc B-stall sapratu, ka nenoturēšu. Un sapratu, ka gribu ļoti, ļoti jaunu spārnu – manējais man jau par lēnu un smagnēju! Tagad tik jātiek pie naudas jaunam spārnam un aidā, var domāt par SIVu.
Krāju arī pieredzi kā sapakot lidošanas inventāru ar darba papīriem un mantām un savām personīgām mantām, lai iekļautos aviosabiedrību noteikto bagāžu limitosJ - lidošanu apvienoju ar apmaksātu darba braucienu uz TurcijuJ savādāk uz šejieni braukt latviešiem noteikti sanāktu padārgi. Neskaitot ceļa izmaksas (apm.150 LVL – ja māk nopirkt lētas biļetes), dzīvošanas un ēdināšanas izmaksas, kas dienā jārēķinās savi 30-40 EUR, vēl nāk klāt shuttles uz take off, kur katra reize maksā 9,50 LVL. Liels plus sir tas, ka shuttle iet augšā 5x dienā konstanti un ir 3-4 vietējās firmas un klubi, kas nodrošina transportēšanu.
Man patrāpījās gan konstanti laika apstākļi (trekus varat iečekot manā xcontest.org profilā) visu dienu, protams, mazliet ir labāk startēt ap 13-16 un vakarā ap 19.00 var pat mazliet pabaudīt dinamiku, bet reāli vidējam pilotam ilgāk par stundu noturēties te bija grūti (un tas jau ir daudz!), jo termiskums ir vājš, bet kalnu kores viena no otras patālu (varbūt tikai man tā likās, jo centos tomēr no klintīm turēties drošā attālumā) – skolnieki klasiski lidoja 30 minūtes. Sasniedzu savu personīgo augstuma rekordu 2,188km – uztaisīju pat nelielu maršrutiņu (kādi 11 km laikam bija) un vienkārši baudīju tos pasakainos dabas skatus…
Nonācu atkal pie tām pašām atziņām, kas pagājušā gadā: - kalnos nav ko darīt pilotiem, kas nav izbaudījuši termāļus Latvijā un dinamiku Jūrkalnē! Šie lidošanas režīmi ļoti noder; - pacietība ir visa lidojuma atalgojuma mērs; - zini savu spārnu, t.i. “nekāp svešās biksēs”. Žēl gan, ka krievu un turku pilotiem neeksistē nekādi lidošanas noteikumi un tā iemesla dēļ vairākas reizes vienkārši griezu spārnu uz landing, jo noguru nevis no lidošanas, bet no vispārējā bardaka gaisā un nelielā pastāvīgā stresa dēļ tā.
Bet apmierināta esmu vienalga. Lidot Olu Denizā ir atkal kas tāds, ko neviens man nekad nevarēs atņemt sajūtu līmenī. Lielākais prieks man par to, ka startēju labi! Un izvedot šķību spārnu vienā startā pat saņēmu ovācijas 2 dienu garumā no vietējiem tandēm pilotiem, kas to visu redzēja, jo situācija bija interesanta! Prieks par to, ka vairs nav bail sēsties cilvēkiem pilnā pludmales molā (varbūt beidzot no savas cilvēku fobijas landingā (kad daudz cilvēku landingā) esmu tikusi vaļā – ceru…)
Āķis ir lūpā un atkal kādu citu reizi braucot ārpus valsts, noteikti iečekošu vai tuvumā ir kalniJ Dažas bildītes no putna lidojuma (nu, sorry, grūti man nākas tehniskās lietasL) un te būs viens links, kur varat paskatīties, ko citi dara gaisā OluDenizā – nu es apmēram tāpat (tās bildes no gaisaJ) – baudīju - PASAKA!!! http://www.gofethiye.com/gallery/cat.asp?n=Oludeniz&iCat=29
