Tenerife - kā te nokļūt un ko šeit darīt…
Mums tas viss izdevās perfekti! Nokļūt šeit – tas bija dēkām bagāts piedzīvojums, par to vēl runās paaudžu paaudzēs! Un apskaudīs visus, kuri piedalījās šajā odisejā!
Sākās viss jau Rīgā vēl ilgi pirms izlidošanas tika zvanīts uz AirBaltic ar jautājumu, vai reiss netiks atcelts, jo gaidāms vējš 18m/s šķērsām skrejceļam + pamatīga snigšana. Atbilde bija – AirBaltic ir sertificēti piloti, kuriem nelabvēlīgi laika apstākļi vienkārši neeksistē! Tātad- lidosim! Agrā rīta stundā ieradāmies lidostā, nodevām savu bagāžu un devāmies uz autobusu, kurš kaut kādā mistiskā veidā cauri tumsai un sniegputenim tomēr atrada vajadzīgo lidmašīnu! Nevaru nepiebilst, ka tā bija neliela izmēra lidmašīna ar diviem paramotoriem uz spārniem, tātad to atrast bija jo īpaši grūti! Sakāpām visi lidmašīnā un kādu brīdi gaidījām vai nu laika apstākļu uzlabošanos, vai arī pieredzējušāku pilotu. Mums tika piedāvāti dzērieni, - apelsīnu sula vai arī kāds bezkrāsains dzēriens, domājams- šņabis, kas gan cits. Beidzot piesķīla dzinējus un mēs visi sajutām, cik lieliska ir šī lidmašīna un cik jaudīgi ir tās motori, kā arī cik meistarīgi pilots tos iedarbināja! Bet tad šovs beidzās, dzinēji apklusa un mēs tikām izdzīti ārā, tumsā un putenī! Labi, ka autobuss bija atbraucis mums pakaļ, tas aizveda mūs atpakaļ uz lidostu, kur mēs turpinājām kaut ko gaidīt. Laiks ritēja un mēs beidzot sākām nojaust, ka mūs gaida īpašs ceļojums…. Atkal mums pakaļ atbrauca autobuss, šoferis vēlreiz nodemonsrēja savu prasmi atrast nakts un puteņa slēptās lidmašīnas. It kā kaitinot ļāva mums vēlreiz uzmest skatienu lidmašīnai, kuru jau bijām iemīlējuši un uzskatījām par savu… Tad, pēc ne sevišķi garas ekskursijas pa lidostas teritoriju, mēs atgriezāmies tur, kur bijām sākuši- lidostā. Bet mūsu lidmašīna aizveda cilvēkus, kurus neviens nepazīst, uz vietu, kura vispār nevienam nafig nav vajadzīga! Mūsu reiss bija atcelts…!
Sekoja stundām (nepārspīlēju!) ilga nīkšana rindā, lai pārreģistrētu aviobiļetes. Teiksiet – padomju laika sentiments, ir taču tik forši tos atcerēties, tikai nezinu nevienu, kurš gribētu tos atpakaļ! Varētu uzdot konkursa jautājumu – cik stundas mums bija jāstāv šajā rindā?, bet baidos, ka informācija par to ir jau nopludināta! Šo rindu filmēt bija ieradušies LNT ziņu reportieri, daži rindā stāvētāji tika intervēti, bet ne mūsējie! Kad beidzot nokļuvām pie kārotā lodziņa, mūsu prasības bija- gribam lidot visi kopā un nokļūt Tenerifē nekavējoties, kaut arī tādēļ lidkompānijai nāktos iegādāties vēl vienu lidaparātu! Bet būtne lodziņa otrā pusē savukārt domāja, ka mums vajadzētu apsēsties maliņā un risināt savas problēmas pa telefonu! Mēs tomēr panācām savu! Gluži tā kā bija cerēts mums nesanāca, bet lielākā daļa (13) tomēr palikām kopā, aizputināto Rīgu pametām tanī pašā vakarā. Gaidot savu reisu uz Berlīni, ieturējām daļēji atmaksātas pusdienas, pa logu vērodami, kā lidostas tehnika stumda sniega kalnus turpu šurpu, bet naskie bagāžas vedēji reizēm tomēr pa kādam koferim pazaudē!
Berlīnes reiss kavējās. Kad nosēdāmies Berlīnē, līdz nākošajam reisam uz Madridi bija atlikušas tikai dažas minūtes. Mums par prieku mūs sagaidīja dāmīte ar milzīgu A4 formāta plakātu rokās, uz tā uzzīmētā bulta norādīja virzienu, kādā mums jāskrien. Aulekšojām kā sacīkšu zirgi un paspējām tieši laikā, lai redzētu, kā aizveras vārti un lidmašīna tiek aizvilkta prom. Reiss bija nokavēts…! Atkal reisa pārreģistrēšana, tikai apstākļi kaut kā savādāki. Bez rindas un problēmām, ne īpaši interesanti. Ja nu vienīgi – bagāža bija pārtraukusi savu eksistenci! …
Tikām nogādāti viesnīcā, ne īpaši lētā, jo meitenei , kura kārtoja dokumentus, AirBaltic diez ko nepatīkot (AirBaltic šajā situācijā sedz izdevumus). Paēdām normālas vakariņas (par alu un vīnu gan bija jāmaksā pašiem), gulējām normālās gultās, arī brokastis lieliskas, bet vistīkamākā ir apziņa, ka par to visu maksā kāds cits, kurš to godam pelnījis- ņefig bija mūs nenogādāt Tenerifē jau iepriekšējā vakarā! Kā nekā esam jau norezervējuši gan auto, gan apartamentus!
Reiss uz Ķelni- bez starpgadījumiem. Ķelnē nosēdušies skrējām kā negudri, baidoties nokavēt reisu uz Tenerifi! Kad sasniedzām vajadzīgos vārtus, sapratām, ka esam atskrējuši atpakaļ pie lidmašīnas, kura mūs šurp atveda! Ceļš turpinās!
Beidzot esam Tenerifē! Mēģinam kaut ko noskaidrot par bagāžu, bet velti- tā ir izgaisusi bez pēdām!
Noīrējam auto, atrodam savus apartamentus, izceļas strīds par to, cik veci šie apartamenti- būvēti pēc Kolumba, pirms Kolumba vai pirms Kristus!? Izskanēja arī versija, ka Kolumbs pats tos būvējis! Šodien pie saimniekiem noskaidroju- ēkas ir tikai kādus 200 gadus vecas!
Vakarā atbrauca Ļoša, viņam ir gan spārns, gan iekare. Varbūt varam sastādīt lidojumu grafiku?!
Ierodas arī Andrejs ar sievu, viņam arī ar bagāžu viss kārtībā, mums jau ir 2 spārni! Laiks ir nelidojams, dodamies uz veco pirātu pilsētu Masku, tad 4 stundu kāpiens lejup līdz okeānam. Peldējāmies okeānā, kamēr atvilkās satuntuļojies dēlietis no promvedošā kutera un pierunāja mūs pamest šo vietu! (no šīs vietas projām var tikt vai nu tikai pa jūru, vai arī jākāpj atpakaļ tur, no kurienes nokāpām) Nokļūšana uz kutera lielo viļņu dēļ bija patiesi eksrēma. Apkalpe demonstrēja visaugstāko meistarību, lai noturētu kuteri vajadzīgajā vietā, nevienu neizsmērējot pa klintīm!
Mūsu bagāža atradās dienu pirms lidošanai labvēlīgu laika apstākļu iestāšanās. Praktiski neesam neko zaudējuši, drīzāk pat ieguvuši, jo visus neparedzētos tēriņus sedz aviokompānija vai apdrošinātāji. Un laiks šeit ir bijis nelidojams 8 dienas; savus spārnus dabūjām vispiemērotākajā brīdī!
