Indija – slēgts kalnu ceļs uz starta laukumu
Otrdien no rīta piedzīvojām nelielu pārsteigumu.
Uz startiem jābrauc gandrīz stundu agrāk, jo vienīgo ceļu, kas ved uz pacelšanās laukumu, vietējie ceļa būves inženieri uzlabo – nelielā posmā tiek klāts asfalts tāpēc ceļš pa dienu būs slēgts. Neskatoties uz mūsu ierasto izbraukšanas laiku nedaudz pirms deviņiem, tomēr paguvām dienu iesākt ar brokastīm. Pa ceļam auto šoferis bija jūtami satraukts, to pat vienbrīd dusmīgā tonī pateica skaidri - „you are lata today!” un spieda pedāli grīdā, lai tikai paspētu nobraukt lejā, pirms ceļu vispār nevar caurbraukt. Kādu brīdi vilkāmies aiz smagās mašīnas, kura kalnā veda asfaltbetonu un nemaz necentās mūs palaist garām, lai arī brīžiem skaņas signālu taksists taurēja ilgāk kā šeit pierasts.
Vienam šķērslim garām tikām. Turpat nedaudz tālāk cilvēki, kuri laikam koordinē satiksmi ceļā, kuru jāslēdz, taksists tiem garām tiek bez problēmām, caur pavērtu logu kaut ko ātri nomurminot vietējā valodā. Braucam jau kādu laiku, nonākam pie remonta vietas, kur redzams nesen ieklāts, jauns asfalta segums, turpat priekšā mums pretim ar savu maksimālo ātrumu pārvietojas ceļa ieklājējmašīna, kura aizšķērso gandrīz visu ceļu. Šoferis nobrauc ar vienu riteni no asfalta, lai palaistu milzeni garām. Mums gan nav īsti saprotams kāpēc bija jābrauc nost no ceļa, jo lejup braucošie tāda paša izmēra mazie auto bez problēmām tiek ieklājējam garām. Šķiet, esam sprukās, no aizmugures jau tuvojas asfalta vedējs, priekšā ceļa ieklājējs un vēl čupa mazo auto blakām, kuri tagad jāpalaiž garām.
Pēc mirkļa ceļš ir brīvs. Steigā mūsu šoferis burtiski noņem skaidu nupat ieklātam, mīkstam asfaltam, apkārt esošie darbinieki bija gatavi šoferim kārtīgi sadot, tomēr viņš īsti nedomāja piestāt. Neko jau tas tāpat vairs nemainītu.
Tālākais ceļs gan bija visai ierastā ritmā, ja neņem vērā šofera manāmi lielo vēlmi visu dienu nepalikt kalnā – braukšanas ātrums pa šo ceļu likās krietni pa lielu. Jāpiebilst, ka drošības jostas šim auto nebija lietojamas, par ko šeit jau varis nav īsti nekāds pārsteigums. Jādomā, vai fizikas likumi uz kustīgiem priekšmetiem un strauju apstāšanos iedarbojas atsķirīgi nekā citviet pasaulē?
Nu jau ceturtdienas rīts. Brokastis paēstas. Taksis uz pacelšanos arī sarunāts turpat pie brokastu vietas. Pienāk norunātais laiks. Taksis jau gaida. Kad tieku līdz auto, redzu, taksists velk dūmu turpat blakus, stāvot ar skatu uz kalnu. Rīta dūms. Ieraugot mani ar paraplāna somu uz muguras, šoferis, ar smaidu sejā, lauzītā angļu mēlē liek noprast, ka uz startu braukt vis nevarēs. Ceļš ciet? Bet iepriekš taču no rīta laida kalnā? Kas vēl par lietu? Izrādās – miestā uz tikšanos ieradīsies kāds valdības pārstāvis, tāpēc starta laukums slēgts un nevienu augšā neved.
Ja pat Indijas armijai ir atsevišķa paraplānu brigāde, kuras dēļ pirmajā lidošanas dienā mēs gaidījām dienas otro pusi saviem lidojumiem, tad nav jābrīnās, ka pastāv nopietni draudi amatpersonai, ja viņa vizītes laikā akpārt lidinās daudz paraplānu tāpēc nav nekādu problēmu saprast, kapēc starti netiek atļauti.
Izdodas noskaidrot, ka, iespējams, pēc divpadsmitiem vai vieniem lidot šodien tomēr varēs. Samainījāmies numuriem ar taksistu, mēģināju sarunāt, lai piezvana, kad varēs braukt lidot, bet neesmu pārliecināts, ka vinš saprata, ka gribu lai viņš man piezvana.
Vaicājām, kā ar ceļa remontu un pēcpusdienas braukšanu kalnā? Atbilde pavisam vienkārša – remonti netraucēs viņam tikt kalnā. Vinš laikam zina, kā tik pie 700 rūpijām par braucienu kalnā un kaut kāds maznozīmīgs ceļa remonts viņu neatturēs.
