Debesis virs Itālijas (FOTO)
Vienā vārdā izsakoties, Itālijas pie- un pār-dzīvojumi bija brīnišķīgi.
Piedzīvojām brīnumainu Itālijas pavasari četru gadalaiku amplitūdā – no miglaina rudens līdz ziedošam pavasarim un no krāšņas ziemas līdz pat sīkiem vasarīgiem mirkļiem.
Un, tā kā mana ceļojumu pieredze no vidējā statistiskā ceļotāja skatupunkta ir visai dīvaina, un esmu bijusi, piemēram, septiņas reizes Sarājevā, sešas reizes Bangkokā, divreiz Tokijā, bet ne reizi Romā un pat ne Londonā, tad arī mīlīgie Itālijas pieAlpu ciematiņi – Borso del Grappa, Spezzamonte, Semonzo, St. Eulalia, kas plūstoši pāriet viens otrā, un tuvākā pilsētiņa Borso del Grappa, manī izraisīja patiesu sajūsmu. Pārsteidza lielveikala plašais sortiments un cenas, izbrīnīja ļoti skrupulozā atkritumu šķirošana, attiecīgi arī bioplastmasas maisiņu plašais izmantojums vismaz lielveikalā un arī fakts, ka tukšās produktu iesaiņojuma kastes tiek izliktas cilvēkiem izmantošanai. Tāpat cilvēku savstarpējā, kaut arī, iespējams, ārējā saskarsmes kultūra – sveicināšanās uz ielas arī ar nejaušiem garāmgājējiem, ir ļoti iedvesmojoša. Kaut arī vietējais paraplanierisma instruktors Fabio brīdināja, lai uzmanām personīgās mantas un arī mašīnā bez uzraudzības neatstājam vērtīgas lietas, tas šķita nedaudz neticami.
Bet, protams, atpakaļ pie primārā mūsu brauciena mērķa – lidošanas kalnos. Emociju gamma neaprakstāma. Tik daudz kas man bija pirmo reizi. Sākot jau ar to, ka pirmo reizi pati lidoju ārpus Rumbulas. Ziniet, jūs varbūt neticēsiet, bet ir tomēr atšķirība! ;-) Pirmā pacelšanās bez vinčas. Pirmās koku galotnes un māju jumti. Pirmo reizi sajustās dinamiskās gaisa plūsmas, kas pietuvojoties kalnam, tevi teju konstanti notur gaisā, cik vien tu pats esi gatavs turēties. Pirmie variometra pīksti, fiksējot augšupejošu gaisa masu un, attiecīgi, pirmie termāļi. Pirmo reizi 1200 m virs jūras līmeņa. Pirmo reizi tik ilgi gaisā. Pirmo reizi kopā ar vismaz piecdesmit citiem paraplāniem. Pirmo reizi redzēju un sajutu, kā it kā nieka 500 vertikālos metros var nonākt citā gadalaikā, temperatūrā un komforta zonā. Pirmo reizi kalni no cita skatu punkta. Pirmās kolēģu bīstamās situācijas un līdzpārdzīvojumi. Un vēl, un vēl, un vēl. Laikam jau tā arī viena lieta, kas paraplanierismā sajūsmina – ir un būs tik daudz pirmo reižu. Katra diena, katra vieta, katrs vējš savādāks. Protams, būs arī bailes. Un bīstamas sitācijas, ar kurām, cerams, man izdosies tikt galā.
Tagad nedaudz piezemētāk un konkrētāk. Kopumā lidojām piecas dienas no kopā lidošanai atvēlētajām deviņām. Ar laika apstākļiem gāja raibi. Pirmo dienu, 16.III, iesākām ar “brīfingu” piezemēšanās laukumā (apm. 180 m virs jūras līmeņa). Diena kā pasaka. Bezgala dzidra, uz spilgti zilās debess un kalnu fona mākslinieciski izkārtotas spoži baltas mākoņu plūksnas.
Dzintars stāsta. Es skatos uz taisnā līnijā virs mums esošo Stellas startu (720 metri virs jūras līmeņa), no kura mūs šķir nedaudz vairāk kā 500 metru, tātad – nekas augstuma ziņā pārlieku savādāks kā Rumbulā un domāju, ka nogrieznis, kas jāveic no punkta A uz B, nevarētu būt nekas diži sarežģīts, vai ne?! Tak’ pirmajā startā man trīcēja rokas, kājas, viss, kas nu vien var trīcēt. Inga (Robežniece) pēcāk man teica, ka varēja dzirdēt, kā man trīc balss, kad rācijā pieteicos startam gatava esam. Savu pirmo pacelšanās mēģinājumu izgāzu – nedaudz šķībi izcēlu spārnu, sāku skriet, stresā piestūrēju uz nepareizo pusi, kam sekoja ķēdes reakcija un Dzintara komanda: “Rauj nost, rauj nost!”, lai es neattaptos krūmos. Nu, ņemot vērā, ka prombraucot prasīju vīram, ko no Itālijas atvest, un uz atbildi, ka neko, atteicu, ka tādā gadījumā atvedīšu zaru no koka, kurā noteikti ar paraplānu iesēdīšos, biju nonākusi šim jokam negaidīti tuvu...
Bet, kas savādi, stress lielā mērā paplēnēja, jo sapratu, ka nekas TĀDS jau nenotiek un ne pārāk veiksmīgu startu var paspēt gan izlabot, gan pārtraukt. Līdzīgi, kā ar vinču. Sekoja gan vēl otrs “feileris”, kad ļāvu spārnam nedaudz noknābt un salūzt, un ieslēdzās sajūta, ka esmu jau nu tomēr visai tizla, jo puiši viens pēc otra kā ērgļi pacēlās un nozuda skatam. Skatu uz dzīvi neuzlaboja arī viens no pilotiem, kurš startējot piezemējās kokā. Šķita, ka viņš tur sēž bezgala ilgi un neviens viņam nepalīdz... Vēlāk tajā pašā kokā iemanījās palikt vēl viens neveiksminieks. Spārnus jau pret dziļu vakaru no kokiem ķibināja ārā īpašais palīdzības dienests.
Bet, atgriežoties pie man starta, paldies pieredzējušākajiem kolēģiem, kas pieslēdzās ar labi domātiem padomiem un atbalstu! Kā arī Mintonam, kurš vēlāk pienāca pie manis un koleģiāli paziņoja, ka viņš arī ir nostartējis vien ar otro reizi. Nu jā, un tad ar trešo, veiksmīgo reizi, nogaidot krietnu laiku, lai izklīst Stellas startam virsū uzgūlušais blīvais mākonis, ar sajūsmas kliedzieniem pacēlos savā pirmajā kalnu lidojumā jeb sākotnēji – planējienā lejup. Juhūūū! Deviņas minūtes tīra prieka. Pēc pirmā planējiena jau sekoja uzdevums pēc iespējas ilgāk noturēties gaisā, izmantojot dinamiskās un termālās gaisa plūsmas. Mācību process bija sācies.
No jauna bija arī fakts, ka pēc katras nolaišanās ekipējums ir pilnībā jāsavāc, jāsaloka un jāsapako. Vēlams ļoti kārtīgi, jo uz kalna, kur startā ir vienlaikus padsmit un vairāk pilotu un vietas ir maz, izklājot ekipējumu un nostartējot, korekti ir aizņemt iespējami maz laika. Līdz ar ko sapiņķerētas štropes un lēna to kārtošana, kad uz tavu vietu ļoti ļoti gaida citi, nepavsam nav forši. Ideāli ir pienākt ar iekarei jau piestiprinātu spārnu, kas savilkts “rozītē”, veikli izkārtoties un – prom! Protams, ar steigšanos dot vietu citiem ir jārīkojas tā, lai nekādā gadījumā nenodarītu pāri sev. Labā lieta ir tā, ka citi, un ne tikai savējie, palīdz izkārtot spārnu.
Dienas bilance: 9 / 20 / 22 min.
Nākamajā (otrajā) dienā, 17.III, uznāca blīvs, Latvijā par sēņu lietutiņu dēvēts, smidzeklis. Vladimirs (Birmanis) veikli izplānoja pastaigu kalnā, kurā devāmies seši no mums un kura varen pamatīgi atšķīrās no tā, ko es saprotu ar vienkārši pastaigu :-)
Jāatzīst, ka lidošanas zābaki lieti noder arī šādam nelielam “trekingam” un pavasara ziediem – prīmulas, sniega rozes, vijolītes un arī vizbulītes – piekājē klātie un vēlāk visai stāvie un akmeņainie kalni, bija patiesi jauki, kaut sniegos līdz ar biedriem nedevos un kopā ar Māri (Kundziņu), tās dienas virtuves dežurantu, otrajā ceļa trešdaļā griezos mājup.
Puišiem, savukārt, labi noderēja nepieciešamā inventāra sarakstā iekļautais galvas lukturītis, jo atgriezās viņi jau tumsā un lietum gāžot aumaļām. Mana bilance bija 10 km, viņu, šķiet, 16 km un varu saderēt, ka Mārtiņam (Strazdiņam) bija visi divdesmit, ņemot vērā, ka viņš filmējot skraidīja visrinķī, labāka skatu punkta meklējumos.
Trešā diena, 18.III. Arī tā lidojamus laika apstākļus neatnes. Toties mēs to lietderīgi izmantojam praktiskai nodarbībai, kā nokāpt no koka, ja nu ir sanācis tajā “noligzdot”, nav pieejams zars, kuram apmest cilpu un ir jāizmanto pats spārns. Ar cerību, ka tas šajā gadījumā kokā ir iekāries pietiekami pamatīgi. Ceru, ka praksē pielietot to nenāksies, bet vismaz kaut kāda drošības sajūta, ka tas ir paveicams un es vismaz šobrīd zinu, kā to paveikt, man radās.
Būtu priecīga, ja “Adrenalīns” to rīkotu katru gadu šeitpat Latvijā, piemēram. Jo, kā jau zinām, atkārtošana zināšanu māte utt. u.tjpr. Vakarā mums ir norezervēts restorāns kopīgām vakariņām ar pārējiem mūsu pilotiem. Sadaļā “vēsturiskās” izvēlētā pica “Bomba” nudien ir bomba! Itālija visā savā krāšņumā: parmas šķiņķis, čorizo, anšovi, kaperi, gorgonzolas siers... Puslitrs nedaudz asā sarkanā “vino della casa” (mājas vīns) plok uz nebēdu un, lai nākamajā dienā galva būtu pārliecinoši skaidra, mēs ar Edgaru (Jasmanu) uz nedaudz vairāk kā 5 km attālo mājvietu “Mary House” dodamies kājām.
Taču ceturtā diena, 19.III, mūs nupat jau nedaudz satriec. Aiz loga slapjš sniegs... Ja iepriekšējā dienā izgāju plašāku līkumu pa Borso del Grappu un meklēt meklēju labākos leņķus, lai iemūžinātu sniegotās kalnu virsotnes uz ielejas pavasara fona, tad tagad sniega līnija sākas jau apmēram pusceļā uz Stellas startu, tātad, apmēram 450–500 metros virs jūras līmeņa un izteikti iezīmējas virs māju jumtiem. Njā, kalni. Nupat gan brīvā diena, kuru katrs piepilda pēc savām vēlmēm. Vladimirs iniciē vēl vienu gājienu kalnos un pat ir pietiekami pieklājīgs, lai uzaicinātu arī mani, apgalvojot, ka šis gājiens būšot vieglāks nekā iepriekšējais. Es tomēr laipni atsakos, bet ar prieku uzbraucu līdzi augšā līdz Stellas startam, kur mēs drosmīgo četrotni – Vladimiru, Mārtiņu, Māri Kundziņu un Artūru – pametam, tā teikt “likteņa varā”. Brauciens ir teiksmains – no spilgti zaļā nosēšanās laukuma un vēl pāris iespaidīgā serpentīna, kas ved augšup, tumši zaļām, slaidām cipresēm ieskautiem līkumiem, mēs pamazām nonākam putenī un, izbraucot tam cauri, rāmā un krāšņā ziemas ainavā. Mūsu starta vieta klusi dus zem biezas sniega segas, lejāk mutuļo putenis, kalnu piekāje nav saskatāma.
Piektā diena, 20.III. Aleluja! Diena ir bez nokrišņiem. Uzbraucam uz Stellu. Es jūtos kaut kāda nervoza un, liekot pie sirds, Mišas un Barona mūžam atkārtoto, ka, ja jūties slikti, nav noteikti jālido un vispareizāk ir to nedarīt, izlemju nostaigāt lejup trīspadsmit serpentīna līkumus – apmēram 6 km un krietna 1,5 stunda. Bet tas, savukārt, ir tas, ko ES saprotu ar pastaigu kalnos. Vien žēl, ka neesmu paņēmusi spoguļkameru, lai varētu fiksēt kolēģus, kuri šurpu-turpu pārvietojas man virs galvas. Kad esmu jau gluži vai lejā, atskan Dzintara zvans ar jautājumu, kur esmu un vai braukšu uz Antenas kalnu. Kā ta’, ka braukšu! Pāže un Prezidents ar mašīnu mani savāc un dodamies uz citu, nedaudz augstāku, starta vietu, nodēvētu par Antenas kalnu – 750 m. Ufff... Sniegs ,un sniegs, kurš jau iemīcīts dubļos, ir aina, kas paveras acīm.
Bet ekipējums ir domāts tam, lai to lietotu, un mēs, galu galā, esam atbraukuši, lai trenētos/mācītos lidot kalnu apstākļos. Drosmīgi klājam dubļos savus spārnus, kuri dienas gaitā iegūst aizvien lietotāku izskatu, un uz priekšu! Pirmā īstā purināšana. Faktiski, tu iekarē nemitīgi tiec purināts, un kratīts. Cik smieklīgi šķiet atcerēties Rumbulas pieredzi ar pāris gaisa burbuļiem, kas jau šķita “kaut kas”! Un “gelato” kā mierinājuma balva: “Bondžorno! Prego, duo dželato, limone e čokolado. Kono. Gracies. Arivederči, čau! ” (Mana pasūtījuma itāļu valodā transkripcija)
Dienas bilance: 12 / 22 / 17 min.
Sestā diena, 21.III. Startējam no Antenu kalna. Atrodu šiku termāli un uzskrūvējos ar +4 gandrīz 350 m virs take-off. Augstums virs kilometra (1090 m). Ja atņem nost 180 m, kurā atrodas nolaišanās punkts, esmu bijusi apm. 900 m virs zemes − 2x augstāk nekā Rumbulā. Jēēē! Skats uz kalniem no neierastā skatu punkta tik aizgrābjošs un kāre pēc fotopierādījumiem ir tik liela, ka nokontrolēju situāciju, uzlieku vadību uz magnētiem, novelku cimdu, cenšoties to nenomest lejā, jo rokas jau tāpat salst nežēlīgi, un, tā kā mans lidošanas gadžets ir iphone 6 ar Flyskyhy aplikāciju, noņemu no stiprinājuma telefonu un mudīgi knipsēju.
Nav jau pārlieku atbildīgi, bet ir ko, tā teikt, parādīt mammai. (Lai gan, drīzāk jau tētim, jo manu vecāku attiekme pret manu jauniegūto nodarbi ir diametrāli pretēja. Kaut gan viņi abi ir pusprofesionāli sportisti ar attiecīgu izglītību un peeju lietām, tad, cik mans tēvs ir ieinteresēts vissīkākajās detaļās, tik māte, mani satiekot aizdomīgi ķiķina:”A-ha-ha! Re kur mūsu lidotāja atnākusi...” Joprojām nesaprotu, kā īsti man tas būtu jāuztver.) Brīnišķi iecentrētais termālis manī ir iesvēlis sparu, nākamais starts tiek veikts ar apņēmību to griezt vēl uzcītīgāk, bet nu, lai viss neliktos pārāk skaisti, strauji izkrītu un izsēžos pļaviņā savus 500 m no landinga... Pļavā līkņā kāda kundze, un es pagriežos uz viņas pusi ar sagatavotu: “Scuzi (atvainojos)!” Bet viņa uz manu pusi pat nepaskatās. Tipa – da mums te katru dienu šitādi krīt uz galvas, savāc savu “skuzī” un tinies prom :-) Dienas bilance: 19 / 9 / 28 min.
Septītā diena, 22.III. Jau iepriekšējā dienā beidzamo lidojumu veicām no Da Beppi starta, kas ir virs Stellas, 825 m augstumā. Ja pirmajā ierašānās dienā, kad devāmies observēt kalnu, tam vien garām pabraucot likās, ka tas ir starts kaut kādiem superpieredzējušiem pilotiem, jo ārprātā stāvs, tad beigu galā tas ķļuva par manu mīļāko startu. Nu, varbūt sava nozīme ir tam, ka tas bija izklāts ar tādu kā paklāju un izpalika dubļi ;-) Bet, ja nopietni, stāvums ļāva pacelties gaisā jau ļoti strauji, līdz ar ko bažas neraisīja krūmu/koku josla lejāk.
Un apetīte rodas ēdot! Veicu savu garāko lidojumu 55 minūtes. Max. augstums 1205 m, tieku 372 metrus virs take-off. Skatam paveras Nikolaja Rēriha gleznu cienīga kalnu ainava: gaisa perspektīvai dažādas intensitātes zilgmē brīnišķi dažādojot atsevišķās kalnu grēdas, pasaule ir neticami telpiska. Atkārtoju meistarstiķi ar fotografēšanu.
No termāļu griešanas teju vai nelabi − gandrīz stundu virpuļot ir smags darbs. Vismaz man ar iesācējas vestibulāro aparātu. Testēju savu komforta zonu, pietuvinoties un attālinoties no koku galotnēm. Mēģinu izprast manevru amplitūdu, esot tuvu kalnam pārejot uz termāļu apstrādi astotniekos un neveicot tos pa vējam. Saprotu, ka atrasties virs nosacītā Del Grappas kalna virsotnes plato, kur kopējais augstums ir 1200 m, bet virs zemes tikvien kā 150–200 , man nepatīk, nejūtos omulīgi. Gaisa satiksme intensīva. Jāuzmanās ne tikai no citiem, bet arī no deltām, kuru patiesi pašnāvnieciskā izskata starta laipa nekurienē, ir tepat aiz stūra.
Bet nu, salīdzinot ar to, ka šodien vienu no kokiem ķeksē lejā ar helikopteru, man viss ir ideāli!!! Vakarā Dzintars prasa, vai redzēju segu? “Kādu segu?!”, es pārprasu tik acīmredzami apmulsusi, ka sākam gluži histēriski smieties. “Tu vismaz zini, kas ir bāze?”, Dzintars man vaicā vēlreiz. Nu, metereoloģijas lekcija man gāja secen, atzīšos, bet nav gluži tā, ka domātu, ka bāze ir vieta, kur par izdevīgām cenām iegādāt vīnu :-) Attopu, kas ir domāts ar “segu” – bildēs var redzēt, ka nevis mākoņi, bet tāds kā atmosfēras sabiezinājums, pārklāj visu ieleju. Tātad, 1200 m arī bija teju maksimums, “sega”augstāk tikt neļāva.
Dienas bilance: 43 / 55 / 31 min.
Astotā diena, 23.III. Dzintars izziņo brīvdienu. Daļa no mums ir priecīgi, jo jūtās sevi nedaudz izsmēluši, daļa ir braši un spurojas pretim. Galarezultātā, ir šķībs un stiprs vējš, un izlido vien Dzintars un Māris (Barons). Daži spara pilnie kolēģi diemžēl paliek bešā. Es kopā ar Artūru un Didzi ar vietējo satiksmes autobusu dodamies plašāk aplūkot tuvīno lielāko pilsētiņu Bassano del Grappa, kuru kā pilsētu sākotnēji 2. gadsimtā pirms mūsu ēras ir dibinājuši romieši, bet pirms tam esošā bronzas laikmeta apmetne ir datējama ar krietni senāku laiku. Bassano, iekārtojusies uz kalna fona, papildināta ar cauri plūstošo Brentas upi, ir bezgala gleznieciska un piedāvā visnotaļ fotogēniskus pilsētskatus. Andrea Palladio, viena no Venēcijas Republikas aktīvākajiem arhitektiem, konstruētais segtais koka tilts “Ponte degli Alpini” ir ticis uzcelts 1569. gadā, tad 1748. gadā iznīcināts un trīs gadus vēlāk atjaunots, un vēlākos laikos atkal vairākkārtīgi gājis zūdībā, līdz beidzamo reizi uzcelts 1948. gadā, saglabājot vēsturisko konstrukcijas stilu. Tas neapšaubāmi ir viena no pilsētas vizuālajām dominantēm un pilnīgi uzprasās tapt nofotografēts no visdažādākajiem skatupunktiem. Un noteikti, esot Bassano, atrodiet kafejnīcu “Colazione in Bottega” un izbaudiet tās fantastisko dizainu un saimnieka Federiko temperamentīgo viesmīlību tur atskaņotās klasiskās mūzikas pavadībā!
Devītā un beidzamā diena, 24.III. Nomācies. Esmu, ja godīgi, visai nogurusi. Uzbraucam uz stāvo Da Beppi kalnu.
Startēju viena no beidzamajām, ja ne beidzamā no mūsējiem, jo cenšos saņemties. Nav vairs tāda spilgta prieka. Arī skati nesajūsmina, jo ir dūmakaini. Nedaudz pataustos dziļāk “cirkā”, aizlidoju uz otru pusi un pamuļļāju dežurtermāli uz “deguna” šķautnes, pusstunda, un dodos lejup. Viss. Pietiek. Savācu ekipējumu, iekrāmēju mūsu uzticamajā busiņā, bet nolemju laiku pavadīt kalnā. Startā ir trakoti interesanti. Var nenosaskatīties visdažādāko ekipējumu. Tā kā palīdzu n-tajiem pilotiem izkārtot spārnu, izmantoju izdevību apčamdīt, piemēram, “light” spārnu, kuram jau vizuāli redzams citādāks materiāls. Pirmo reizi redzu vienkārtīgo spārnu, D klases žileti, kuru vada, visticamāk, ļoti pieredzējis itālis, kuru tiku redzējusi lidojam arī vienā no ļoti mazskaitlīgajiem tandēma lidojumiem. Viņš neizceļ ar pirmo reizi un, kad paceļas, man spārna uzvedība neliek domāt par pārlieku stabilitāti. Pašreiz šķiet, ka ārpus A klases vispār neiziešu :-) Arī pašus startus ir ko nenoskatīties. Vācu un poļu studenti brīžam rāda “jokus”, kas laimīgā kārtā beidzas turpat uz nogāzes ar krūmiem vai vienkārši sapīšanos štropēs. Novērtēju mūsu ļoti pamatīgo dzenāšanu pa zemi mācību procesa ietvaros, bet jūtu, ka pašai pēc vasaras/rudens ļoti aktīvā groundhandlinga izturētās pauzes sāk pietrūkt iemaņu. Esmu apņēmības pilnā tās dzīt augšā. Un visbeidzot, lai nevajadzētu vienkārši braukt lejā ar busu, nolemju lejā noplanēt. Vienkāršā planēšana gan izvēršas 20 min. lidojumā, dinamiskā plūsma gar kalnu nemaz tik vienkārši negrib no manis atvadīties un pietur. Bet nupat tas tiešām arī viss. Arī pārējos kolēģos uzrāvienu vairs nejūt. Ir plkst. 15.00, un mēs kolektīvi metam mieru. Dienas bilance: 31 / 20 min.
Par mācību procesu. Paldies Dzintaram un Mārim (Baronam) par nemitīgu “rokas uz pulsa turēšanu” vai, precīzāk sakot, līdzesošu balsi rācijā. Kaut arī saprotu, ka viss ir jāizdara man pašai, jo īpaši startos šis skats no malas un komentāri deva lielāku pārliecību. Arī kontroles mehānisms, neļaujot pazust no skata un liekot rācijā konkretizēt atrašanās vietu – deguns, cirks, Stella, Antenu kalns. Vai arī Barona modrais skats, kad samazinājās augstums: “Zane, tu jau esi diezgan zemu. Ja tev neizdosies atgūt augstumu, iespējams, jāsāk plānot nosēšanās”. (Pāris dienas pēc atgriešanās man uz ielas gluži pie auss atskanēja nepārprotama balss rācijā: “Tas bija ļoti labi!” Pilnīgi salecos... Cieši garām pabrauca velokurjers.)
Bija vērtīgi vakarā izrunāt safilmētos video ar mūsu sniegumu, līdztekus skatoties un analizējot bīstamo situāciju utt. video no interneta resursiem. Vēl jo vērtīgāk bija dzirdēt padomus un gala rezumējumu. Kā Dzintars teica man, tad jāmācās izstrādāt visi termāļi, arī tie, kas ceļ ar +0,5. Protams, tur, Itālijā varēju būt izvēlīga, ja neceļ ar vismaz +2, tad lepni maukt tālāk leknākas gaisa plūsmas meklējumos. Bet Latvijā tādi +0,5 var saglābt manu lidojumu. Bet nu pagaidām 55 minūtes bija mans maksimums, jo ilgāk strādāt nejutu sevī spēku. Faktiski, būtu jānodarbojas ar kaut kādiem kardiotreniņiem, tieši uzdzenot izturību. Bija ļoti interesanti vērot kolēģu sniegumu – kurš veiklāks un pārliecinošāks kādās situācijās, kā ar katru dienu pieaug iemaņas uz jau esošās bāzes pamata. No ko – programmā “svētā trīsvienība”: groundhandlings, Jūrkalne un termālie lidojumi Latvijā.
Nedaudz par sadzīvi. Protams, ir interesanti un dažbrīd ne gluži vienkārši būt diendienā kopā ar vēl deviņiem cilvēkiem. Katram mums ir savs dienas ritms, ēšanas, sadzīves un komunikācijas paradumi. Man kā vienīgajai sieviešu kārtas pārstāvei studentu grupā bija sava istaba ar princešu gultu un nekādu istabas biedru sarunu. Jāatzīst, ļoti novērtēju!
Emocionālās un fiziskās slodzes rezultātā es noguru, iespējams, vairāk kā caurmērā mani vīriešu kārtas kolēģi, veicu arī attiecīgi mazāk lidojumus, prātīgi izsverot savas spējas un iespējas. Esmu tiešām pateicīga saviem biedriem, ka viņi manī redzēja ne tikai pilotu ar līdzvērtīgām tiesībām un balsi kvorumā, bet arī sievieti ar mazāku spēku resursu un itin bieži pacēla, aiznesa vai busiņā augstāk uzcēla manu ekipējuma somu, kaut es to nelūdzu, uzskatot, ka katram ar savu ekipējumu jātiek galā pašām. Sākotnēji mūsu ļoti saliedētā grupa uz beigām gan nedaudz pašķīda. Vien pierādot to, ka paraplanierisms ir individuālais sporta veids. Bet, patiesībā, tādu loģisku skaidrojumu tam man sniedza viens pieredzējušāks kolēģis: tas, kas sākumā tur visus kopā, ir mācību process un situācija, ka visi ir vienādi un neviens neko nemāk. Augot iemaņām un tām kļūstot atšķirīgākām, paplēn arī šī kopības sajūta. Tā jau, laikam, tas arī ir. Bet – tik vai tā – bija forši un varētu rezumēt ar “Paldies, viss bija ļoti garšīgi!”
Ceru uz Itālijas debesīm arī nākamgad. Ir darbiņi, kas palika neizdarīti – piemēram, ielidošana dziļāk ielejā, aizlīšana tālāk aiz Antenas kalna un ne tikai. Reinis (Ēvele) noteikti varēs pastāstīt, kuri vilcieni un autobusi ir piemērotākie, lai atgrieztos punktā A ;-) Bet to nu prasiet viņam katrs pats!
Bet pats galvenais, lai mums visiem ir ģimenes locekļi, kas mūs saprot un atbalsta! Par to, ka es savā ārprāta darba gūzmā vispār tiku līdz Itālijai, man jāpateicas vīram, kurš iepriekšējā vakarā pirms izbraukšanas, kad vēl centos pabeigt darbus, bet cerības par braukšanu jau zināmā mērā biju atmetusi, nevis teica: “Tev noteikti jābrauc”, bet vienkārši lēnītem vāca kopā visas man braucienam nepieciešamās lietas.
