8. marts Bassano!
Šodien, 8. martā, par godu Sieviešu dienai bija lieliska lidojama diena!
Vakar ieradāmies Bassano un laikapstākļi bija pelēki, lietaini un ļoti slapji, kā arī viss kalns miglā un izskatījās ļoti slapjš.
Tad šodien laikapstākļi bija skaidri un saulaini. Gaiss bija dzidrs kā kristāls, attiecīgi, saule spēja samērā labi izkarsēt mitro kalnu. 
Startēju ap 11:00. Pirms starta aizskrēju sasveicināties ar Mišas draugu Artjomu no Pēterburgas, kurš bija tikko ieradies uz starta un uzreiz skrēju atpakaļ pie sava paraplāna, jo iekare jau bija mugurā un atlika tikai piekabināties pie paraplāna. Man sagatavošanās parasti sanāk kaut kā ļoti operatīvi. Līdzīgi, kā Indijā dažus mēnešus atpakaļ arī šeit, kad nolēmu, ka jāceļās gaisā, tad sagatavoties startam man prasīja apmēram 5 minūtes.
Esmu gaisā. Termāļi, drīzāk burbuļi ir izkaisīti un šauri, un arī samērā nestabili. Plivinos pie, ap un virs starta, jo gaidu, kad Pakuļa kungs sagatavosies startam un arī celsies spārnos, jo biju domājis, ka jālido kopā. Noplivinājos tā kādas 30 minūtes līdz prezidents arī bija gaisā. Sākām lidot uz monumenta pusi. Uzņemot augstumu, burbuļi apvienojās termāļos un kļuva diezgan konkrēti un spēcīgi. Dažbrīd termāļi cēla augšā pat ar 6 m/s, jo liela termāļa temperatūras starpība ar auksto augstāk esošo gaisu. Augšā kalnos ir sniegs un pat ļoti daudz sniega. Plāns bija aizlidot aiz monumenta līdz kalna pazeminājumam, kur tālāk ir upe. Līdz pašai upei es gan nelidoju, jo nevēlējos pārāk zaudēt augstumu. Daudzi gaisa biedri, kurus nepazīstu grieza atpakaļ uzreiz, kur sākās kalna pazeminājums. Es nedaudz palidoju vēl uz priekšu un tad griezu atpakaļ. Pa ceļam redzēju uz viena no kalnu korēm pamestu paraplānu. Kāds laikam noligzdoja un paraplānu atstāja, jo varbūt bija plānojis iegādāties jaunu. Vai arī bijusi glābšanas operācija ar helikopteri un helikoptera piloti negribēja piņķerēties ar to paraplānu.
Lidoju atpakaļ. Augstums samazinās. Atrodu termāli, izskrāpēju augstumu un izdomāju, ka gribu uzgriezt virs sniegotajām virsotnēm - to arī izdaru. Tieši tajā brīdī vienā no virsotnēm kāpa pāris cilvēki augšā ar, kā es saucu, tenisa raketēm pie kājām. Pasveicinājām viens otru, pamājot ar rokām. Uzņemu vēl 200 metrus. Episks skats. Saprotu, ka dzīve ir skaista un saprotu kārtējo reizi, ka šie ir tie brīži, kad sajūtu cik ļoti mīlu dzīvi, darot kaut ko tik episku un prātam neaptveramu - lidoju kā putns virs kalniem. Tas laikam nozīmē, ka nodarbojos ar pareizo lietu, ja tas rada tik patīkamas sajūtas.
Man ir šai dienai diezgan labs augstums, ap 1500 metriem. Lidoju taisni atpakaļ. Ieslēdzas mana kāre pēc ātruma. Rokās paņemu aizmugurējās rindas efektīvākai stūrēšanai un akselerators izspiests uz 50%. Ātri vien esmu atpakaļ virs starta, kur startējām. Pasveicinu savu lielāko fani - sievu. Viņa tajā brīdī joprojām sēdēja augšā kalnā startā un lasīja grāmatu tur. Biju metrus 500 virs starta. Viņa mani ieraudzīja un lidoju tālāk uz antenu kalnu. Zināju, ka viņa mani vēro arī telefonā tiešsaistē, jo izmantoju satelīta trekeri SPOT, kas ļauj izsekot pilotu pat lidojot ļoti augstu gaisā, jo nav nepieciešami mobilie sakaru tīkli - visi dati tiek nodoti caur satelītiem kosmosā neatkarīgi, kurā punktā uz zemeslodes atrodies, kaut vai tuksneša vai okeāna vidū. Tas manī rada drošības sajūtu, jo zinu, ka ir skaidri nosakāms, kur atrodos. SPOT ir īpašs ar to, ja cilvēkam ir nepieciešama steidzama palīdzība, tad atliek nospiest sarkano pogu “PALĪGĀ” un īsā laikā jau helikopteri ir gaisā un meklē SPOT lietotāju, kuram vajadzīga palīdzība. Kaut nevienam nevajadzētu izmantot šādu pogu, bet ir patīkami apzināties, ka Tev ir līdzi šī glābšanas poga, ja vandies pa Alpiem, kur ne visur ir internets vai pa Indijas Himalajiem, kur kalnos vispār nav interneta.
Esmu jau virs antenas kalna - domāju maukšu tam pāri vienkārši. Redzu viens griež termāli virs antenas kalna. Nodomāju, nu labi, arī kaut kas te jāpagriež. Uzgriežu kādus +200 metrus un lidoju tālāk pāri šosejai un upei, kas ir aiz antenas kalna. Tur kalna korē kaut kāds piemineklis, kur sēdēja kungs uz soliņa. Pasveicinājām viens otru, pamājot un devos tālāk. Ik pa brīdim pagriezu kādu termālīti un turpināju turēt ātrumu uz priekšu.
Augstumu biju uzgriezis labu, jo zem manis lidoja kādi 10 paraplāni un virs tiem biju metrus 300. Lidoju tik uz priekšu. Kalns palika arvien zemāks. Redzēju vairākas skaistas kalnu pilsētiņas. Viena bija uzbūvēta uz kalna vairākos līmeņos. Lidoju gar to pilsētiņu kādu 50 metru atālumā, jo tur daudz asfalta, kas sasilis. Izcēlu tur nedaudz augstumu, jo savādāk nevarēju tikt pāri priekšā esošajai kalna korei.
Uzņēmu tagad augstumu, ka varētu tikt pāri. Pielidoju pie tās kores un tagad redzu, kas ir aiz tās. Un tur ir 2 ziņas. Laba un slikta. Labā ir tā, ka kalns aiziet uz paaugstinājumu. Augstāk kalnos termāļi ir stiprāki, tāpēc lapbrāt nokļūtu augstākos kalnos. Sliktā ziņa - tur ir vairākas augstsprieguma līnijas uz kalna, pat vairākos līmeņos, kas nozīmē, ka tur skrāpēties gar kalnu nebūs iespējams. Augstumu biju zaudējis, jo kalni bija pazemi un, attiecīgi, termāļi bija palikuši krietni vājāki, jo tur kalni vairs nebija tik stāvi un augsti kā iepriekš. Daudz “plato” laukumi. Nolemju, ka jālido atpakaļ. Lidoju. Zaudēju vēl augstumu. Virs viena kalniņa skrāpējos dinamikā. Uzskrāpēju dažus desmitus metru.
Un šeit pieļauju kļūdu, kas rezultēsies pēc dažām minūtēm ar piezemēšanos. Pareizais variants būtu bijis, ka būtu palicis pie tā mazā kalniņa, kur dinamikā skrāpējos, jo tur ik pa brīdim atrāvās termāļi. Tur noteikti būtu izgriezis augstumu, lai lidotu uz nākamo kalnu lielākā augstumā. Lielāks augstums virs kalna nozīmē labākus termāļus, jo kalns lejā ir izsilis un augstāk tas viss sakrājas spēcīgākos termāļos atšķirībā no kalna pakājes. Pieņēmu nepareizo variantu un lidoju samērā zemā augstumā uz nākamo kalnu, jo šķiet, ka tur varētu labāk strādāt dinamika. Globālais vējš augstāk bija man no mugurpuses, tātad ceļavējš, bet lokālais, lidojot uz nākamo kalnu, bija pretvējš, kas nozīmēja, ka ātrums man nebija tik liels un zaudēju laiku un augstumu kamēr tiku līdz nākamajam kalnam. Citiem vārdiem sakot, man bija zems planēšanas koeficients (glide ratio). Kad nonācu līdz tam kalnam, tad augstums bija vēl zemāks un tur mani sagaidīja kalnaina kamastura, jo tur bija gan lielas "bedres", jo uz ielejas pusi bija vēlviens paugurs, gan pilsēta priekšā, kurai knapi varētu pārlidot pāri, tad vēl "plato" un vēl pretvējš. Nezaudēju optimismu un lidoju gar kalnu un ceru, ka pārvilkšu pāri tai pilsētai.
Tikmēr viens pilots jau paņēmis kursu prom no kalna vienā no “bedrēm” starp kalniem. Man ātrums joprojām ir tāds, kāds ir lidojot pret vēju un sāk diezgan pamatīgi sēdināt. Pārējais viss notika dažos desmitos sekunžu. Sapratu VISS - ciematam pāri netieku un tur mani tāpat sagaidīs ļoti lēzens kalns. Priekšā augstprieguma līnija un vēl desmitiem citu vadu. Nolemju piezemēties kaut kur. Pāris sekundēs atrodu divus kandidātu piezemēšanās laukumus. Trešais variants ir lidot atpakaļ - turpat, kur tas pilots, kurš laicīgāk jau aizlidoja prom no kalna. Pagriežu atpakaļ un lidoju tur, kur tas pilots. Ātrums liels un sāk sēdināt vēl ātrāk, saprotu, ka nekur tālu neaizlidošu, jo esmu rotora zonā. Izgriežu pretvējā. Izvēlos labāko no pirmajiem 2 kandidātiem - piezemēšanās laukumiem. Pie sevis secinu, ka nu tagad piezemēšanās procesā man vajadzēs ielikt visu, ko zinu par paraplāniem un to vadību, jo esmu rotora zonā nokļuvis. Mans piezemēšanās laukums ir man tepat priekšā. Lidoju īsu brīdi šķērsām, lai to nepārlidotu, jo priekšā ir koki, vadi, krūmi. Sēdina ātri, sāk pielocīt, turu spārnu tik, lai to nenorautu, bet, lai tas arī pretotos aizlocīšanai. Saprotu, ejot tuvāk zemei, ka varētu būt smaga piezemēšanās. Sāku spēcīgi pumpēt paraplānu, lai ik pa brīdim tam dotu arī nedaudz ātrumu un tas nenorautos pavisam. Jutos kā Toma Henka filmā, kur viņš nosēdināja lidmašīnu Hudzonas upē. Gatavojos iespējamai smagai piezemēšanai - tajos brīžos pasažieru lidmašīnās pilots mierīgā balsī pasažieriem pasaka skaļruņos: “Brace for impact”, kam arī gatavojos. Rezultātā paldies maniem precizitātes treniņiem, acro treniņiem un vispār Brūsam par tik labu spārna izveidi, kas mani vienmēr klausa kā dresēts suns. Piezemējos, viegli parašutējot. Abas kājas kopā, kā piezemējoties ar rezerves izpletni un esmu piezemējies reālā rotorainā bedrē, kuru ieskauj pauguri. Telefonam zonas nav. Nospiežu SPOT trekerī pogu “OK”, kas nozīmē, ka ierīce caur satelītiem nosūta dažu desmitu sekunžu laikā manai sievai e-pastu un SMS, ar informāciju, kur atrodos un tekstu, ka esmu piezemējies un man viss ir kārtībā! Kad parādījās zona, tad veicu video zvanu un izstāstīju piedzīvoto un palūdzu, lai Pakuļa kungam pa rāciju paziņo, ka steigas nav, bet kad piezemēsies, lai atbrauc man pakaļ. Saloku paraplānu uzčāpoju kalnā uz ciematiņu, kuram nevarēju tikt pāri un negribēju sēsties tur uz kāda jumta. Diemžēl tajā brīdī bija siesta un visi restorāni bija slēgti. Labprāt, būtu paņēmis aukstu aliņu pēc tik laba lidojuma. Tā vietā pasauļojos, jo bija ļoti silts un saule labi karsēja. Pa radio nesen stāstīja, ka Latvijas iedzīvotājiem ir D vitamīna hronisks deficīts un izmantoju iespēju pasauļoties, jo saule ir efektīvākais veids, kā saņemt D vitamīnu. Stundas laikā man jau bija pakaļ auto.
Episki pavadīta diena! Rezultāts - nolidoti 44 km. Šeit lidojuma treks. Bija plāns izspiests virs 50 km, bet nesanāca dēļ pieļautās kļūdas. Rēķinājām, ja neizsēstos, tad būtu izpiedis distanci tuvu 60 km. Bet esmu priecīgs par šodienas lidojumu, jo iegūta jauna pieredze, kas ir pats vērtīgākais, ko iegūt.
Un jā - lidošana mani dara laimīgu, jo tad sajūtu dzīves garšu un skaistumu. Lidojot, jūtos pilnīgi cits cilvēks. Turam īkšķus par rītdienas labvēlīgu prognozi lidojumam!
Si’pieci! :)
