Dienvidu ledus Skrīveros
Kamēr Latvijas pirmā paraplanieristu izlase Lietuvā spraigi cīnās par centimetriem ar pasaules čempioniem nosēšanās precizitātē virs Trakai ledus, tikmēr modrākie laika vērotāji jūt ledaino dienvidu.
Baudīts blakus senajam tirdzniecības ceļam „No varjagiem uz grieķiem” pa Daugavu. Virs slavenā Aizkraukles pilskalna par kuru ir zināms, ka to jau I gs. pirms mūsu ēras apdzīvoja Daugavas lībieši un latgaļi. Viņiem tur gan bija koka pils un viņi pamatā nodarbojās ar piezemētākām lietām - zemkopību, lopkopību, zveju un tirdzniecību. Tad nu pa neganti slideno un stāvo vēsturiski nozīmīgo nogāzi katrs, kas bija ieradies izbaudīja daudzas ledaini-pacilājošas pat turbulentas sajūtas un arī, protams, sapīšanos meistarībā gan cīnoties uz nogāzes, gan ligzdojot aiz dinamiskās plūsmas, gan nobraucot uz iekares kā ragaviņām pa bērnu iecienīto slidtrasīti otrpus kalna burvīgā rotorā. Bet nu visam pāri apziņa, ka lidojama visa diena! Tad nu turējāmies no paša rita līdz pusdienlaikam, līdz jauno iemaņu un zaudējumu bija pietiekoši daudz, lai visi būtu “laimīgi”. Roberts būdams brīvais “Jūrkalnes putns” te bija pirmo reizi un sajutās gandrīz kā šaurā krātiņā, kuru ieskauj jau pilotu vārdos nosauktie koki (līdzīgi kā salas okeānā nosauktas jūras braucēju vārdos). Protams, lidoja uz nebēdu un atzina par labu/savādu esam. Sveicam! Pēcis gan nodarbojās ar daudz ekstravagantākam izklaidēm. Paraugdemonstrējumi “spārna savaldīšanas paņēmieni” stiprā vējā ar dažādām vilkto rindu kombinācijām (plusi un mīnusi), šļūkšana pa nogāzi ar galvu pa priekšu aiz trakuļojoša Gradient, skaļu un iekšēju lamāšanos, stropu dīrāšanu un galu galā kaitošanu pa sniegoto pļavu turpu šurpu. Teicami, garlaicīgi nu ne kādi nesanāca. Vēl joprojām mīl un ienīst dinamiku... Tiekamies! Krišjānis
Krišjānis Sietiņš
2007. gada 18. februāris