Kā es lidoju pie savas sievas mammas! :)

Divas dienas atpakaļ, 17. jūnijā piedzīvoju kārtējo episko XC (cross-country) lidojumu. Ceru, ka izstāstīt man sanāks tikpat episki, kā es jutos šajā piedzīvojumā.

Šeit mans lidojuma treks.
Tātad sestdienā, 17. jūnijā, ceļos 6 no rīta. Nedaudz pastrādāju pie datora, tad pabrokastoju, tad savācu ekipējumu un dodos no Iļģuciema uz Pļavniekiem pēc Mišas (vecākā instruktora) un pēc tam 8:00 jau dodamies garajā ceļā uz Rēzekni. Ceļš pagāja ļoti ātri, jo novadījām interesantu darba sapulci (brainstorm) par esošo SIA “ADRENALĪNS” darbību un plānoto darbību.

Esam Rēzeknē, ja precīzi, tad Audriņu lidlaukā, kas atrodas turpat blakus. Izvizinām ātri pāris tandēmus un tagad jāsāk berzēt rokas un cerēt, ka būs termāļi, kad celšos gaisā solo lidojumā. Vizinot otro tandēmu jutu, ka siltās augšupejošās plūsmas sāk veidoties, bet nekas pārāk stiprs. Bija jau plkst. 12:00. Miša saka, ja vēlos “šaut” gaisā ātrāk, lai tandēmu lieku malā un lidoju. Miša teica, ka salocīšot pats tandēmu. Es atbildēju, ka man sajūta, ka vēl jānogaida uz ko Miša teica, ka viņam arī tā šķiet, jo vakar stiprākie termāļi sākās vispār ap 14:00. Es domāju, ka jānogaida pirmkārt, tāpēc ka virs lidlauka un pat nekur tuvumā neveidojās mākonīši, kas signalizē, ka termāļi ir  sākuši savu spraigo darba dienu, gan tāpēc, ka Mintons atsūtīja ekrānšāviņus par XC potenciālu un tas sākās ap 14:00 it kā. Mākoņi bija redzami tālumā uz Vidzemes pusi. Tur izskatījās, ka ir “pagoda bomba”, ko arī Mintona sūtītā informācija rādīja:




Vēlāk Rolands Dzenis Instagramā bija publicējis bildi no Vidzemes – tur tiešām bija “pagoda bomba”:

Šādi mākoņi ir jebkura maršrutlidojumu pilota slapjais sapnis. Šādās debesīs var nolidot, īpaši neiespringstot, 100km un pat 200km, ja ļoti gribās.

Atgriežoties pie Rēzeknes, tad mums šādi mākoņi vispār nebija, ja neskaita, ka 50 km attālumā uz Vidzemes pusi bija manāmi. :D

Ap 12:00 gaisā bija jau pacēlies Aleksejs Kuzmins ar savu augstākās klases spārnu OZONE MANTRA, kas skaitās D klases spārns profesionāļiem. Šīs spārns lido ātri, ar to apstrādāt termāļus ir kā ar karstu nazi griezt sviestu. :D Viņš virs lidlauka uzturējās kāds 40 minūtes un cīnījās par augstumu, jo termāļi vēl nebija sākušies. Kad augstumu izcīnīja, viņš aizgāja maršrutā un nolidoja 72km. Šeit viņa lidojuma treks: https://www.xcontest.org/latvia/en/flights/detail:gulbenesmoto/17.06.2017/08:43

Jau plkst. 12:30 un sāku mērķtiecīgi gatavoties startam. No rīta jau Miša prasīja, kur plānoju lidot, teicu, ka pie sievas mammas. Stāvot uz starta ar Aleksandru Mihailovu, viņš arī prasa, kur lidošu – saku uz Jēkabpili, jo tur dzīvo sievas mamma. Uzliku GPSā punktu uz Jēkabpili. Attālumu rādīja 81 km pa taisni, pie tam vējš nepūš tieši uz Jēkabpili, kas nozīmē, ka baigi viegli nebūs aizlidot uz turieni, bet jāmēģina. Kā Miša Indijas kalnu skolā audzēkņiem vairākkārt teica, ja vēlies attīstīties, kā pilots, tad ir jāuzstāda MĒRĶIS un tas jāpilda nevis bezjēgā jāplivinās pa gaisu. :D Un es tam 1000% piekrītu. Pārsvarā tas mērķis ir izlidot konkrētu, iepriekš izplānotu maršrutu, kas ļoti trenē iemaņas pārplānot lidojumu un pielāgoties jau esot gaisā pēc faktiskajiem apstākļiem. OBLIGĀTĀ lidojuma plānošana ir paredzēt vai paceļam nav kāda aizlieguma zona, jo ja tajā ielido, tad treku nedrīkst publicēt un sliktākajā gadījumā pilotam var pat tikt atņemta pilota licence.

Labdien, es esmu CURE..........BGD CURE. :))))
Ziemā kļuvām par oficiālajiem BGD (Bruce Goldsmith Design) dīleriem. BGD kompānijā strādā pilots no Latvijas, viņa vārds ir Kārlis un viņš ir testa pilots un ADRENALĪNS mentors it visā, kas saistās ar BGD produkciju. Kārlis ir pirmais un šobrīd vienīgais paraplāna pilots no Latvijas, kurš strādā pie viena no TOP paraplānu ražotājiem par testa pilotu. Nu, tad ziemā bijām tikušies ar Kārli un viņš daudz un dikti stāstīja par BGD kompāniju un galvenokārt par pašu Brūsu (Bruce), kurš ir ar milzīgu pieredzi paraplānu radīšanā. Kā Kārlis teica, ka pasaulē kopumā ir maksimums 2-3 cilvēki, kuri ir ar tādu pieredzi paraplānu ražošanā. Šis fakts man lika aizdomāties. Man vajadzēja jaunu XC spārnu un vajadzēja izvēlēties. Doma par BGD nelika mieru. Viņiem it kā esot lielisks C klases XC paraplāns BGD CURE. Meklēju internetā neatkarīgus viedokļus no reāliem lietotājiem. Patiesību sakot gribēju atrast kādu negatīvu atsauksmi. Atradu vienu garu diskusiju iekš www.paraglidingforum.com un tur visi, kā saka, čurāja karstu par šo spārnu. Sapratu, ka jādod iespēja BGD. Alternatīvas bija NIVIUK, ADVANCE vai OZONE. Tika iegādāts BGD CURE. Saņēmu to jau aprīļa beigās. Tikai viens sīkumiņš bija. Es speciāli pasūtīju mazāku spārnu, lai man būtu vēl lielāka motivācija beidzot nomest lieko svaru, kuru uzaudzēju izklaidējoties ar “pro ēšanu” 5 gadu garumā. :D Biju jau nometis 20kg kopš janvāra un vajadzēja vēl nomest, kā minimums 10kg, lai būtu paraplāna svara dakšā. Jūnija vidū šis mērķis tika izpildīts un bija pienācis laiks iepazīties ar manu jauno draugu BGD CURE.

 

Tātad ir jau plkst. 12:40 es atveru pirmo reizi savu CURE paraplānu. Stropes bez apvalka labākai aerodinamikai, tīrs trijridnieks. Krāsu shēma - pasaka. Taisot vaļā izbaudīju rūpnīcas locījuma atvēršanu. Tagad ātri uzģērbju iekari, ķiveri, cimdus, piekabinu spārnu pie iekares. Esmu gatavs startam. BGD uzticos, bet nodomāju, ka pirms startēju vajag vienu reizi izcelt paraplānu un pārbaudīt vai tas vispār darbojas. Izceļas tas viegli un stabili un pirmā domā, ieraugot savu jauno draugu uzpildītu ar gaisu un redzot spārna profilu, bija – “EU, BET TĀ TAČU IR ŽILETE”. :D Pēc žiletēm parasti izskatās D klases spārni, bet šis skaitoties C klases spārns. Man šis skats ļoti patika un radīja priecīgu satraukumu ātrāk to izmēģināt termāļos. Pirms tam skatoties bildes internetā, šķita, ka CURE būs matracīga C klase. Atklāti sakot, pat domāju, ka palidošu ar CURE kādu laiku un tad pēc tam pieredzei jāņem NIVIUK, pēc tam OZONE utt. Vēlāk manas domas mainījās un tika iebetonētas, ka CURE būs mans labākais draugs nākamos daudzus gadus. Bet par to vēlāk pastāstīšu… Ja pavisam atklāti runā, tad lidojot ar CURE, es tajā iemīlējos…

Tātad beidzot startēju. Plkst ap 12:50. Miša veic lielisku vinčojienu uz 650 metriem. Tikko atkabinājos bija uzreiz  viegls termālītis, bet tas kaut kā pazuda, laikam to pazaudēju. Miša mani jau kuro reizi pēc kārtas ievinčo termālī pēdējā gada laikā. Tas laikam tāpēc, ka Miša ļoti grib, lai es lidoju daudz un tālu. Miša mani ļoti motivē lidot, jo, kā Miša saka, ka esmu instruktors un man vajag regulāri asināt savus zobenus un celt savu profesionalitāti. Iespējams, ka viņa spēcīgais domu spēks arī vienmēr man sagatavo to termāli pie atkabināšanās. :))

Lieliskais vinčojiens:

Tātad termālītis pazuda, nemetu plinti krūmos un lidoju lēnā zig-zagā un meklēju kādu citu augšupejošo plūsmu – termālīti. NAV! NAV! NAV! Opā, atgriežamies pie vecās labās procesora tēmas. Šoreiz gan procesora jaudu ieslēdzu bez stresa. Procesors ir tēlainās izteiksmes līdzeklis, kas raksturo, ka lidojumam tiek pastiprināti pieslēgtas domas, zināšanas, lai izdomātu, kur atrast termāli. Viss diezgan zaļš, nav vairs tik daudz izkaltušo lauksaimniecību lauku, kuri labi atdod silto gaisu. Hops, meža vidū ieraugu kvadrātveida izcirtumu. Lidoju uz to.

Redzu, ka atpakaļ uz startu varu arī nedavilkt. Tad sēdīšos aiz meža, bet tikt atpakaļ uz skrejceļu var būt ilgi, jo automašīnas izskatās, ka tur braukā reti. Pieņemu lēmumu riskēt – kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Man jau tikai vien 260 metru augstuma palicis. Tas ir ļoti maz. Meža izcirtumu redzu, tajā var saredzēt skaidri un gaiši, kas tur ir karsti un ka tur ir aizvējš. Iedomājos, ja es tur tagad stāvētu, tad man tur būtu ļoti karsti. Tātad tur ir jāveidojās plūsmai. Apmēram izrēķinu vēja virzienu un mēģinu saprast, kā plūsma varētu noliekties pa vējam. YESS, plūsma ir, bet ļoti vāja. Sāku to muļļāt. Iepriekšējā bildē var redzēt, ka termālis bija samērā vājš, bet vismaz kaut kas. Latvijā ir jāizmanto katra plūsma, ja gribi kaut kur aizlidot. Plūsma cēla no 0,3m/s līdz 1,5 m/s. Pirmie termālie pagriezieni ar CURE - patīkams satraukums un pielāgošanās CURE straujuma kontrolei ar abām bremzītēm. Notiek viens otra iepazīšana. Tālāk plūsma izbeidzās. Skatos priekšā šoseja. Ja nu kas piezemēšos tur, jo tur vairāk automašīnu, kuras varētu stopēt. Pa ceļam uz šoseju redzu tomēr dažus izkaltušus laukus uz kuriem arī dodos. Tur atkal dabūju vieglu plūsmu, kas palīdzēja turpināt ļoti lēnām, bet tomēr muļļāt augstumu uz augšu. No ciemata Saktsgals dabūju jau spēcīgāku termāli:

 

Par CURE. It kā žilete, bet lido tik stabili, kā normāls C klases spārns. Brīvie gali nostrādāti perfekti. Esmu ļoti uzmanīgs pret jaunām, dārgām un kvalitatīvām lietām un tā kā šis ir mans pirmais pilnīgi jauns paraplāns, tad lidojot domāju, kā labāk un maigāk paņemt bremzes, lai neradītu lieku nolietojumu/nodilumu rokturos :D :D :D, jo arī sāku arvien vairāk saprast, ka sāku iemīlēties un izskatās, ka ar šo spārnu lidošu ļoti ilgi, attiecīgi, vēlos, lai tas kalpotu maksimāli ilgi un tātad ar to attiecīgi jāapejas un maksimāli jāsaudzē. :D Tā kā spārnu “streļītājiem” uzreiz pasaku, kuri nemāk perfektu groundhandlingu un nebūs tāda pati attieksme, kā man, tiem nedabūt izmēģināt manu jaunu draugu CURE. :D :D :D

Aleksandrs Mihailovs bija aizlidojis pirms manis un bija nedaudz jau gabalā. Viņam ar termāļiem arī gājā, kā gāja un viņš atlidoja pie manis, jo redzēja, ka griežu termāli no Sakstagala, kas atrāvās no tiem uzartajiem laukiem un vēlāk virs Boreņiem termālis palika vēl stiprāks.

Mihailovs atlidoja un bija augstāk par mani. Griežam kopā termāli, dažbrīd tā, ka mūsu spārnu gali ir labi, ja 5 metru attālumā. Tā kā Aleksandru uztveru par labu un adekvātu pilotu, tad man šāda lidošana ar viņu stresu neradīja, jo zinu, ka viņš zina, ko dara un viņš zina, ka es zinu, ko daru. Tā nu griežam to termāli. Ar visu to, ka nometu papildus 10kg sava liekā svara, es vienalga CURE pārslogoju par dažiem kg. Tātad lidoju nosacīti ar nedaudz pārslogotu spārnu, kas nozīmē, ka vājos termāļos to var celt ne tik labi. Bet ar visu to lielā daļā laika man izdevās būt par 1-2 korpusiem augstāk par Mihailova spārnu (biji daudz brīži, kad Aleksandrs bija augstāk). Tad es pat sāku pie sevis nedaudz smieties, ka tas, ko raksta forumos tiešām ir taisnība, ka CURE ir zvērs, ka pat pārslogots “outperfomo” citus C klases spārnus. Tajā brīdī es sapratu – “VISS, ESMU IEMĪLĒJIES TEVĪ, CURE, ES TEV TICU UN UZTICOS – MANA SIRDS PIEDER TEV”. Bet CURE nav piedzimis pats no sevis. To radīja Brūss Goldšmits (Bruce Goldsmith). Nodomāju, cik labi, ka ir tāds Brūss, kurš ir radījis tik vājprātīgi labu paraplānu, kuru šobrīd baudu. Tieši tāpat esmu domājis, cik labi, ka ir bijis tāds Stīvs Džobs, kurš radīja APPLE, jo bez viņa mums būtu tikai "gļukains" Android, kurš tika nošpikots no Iphone iOS, kā arī nāktos sēdēt pie plastmasas masīviem portatīvajiem datoriem, jo to arī APPLE izgudroja, ka dators var būt kompakts un skaļi nedūkt pa visu dzīvokli. Šad tad aizdomājos, ka žēl, ka Stīvs vairs nav starp mums, jo ticu, ka tad tehnoloģijas piedzīvotu vēl vairākas revolūcijas.

Lidojot ar Brūsa CURE es jutos, ka lidoju ar augstākās klases un jaunāko tehnoloģiju spārnu, kur ir ielikta visa Brūsa 25 gadu pieredze paraplānu dizainēšanā. Es biju sajūsmā. Zināju, ka vakarā uzrakstīšu BGD Kārlim, lai nodod no manis lielu paldies Brūsam par šāda spārna radīšanu.

Griežam ar Aleksandru termāli. Izmuļļājām 1400m augstumu. Aleksandrs pa rāciju saka, ka kaut kādi tizli termāļi šodien. Es piekrītu un saku, ka Mintons man sūtīja, ka XC potenciāls Rēzeknē sākas ap 14:00 un ka mums ir jācīnās, lai paliktu gaisā un pēc tam aizies vieglāk. Saku, ka 1400m laikam ir bāze, kas nozīmē, ka augstāk netikt. Pēc brīža uzmuļļājam 1600m. Aleksandram saku, ka vajag lidot tālāk, lai zaudētu augstumu un pēc tam atkal griestu augšā, savādāk kaut kā uz vietas muļļājamies. Ja muļļājas uz vietas, tad garu distanci nenolidot, bet man GPS rāda, ka vēl jānolido 70km, lai nokļūtu pie sievas mammas. :) Mihailovs saka, ka jāmauc uz tālāk redzamo kaut kādu milzīgu lauksaimniecības lauku, es piekrītu un saku, ka reku tepat ir uzartie lauki, lidojam tā, lai tie mums būtu astē, tādā veidā pa ceļam kaut ko papildus iespējams noķersim. Mihailovs piekrīt. Lidojam. Pa to laiku Artis Kromanis zemā augstumā aizteš lielā ātrumā mums garām, meklējot termāli. Pa rāciju Artim dodu padomu - meklē izkaltušus laukus un meža izcirtumus.

Te pēkšņi mani sāk celt ar plus 3 m/s un tādu dāvanu laist vaļā nedrīkst. Skrūvēju augšā. Mihailovs aizlido un vēlāk griež pats savu termāli. Tas milzīgais lauksaimniecības lauks man izskatās laistīts un pamitrs. Pagājušogad jau iegrābos šādā laukā XC sacensībās, 2. dienā, no Locikiem. Tur bija tāds pats lauks, kur nevienu necēla, arī mani. Vienīgais, tad bija aizlidojis līdz golam tajā dienā bija pilots ar CURE, kurš arī uzvarēja XC sancensības visa gada kopsummā. :D

Tāpēc izlēmu, ka tomēr nelidošu uz to lauku. Termālītis beidzās un lidoju uz mazu ciematu, kur ja nosēdīšos varēšu dabūt varbūt kādu transportu. Ciematu sauc Galēni. Lidoju uz tiem un mani sagaida pilnīgi neviens termālis. :D Lēnām planēju uz leju. Esmu virs ciemata tikai 330 metru augstumā. Jau skatos, kur labāk piezemēties, lai nav rotoru zonu un elektrības vadu. Ciematā ieraugu vidēja izmēra baznīcu, kas bija sakopta un skaista celtne. Atcerējos, ka Miša stāstīja, ka Latgales pusē laikam pie Varakļāniem vienreiz no baznīcas dabūja super spēcīgu termāli, kad augstums bija vēl zemāks nekā man. Domāju, jāpamēģina man ar šāda stratēģija. Cerēju, ka vispār ciemats varētu atdot siltumu labāk. Nodomāju, ka ļoti labi, ja ciemata iedzīvotāji gatavo ēst uz plīts, palaiž arī gāzītes pēc pusdienām :D :D :D, jo tas viss var palīdzēt izveidot plūsmu, ar kuru varēšu uzņemt augstumu atpakaļ. Pie sevis biju mierīgs, nodomāju, kā būs, tā būs. Bet baznīcas teoriju gribējās pārbaudīt. Un opacā, kā pārlidoju baznīcu, tā mani sāka celt augšā. Atlika tikai centrēt, ko ar CURE bija darīt tīrā bauda. Uzgriezu pieklājīgi. 1650m un vēlāk pat 1700m.

Bija sajūta, ka bāze sāk celties augstāk, kā arī virs manis parādījās daži termāļu gidi – makonīši. :D Tiesa vairāk labajā pusē no manis. Devos tuvāk tiem. Zem manis mežs, kur īsti nosēsties nevar, bet augstums pietiktu, lai aizlidotu līdz meža malai. Tas, kas mani iepriecināja bija, ka mežā šur tur bija izcirtumi, jo bija papildus cerība, ka dabūšu termāļus. Tā nu lidoju, lidoju. GPS bultiņa rāda, kur atrodas Jēkabpils, bet vējš ar termāļiem mani virza visu laiku nedaudz uz kreiso pusi. Pie katras iespējas cenšos virzīties uz labo pusi. Augstums 1500m un redzu, ka tomēr tajā kreisajā pusē ir kaut kāds purvs, kas varētu riktīgi iebombīt. Šobrīd saprotu, ka nevajadzēja lidot uz to purvu, jo dēļ tā purva šovakar iešu pie pulmonologa, dēļ vājprātīgā aukstuma, kas tur bija. Tātad saģērbos vidēji silti, jo jūnijā parasti bāze tā arī ir ap 1700m. Ar Mišu vēl apspriedām auto, ka iepriekšējā dienā bāze bija 1800m un ka priekš jūnija tas ir ļoti, ļoti daudz. Ar to arī biju rēķinājies un uzvilcis termo džemperi un ziemas snovborda jaku ar kuru man bija komfortabls siltums pat 1700 metru augstumā.

Nu, tad lidoju uz to purvu, tur mani sagaida lokāla anomālija - turbo termālis ar treknu gubu mākoni augšā un ar +6 m/s termāli uzšaujos 2436 metru augstumā vjl.

Viss jau kruta, bet jūtu, ka augstums iet cauri jakai un man sāk salt krūšu kurvis un pat sāpēt plaušas. Rokas vienmēr salst, bet tas ir sīkums, varu paciest. Ja ļoti salst rokas, tad tās var pavicināt, kustināt utt. un galvenais, ka tur nav orgānu. Bet te nopietna problēma, mans krūšu kurvis salsts un sāk sāpēt plaušas. Salšana vai sāpes arī mani neuztrauca, mani uztrauca sekas, kas varētu būt nākamajā dienā. Termāļus vairs negriezu un lidoju pa vējam prom no tā kodolrekatora termāļu ražotnes, redzēju priekšā pilsētu – Līvānus, kur ir piedzimusi mana sieva. :)) Pa ceļam, kad man vēl bija augstums 1600m, kas bija augstums, kuram biju gatavojies un saģērbies, mani sagaidīja jauni termāļi, par kuriem nodomāju, “nu, atkal termāļi...nu beidziet taču” un tajā pašā brīdī rokas pašas automātiski sāk griest tos termāļus. :D Es gribēju nolaisties ap 1000m, lai atgūtu siltumu krūšu kurvī. Pie Līvāniem atguvu siltumu, sāku lidot mērķtiecīgāk uz Jēkabpili, tagad gar šoseju, lai gadījumā, ja netikšu līdz Jēkabpilij, es varētu dabūt transportu uz šosejas. Jēkabpili jau skaidri varēju saskatīt.

Tālumā vairāk pa labi uz Vidzemes pusi bija trekni gubinieki, bet virs manis un aiz manis – uz Daugavpils pusi zilas debesis. Nekas cerīgs, bet virzījos cik varēju uz Jēkabpili. Gribēju piezemēties DEPO veikala milzīgajā pļavā.

Nu diemžēl nesanāca. Termālīši izbeidzās. Un katrs termālis mani pa vējam virzīja prom no mērķa uz kreiso pusi. Nosēdos pirms Daugavas, jo aiz Daugavas auto brauca labi, ja reizi stundā. Pirms Daugavas lielāka iespēja, ka dabūšu transportu. Lai aizlidotu uz Jēkabpili iespējams, ka man vajadzēja pa ceļam mēģināt virzīties vairāk uz labo pusi, bet es to nedarīju, jo tad zem manis būtu milzīgais Teiču purvs, kur nav kur piezemēties, kā arī biju atkarīgs no retajiem termāļiem.
Uz Daugavils pusi neviena mākoņa praktiski:


Uz Vidzemes pusi pasaku XC mākoņi:


Bet, ja salīdzina manu treku, ar Arta Kromaņa treku (Artis lidoja pa vējam), tad var redzēt, ka ļoti centos virzīties uz Jēkabpili pie sievas mammas:

Nākamreiz mēģināšu vēlreiz. Starp citu Artis Kromanis ir šogad nopietni pievērsies XC un uzstādīja tajā dienā savu personīgo rekordu 83km. Viņš negribēja pārlidot Daugavu, jo tad būtu problēmas ar transportu. Ja viņš gribētu, tad nolidotu visus 100+km. Viņš jau sevi paradīja ļoti labi XC sacenēs, kuras notika nedēļu atpakaļ. Viņa rezultāts ir tik spontāni uzlabojies šogad, jo viņš ir sācis lidot ar jaunu un ļoti spēcīgu paraplānu - NIVIUK IKUMA P. Testēju šo spārnu Jūrkalnē. Man ļoti patika. Spārns ir B augša. Drošs, bet prasa iemaņas un ļoti labi planē. Artis sola, ka arī uzrakstīs stāstu par savu rekorda lidojumu – GAIDĀM!!! :)))

Es piezmējos priecīgs par foršo lidojumu pat, ja nesasniedzu mērķi - SASNIEGŠU NĀKAMREIZ!!! :))

Akurāti salocīju spārnu, visu sakārtoju somā un devos uz šoseju. Eju un stopēju auto. Protams, neviens nestājas. Man tas vairs nav pārsteigums, jo vienreiz jau stopēju 2 stundas un knapi nostopēju. Eju lēnā garā uz Jēkabpils pusi un stopēju. Starp citu līdz Jēkabpilij man pietrūka tikai 14 km, lai aizlidotu. Miša piezvana un saka, ka Kromanis ir nosēdies arī pie Daugavas un var paņemt mani iespējams. Sazvanu Arti, jā, pēc pāris stundām varētu braukt garām. Sarunājam, ka ziņošu, ja man izdosies kādu nostopēt ātrāk. Pa lidojuma laiku bija sakrājušies 46 neatbildēti zvani no tandēmu klientiem. :D Kamēr gāju un stopēju, tikmēr apzvanīju viņus. Tiesa, lielāko daļu neatbildēto zvanu sastādīja viena steidzīga klienta numurs, kuram vajadzēja tūlīt un tagad lidot un viņš bija piezvanījis apmēram 35 reizes. :D :D :D Ja šo lasa kāds tandēmklients, tad ziniet, ka pietiek piezvanīt tikai vienu reizi un tikko instruktors atbrīvosies, tā Jums pārzvanīs, kā arī jāzvana 1-2 dienas pirms vēlamās lidojuma dienas, jo viss ir atkarīgs no laikapstākļiem.

Stopēju un stopēju, un stopēju un pēc 30 min gājiena ar lielo paraplānu somu uz muguras pietāj viens auto. Es priecīgs pieskrienu un kungs gados saka, ka mani var aizvest līdz Jēkabpilij. Pa ceļam mums bija interesanta saruna par viskautko. Rādīju telefonā, kas tas ir paraplāns, kā tas izskatās un ka atlidoju no Rēzeknes. Aizgāja saruna par jaunajām tehnoloģijām, lauksaimniecību, bezdarbu dēļ tehnoloģijām un pat par Sibīriju. Kungam ir 77 gadi, ļoti inteliģents cilvēks. Stāstīja, ka Rīgā ir nostrādājis 44 gadus un tagad iegādājies Latgalē mājiņu pie ezera, kur mierīgi izbauda vecumdienas. Stātīja, ka zeme ir bāgātība. Viņa tēvu, kā jau jebkuru īstu un patriotisku latvieti, krievi savā skaitliskajā pārspēkā izsūtīja uz Sibīriju. Un viņa lielo ģimeni būtībā izbaroja 1 hektārs zemes, jo kā zinām CCCP bija bada un pagrimuma laiks, kas šobrīd arī notiek CCCP mantiniecē Krievijā, protams, izņemot lielās pilsētas. Bet tā jau cita tēma par “Ļaunuma impēriju”, kas māk piedirst, bet izveidot neko nemāk. Kā jau daudziem teicu, ka Indijā ar paraplāniem lido ļoti daudz krievu, bet visi lido ar nīstās Eiropas paraplāniem, bet ne savas veļikās Krievijas ražojuma paraplāniem. :D :D :D Dublutmorāle it visur – pat paraplanierismā. Nerunājot, ka Krievijā katram otrajam ir nīstās un "sapuvušās" Amerikas Iphone kabatā un reti kurš krievs brauc ar Lada automašīnām! :D Man ir ļoti grūti saprast šo Rus ļaunuma un posta filozofiju, laikam tāpēc, ka atturos no Rus smadzeņu skalošanas TV raidījumiem un citām zombēšanas metožu patērēšanām. Bet, jā, tā ir cita tēma, kas varētu iet zem nosaukuma "Pērtiķis ar granātu". :D Tiesa, dzirdot kārtējo bēdu stāstu, ka 40. gados cilvēkus izsūtīja uz Sībriju tāpat vien, jo pārāk liels patriots, tad paliek ļoti bēdīgi....... :(

Kungs gados atveda mani uz Jēkabpili, palūdzu, vai varam uztaisīt kopbildi.

Viņa vāds ir Jāzeps. Pateicu, ka ļoti latvisks vārds. Tad viņš prasīja, kāds man vārds? Kad pateicu – sasmaidījāmies. :) Kungs aicināja pie sevis ciemos brīvdienās. Bija neērti tik ļoti uzbāzties un pieklājības pēc tomēr nepaņēmu viņa numuru kaut arī laikam jau vajadzēja, jo labprāt pabūtu šāda inteliģenta cilvēka sabiedrībā vairāk.

ESMU JĒKABPILĪ! :D Zvans sievas mammai! Viņa ir mājās. Dodos pie taksista pie azartspēļu zāles. Uzkačāts frajers ar tetovējumiem mani sagaida. Prasu, cik līdz Bebru ielai, kur braukt 3 minūtes. 3 eur, viņš saka. Saku, paldies un eju prom. Nodomāju, ka nav dārgi, bet princips neļauj maksāt 3 eur par 3 minūšu braucienu. Taksists skaļi prasa, nu braucam?? Es saku, ka par dārgu. Taksists kaut ko nicīgi noņirdz pie sevis, es atbildu, ka “dārgajā” Rīgā par 3 eur var teju pusRīgu nobraukt! Paldies! :D :D :D Tad viņš apklusa un es pa padsmit minūtēm aizgāju ar kājām ar visu lielo paraplāna somu.

Tā kā man speciāls uztura plāns, lai sasniegtu savus svara mērķus, tad tiku cienāts ar dārzeņiem un augļiem.

Sagurums ņēma virsroku un paliku turpat pa nakti. Tā kā man ar sievas mammu ir paveicies, tad kā parasti vakars pagāja ļoti ātri interesantās sarunās.
Ejot gulēt uzrakstīju Kārlim, ka šodien esmu beidzot izmēģinājis CURE un esmu tajā iemīlejies un lai nodod Brūsam milzīgu paldies par tāda spārna radīšanu.
No rīta pamostoties mani sagaidīja bilde ar sveicieniem no Kārļa un paša Brūsa. :)))))


Un CURE arī bija man blakus! :)



No rīta steidzos pa taisno no Jēkabpils uz Rumbulu ar starppilsētu autobusu, lai iepriecinātu cilvēkus lidojumā ar paraplānu tandēmā.


Neliela panika pie lielveikala "DOLE", kad nevarēju atrast māju un Rumbulas garāžas atslēgas, kur stāv tandēma ekipējums un vinčas auto. :D Beigās viss atrisinājās un atslēgas atradās. :))


Lidot ir forši! Kad es lidoju man šķiet, ka es esmu citā realitātē, ka izdzīvoju sapni atkal un atkal, katru reizi, kad paceļos gaisā ar mērķi veikt kārtējo episko XC lidojumu!
Tiekamies gaisā! :)))



Komentāri: 11
    Made by kalichava