Парапланерная школа и клуб
Поиск Скрыть поиск

Barona personīgais rekords (+ VIDEO)

8. marts. Rīts. Brokastīs kafija, maizītes ar sieru un Reiniku ģimenes gatavota auzu putra ar banāniem un ievārījumu, kas deva sāta sajūtu visas dienas garumā.

Labs iesākums garai dienai, ja īsti nav skaidrs, kad tiks pie nākamās maltītes.

Ātri salasu visu nepieciešamo inventāru dienai. Galvenais ir paņemt visu nepieciešamo – spārnu un iekari aizmirst būtu grūti, palikt bez ķiveres un lidošanas instrumenta gan ir pavisam reāli, tāpēc svarīgi tos noteikti ielikt  somā. Man patīk visu sagatavot kokpitā pirms izbraukšanas uz startu, uzstādīt pareizo augstumu – parasti pie nosēšanās laukuma Flymaster variometru uzlieku pa nullēm katru dienu, lai vienmēr zinu, cik augstu esmu virs nosēšanās laukuma, nevis jūras līmeņa, ko rāda GPS augstums instrumentā. Noderīgi, ja instruments rāda pareizu pulksteni, tāpēc noregulēju arī to. Flymaster un telefonu piestiprinu kokpitā ar stropītēm, lai var bez uztraukuma fotografēt un filmēt, jo pēc tam atrast izkritušu telefonu nez vai izdotos. Līdzi arī ārējā baterija telefonam, lai gan to izmantot nevajadzēja. Iekarē vienmēr līdzi Fiskars zāģis, virve un aptieciņa, ja nu noder.

Brauciens uz startu jau raisa atmiņas no iepriekšējiem gadiem, tiesa gan šoreiz ir citādāk – ja sanāks uzreiz nosēsties, tad nebūs savējais buss, kas pēc īsa brīža uzved atpakaļ kalnā. Ir papildus uzdevums – gaisā ir jāpaliek ilgi. Serpentīna ceļš ar saviem 13 pagriezieniem paiet pavisam ātri. Pirms izbraukšanas uzmetu aci Googlemaps kartē, ar auto ir 14 minūtes, kājām – 1 stunda un 50 minūtes; labāk braukt ar auto.

Laiks stariem ideāls. Starta laukumā jau daudz pilotu, visi gatavojas startam un startē. Interesanti pavērot, kā nu kuram tas izdodas. Cits mēģina startēt vairākas reizes pēc kārtas un tomēr nesekmīgi, cits uzreiz izceļ spārnu un prom ir. Nav ko vilkt garumā, jāgatavojas savam startam.

Kad gāju kalnu skolā, stāstīja par noteikumiem kalnu startos – ekipējums jāsakabina un jāsagatavo startam blakus starta laukumam, lai netraucētu citiem pilotiem startēt. Vietas pietiek visiem ātri sagatavot visu nepieciešamo startam. Šeit viss ir nopietni, nedrīkst neko aizmirst – visam jābūt pareizi sakabinātam un savās vietās. Izņemu ekipējumu un pārbaudu katru brīvo galu spārnam, lai viss brīvs, kā jau vienmēr pirms katra starta. Pietiek, ja paraplānu nedaudz paver vaļā rozetē, tad var redzēt, vai visas stropes iet pareizi, šādu metodi izmantoju, lai mazāk traucētu citiem, kā arī, lai vējš neplivina paraplānu. Uzvelku jaku un cimdus, iesprādzējos iekarē, piekabinu spārnu. Ieslēdzu lidošanas instrumentus, rāciju. Gatavs startam. Paņemu spārnu un dodos uz starta laukumu. Priekšā citi piloti, jāgaida. Izskatās pēc skolniekiem. Vēl jāgaida. Laukums brīvs – mana kārta startēt. Vējš palīdz atvērt paraplānu,  spārns un stropes kārtībā, viss brīvs. Atmuguriskais starts – vējš piemērots un tā labāk redz spārnu ceļamies, viss notiek – pāris soļi un esmu gaisā!

Pirmo stundu lidinājos vienkārši turpat pie starta kalna nogāzes, lai atsvaidzinātu zināšanas kā strādā kalns vai arī – jo nesanāca tikt augstāk. Tad pamazām apradu ar kalnu un varējām sadarboties – izdevās tikt labā termālī, tiku augstāk un varēju lidot prom no starta nogāzes Monumenta virzienā, kur aizlidoja Dzintars un Normunds jau pirms ilgāka laika.  Tālāk uz priekšu redzu daži lido tādā augstumā, kā es tur ierastos. Otrā pusē gravai arī mierīgāk – gaisā mazāk paraplānu, kuri jāņem vērā un ar kuriem jādala gaisa telpa. No kokiem jāuzmanās, nevar lidot pārāk tuvu. Bet tuvāk labāk ceļ. Piesardzīgi lidoju arvien tuvāk nogāzei, vienmēr paturot prātā, uz kuru pusi ir glābiņš – lielāks augstums – ieleja. Svarīgi vērot citus paraplānus – gan lai izvairītos, gan zinātu, kur labāk ceļ. Ik pa laikam vēroju apkārt, kur varētu nosēsties, ja nu kādā vietā izsēdina. Tomēr izdodas gar kalnu lidojot tikt arvien augstāk un pārliecība par sevi un apstākļiem šodien ļauj doties arī tālāk nezināmajā – tur, kur vēl neesmu lidojis. Saulainā nogāze un kores strādā labi. Vietām var lidot tikai uz priekšu nemaz negriežot termāļus, jo zinu, ka tālāk kalns strādās tāpat, kā iepriekš. Man sanāca būt zemāk nekā lielākai daļai  citu pilotu, kuri lidoja tieši pa kori, sāku lidot zemāk gar kalnu un tā arī turpināju, īsti līdz korei neizdevās tikt, bet nogāze strādāja ļoti labi.

Nemaz nemanot biju jau palidojis garām Monumentam, to pamanīju tikai kad biju aiz tā uzņēmis augstumu līdz mākonim. Mākonis pavisam tuvu, augstums pieaug. Paskatos Flymaster instrumentā, kādā virzienā rāda kompasa bultiņa, ja nu ievelk mākonī, lai zinu uz kuru pusi mukt prom.

Lidoju vēl uz priekšu, skatos, grēda paliek mazāka – tālumā var redzēt Piava upi, sajūtas labas. Pirmo reizi kalnos tik tālu esmu nolidojis.  

 

Viss jau labi, bet tagad jātiek arī atpakaļ, izsēsties galīgi negribas. Skatos, nav labi – pie kalna lieli mākoņi aizsedz sauli, priekšā grava, kurai jātiek pāri, bet – ja nogāze ēnā, tad labāk tur nelidot. Palieku uz vietas uzņemt augstumu, variks ik pa brīdim iepīkstas, jāpaliek. Grozos uz vietas, tieku augstāk un arī ceru, ka mākoņi izšķīdīs un gravā iespīdēs atkal saule. Viss norit lēni. Ēna nepazūd.

 Augstums pietiek, vismaz man tā šķiet, lai tiku uz nākamo kori, kura ir saulē. Aiziet! Varikā nepatīkamā skaņa, kas ziņo par grimienu vairāk par -2 ms nav patīkami. Tā mijās ar termāļu skaņu. Viss notiek, tieku uz priekšu. Tuvojas jau pazīstamāki skati – lēzenā nogāze un Cirks, kam šoreiz izdodas lidot pa augšu pāri. Augstums labs aptuveni 1200, esmu virs starta kalna, turpinu tālāk uz Antenu kalnu. Tur jau priekšā vairāki paraplāni rāda, kā tur ceļ un uz kurieni man jālido, lai tiktu augstāk. Izdodas. Esmu pāri un krietni virs kalna. Antenu kalna otra puse, kur Brenta upe, labi ceļ. Nogāzi apspīd saule. Nedaudz uzņemu augstumu.

Rodas ideja – ielejai pāri nelidot, bet lidot ielejā iekšā pa saules apspīdētās nogāzes kori, to arī mēģinu.

Pirmais mēģinājums nedrošs – augstums ap 1000 m, un samazinās, saprotu, labāk nemēģināt, ja nu netiek augstāk? Negribu riskēt. Lidoju atpakaļ virs antenām. Ceļ labi, uzgriežu līdz 1500 m, nu gan var mēģināt, augstumam vajadzētu pietikt, lai tiktu laukā, ja būs nepieciešams. Aiziet! Virs kores labi tur gaisā, augstums praktiski nemazinās, vietām uzgriežu, lai palielinātu augstumu. Skati un sajūtas lielisksas!

Tikai nesaprotu, kāpēc biju vienīgais, kurš šeit lidoja. Ātrums lidojot iekšā bija vidēji 35-40 km/h. Sniegotas virsotnes, savrupmāju rajoniņš, šķita, ka šoziem tur vēl neviens nav gājis, sniegā uz ceļa pēdu nebija. Vieta likās piemērota top landingam, ja nu gadījumā būtu nepieciešams, tas gan būtu mans pirmais. Aizlidoju līdz iecerētajam pagrieziena punktam un griežos atpakaļ. Ātrums krietni mazāks 15-20 km/h. Saprotu, ka var būt ziepes. Ieleja var būt man nelabvēlīga. Tomēr izdodas noturēties nemainīgi virs 1300 m. Ielejā noskatu pāris vietas, kur mēģinātu nosēsties, ja būtu nepieciešams. Nebija. Tiku atpakaļ uz Antenu kalnu bez problēmām. Plāns izdevies. Izrādās – varēju arī netikt atpakaļ, laikam arī tāpēc neviens cits pilots tur nebija redzams lidojam. 

Ko tālāk? Diena izdevusies. Jau 3 stundas 30 minūtes gaisā. Jāpamēģina līdzenumi. Lidoju prom no kalniem. Augstums sarūk. Vairs tikai 890 m, zinu, ka pie kalna var tikt augstāk. Lidoju uz starta kalnu. Ilgi nemeklējot tieku pie biļetes, kas mani uzceļ līdz 1450 m, tagad labs augstums, lai iemēģinātu līdzenumus. Aiziet! Izdodas! Gaiss burbuļains, pietur gandrīz visur ik pa brīdim. Vēroju, vai uzradīsies kāds mākonis. Pamanu, ka tālāk līdzenumā sasniedzamā attālumā termāļo putni, dodos turp. Izdodas atgūt augstumu, tieku gandrīz līdz 1300 m, gandrīz tikpat, cik atstājot kalnu. Turpinu lidot dziļāk līdzenumos. Pamanu, ka mani noķer un pavisam ātri apsteidz planieris. Planieris, nevis delta! Pēc pāris apgriezieniem vairs nevaru to ieraudzīt.

Vēroju debesis, daži mākoņi, lielākoties zilas debesis sasniedzamā attālumā. Ik pa brīdim pietur. Izvēlos mērķi, kuru sasniegt, pirms griezties atpakaļ. Pieņemu lēmumu, jāgriežas uz landingu ne zemāk kā 1000m augstumā, jo esmu jau diezgan dziļi līdzenumos.  Plānoju nosēsties landingā pie mājas.

Vēlviens mērķis sasniegts. Secinājums – līdzenumos arī viss notiek. Pieņemu lēmumu lidot uz nosēšanos. Pa ceļam uz landingu sastopu vēl vienu termāli, jāizmanto! Tā arī nesanāk nosēsties, pie kalna atgriežos 800 m augstumā.  Atlieku plānu nosēsties un  turpinu lidot gar kalnu. Bet daba sauc lejā. Nedaudz sāk gribēties arī ēst. Varētu vēl turpināt lidot, lejā nemaz tik viegli nelaiž, visur pietur.  Vairāki asāki pagriezieni un pāris astotnieki un esmu lejā. Kopā nolidoju 4 stundas 52 minūtes. Veikts 37 km garš FAI trīsstūris. Patīkami. Prezidents vakariņās picu restoranā mani apsveica ar garāko un ilgāko lidojumu. Tad arī tikai sapratu, ka tas ir mans personīgais rekords. Paldies Ivaram par šo spārnu un Dzintaram par labiem ieteikumiem šā spārna izvēlē. Trāpīgs nosaukums – Mentor 3, daudz šodien iemācījos. Šis bija mans otrais lidojums ar šo spārnu.

 XContest treks šeit

 

 


Adrenalīns komanda Bassano 2018
Комментариев: 6
    Made by kalichava