Kaitošana Rīgas HES
Āķis lūpā!!! Pēc garās un nogurdinošās darba nedēļas ir pienākušas brīvdienas. Taču windguru prognozes šoreiz mums nepavisam nau labvēlīgas. Vējšs par stipru un virziens nepareizs.
Bet mājās sēdēt nu galīgi nau vēlēšanās. Uzzinājis, ka Miša plāno doties uz Salaspils HES’u, slēpot ar kaitu, nolēmu pievienoties un izmēģināt, kā tad tas īsti ir “kaitot”! Ieradušies bij vairāki mūsu piloti. Un kamēr Miša gasēja pa Salaspils HES’a ūdens tilpnes ledāju plašumiem, es ar Ivaru nolēmām paslidināties ar paraplāniem. Tomēr nemaz tik vienkārši nebij. Un es metu mieru. Ivars gan vēl ik pa laikam aizslidinājās līdz ūdenskrātuves vidum un atpakaļ nāca kājām. Jāsaka, viņam tīri labi izdevās. Arī Krišs nebij velti atbraucis un ķērās iemēģināt kaitu. Cik varēja manīt, bez kritiena neiztika, bet galu galā izbraukāja visu HES’u krustām-šķērsām! Un izdevās arī atgriezties sākumpunktā. Ne tā kā dažiem citiem!!! Galu galā pienāca arī mana kārta. Miša sniedza īsu (patiešām īsu) pusminūti garu teoriju. Uzzīmējot sniegā pāris bultiņas. Slēpes kājās, pūķis rokās un aiziet! Mazliet atraujot pūķi no zemes seko kārtīgs rāviens un mani jau lielā ātrumā velk prom pāri visam HES’am. Tādā ātrumā vēl nekad nebiju slēpojis. Sajūtas lieliskas. Pāris kritieni un šļūcieni pa ledu uz vēdera. Un pamazām sāk izdoties! Lai gan sals bij diezgan labs, man kļuva pavisam karsti. Un pat pāris reizes izdevās uzlidot gaisā! Bet lai kā es centos, tomēr sākumpunktā atgriezties man neizdevās. Un pēc stundas pusotras kārtīgas iztrakošanās nācās samierināties un finišēt pretējā Daugavas krastā un zvanīt Mišam, lai brauc man pakaļ!!! Vēl jāpiebilst, ka arī Mišam gāja jautri! Vienu reizi iespaidīgi izpildījās kritienā! Galu galā, kā teica Krišs – “āķis lūpā!” Петруха
Pēteris Golubeckis
2007. gada 2. marts