Uz redzēšanos, Itāljia! Esi sveika, Slovākija!

Jeb busiņa mājupceļš no Itālijas un neliels ieskats turpceļā.

    Piedzīvojumi gaida aiz katra stūra. Tas lieliski pierādījās busiņa ceļojumā no Bassano uz Rīgu. Bet, lai dažas lietas viestu skaidrākas, stāstu iesākšu nevis ar atpakaļceļu, bet gan ar iepriekšējā rakstā neaplūkoto turpceļu.

     Tātad – Sestdiena, 7.aprīlis. Ap deviņiem no rīta Aigars no Liepājas ar busiņu ir jau pie manām namdurvīm. Tiek iekrautas visas vajadzīgās mantas un dodamies uz Rīgas centru, kur mūs gaida Ivars no Spārniem un skolnieks Ģirts. Pēc tam jau nepaiet ne ilgs laiks, kad busiņam ir pievienojušies arī skolnieki Ainārs ar Ingu un tālais ceļš ir uzsākts. Galamērķis – Bassano del Grappa Itālijā.

     Piedzīvojumi sākās jau Lietuvā, kad notiek īsa pirmā šoferu maiņa. Edgars sēžas pie stūres un ātri vien secina, ka vairāk par 80 km/h busiņš vairs nevelk. Piestājam malā, izslēdzam, ieslēdzam mašīnu, pie stūres sēžas jau ātri atpūsties paspējis Aigars un busiņš jau pienācīgā ātrumā turpina veiksmīgi ceļu. Izrādās elektronikas kļūda un ieslēdzies servisa režīmā. Jāsaka, ka tik ļoti savam saimniekam uzticīgu auto mēs vēl neviens nebijām redzējuši, jo, kad Polijā Aigaru nomainīja Ainārs, nepagāja ne ilgs laiks, kad motors izmainīja savu skanējumu un mašīnai jauda pazuda gandrīz pavisam. Stājamies malā un skatāmies, kas par lietu. Izrādās bija saplīsuši turbīnas gaisa padeves trubas stiprinājumi tā, ka viss gaiss tika pūsts ārā. Ģirts ar Aigaru ķērās klāt remontdarbiem, izmantojot Makgaivera cienīgus paņēmienus, un izskatījās, ka problēma ir atrisināta. Bet nekā. Pēc pārsimts metriem atkal tā pati nepatīkamā skaņa, Ģirts ar Aigaru salabo un dodamies tālāk. Diemžēl, tā nebija ne pirmā ne pēdējā reize. Tad nu mēs apstājāmies ilgākā pauzē uz Čehijas un Polijas robežas, kur tika atrasts diennakts auto daļu veikaliņš. Tur tika iegādāti stingrāki un kārtīgāki stiprinājumi, ko Ģirts ar Aigaru veiksmīgi izmantoja auto salabošanai. Tālāk jau ceļu turpināja Aigars, bet kolīdz pie stūres sēdās Ivars, truba bija atkal nost. Vēl pāris līdzīgas reizes līdz Ģirtam ar Aigaru radās ideja, kā varētu atrisināt problēmu uz ilgāku laiku, kas viņiem arī veiksmīgi izdevās. Busiņš izturēja atlikušo ceļu un arī pat visus Itālijas serpentīnu braucienus uz un no starta laukuma. Jāsaka gan ir, ka vairākas reizes, kad braucām uz startu, sākām nedaudz bažīties par to, vai truba izturēs, bet, kā zināms, turpmākie braucieni bija bez starpgadījumiem.

Atpakaļceļš.

     Piektdiena – 20. aprīlis. Silti saulītē sapakojušies Aigars, Ģirts, Edgars, Ainārs un Inga kāpj busiņā un dodas ceļā uz Rīgu. Ivars bija devies prom jau ātrāk. Pa ceļam tiek baudīti Itālijas skati, mākoņi, kārtīgi stādītās kokaudzes un lielie vīnogu laiku. Cauri Alpiem braucot, mākoņu turpina mūs sveicināt, vietām atrodoties lielceļam pavisam blakus un atlikušo km skaits arvien turpina sarukt.

     Ja turpceļā GPS mūs veda cauri Čehijai, tad atpakaļceļā mēs tikām vesti cauri Slovākijai. Netāli no Polijas robežas ap pusdivpadsmitiem(jeb kā Ainārs teica – spoku stundā) notiek pirmā šoferu maiņa. Pie stūres sēžas Edgars. Un kā jau turpceļā bija pierasts busiņš sāk dumpoties – uzsākot braukt, mašīna it kā noslāpst. Tā tiek veiksmīgi iedarbināta, tiek ieliekts ātrumā, viss notiek, bet uz priekšu auto nebrauc. Tikai dīvaini trokšņi motorā. Tiek izmēģināti dažādi varianti un apspriestas teorijas, kas varētu būt pie vainas. Ir 3 aizdomās turamie – pusass, sajūgs, ātrumkārba. Visi tādi, kur ar vienkāršiem remontdarbiem cauri netikt. Pieturvietā tiek atrasts plakāts no kā tiek norakstīts riepu servisa telefona numurs, kas strādā no 8:00 no rīta. Nolemjam visi pārlaist nakti busiņā un septiņos no rīta jau zvanīt un meklēt kādu vilcēju, kas mūs varētu aizgādāt uz tuvāko auto servisu, lai vai kur tas arī nebūtu. Tajā brīdī zinājām tikai to, ka atrodamies kaut kur Slovākijā.

     No rīta Aigars pirmais ir augšā un aiziet līdz tuvākajai iestādei ~200 m attālumā, pie tās atradās daudz tālbraucēju kravas mašīnu. Tur brīnumainā kārtā, izmantojot, 3 dažādas valodas tiek sarunāts vīrs, kurš mūs jau pēc ~2 stundām ir nogādājis netālajā Žilinas pilsētā. Tiekam aizvilkti līdz oficiālajam autoražotāja servisam, bet, tas būšot vaļā tikai pirmdien. Mūsu vilcējs pie apsarga noskaidro, ka tepat netālu esot viesnīca, kur mēs varot palikt, bet tikmēr ir iespēja busiņu atstāt aiz aizslēgtiem vārtiem pie servisa. Attiecīgi vēlāk klāt tam vairs netiksim. Izlemjam ar visu busiņu doties uz viesnīcu un tad meklēt dažādas citas alternatīvas, jo gaidīt līdz pirmdienai nevienam īsti negribas.

     Braucot uz viesnīciņu, ceļa malā ieraugam talciniekus. Uzreiz atceramies par mūsu pašu čaklajiem rūķiem, kas tajā brīdī uzdarbojas Rumbulas lidlaukā, gādājot visiem patīkamākus lidojumus. Paldies jums!

     Pa ceļam uz viesnīciņu piestājam pie “Bistro Trio”. Izrādās, tā īpašniekam pieder arī minētā viesnīciņa. Īpašnieks pa priekšu, mēs aiz viņa un drīz jau esam pie labi iekārtotas viesnīciņas dzeltenā krāsā. Busiņš tiek nokrauts nost no vilcēja un tiek iestumts stāvvietā. Iekārtojamies 2 istabiņās un dodamies uz bistro paēst un vienoties par turpmāko rīcības plānu. Tiek apzvanīti slovāku autovadītāju palīdzības dienesti un apzināti kādi, kas būtu gatavi galīgā variantā arī braukt no Latvijas pakaļ un mūs vilkt. Rezultāts – nedēļas nogalēs visi servisi nestrādā. Esot atrasts tiki viens privāts serviss tuvējā ciematiņā. Nolemjam, ka neko daudz zaudēt nevaram un sākam meklēt pie vietējiem kādu, kurš varētu mūs aizvilkt līdz servisam, kur varētu vismaz veikt profesionālu diagnostiku, un, varbūt, pat tajā pašā vakarā arī salabot. Šeit viesnīciņas un bistro īpašnieks saka, ka palīdzēšot un došot vēlāk ziņu. Tikmēr jau esam ļoti garšīgi un lēti papusdienojuši Kā Ainārs vēlāk teica:”Šī vieta ir bīstama, jo var ātri pieņemties svarā. Lēti un labi.” Pēc kāda laika atnāk draudzīgais viesnīciņas un bistro īpašnieks ar vienu vīru. Sākumā domājam, ka viņš ir tas, kurš mūs aizvilks līdz atrastajam privātajam servisam tuvējā ciematiņā, bet nē. Izrādās viņš pats ir automehāniķis. Apskatot busiņu ātri vien secina, ka beigta ir busiņa pusass, bet īsti iepriecināt mūs viņš nevarēja, jo sataisīt varēšot tikai pirmdien. Solīja, ka, iespējams, pat tikai otrdien būšot gatavs. Meklējot, variantus tika uzzvanīts uz iepriekš atrasto privāto servisu, bet jau pēc 2 min sarunas mūsu mehāniķis saprata, ka otrā pusē īpaši kompetents cilvēks neesot.

     Tā nu mēs samierinājāmies ar ekonomiski izdevīgāko variantu – palikt Slovākijā līdz auto tiek sataisīts. Īpaši, ja visiem ar saviem darbiem sanāca visu veiksmīgi sarunāt. Tad nu sākām ar viesnīciņas un bistro īpašnieku runāties, vai šeit gadījumā kaut kur nelido ar paraplāniem. Noskaidrojām, ka esot lidvieta ~10 km attālumā, bet pats gan lidojis īsti neesot. Tad nu talkā tika ņemts paraglidingearth.com un paraglidingmap.com Tur noskaidrojam, ka tiešām ~12 km no mūsu apmešanās vietas Rosinas(ciematiņš pie Žilinas) ir kalns Stranik, kam galotnē ir jauka startu vieta. Internetā tika atrasti daži slovāku paraplanieristu klubi, kas tajā vietā ir lidojuši. Tiek atrasta kluba Zvolen mājaslapa ar visiem kontaktiem. Uz labu laimi tiek izvēlēts viens no pilotiem, kuram tiek arī piezvanīts. Diemžēl viņš knapi zināja krievu valodu(angļu valodu nemaz), bet domu viņš saprata – mēs gribam šeit lidot. Un neilgi pēc tam jau man sms veidā bija atnācis lokālā kluba www.x-air.sk biedra Peter Vrabec telefona numurs. Ļoti draudzīgi un pretīmnākoši viņš atbild uz visiem jautājumiem un palīdz kā var. Prognoze svētdienai lidojama un viss liecina par to, ka jau nākošajā dienā lidosim. Par nokļūšanu tiek teikts, ka vajagot braukt ar 2 autobusiem līdz kalnam. Bet šo iespēju tā arī neizmantojām, jo pēc neilga laika pie mums jau bija atnācis Petera brālis Jura, kurš piedāvāja aizvest mūs nākošajā dienā no mūsu viesnīciņas līdz pat pašam kalnam par draudzīgu samaksu. Izrādās dzīvo tikai dažus kvartālus no mums. Tā kā sabiedriskā transporta scenārijs nelikās īpaši vilinošs ar prieku nolemjam izmantot Juras pakalpojumus. Ar Peteru tiek sarunāts arī, ka ap 11:00 būs kalnā arī noorganizēts transports, kas aizvedīs mūs līdz pašai starta vietai. Kā vēlāk izrādījās – kluba organizēts air-taxi.

     Svētdien no rīta aizejam uz veikalu iepirkt produktus, atpakaļ uz viesnīcu un jau 10:00 esam ar somām pie sāniem. Ierodas Jura un secina, ka, tomēr, vajadzēs 2 piegājienus, lai mūs visus 5 lidot kāros latviešus aizvestu līdz kalnam. Braucot uz kalnu noskaidrojam, ka Jura ir karavīrs, kurš dienējis Irākā. Un kā gadījies kā ne tur viņam draugi bijuši arī vairāki latviešu karavīri par kuriem izteica labas atsauksmes.

     Kad esam kalnam apmēram pa vidu apstāšanās vietā uzzinām jau sīkākas detaļas par apkārtni un lidošanas vietu. Kalna galotnē ir paliela antena un plaša vēja virzienu diapazona starta vieta. Kalns ~765m augsts. Divas piezemēšanās vietas. Viena atrodas kalna pakājē ~400m zem starta vietas pie Tepličkas ciematiņa, otra turpat kalna viducī ~200m zem starta vietas, kur blakus ir mazāka virsotne “Malij Stranik”. No turienes līdz startam ~15 min gājiens kājām. Kalna pakājē izceļas Kia automašīnu rūpnīca. Kalnam salīdzinoši netālu esot Macpara un Sky palagriders paraplānu ražotnes un abas šīs kompānijas mēdzot braukt tieši uz Stranik kalnu testēt savus spārnus. Kad stāvējām un runājāmies, Peters paspēja pat norādīt uz vienu no Macpara testa pilotiem, kurš tajā brīdī devās augšā uz startu. Visu laiku no piezemēšanās vietas uz startu kursē transports – jau iepriekš minētais air-taxi. No Tepličkas piezemēšanās vietas līdz pašam startam 3 Euro, no Tepličkas līdz Malij Stranik piezemēšnās vietai 2 eur, no Malij Stranik līdz startam 1 Eur.

     Kad nonākam startā, ir redzami vairāki piloti gan startā, gan jau debesīs. Tiek lidināti tandēmi – no starta paceļas, pavizina, pavirpina un turpat startā arī nolaižas atpakaļ, lai ņemtu nākošo pasažieri. Vējš diezgan stiprs, ka var arī lidot dinamikā. Kā jau svešā vietā, kamēr krāmējamies un gatavojamies startam paši, uzmanīgi vērojam vietējos pilotus un apkārtni, lai pēc iespējas vairāk uzzinātu par vietējām lidošanas un startēšanas praksēm un īpatnībām. Piezemēšanās vieta no augšas ir ļoti viegli pamanāma. Tikmēr jau pilotu kļuvis krietni mazāk – visi devušies maršrutos. Uz tādu greznumu mēs pat nemērķējām, jo vēl tajā brīdī izjutām zināmu prieku, ka esam vismaz kādu pilsētu vai ciematu atraduši.

     Pirmais startē Ģirts, pēc tam jau Jūrkalnē rūdītais Aigars. Abiem atmuguriskie starti problēmas nesagādā. Ģirts ātri vien pievienojas pārējiem jau virs starta. Aigars vairāk dzīvojas pa dinamiku. Inga ar Aināru gan tā šaubīgi skatās, jo atmuguriskajā starta pozā ērti vēl pavisam nejūtoties. Tiek izklāti spārni priekšējam startam, Vēja māte nāk pretī, un vējš nedaudz pierimst. To pa priekšu Ainārs un tad arī Inga labi izmanto un abiem izdodas veiksmīgi nostartēt. Kad visi palaisti lidot, gaisā paceļas arī Edgars. Bassano prakse stipri vēl prātā un pirmā doma ir nedaudz palidot un laisties lejā, lai tiktu apgūta arī piezemēšanās vieta. Plāns tiek realizēts un visi pēc neilgiem lidojumiem esam nolaidušies lejā. Ģirts vienīgais piezemējās pie Malij Stranik. Inga ar Aināru nolemj vienu lidojumu izlaist un pagaidīt mūs piezemēšanās vietā. Tad nu Edgars ar Aigaru dodas ar air-taxi uz startu, kamēr Ģirts braši nolemj soļot uz startu kājām. Kad esam nonākuši startā redzam, ka vējš jau iegriezies no citas puses un mākoņi kļuvuši biezāki. Skatamies, ka vietējā aktivitāte nav rimusies un īpaši mainījusies arī nē, ātri ieēdam un gatavojamies otrajam lidojumam. Ģirts paspēj nostartēt uzreiz pēc tandēma, bet ātri vien ir jau nolaidies lejā pie Malij Stranik, jo vējš bija kļuvis stiprāks, mainījis virzienu un nesa virsū lietu, kas arī turpmākos lidojumus tajā dienā apturēja. Zvanam Peteram, lai sarunātu transportu, kas paņemtu Ingu un Aināru no piezemēšanās vietas un mūs aizvestu vismaz līdz sab.transporta pieturai. Tā rezultātā Peters sazvanīja vienu sava kluba biedru, kurš atradās turpat mums blakus startā un mūs visus 5 aizveda līdz pat pašām mūsu viesnīciņas namdurvīm Rosinā. Tur uzzinājām, ka viņiem Bassano dzīvojot viens no kluba skolniekiem, ka paši īpaši daudz nekur apkārt nemēdzot braukt, jo klanu turpat Slovākijā pietiekot. Pārsvarā lidojot viņi tajā pašā Stranik kalnā, bet vasarā mēdzot lidot tuvu esošā stipri augstākā kalnā, kur no starta līdz piezemēšanās vietai esot ~1km un kalnu grēda, ja pareizi atceros, stiepjoties vismaz 20km attālumā. Peters teicās izpalīdzēt, ja vēlamies jebko uzzināt par lidojumiem Slovākijā. Tā kā ir veiksmīgi nodibināti arī eksterni kluba kontakti.

     Lidojumi Slovākijā bija izdevušies. Īsi, bet, tomēr, jaunas pieredzes bagāti un lidojuma garša tika noķerta veiksmīgi. Kad jautājām par prognozi nākošai dienai, saņēmām atbildi, ka tā esot sliktāka. Tad nu vakarā jauki pasēdējām siltās, sausās, gaišās istabiņās, kur var droši izslieties kājās un taisnu muguru pat pārģērbties, kas bija patīkama pārmaiņa pēc 2 nedēļu dzīvošanas teltī.

     Pirmdien jau ap 8:00 no rīta busiņš tika savākts un vests uz remontu un tiek secināts, ka pusasij robu vietā rādās tikai nodiluši izciļņi. Nesteidzoties paēdām mazas brokastis un pamazām taisījāmies uz bistro iedzert kādu tēju vai kafiju. Prātā visu laiku stāvēja doma un cerība par ātru busiņa salabošanu un došanos mājup jau tās pašas dienas vakarā vai pat agrāk. Tas kopā ar mutiski nodoto nelidojamo prognozi turēja domu par lidošanu pattālu. Bet bija doma, ja auto nebūs tik ātri gatavs, tad šodien būs jālido. Tāpēc paēduši bistro gardas pusdienas devāmies uz servisu pajautāt par progresu. Mums par lielu prieku meistars teica, ka uz pieciem būšot jau gatavs. Mums vēl par lielāku prieku, kad gājām ārā tika ievesta jau sataisīta pusass, kas nozīmēja, ka auto būs gatavs jau krietni agrāk. Aizdevāmies uz veikalu, kur tika nobaudīts arī vietējais saldējums, un raitā solī gājām krāmēt mantas ceļam. Un tiešām – nepagāja ne ilgs laiks, kad busiņs bija jau pats saviem spēkiem atbraucis pie mums un varējām doties ilgi gaidītajā mājup ceļā.

     Par spīti šim atgadījumam busiņā valda pacilāta un apmierināta atmosfēra un visi kā viens saskata mašīnas saplīšanā tikai labas lietas. Dažs labs pat joko, ja auto izdomāja, ka mums jākārto eksāmens par kalnu skolā apgūto – ja nenolidosiet, tad tālāk nebrauksiet :)

     Prombraukšanas diena ir saulaina un silta. Cauri Polijai braucot, skats traucas gubu mākoņu virzienā, un domas jau pamazām trauc pie Latvijas termāļu lidojumiem.

 

Tā kā ja ir vēlme lidot Slovākijā, tad vari droši zvanīt:

Peter Vrabec

tel.nr. +421 903 10 38 39

E-pasts: [email protected]

www.x-air.sk

 


Mājupceļš no Bassano 2012 49
Komentāri: 3
    Made by kalichava