Kā es izmetu rezerves izpletni
Kā es izmetu rezerves izpletni
I. LIDOJUMS
Ir pirmā XC lidojumu diena Bassano reģionā. Pūš ierastā virziena vējš, kad labi strādā iesilusī pirmā kalnu grēda, pa kuru šurpu-turpu lido visi piloti. Biju nolēmis doties 20 km pa kreisi līdz upei un tālāk šķērsot to. Manu treku var redzēt te: https://www.xcontest.org/world/en/flights/detail:Mintons/16.4.2017/09:24
Grēda beidzas samērā zemu, no tās upi šķērsot varētu būt grūti, tādēļ nolēmu pārlidot uz dziļāko, otro grēdu. Tas problēmas nesagādāja, taču uzreiz bija jūtams, ka otrā grēda strādā aktīvāk, pie tās veidojās spēcīgs dinamiķis. Lielā tempā uzbraucot ar dinamiķi augšup, pie kalna virsotnes konstatēju, ka ir spēcīgs pretvējš, jo spārna ātrums ir vien 7 km/h. Acīmredzot biju nokļuvis tunelī, kur darbojas Bernulli efekts. Nolēmju turēties zemāk par kalnu virsotnēm, līdzīgi kā Jūrkalnē, kur zemāk no stāvkrasta ir mazāks vēja stiprums. Ar šādu taktiku pārlecu uz otro, trešo, ceturto kalnu kori, pārlecu pāri upei, un biju iecerējis tādā pašā veidā atgriezties uz pirmo, komfortablāko kalnu grēdu, lai tālāk dotos pāri Valdobbiadenes reģionam. Bet šī iecere ātri vien aprāvās...
II. AVĀRIJA
Acīmredzot, Bernulli efekta ietekmē ieskrējies vējš rada lielākus rotorus nekā es paredzēju. Pirms kārtējās kalnu korītes rotora zonā sajūtu spārna sakļaušanos. Negadījuma vietas plānu sk. bildē Nr. 1.
Lielākas sakļaušanās esmu piedzīvojis ne reizi vien, tādēļ zinu, ka šajā situācijā, pirms kaut ko darīt, vajag nogaidīt līdz spārns atkal piepildās ar gaisu, novērtēt tā stāvokli un tikai tad sākt rīkoties nolūkā atjaunot tā normālu lidotspēju. Tā arī šoreiz – nogaidu, līdz spārns piepūšas un paskatos augšup.... Tvists, labajā pusē 50% asimetrija, arī kreisajā pusē neliela šlipse. Augstums virs kokiem kādi 200 metri. No tvista izgriežos, pārnesu svaru uz kreiso pusi. Noturēt kursu grūti, spārns cenšas pagriezties. Pāris reizes paraustu labās puses stropi, saprotu, ka spārns iepiņķerējies pamatīgi. Ar tādu spārnu censties aizlidot vai piezemēties neomulīgi, savukārt šādā turbulences zonā – nereāli. Kaut ko radikāli labot ar full stall – nepietiek augstuma. Manas pārdomas pārtrauc sākusies autorotācija. Roka tver pēc rezerves roktura...
Rezervi esmu izrāvis. Atceros daudzreiz lekcijās dzirdēto, ka ir jāmet, cik vien jaudas uz ārējo rotācijas malu. Galvā skan Kārļa Jaunpetroviča lekcijas aicinājums šim jautājumam pievērsties nopietni un viņa stāsts, kā viņa pirmā rezerve neatvērās, tādēļ meta otro, nu jau pastiprināti piedomājot. Man rezerves REZERVES nav...
Kamēr domāju, kura ir īstā puse, rotācija ir sasniegusi kosmonautu trenažiera cienīgu ātrumu, un šaubām vairs nav vietas – centrbēdzes spēka ietekmē roka pati met izpletni pareizajā virzienā. Kaut kas aizlido pa gaisu, bet vaļā neveras, zeme tuvojas... nodomāju, ka rezerve nav atvērusies. Paceļu galvu augšā – tiešām, rezerves kupolu nekur neredz. Tomēr šķiet, ka trakā rotēšana ir beigusies, atgāžu galvu stiprāk – ā, nē, rezerve tomēr atvērusies, pa gaisu aizlidojis bija konverts. Krītu lejā līgani, bez bīstamās svārstīšanās – tas pozitīvi. Apakšā – koki, ne klints – tas arī pozitīvi. Nākamais galvā skanošais Kārļa ieteikums – savākto spārnu neilgi pirms piezemēšanas izlaist no rokām, lai tas papildus bremzē kritienu. Tā arī izdaru. Acis piesedzu, sagrupējos, gaidu atsitienu pret zemi... Atsitiena nav. Laba ziņa - tātad esmu iekāries kokos. Nākamais jautājums – cik augstu. Izbāžu kājas no iekares un... nostājos uz citas zemes :)
Vispār pārrakstījos – gribēju rakstīt uz “cietas” zemes. Bet taisnība vien ir – tā ir CITA zeme – zeme, kur cilvēks savu kāju nekad nav spēris. Necaurbrienami džungļi, kurus caurvij septiņmetrīgi rozēm līdzīgi ērkšķaini staipekņi. Nav brīva zemes pleķīša, kur spert kāju, visu laiku jākāpj uz staipekņiem. Zaudējot līdzsvaru, refleksīvi tveru pēc kāda zara vai koka... taču te pat koki visi ir ar ērkšķiem. Rezultātā jālasa ārā ērkšķi no pirkstiem, un šis tveršanas reflekss pēc pāris reizēm jau pazūd. Savukārt tā rezultātā ērkšķi tagad jārauj ārā no pakaļas.
Laimīgā kārtā vienīgais koks bez ērkšķiem bija tas, uz kura uzkārās spārns. Izpletnim gan paveicās mazāk – tas uzkārās uz ērkšķu krūmiem. Ekipējuma atbrīvošana aizņēma divas stundas. Ar piecmetrīgo koku zāģītis tika galā tīri labi. Zaudējumi pārsteidzoši mazi – pāris caurumi spārnā līdz 2 cm un šķērsām pārplēsts iekares kokons – kokonā pirms tam bija neliels caurums, kuru neuzskatīju par vajadzīgu aizšūt; acīmredzot tur pie kritiena arī iedūrās kāds zars.
III. NAVIGĀCIJAS KĻŪDA
Sapakoju ekipējumu (cik nu to var saukt par sapakošanu – pamēģiniet ko tādu izdarīt pāris kvadrātmetru platībā) un novērtēju situāciju Google Maps kartē. Esmu pa vidu diviem ceļiem, katrs no tiem ap 200 metru attālumā no manis. Orientieru nekādu, koku galotnēs redzama vien saule, no mūžameža nevaru paiet uz abām pusēm paskatīties, pa kuru pusi būtu vieglāk iziet. Nolemju iet pa reljefu uz leju, tā šķiet vieglāk, turklāt tajā virzienā ir šoseja.
Par katru soli nākas cīnīties. Pirms spert soli, ar koku izcērtu rožu staipekņus, tad kāpju tiem virsū, zaudēju līdzsvaru, krītu. Ik pēc pieciem soļiem apstājos, izlasu no pirkstiem iedūrušos ērkšķus. Pēc brīža saprotu, ka mugurā jāsavelk visas iespējamās drēbes, lai ērkšķi duras mazāk, taču tas palīdz maz. Tāpat visas rokas, kājās, pakaļa ir saskrāpēta līdz asinīm. Domāju, ka ir reāla iespēja iet bojā nevis no aukstuma vai slāpēm, bet no noasiņošanas...
Pirmie 50 metri man aizņem kādu stundu. Paldies dievam, mūžamežs ir kļuvis retāks, staipekņus nomaina normāli koki. Nu var iet kā pa normālu mežu. Reljefs tāds pa pusei klinšains, zeme ar klinšu atlūzām. Eju lejup līdz nonāku uz taciņas – jau cerīgāk. Pēc brīža taciņa šķērso tādu kā platāku taku automašīnas platumā (turpmāk saukšu – pseidoceļš), varētu šķist, ka pa to tiešām kādreiz braukušas mašīnas. Protams, ka kartē tāds nav iezīmēts, Google Maps satelītattēlā ir saskatāmi psiedoceļa fragmenti, taču, tā kā tas ir aizaudzis ar kokiem, nav izsekojams, kā šīs ceļš varētu aizvest līdz civilizācijai. Tā kā pseidoceļa virziens šķiet nepareizs – uz abām pusēm iet it kā pa kalnu augšup –, nolemju turpināt doties pa taku uz leju.
Taka tiešām iet uz leju, turklāt arvien stāvāk, straujāk. Tās reljefs kļūst arvien akmeņaināks. Pārgājiens ar 20 kg somu - arvien izaicinošāks. Apstājos, paskatos kartē – līdz šosejai palikuši nieka 80 metri. Var dzirdēt, kā mašīnas traucas pa to. Paskatos augšup pa taku, un nav nekādas vēlmes ar smago somu doties augšup, turklāt nezin kur. Šoseja ir tepat, pirmā glābēju ekipāža jau ir klāt un gaida mani, vēl tikai daži metri un būšu pie viņiem.
Taka ir izzudusi. Tālākos posmus plānoju ar atdures punktu pie priekšējā koka. Dažus posmus es un mugursoma veicam atsevišķi – sākumā noripo soma, tad nošļūcu es. Vienā posmā pārrēķinos, un soma neatduras pret koku un aizripo lejup pa klinšaino nogāzi; nodomāju – tūlīt kādam uzgāzīsies uz automašīnas jumta. Taču nē – kaut kur tā tomēr iesprūsts starp kokiem. Vēl viens posmiņš, vēl viens nošļūciens, vēl viens un vēl viens... Starp kokiem priekšā jau redzama gaisma, auto skaņa aizvien tuvāk. Pēdējais kāpiens lejup un... Kas tad tas? Skatos un neticu savām acīm. Atveru Google Maps – tas rāda, ka esmu tieši uz šosejas. Bet neesmu. Esmu VIRS šosejas. Apsēžos uz klintsbluķa. Acu priekšā fantastisks skats (sk. bildi Nr. 5) – sēžu uz pašas klints malas, lejā – 50 metrus zemāk – tek upe. Esmu šosejas tunelim “uz jumta”.
IV. GLĀBŠANAS OPERĀCIJA
Atpūšos un apsveru variantus. Lejup pa klinti – variants vai nu pašnāvniekiem vai arī profesionāliem klinšu kāpējiem. Racionālākais šķiet atgriezties augšā pie pseidoceļa un iet pa to, vienalga, cik ilgi un uz kurieni – ir cerība, ka agri vai vēlu tas aizvedīs pie civilizācijas. Problemātiskākais – laika un spēku resurss. Esmu izpumpējies, saprotu, ka kāpiens kalnā atpakaļ ar smago somu būs trīs četras reizes grūtāks. Jau nokļūt līdz šejienei prasīja četras stundas. Līdz saulrietam palikusi aptuveni stunda pusotra.
Atceros adrenalins.lv ieteikto līdzi ņemamo lietu sarakstu un pārskatu somas saturu. Lai arī galvas lukturītis ir līdzi, pa klinšaino kalnu tumsā kāpt ir nereāli. Maksimums – pa tumsu varētu iet pa pseidoceļu. Taču līdz viņam ir vēl jāuzkāpj. Jāgatavojas pārlaist nakti mežā. Pārtika – 2 batoniņi – ir iztērēti, viens no tiem jau startā J Saprotu, ka taupīgāk jāizturas pret ūdeni – it kā vēl ir kādi 700 ml. Sāk līt. No divām līdzpaņemtām pudelēm varētu uztaisīt traukus lietus ūdens savākšanai, varbūt no paraplāna/ rezerves var uzmeistarot vēl kādu ūdens savācēju. Drēbes it kā vēl sausas, skatos prognozi – naktij nevajadzētu būt aukstai, ietīties var paraplānā/ somā/ rezervē. Ieteicamajā sarakstā vēl bija sērkociņi, ar ko iekurt ugunskuru.... nu, to man nav. Sievai jautāju mājās, kur ir sērkociņi, viņa atbildēja, lai meklēju pats... es neatradu, domāju, gan pa ceļam benzīntankā nopirkšu... aizmirsu... un ko, tādēļ pirmajā dienā nelidot vai?.. nekas jau nevar notikt...
Piezvanu sievai un paziņoju, ka nakšņošu mežā. Nez kādēļ viņa šo ziņu neuztver ar sajūsmu un pārmet, kādēļ esmu izvēlējies piezemēties tādā vietā :) Arī pirmajai glābēju ekipāžai paziņoju, lai mani negaida un dodas mājās. Viņi gan vēl mēģina atrast piebrauktuvi pseidoceļam, taču tuvāk par 500 metriem man nespēj piekļūt un aizbrauc mājās.
Sākas lietusgāze. Meklēju vietu, kur varētu starp kokiem nostiept striķi un no paraplāna uztaisīt improvizētu telti. Lielākā problēma – atrast horizontālu virsmu, no kuras nenoripot lejā. Tikmēr no grupas skan uzmundrinājumi, kas liek censties tomēr nokļūt mājās šodien. Šobrīd liekas, ka tas tomēr bija pareizākais, jo tur uz vietas nebiju novērtējis nosalšanas perspektīvas; tās sāku apzināties jau ap pusnakti, salijušās drēbēs nokļūstot pie mājas vārtiņiem, kur sākās riktīgs trīceklis.
Kāpiens augšup kļūst par murgu. Pirms katra posmiņa sākumā bez somas pakāpjos augšup, lai izvērtētu optimālo maršrutu. Tad pa solim kāpju (pievelkos pie koka) pats, tad atsevišķi velku vai grūžu somu. Pēc pieciem soļiem – atpūta. Līdz ar saulrietu kā par brīnumu esmu nonācis atpakaļ uz pseidoceļa. Cerība izkļūt šodien palielinās, taču cik vēl stundas tas prasīs?
Tikmēr domubiedri ir saorganizējuši otro glābšanas ekipāžu un ir apņēmības pilni tomēr atrast piebrauktuvi pie pseidoceļa. Nosūtu viņiem savas koordinātes un paaugstinu motivāciju, izsludinot balvu – 10 litrus vīna. Tikmēr pats uzvelku lukturīti un dodos pa pseidoceļu, kā man šķita, pretī civilizācijai (sk. bildi Nr. 6). Nogājis kādu gabalu, pseidoceļš sadalās divos – viens no tiem iet augšup, otrs – lejup. Kuru izvēlēties? Laikam izdarīju to pašu kļūdu – izvēlējus ceļu lejup. Pēc ilgāka kāpiena ceļš atduras vīnogu laukā ar divstāvu saimniecības ēku. Ēka šķiet labs variants pārnakšņošanai. Ir iestājusies melna nakts.
Zvana glābēji. Saka, ka esot tepat tuvumā, lai es nākot pretī. Turklāt, lai pasteidzoties, jo viņiem telefona akumulatoram palikuši vien 19% :) Salīdzinu koordinātes, izrādās viņi ir 300 metrus aiz meža. Glābēju ieteikums tādu gabalu pilnīgā tumsā brist cauri mežam klinšainā apvidū šķiet neadekvāts. Apgriežos un kāpju atkal kalnā ar savu smago somu. Sasniedzu pseidoceļu, eju pa to, pseidoceļš kļūst civilizētāks, kļūst pat asfaltēts! Glābēji tikmēr braukā pa reģionu, meklējot piebraukšanas iespējas. Vēl divas stundas man vajag, lai pa pseidoceļu nokļūtu līdz kartē iezīmētam, oficiālam ceļam. Lai gan taisnības labad jāsaka, ka tomēr glābēju komanda federācijas prezidenta vadībā atrada mani, pirms es spēru savu kāju uz oficiālā ceļa, proti, man bija atlikuši kādi 50 metri, kad viņi ieraudzīja manu lukturīti un pabrauca man pretī pa pseidoceļa sākumu. Tā ka balva bija nopelnīta!
V. SECINĀJUMI
- 200 metri kartē var paņemt pat 7 stundas.
- Šķietama šoseja kartē patiesībā var būt tunelis, no kā vajadzētu izvairīties. Pievērsiet uzmanību atšķirībām kartē (sk. bildi Nr. 7).
- Mēģinot izkļūt no kalniem, nenonieciniet sastaptu platu taku/ ceļu, pat, ja tas šķietami neved vēlamajā virzienā.
- Ieteicamo lietu saraksts nav tikai saraksts. Katrai lietai var būt izšķiroša nozīme, jo primāri katrs ir pats sev glābējs. No sevis vēlos pielikt, ka apdrošināšanas polisi drukājiet divos eksemplāros – vienu ielieciet iekarē, otru atstājiet mājās, jo mežā pirmā var iztērēties tam neparedzētam mērķim; ir nozīme ne tikai polises saturam, bet arī formai :)
