Kriša stāsts
Jau 12 dienas Birā un 11 no tām lidojam.
Laiks paskrien tik ātri - mazajā ciematā Bir, kur piloti jūtas kā mājās – vietā kur iespējami ilgtāli lidojumi un vietējie silti pieņem lidojumu izslāpušos ar lielajām mugursomām. Cilvēki šeit ir dabīgi, brīvi un atsaucīgi. Maza paradīze pilotiem.
Teikšu atklāti, Bir ir patiesi tā vērta, lai šeit lidotu un vienkārši atrastos, pārvarot ilgas stundas ceļā un tūkstošus kilometru. Ir piloti kas te pavada krietnus mēnešus un jau kuro gadu. Jo šeit mežainās Himalaju priekškalnes no līdzenumiem pakāpeniski pāriet augstkalnē, kas klāta ar sniegu un ledu, radot ne tikai skaistu ainavu, bet arī lielisku termāļu un maršrutu lidojumu spēļu laukumu. Vietas kur izvērsties te ir daudz – nav jādrūzmējas ap vienu kalnu, jo ir milzīgas teritorijas un virkne grēdu kur lidot. Ja dodies maršrutā, tad atkarībā no laika apstākļiem, prasmēm un vēlmēm, vari izvēlēties ļoti daudz variantus kur un kā šķērsot grēdas/ielejas, variējot gan augstumā gan dziļumā kalnos.
Par ērgļiem, kondoriem, kraukļiem un citiem vietējiem lidojošiem radījumiem. Brīžiem lidojot apkārt redzi vairāk ērgļu nekā paraplānu. Ja esi vienā termālī ar bariņu ērgļu, jāsāk uzmanīties. Pilotu starpā gaisa satiksmes noteikumi strādā daudz maz labi, bet gaisa satiksmes vienošanās starp paraplāna pilotu un ērgli vēl nav. Tā kā pagaidām izskatās ka cīņā par vietu termāla serdē uzvar bezbailīgākais un tas kam lielāka masa. Lai gan viņi ir ļoti izveicīgi planētāji, lido ātrāk un ir garu maršrutu lidotāji, tas neliedz viņiem būt neuzmanīgiem. Izskatās ka daži pat guļ gaisā, vai griežoties termāli ir aizņemti ar pārdomām vai ainavas vērošanu un īstajā brīdī nepamana stropes. Seko acumirklīgs dinamiskais full-stall ērgļa izpildījumā 3 metrus virs manas galvas – katra ērgļa spārna spalviņa ir izplesta un trīs no vēja pretestības. Iestājas sekundes simtdaļas pauze – mēs abi skatāmies/ gaidām kas būs. Mans lēnais „dirižablis” salīdzinājumā ar dabas veidotu pilotāžas lidmašīnu ir neizkustināms šajā acumirklī. SPARKŠ! Noskan stropes, nosvilpst spalvas – ērglis izvairoties ar spārnu satiek kreiso malējo A-rindu un ,atlecot aizvirpuļo, kā lidmašīna grīstē ar pus spārnu. Nekas. Ne spalviņa nenokrita, ne paraplānam kas noticis – tikai adrenalīns asinīs un gaiša doma ka laiks doties tālāk maršrutā. Vēl jātiek līdz Daramsalai. Ērglis stūrgalvīgi turpināja savu termāli it kā nekas nebūtu noticis.
Visumā mēs cenšamies respektēt Himalaju gaisa pamatiedzīvotājus un vieni otrus papildinām – gan ērgļi mums gan mēs viņiem rādām kur ir terminālis un cik spēcīgs. Mēs vēl esam jauniņie gaisā – cilvēki tikai nesen ir sākuši lidot, bet ērgļi... No viņiem ir tik daudz ko mācīties.
Vēl viena lieta ko brašie ērgļi cenšas paveikt ir - nolaišanās uz spārna lidojuma laikā – ērgļi to ik pa brīdim mēģina un, ja mēs netišinātu tos prom, tie sasēstos kā pūces zarā. Dabiska reakcija no pilota puses ir ērgļa virzienā sūtītas satrauktas balsenes vibrācijas un aši pumpējieni ar bremzi, lai šis attopas un nelaiž savas nagainās šasijas rip-stopa neilona ģeniālajā izgudrojumā.
Par maršrutiem un visu dienu gaisā. Šobrīd jau liekas ka 3-4 stundas gaisā ir norma. Šodien pat izdevās 5 stundas. Šeit ātri pāriet vēlme dzīvoties pie zināmajiem dežūrtermāļiem pat iesācējiem. Katram pilotam, kas vēlas, ir kāds maršruts vai maršrutiņš pa spēkam. Piloti aug pieredzē kā sēnes pēc lietus - pa stundām.
Lidojot pār kalnu ciematiem, terasēm un raktuvēm kalnu nogāzēs, dzirdami emocionāli saucieni un svilpieni vēl biežāk nekā variometra pīkstulis. Ko viņi cenšas pateikt, tā arī nav izdevies saprast, jo kad pamāj viņiem ar roku – saucieni un svilpieni pat pastiprinās. Varbūt iepazīties, pacienāt ar tēju, piedāvāt taxi, aprunāties, pārdot zāli, pievērst sev uzmanību vai vienkārši grib lai pavizina... Kad sākas „izdzīvošana” kādā maršruta posmā vai dienas beigās, sanāk lidot ļoti tuvu kalnu ciematiem un līdz ko bērni pamana lidojošo cilvēku, iestājas prieka pilnu kliedzienu un smieklu fons – pie tam viņi izskrien bariņā uz terasēm un māj ar rokām. Cik maz vajag lai kāds būtu prieka pilns – nolido tuvu gar indiešu mājām un vēl pamāj :)
Šobrīd novembra beigās, kad dienas ir īsas un parādās inversijas, var uzspēt maršrutu uz 80-90km labākajā gadījumā uz Daramsalu pie Dalailamas un atpakaļ. Pie nosacījuma, ja startē tieši uz termāļu sākumu un paņemot pēdējo termāli tuvu saulrietam paspēj aizplanēt pa ieleju 10km uz nolaišanos. Tad oktobrī/martā/aprīlī, kad bāze ir augsta un termāļi vēl spēcīgāki, jau iedomājoties vien, noskrien tirpas ka varētu palidot 4,5km augstumā un veikt 100-200km!
Salikām savus lidojuma ierakstus no GPS www.xcontest.org un tu re! Latvija no pelēkās 26. vietas pacēlās uz 3.!!! Nudien, mēs pārsitām paši sevi – negaidījām ka gūsim tik daudz punktu un būsim trijniekā. Sākumā labākās cerības vijās ap 6.vietu, bet iekšā jau velniņš sēž pārlekt vadošās valstis - Austriju un Šveici lidojumos. Lai gan 2009.gada sezona tikai kā sāk iesilt, tas neliedz mums uzlabot rezultātus reizē ar citām valstīm. Ja pagājušā gadā Latvija savāca tikai ap 1100p, tad tagad jau ir virs 1800p un ir tikai sezonas sākums.
Nolaišanās kaut kur. Skopums, jeb negausība lidošanā te maksā ap 30 rūpijām kilometrā ar taksi, pus rūpija kilometrā ar autobusu vai 15 minūtes kilometrā ar pilnu ekipējumu uz muguras un ierašanos tumsā, ik katrā jaunā pagriezienā prasot: „Namaste! Wich way to Bir?” Ja tu nolaidies 3km no nolaišanās vietas, tad tas nenozīmē ka pēc īsas pastaigas tiksi mājās. Kilometrāža ko rāda GPS pa gaisu, jāreizina vismaz ar 3, lai iegūtu minimālo veicamo ceļu mājup. Kā zināms, tas nav ceļš kas šeit iet taisni. Tādu ceļu vispār šeit nav.
Protams ja vietējie redz, ka nu beidzot šis lidonis ir nolēmis (ir spiests) nolaisties pie viņu ciema, tad biezas skatītāju un sagaidītāju rindas ir garantētas. Bērniem tas ir liels notikums, viņi ar lielu interesi mēģina noskaidrot kas un kā ar tām dažām frāzēm ko zina angliski. Pieaugušie cenšas iepazīties, uzdod visādus viņu intereses slāpējošus jautājumus un tie kam ir auto bīda lietu – „need taxi?” Sirsnīgi tie indieši!
Līdzīgi kā šobrīd Latvijā, šeit nenovēršami iestājas ziema. Dienas paliek īsākas un ar katru dienu termāli paliek mierīgāki, naktis vēsākas un atbraukušie piloti sāk izklīst no kurienes nākuši vai migrēt uz Pokharu un uz Indijas dienvidiem, piemēram, Goa. Daļa no šeit esošiem pilotiem dosies uz Pokharu pat ar moci – paraplāna soma mugurā un tā vairākas dienas. Arī mēs drīz dosimies uz Pokharu Nepālā (tikai caur Deli lidostu), kur atkal baudīsim lidošanu uz Anapurnu 7-tūkstošnieku fona. Ehh skaisti te Himalaju zemē! Jetiji te jūtas kā mājās!
Teikšu tā - aprakstīt emocijām pildītos lidojumus ir neiespējami, fotogrāfijas nespēj pārnest dabas skatus, krāsas, formas, tēlus un video nespēj notvert to visu dinamiku, skaņas, kustību..... Tā kā viss kas te rakstīts var arī nebūt patiesība :)
Es vēlētos, lai katrs no jums, kas lasa šo rakstu, varētu izbaudīt šo vietu ar savu klātbūtni. Tad tā būs patiesība.
Lai tev jauka diena! Tiekamies gaisā.
Kriš
