Ziema, sniegs, putenis...
Redzēt neredzamo - gaisu?
No malas tas varēja izskatīties dīvaini...Vakars, pulkstens jau pāri 23... tukšais, apgaismotais lielveikala stāvlaukums un viņa - viena pati malā stāvošā persona, ar augšup vērstu skatienu.
Acis pievērstas lielveikala jumta korei.
Kādu brītiņu pastāvējusi, viņa devās tālāk, ar skatienu pārskrienot visu lielveikala kontūru. Sniegs zem kājām saputināts kupenās, kādas nāk atmiņā no bērnības. Ceļš nogriezās pa labi, gar paša stāvlaukuma tālāko malu. Skatiens apstājās pie sašķūrētās sniega kaudzes, kas noteikti bija lielāka par viņu pašu...sejā atplauka smaids. Puteņoja. Vējš dziedāja savu dziesmu...bet ausīs skanēja Mišas teiktais tosts un vēlējums Adrenalīna pasākumā: "Lai jums izdodas iemācīties saskatīt un dzirdēt gaisu!"
Patiesību sakot - šis vakars tieši tāds arī bija - iespēja saskatīt! Puteņoja...un sniegapārslas darbojās kā tāds indikators vējam. Vējš skrienot pāri jumta korei ieskrējās aiz tās sataisot virpuļus, tai pat laikā pie pašas sienas gaisu atstājot neskartu, mierīgu. Un sniega kaudze - miniatūrā Jūrkalne :) Viss skaidrs kāpēc jāturās lidojamā zonā!
Kaut kā tā ir sanācis, ka biežāk jāpārvietojas ar auto, un tad kad ej ar kājām, paveras cita pasaule. Novēlu arī Tev kādu lietderīgu un puteņojošu pastaigu :)
Katrīne Strode
2010. gada 2. februāris