Latviešu pilota aktivitātes Kolumbijā
Kad izlēmu, ka došos uz Kolumbiju, ievācu informāciju, cik nu varēdams, no diviem avotiem.
Pirmais bija Adrenalīna grupas piloti, kas tur kādreiz bija devušies, otrs – internets. Pirmais avots teica, ka termāļi nekādi sevišķi izcilie nav, esot bijušas vēl citas neērtības, bet kopumā paticis pats brauciens. Interneta avoti, protams, dažādi, taču daži rakstītāji uzsvēra, ka vairums lidošanas vietu ir ļoti vieglas, un ļoti noderīgas iesācējiem.
Devos no Latvijas viens pats un pievienojos uz vietas kādai angļu-kanādiešu grupai, kurā biju tāds kā piektais ritenis, jo, atskaitot vienu, ar pārējiem nebiju pazīstams, turklāt līmeņu atšķirība starp mani un pārējiem bija milzīga. Viens no pilotiem ar lidošanu pelna labu iztiku, pārējie bija vīri ar lielu pieredzi un milzu nolidoto stundu bagāžu, resp., regulāri lidotāji, kam tas ir galvenais vaļasprieks, to starpā bija arī viens pilots-tandēmists, kas arī ar to pelna naudu. Tie visi ir nopietni vīri, kas vakaros sēž un analizē pag.dienas kļūmes un izdošanos, plāno rītdienu. Taču vēlāk grupa mani pieņēma kā līdztiesīgu pilotu, manu progresu vērojot, turklāt kanādieši, jo īpaši pierādīja pilotu biedriskumu vispār, bet jo īpaši pašā pirmajā dienā, kad cenzdamies līdzēt, izcūkoja savējo.
Atšķirībā no Adrenalīna grupas, biju tikai vienā lidošanas vietā, nevis daudzās, bet tā viena – Roldanillo – skaitās no visām tā labākā. Kāpēc, neņemos spriest. Tur notikuši daži pasaules čempji, varbūt tāpēc.
Taču jau pirmajā dienā pārliecinājos, ka Roldanillo nekādā gadījumā nav vieta iesācējiem. Nav nekādas līdzības ar Basano! Sapratu arī, kāpēc angļi bija pret mani iesākumā rezervēti, jo baidījās, ka būšu par traucēkli viņu ikdienas daudzajiem XC kilometriem.
Kolumbijas specifika ir agrie starti. Vējš jau no 12.00-13.00, dažkārt vēl agrāk, sāk pūst no muguras. Savukārt ļoti vēlams līdz 15.00 nolaisties, jo ielejā ielaužas Klusā okeāna brīze, kas, kā pats dabūju pārliecināties, var būt ārkārt bīstama, nav nekas sevišķs, ja ir 7-12 m/s.
Starta laukums (viens no trim) Roldanillo tieši ideāls, ja nebūtu suņu, kas mēdz samudžināt paraplānus (“How many instructors does it take to untangle Latvian pilot’s wing after the dog attack and extreme landing previous day?”) un govju sūdus.
Un lūk, pirmais lidojums. Sajēga, kur ir nolaišanās laukums(i), mazāka par mazu. Orientēšanās apkārtnē tāda pati. Sajēga par vietējiem termāļiem – nekāda. Mēģināju kopēt priekšā lidojošos pilotus. Taču tie bija pārsvarā zenisti un enzisti ar saviem nažu spārniem. Velti – neviena termāļa, kas būtu kaut cik nopietni ņemams. Uz vietas muļļājoties, zaudēju augstumu jau pašā sākumā, un kā izrādījās, līdz nosēšanās vietām aizlidot vairs nevarēja. Un, tad nāca Kolumbijas lielākais bieds. Nepārtrauktas augstsprieguma un zemsprieguma līnijas un to nepārskatāmi mudžekļi. Kad likās, ka līdz ielejai tomēr kaut kā tikšu, redzu priekšā augstprieguma līniju, kurai pāri tikt vairs nekādā gadījumā nav iespējams. Domāju riskēt pa apakšu. Pa ceļam redzu vienu pilotu jau izklājušos uz “ķēnišķīgas gultas” lieluma klints laukumiņa – tā kā Zvejnieku ģimene nekur nebija tuvumā manāma, tad nobrīnījos – kas tas par meistarzelli, kas tā varējis nosēsties? Taču pats tūliņ biju spiests par tādu kļūt, būdams īstenībā vājš precizitātē, jo pēkšņi priekšā parādījās cita augstsprieguma līnija, apmēram Latvijas 0,4 kV apmērā. Strauji cirtu apkārt, notēmēju uz gandrīz vertikālas, taču no krūmiem brīvas klints augšu, kurai blakus bija ceļš (protams, vienos vados). Tā bija cūcene, ka nolaidos izcili veiksmīgi, pat uz kājām, tik vienu spārna galu iekarinot vienīgajā apkārtnes krūmā. Tūliņ, kā no zemes izlīduši, parādījās bars bērnu (no kurienes?) un pat divi veči, kas ņēmās ar palīdzēšanu, līdzjūtīgi unisonā vaimanādami par manu – no viņu viedokļa - nelaimi. Tie visi bija ļoti izpalīdzīgi cilvēki. Vēlāk gan pieredzējuši piloti brīdināja, ka ne viens vien tā smagi apzagts, nepieskatot mantas, lokot iekšā spārnu. Lai izlīstu uz ceļa, vajadzēja vai nu tikt cauri dzeloņstieplēm, vai pārkāpt pāri govju dzirdināmās ietaises betona konstrukcijai. Sekoju kolumbietim, kas nesa manu spārnu. Viņš uzmanīgi apgāja tvertnei pa malu, bet es devos taisni pa vidu, nemaz neievērodams, ka jumta vietā ir vienkārši brezents ar kociņiem apakšā. Spektakulāri, par lielu sajūsmu visam eskortējošam baram, ar blīkšķi iegāzos ūdenī, kas maigi izsakoties, viegli smirdēja. Turklāt krītot iekšā, nelāgi pret betonu satraumēju plaukstu, kas ievērojami traucēja visu lidošanas tālāko laiku. Taču spārnu nenesu es, tāpēc inventārs necieta.
Pēc tik dramatiska iesākuma citās dienās lidojumi izdevās normāli vai pat ļoti labi, pusotru – 3 stundu gari, un varēja pat ilgāk, jo termālā aktivitāte bija pietiekama. Laika apstākļi ļāva lidot pilnīgi visu nedēļu. Apkārtne un kalni ārkārt skaisti, īsta bauda dvēselei. Var lidot šortos, ja nav žēl ceļu no noskrāpēšanas. Jaka gan vajadzīga – kad tiek līdz mākoņiem – ap 2300 m augstumā – ar t-kreklu ir par maz.
Neiztika tāpat bez ekscesiem. Viena nolaišanās nepareizu lēmumu dēļ bija gandrīz tikpat bīstama kā pirmā. Neizstrādāju termāli līdz galam, pārāk steidzoties citiem līdzi, pēc tam ielidoju neuzmanīgi rotorā un pēc tam atkal vadi. Mēģināju ar bailēm pārvarēt augstprieguma līniju, lai nebūtu jānolaižas stāvās kalnu nogāzēs. Kad likās, ka tas izdosies, ar šausmām pamanīju, ka augstprieguma līnijai ir divas sekcijas – viena skaidri pamanāma, otra- augstākā – galīgi neredzama. Cirtu apkārt, jau prātodams, kā tikšu no kalniem lejā un kā izzāģēt spārnu no krūmāja. Taču atradu ar nezālēm (dzelkšņainām) aizaugušu, nelietotu kalnu ceļa atzaru, kas bija bez vadiem, un nolaidos uz tā. Kāds pilots, man sekodams, to vairs nespēja, un iegāzās netālu kalnā, gan bez īpašām traumām.
Vēl viena nolaišanās bija kādas lauku tantes govju aplokā. Tur mani sagaidīja asinssuņu bars, kas drausmīgi rēkdams, metās manos plikajos stilbos, jo kas gan var būt labāks izbadējušam kolumbiešu sunītim par labi barotu “gringo”? Cīnījos, sperdams un izkliekdams kaujas saukļus, kamēr kolumbieši ar uzjautrinājumu vēroja manu un suņu plosīšanos. Kad nu viņiem likās, ka cirka pietiek, suņi tika apsaukti. Kāds cits pilots, uz to pašu vietu tēmēdams, un laikam manas komiskās izdarības redzējis, laidās lejā, jau aurodams kā indiānis. Tā nu suņiem bija iespējams vēlreiz izklaidēties.
Īss kopsavilkums.
Lidošana Kolumbijā ir ārkārtīgi skaista, taču samērā bīstama. Protams, mūsu Latvijas nažiem tā tāda viegla pastaiga vien ir. Tomēr mana līmeņa pilotiem mudinu divreiz apdomāt, pirms uz turieni doties. Biedējošs ir lielais upuru skaits. Pēdējā mēneša laikā tur nositās divi, pēdējais, kāds francūzis, 13. vai 14.02. Kopumā, kā vakara pilotu pulcēšanās vietās tika spriests, 5 cilvēki kopš Ziemassvētkiem. Var jau būt, ka tikai sakritība, neņemos spriest. Ļoti var būt, ka citas Kolumbijas lidošanas vietas ir drošākas.
Un tik vai tā – Kolumbija ir vieta, kur gribas atgriezties.
