Šveice 2014

Mani iespaidi un atmiņas par paraplanierismu Šveicē.

Šveices Konfederācija.  Kādas ir pirmās asociācijas iedomājoties par šo nelielo centrāleiropas valstiņu......Pulksteņi, naži, bankas un protams – ALPI.  Šveice teritorijas ziņā tiešām ir neliela salīdzinot ar mūsu Latviju. Tikkai 41 tūkstotis kvadrātkilometri, kuros mitinās nu jau 8 miljoni iedzīvotāju.

Pirms 10 mēnešiem man radās iespēja aizbraukt uz šo valsti Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Un protams bez vilcināšanās arī piekritu. Tā nu tūlīt pēc 2014. sagaidīšanas sāku kārtot ceļasomas un gatavoties jauniem izaicinājumiem, protams ierēķinot savā bagāžā vietu arī paraplānam. Dzīvoju es Šveices galvaspilsētā, Bernē. Turpat arī bija mana prakses vieta – Bernes universitāte. Lai arī maza, bet pilsēta ir apceļošanas vērta ar labi saglabātu viduslaiku arhitektūru pašā centrā. Prakses sākumu es aizvadīju iepazīstot gan cilvēkus sev apkārt, gan universitātes dzīvi. Ik pa laikam kāda balīte, kāds hiking pārgājiens, bet pāri visam - darbs, darbs, darbs. Ar visu to līdz lidošanai tā arī netiku tik ātri. 


Pirmā reize:

Ir Maijs -  pagājuši jau 4 mēnesī , kopš ierašanās.  Latvijā visi skrien maratonus un adrenalins.lv iekaro krustpils lidlauku. Beidzot nolēmu, ka pienācis laiks, lai izlocītu spārnus pēc ziemas guļas. Vēl iepriekšējā  vakarā sēdēju savā koju istabiņā, skatījos daudzsološo prognozi un domāju. Darīt to vai nē. Jau sāku kravāt  somu, bet beigās saprotu, ka nevaru saņemties. Ielieku visu atpakaļ skapī un nolemju braukt hiking tripā ar Erasmus draudziņiem. No rīta pieceļos....pa logu paverās brīnišķīgs skats - vēja nav, saule spīd, redzēt var kaut pāri visai Šveicei. Un atkal mani sāk raustīt iekšējā apziņa - VAJAG LIDOT. Izlemt nevaru. Paņemu spīdīgu šveices kronu, metu gaisā...Jap - Šodien jālido. Ja jau pat monēta tā rādīja - izvēles nav. Pirmo reiz esot kaut kur tālu prom no visiem, ko pazīstu un  bez Krišas vai Mišas atbalsta un padoma startos stress diezgan liels, bet vienmēr jau pienāk pirmā reize... Jāsaka , ka ar trīcošām rokām jau atkal sakrāmēju somu. Tālāk jau vilciens, pērsēšanās, vēl viens vilciens un beigu beigās kalnu vagoniņš un Nisenu (Nissen). Tajā brīdī palika mazliet labāk, jo bez manis kalnā devās paliels bariņš vietējo pilotu. Sapratu, ka esmu pareizā laikā trāpījis. Kalnā uzbraucot - skats vienkārši dievīgs. Visapkārt sniegotas virsotnes, zem kurām atrodas zaļas, sakoptas ielejas. Neaprakstāmi un skaisti. izvelku savu GOPRO, sāku filmēt, bet jūtu ka kaut kas nav. Paskatos - jā - tiešām. Atmiņas karte joprojām kojās, kompītī. :D  FAIL. Nu neko. Nesanāks skaistais video no lidojuma, bet nu vismaz pāris bildes ieskatam ar telefonu uzņēmu..... Lenā garā, visu apdomājot sāku izkrāmēties. Citi tikmēt jau nostartē. Palieku startos viens. Nu neko. izskatās, ka apstākļi labi, vējš pareizais. Pagriežos un ceļu spārnu, kas kopš iepriekšējās Indijas nebija dienasgaismu redzējis. Viss labi, sāku skriet, bet pēkšņi kāja līdz celim sniegā. Vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Spārns bez slodzes nokrīt tur pat blakām. Izkārtojos otro reizi un tagad jau veiksmīgi sagaidot mazliet stiprāku pūtienu izdodas nostartēt. LIDOJUMS. Jā, tas bija kaut kas vienreizējs. Acis žilba gan no sniega, gan skaistajām ainavām, bet aprakstīt gan to grūti. Lai arī termāļi bija pārsvarā vaji, gaiss bija perfekts pirmajai reizei alpos un varēja izbaudīt skatus. Plašums tur arī ir liels, tā kā sastrēgumi nekādi nevaidojās - tikai ik pa laikam pašāvās garām kāda grupa ar žiletveidīgajiemspārniem no tupat notiekošajām sacensībām. Uz dienas vidu ieslēdzas samērā spēcīgs ielejas vējš un  līdz ar to nolēmu, ka nevajag meklēt liekus piedzīvojumus un devos uz lendngu.

 

Otrā pirmā reize:
Darbi, dažādi kursi, slikti laikapstākļi. Viss iekrita tā, ka līdz nākamajai reizei debesīs nācās pagaidīt 2 mēnešus. Ik pa laikam dzīve piespēlē kādu labu, negaidītu kārti. Tā arī man. Pavisam neplānoti tiku pie jauna spārna. Lai arī darbu grafiks universitātē ir diezgan saspringts, atrodu tuvāko relatīvi labo dienu, darbā paziņoju, ka neatliekamas darīšanas jākārto, un aiziet. Šoreiz gan mans skats vairs nav pavērsts uz Alpiem, bet gan pavizam citu kalnu grēdu, kura, lai ne mazāk skaista, tuvējo Alpu kalnu iespaidā ir mazāk zināma. Tie ir Jura kalni, kas ieskauj Šveici no ziemeļrietumu puses.  Jura kalni ir vecāki par Alpiem kā arī daudz zemāki, augstākajai virsotnei - Le Crêt de la Neige, sniedzoties vien 1720m virs jūras līmeņa. Jāatzīst, ka arī es pirms ceļojuma biju tikai pa ausu galam dzirdējis par šo kalnu eksistenci un man nebija vispār nekādas nojausmas, kur tie atrodas.
Izvēle par labu šiem kalniem krita dēļ to reljefa, kas ir daudz plakanāks, nekā Alpiem, kā arī alpos solīja spēcīgākus vējus. Kā nekā negribējās liekus piedzīvojumus testējot jauno spārnu. Iepriekšējā  izpētīju iespējamos startus. Palīdzēja man www.paraglidingmap.com. Šveices teritorijai karte ir labi izstrādātu un ir iespējams iegūt gan pietiekami precīzas meteoroloģiskās prognozes lokāliem punktiem, gan arī vietējo klubu koordinātes. Startiem izvēlējos Chasseral virsotni. Patika tas, ka nav stāvs kā arī iespējas uzbraukt līdz virsotnei piedāvāja gan sabiedriskais transports gan vietējā paraplanieristu skola.
Lidošanas rītā pa logu pavērās labs skats. Zilas debesis un lēns vējš. Sapratu, ka viss labi un devos uz vilcienu. Sabiedriskā transporta sistēma Šveicē vien ir sava stāsta vērta.  Galvenais transportlīdzeklis ir Vilciens. Vilcieni kursē visur, bieži, un ātri. Vilcienu tīkls ir sadalīts: Valstiskas nozīmes vilcienos, kuri savieno lielākās pilsētas, neapstājoties mazās pieturās, toties ātrums ir superīgs, dažbrīd sasniedzot pat 200Km/h un reģionālajos, kuri ir lēnāki, bet piestāj visur.  Ir vēl arī dažādi kalnu bānīši, kuri lielākoties pārvadā tūristus un piepilsētu vilcieni. Ja ir dzirdēts teiciens „stādā kā Šveices pulkstenis”, tad tieši šo var attiecināt uz dzelzceļa tīklu, jo viss vienmēr notiek precīzi un vietās, kur nepieciešamas pārsēšanās, gandrīz nekad nav jāgaida vairāk kā 10-15 minūtes līdz nākamajam transportam. Tas pats attiecas arī uz autobusiem, kuri papildina vilcienu tīklu, aizvedot uz vietām, kur sliedes nav izbūvētas. Arī autobusi atiet no galastacijām apmēram 10 min pēc vilcienu pienākšanas. Tas viss protams ir kā pasakā tik ilgi kamēr nevajag sākt maksāt par transporta pakalpojumiem. Attiecīgam servisam arī ir attiecīga cena un, piemēram, tikšana no Bernes līdz 35 km attālajai virsotne izmaksā 36Eur.
Pēc 2 vilcieniem nācās pārsēsties  pārpildītā autobusā. Tā kā Chasseral virsotnē ir uzbūvēta ēdnīca un skatu laukumi, tad cilvēki tur brauc daudz. Sevišķi daudz bija ar pārgājienu nūjām bruņojušies pensionāru pārīši. Atšķirība no Latvijas acīmredzama. Mums pensionāri brauc lasīt meža veltes rudenī un uz centrāltirgu, Šveicieši brauc haikot kalnos un iet uz restorāniem, kuros pasniedz Latvijā lasītas gailenes. (Nu par restorāniem gan nezinu, bet veikalā varēja nopirkt gailenes no Latvijas :) ). Pēc neilga laika autobuss apstājas kalna virsotnē un skatam paveras kārtējā neaprakstāmā Šveices ainava.  Pļavas, pilsētas, govis, kalni, ezeri. Diena bija tik skaidra, ka varēja redzēt pat 80 km attālumā esošās Alpu sniegotās virsotnes.
pirms spārna izklāšanas vēl nedaudz pameditēju un paskatījos vietējo pilotu sniegumu. Tieši tajā laikā sāka lidot skolnieki. Tā bija laba zīmē, lai sāktu krāmēt ārā savu ekipējumu. Sākumā plāns bija paskraidīt pa nogāzi un pierast pie spārna, bet tā kā vējš bija pārāk mazs tāda veida aktivitātēm un arī saule karsēja neciešami stipri, tad visa labā domā pagaisa un pēc pāris minūtēm jau devos izšķirošajā skrējienā, lai paceltos. Pirmais moments diezgan stressains. Lai gan tagad saprotu, ka bez pamata, bet tajā brīdī virslaiku bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas nokolapsēs, vai arī spārns aizšausies kur nevajag. Nostartēju kaut kur ap 12, bet diena vēl nebija aktīva, tā kā palidinājos kādu stundiņu gar nogāzi un gribot, negribot nācās doties uz lendingu. Nosēdos vietējā kluba lendingā. Vietējie ēda pusdienas un par mani nelikās ne zinot. Piegāju, sasveicinājos un painteresējos par retrīvu. Man atbildēja diezgan sliktā angļu valodā ar spēcīgu franču akcentu. Vispār sajūta bija tāda, ka labāk mani redzētu ejam nekā nākam. Lai vai kā retrīvu man neatteica un pēc 30 minūtēm un 15 iztērētiem Eur devos atkal kalnā. Iepriekš aizmirsu piebilst, ka lielākā daļa Jura kalni atrodas Šveices Franču valodīgajā daļā. Attiecīgi visa komunikācija noris franciski un kā jau kārtīgiem frančiem pienākas – citas valodas tiek uzskatītas par kaut ko zemāku. Šī iezīme bija ļoti pamanāma paceļojot pa valsti, jo tieši Franču daļā varēja novērot, ka cilvēki daudz sliktāk māk angļu vai arī kādu no pārējām 3 oficiālajām Šveices konfederācijas valodām.
Nākamais lidojums jau bija daudz labāks. Diena palika aktīvāka un varēja atrast pirmos termālīšus. Lai arī ne spēcīgus, bet priekš pirmās reizes ar jaunu spārnu pietiekamus. Bāze gan nebija augsta. Kaut kur 400m virs startiem, bet palidot varēja. Kad jau vairākas stundas bija lidots apkārt starta kalnam, nospriedu, ka nekur tālāk netikšu un jau sāku domāt par došanos uz lendingu. Pirms tam pārbaudīju vēl vienu potenciālu termāļu vietu, kur jau griezās viens vietējais pilots. Mans lēmums vainagojās panākumiem un sanāca trāpīt plūsmā, kura uznesa pusotra kilometra augstumā virs startiem. Tas nu bija brīdis, kad varēja relaksēti izbaudīt skatu pāri visai Šveices teritorijai. Problēma, vienīgais, ka nebiju gatavojies tik augtiem lidojumiem un sāka ļoti rokas salt. Tā nu nolēmu stūrēt uz 18km attālo Nošetelu ar domu, dabūt starppilsētu vilcienu, kas pa taisno aizvedīs mājās. Pārlidojums sagādāja nelielu pārsteigumu, jo ar lielo termāli bija izdevies tikt augstu virs inversijas un pārlidojums noritēja kā pa pienu. Mierīgi, it kā viss notiktu kosmosā. Un tas arī bija pats labākais, moments apkārtnes baudīšanai. Jau pie pašas Nošetelas atradu nelielu pļaviņu, kur nosēsties un vēl pēc 30 minūšu pārgājiena saguris, bet ar smaidu sejā varēju doties atpakaļ uz kojām.  

Atpakaļ Alpos

Ja Latvijā šajā vasarā krita karstuma rekordi, tad Šveicē tieši otrādi. Bija lietainākā un aukstākā vasara kopš oficiālu metroloģisko novērojumu sākšanās. Jūlijā vien no visām dienām 25 bija ar lielāku vai mazāku lietu, kā arī braucot vakaros no universitātes ar velo  nācās cimdus vilkt. Galīgi nepatīkami. Situācija mazliet uzlabojās augustā. Tad arī parādījās iespēja atkal palidot. Ir tāda vieta Šveicē ar nosaukumu Lauterbrunnen ieleja, slavena ar 72 ūdenskritumiem un dabasskatiem, kas neatstās vienaldzīgu nevienu. Tā ir vieta, kur pabijuši teju visi pasaules basejumperi. Vieta ir izcila šim sporta veidam. Pati ieleja ir 8 km gara un to iekauj vertikāla klinšu siena, kas vietām ir 270m augsta. Ir tāda mājas lapa kā : http://www.placestoseeinyourlifetime.com/top-10-paragliding-sites-10175/ , kurā ir nosauktas Top 10 paraplanierisma vietas, kurā  zem 9. punkta ir atzīmēta tieši Lauterbrunnenas ieleja. Nezinu pēc kādiem kritērijiem tops ir veidots, bet varu vien teikt to, ka šajā vietā vismaz reizi mūžā vajag palidot ikvienam pilotam. Kāpēc? To nevar nedz izstāstīt vārdiem, nedz parādīt bildēs. Tā sajūta un skati ir vienkārši jāpiedzīvo un jāizbauda katram pašam.
Par starta vietu izvēlējos Murren ciematiņu, kurš atrodas virs ielejas klinšu sienas. Interesanti ir tas, ka uz ciematu neved nekādi ceļi un vienīgā iespēja nokļūti tur ir izmantojot trošu vagoniņus. Ciemats ir pilnībā funkcionējošs, ar savu skolu, baznīcām, veikaliem un  viesnīcām (kas arī ir vietas galvenais ienākumu avots). Murrenā uz 400 patstāvīgajiem iedzīvotājiem ir aptuveni 2000 gultasvietas viesnīcās. Pašā ciematā atrodas Basejump izeja, kuru var redzēt ļoti daudzos video, savukārt paejot 15 minūtes uz augšu var nonākt paraplānu startā. Tie gan nav augstākie tās vietas starti. No Murrenas trošu vagoniņš kursē uz 2970m augsto Shilhornu, kas ir zināma arī kā 007 virsotne, jo 1969 gadā tur tika filmēta Džeimsa Bonda filma „On Her Majesty's Secret Service”.  No uzbraukšanas šajā virsotnē gan atteicos, jo 40Eur par vagoniņu likās pārāk sālīti. (salīdzinoši līdz Murrenai varēja tikt par 7Eur). Lai vai kā, bet arī daudzi vietēji ievēlas tieši Murrenas startus. Arī tajā dienā ik pa laikam startēja gan acro, gan tandēmi. Lai arī diena bija saulaina un patīkama termāļi neveidojās un mans plāns – uzlidot uz Shilthornu nepiepildījās. Tā vietā palidoju gar klintīm un izbaudīju ielejas skatus. Vislabāk veicās tieši vakarpusē, kad saule bija kārtīgi uzsildījusi Murrenai pretējo klinti, kā rezultātā varēja  izlidināties pēc sirds patikas un beigu beigās tikt līdz ielejas otram galam, kur atradās vilciena stacija. Arī šajā reizē nolēmu nesēsties oficiālajos lendingos bet meklēt pašam savus piedzīvojumus. Izvēlējos nelielu piemājas pļaviņu, nosēdos, ātri salocīju spārnu un prom biju. Kas attiecās uz nosēšanās laukumu izvēli Šveicē, tad lielākā daļa zemes kādam pieder, bet ja vien ātri dodas prom no īpašuma un nevienam lieki netraucē, tad arī neviens problēmas netaisa.

 

Beidzot termāļi
Protams, ka Murrena ir skaista, bet mans mērķis tomēr ir arī palidot garākas distances un saprast kā jaunais spārns uzvedas tālākos lidojumos. Kaut kā bija sagadījies, ka visas iepriekšējās reizes ar termāļiem bija, kā bija. Tad nu atkal sameklēju pēc prognozes atbilstošu dienu un jau iepriekšējā vakarā nopērku vilciena biļeti uz kalnu ar nosaukumu Schynige plate, kas atradās ar skatu uz Interlakenas pilsētiņu. Interlakena ir ļoti populāra kūrorta pilsēta, ko ieskauj alpu grēdas un 2 ezeri. Vēl kāds ne mazāk interesants fakts ir, ka no Interlakenas nāk vairāki TOP piloti, ieskaitot Chrigel Maurer.  Lai arī pati pilsētiņa ir ļoti skaista, tā ir arī  vieta, kas kalpo kā svarīgs transporta mezgls, jo piedāvā iespēju aizbraukt uz visām nozīmīgākajām tā reģionā virsotnēm un apskates objektiem. Perfekti, lai baudītu bezrūpīgi  atvaļinājumu (protams, ja vien ir pietiekami līdzekļi). Intereses pēc pameklēju naktsmītņu cenas - lētākais, ko atradu bija hostelis par 32 Eur, kas nemaz nav tik traģiski zinot Šveices dārdzību. Viena no TOP tūristu izklaidēm Interlakenā ir tandēm lidojumi no tuvējām virsotnēm. Iespēja apskatīt pilsētu putna acīm maksā sākot ar 140Eur par vienkāršu vakara noplanēšanu no  800m augstiem startiem un beidzot ar individuāliem piedāvājumiem, kuros iekļauts parapiedzīvojums visas dienas garumā. Un neskatoties uz cenu, piedāvājumi tiek izmantoti aktīvi. Pilsētiņā sanāca pabūt veselas  6 reizes, bet nebija tāda momenta, kad gaisā nevarētu ieraudzīt kādu paraplānu. Tās dienas pirmā pietura bija tieši  Interlakena, kurā vajadzēja nomainīt vilcienu. Tā kā netālu no stacijas bija pilsētas galvenais nosēšanās laukums, nolēmu aiziet un aprunāties ar vietējiem pilotiem par apstākļiem sevis izvēlētajā virsotnē. Aizejot līdz labi iekoptajam un varētu teikt – milzīgajam lendingam, uzreiz atradu  vairākus pilotus, kuri jau locīja savus spārnus pēc rīta lidojumiem. Labi, ka aizgāju, jo man pastāstīja, ka Schynige plate ir lidojama tikai vakarpusē.  Tad nu ātri pārorganizējos un nopirku biļeti vēlreiz līdz Murrenai – vietai, ko jau zināju. Šoreiz tas bija pareizais lēmums. Saule jau bija paspējusi iesildīt Murrenas nogāzes un uzreiz pēc starta atradu pāris mazus termālīšus. Palidinājos šurpu turpu pa apkārtējām ielejām un nolēmu, ka apstākļi būs pietiekami labi, lai pamēģinātu tikt kur tālāk. Bāze gan nesniedzās virs virsotnēm, bet apstākļi bija pietiekami labi lai mēģinātu. Sākumā izlidoju visu 8 km Garo Lauterbrunneas ieleju, bet pie ielejas sākuma vienīgā iespēja bija pārlidot uz pretējo pusi. Jāsaka, gan, ka šajā momentā diezgan noriskēju, jo bija sācies spēcīgs ielejas vējš. Lai vai kā - pāri tiku un vēl pēc dažiem kilometriem sasniedzu Schynige plate. Vietu, uz kuru biju nolēmis doties sākumā. Tālāk gan sanāca uz kādu laiciņu iestrēgt un lidināties praktiski uz vietas, jo nākamā grēda vēl bija ēnā. Sauli sagaidīju un veiksmīgi izdevās pārlekt tālāk. Lidojums turpinājās virs ar mežiem noaugušu grēdu, kuras vienā pusē ir ezers. Apstākļi bija diezgan sarežģīti. Nācās visu laiku kalkulēt iespējamās trajektorijas, lai netrāpītu augstsprieguma vados, kuri biezā slāni bija savilkti pāri visām  iespējamajām lendingu vietām. Par laimi  nepieciešamība piezemēties neradās un tiku līdz grēdas galam. Nākamā grēda priekš tās dienas bija pārāk tālu. Nolēmu, ka jāatrod lendinga vieta blakus kādai stacijai un jādodas mājās. Salocīju spārnu un tūlīt arī nāca vilciens atpakaļ uz Interlakenu. Pat biļeti nepaspēju nopirkt. Cerība, ka kontrole neparādīsies nepiepildījās. Nācās ar žēlīgām acīm izskatīgai meitenei stāstīt kā man VISA nestrādāja stacijas automātā un skaidras naudas man nav. Vismaz prieks, ka noticēja un soda kvīti neizrakstīja.  Veiksmīgi tiekot līdz Interlakenai sapratu, ka vēl nav tik vēls, lai nepamēģinātu izmantot jau iepriekš nopirkto biļeti uz Schynige plate.  Aizstaigāju līdz kalnu bānītim, bet tur man pasaka – Nekur tu nebrauksi – pēdējais vilciens tajā dienā jau aizgājis. Īsti vairs neatceros - bija kaut kur 5 vakarā.  Vienu brīdi jau pavīdēja doma, ka jābrauc prom, bet piedzīvojumu gariņš tomēr urdīja. Mazliet papētīju kalnu un sapratu, ka apmēram 1000m augstāk beidzās mežu zona un ir iespējams nostartēt. Nākamā doma „kad tad, ja ne tagad” un sāku kāpt pa bānīša sliedēm augšup. Kāpēc pa sliedēm? Jo normāls ceļš uz virsotni nav. GPS parēķināju, ka ar visiem serpentīniem kopējā distance ir tuvu pie 4 km. It kā varētu būt 2 stundās pieveicams gabals. Sākums bija lēzens un viss gāja ātri un labi. Pēc brītiņa dzirdu, ka bānis brauc lejā no virsotnes. Paeju nost no sliedēm, lai palaistu vilcienu. Skatos uz mašīnistu ar lielām acīm. Viņš uz mani ar vēl lielākām. Lieki piebilst, ka dzelzceļa sākumā bija zīme – nestaigāt :D Turpinu ceļu un domāju iespējamos attaisnojumus, ja nu pēkšņi kāds kārtības sargus izsauktu. Sliedes paliek arvien stāvākas un nu jau katrs solis sagādā piepūles. 20 kilogramīgā soma sāpīgi nospiež plecus un ūdens rezerves tiek patērētas ļoti ātros tempos. Katru nākamo soli liekot galvā ir tikai viena doma: kāpēc man nav vieglāks ekipējums.  Bet izrādās, ka īstā jautrība tikai vēl priekšā. Aptuveni pusceļā sliedes paliek jau pretīgi stāvas un pēkšņi ieraugu tuneli. GPS nekas tāds nebijā iezīmēts, tā kā nebija ne jausmas cik viņš tālu sniedzas zem zemes. Tajā brīdī bija palikušas tikai 2 iespējas. Vai nu atpakaļ, vai uz priekšu, jo no visām pārējām pusēm mani ieskāva klints. Protams izvēlējos stulbāko variantu, jo kurš gan pagriežas atpakaļ pēc tik smaga kāpiena.  Vienīgais lukturītis bija telefonā.  Ieslēdzu un dodos iekšā. Jau pēc pārdesmit metriem ir līkums un mani ieskauj pilnīga tumsa. Vislaik nāk prātā nelāgas domas par to „ ja nu tas vilciens, ko redzēju iepriekš nav pēdējais” . Ieslēdzu kājām turbotempu un pat aizmirstu par smago somu, kas plecos. Pēc metriem 200 līdz ar gaismu tuneļa galā mani pārņem atvieglojums. Izejot ārā nosolos sev nekad tā vairs nedarīt un turpinu ceļu. Ar katru minūti mans temps paliek lēnāks, savukārt saule grimst arvien zemāk. Mēģinu saņemties un iet ātrāk, lai paspētu tikt līdz kādai pļaviņai pirms vējš sāk pūst no kalna. Vēl pēc kādas pusstundas moku, man tas arī izdodas. Ir jau gandrīz pulksten 8 un saule pamazām aizslīd aiz kalniem. Līdz normāliem startiem vēl kāds gabaliņš ejams, tāpēc nolemju labāk startēt no pirmās iespējamās vietas. Izklāju spārnu un pārģērbjos. Neatceros, kad vēl esmu bijis tik slapjš. Pēc tā paskata varētu pateikt, ka esmu tikko peldējies ar visām drēbēm. Lai arī apkārtne ir ļoti skaista, lieki nemeditēju un nostartēju. Brīdī, kad kājas atrāvās no zemes, sapratu ka viss beidzot ir labi un var nodoties vakara krēslaino ainavu baudīšanai. Tajā vakarā es noteikti biju pēdējais pilots gaisā. Nesteidzoties aplidoju pāris lokus virs Interlakenas, izbaudot pilsētas ainavas un priecājoties, ka pārgājiens ir galā. Jau lendingā, loku spārnu un nolemju, ka kamēr man ekipējums nesvērs ap 12Kg vairāk šādus Hike and Fly piedzīvojumus neatkārtošu. Prieks protams par veiksmīgo dienu un iespēju iejusties X-Alps sportistu ādā, bet tā kāpšana tomēr bija pārāk traka.    

 

Meklējot jaunas vietas

Vēl pavasarī biju aizbraucis ekskursijā uz Lucernu – ļoti gleznainu un skaistu pilsētu. Nolēmu, ka vajag noskaidrot kā tad īsti šī pilsēta izskatās no augšas. Apskatot karti, atradu vairākas lidvietas, bet izvēlētajai dienai derēja tikai virsotne ar nosaukumu Pilatus Kulm. Vilcieni pieveda līdz kalna pakājei, kur nācās nomainīt transporta līdzekli un pārkāpt funikulierī. Kā viņi paši reklamēja – stāvākajā, visā Eiropā. Ļoti daudzas kalnu virsotnes Šveicē ir apbūvētas. Piltus Kulm nav izņēmums un pašā virsotnē slejas restorāns un viesnīca. Funikuliera augšējā pietura bija iebūvēta iekšā viesnīcas telpās, tā kā visi slinkie atpūtnieki var bez kādas liekas piepūles nodoties skatu vērošanai stāvot siltumā un aizvējā. Tajā dienā gan no skatiem neko daudz redzēt nevarēja, jo virsotni ietērp pabieza mākoņu cepure. Uzbraucis augšā atradu pirmo iespējamo izeju no viesnīcas un turpat blakus jau bija arī starta placis. Tūlīt pēc manis ieradās arī pāris vietējie tandēmpiloti ar kuriem aprunājos par apstākļiem. Jāsaka, ka Pilatus virsotne ir diezgan sarežģīta dēļ Lucernas lidostas un pāris mazākām lidostām tajā apkārtnē. Izrādās, ka lidojot no Pilatus virslaiku ir jāpārbauda vietējās kontrolējamās gaisatelpas frekvences. Diemžēl tieši tajā dienā lidosta bija aktīva un iepriekš plānotajā virzienā lidojumi nebija iespējami. Jāpiebilst gan, ka ar labu GPS un vietējo aeronavigācijas karti būtu iespējams izlidot pa koridoru starp 2 CTR, bet tā kā manā GPS tāda informācija nebija, tad nolēmu neriskēt. Tāpat arī vietējie piloti brīdināja, ka lidojot uz otru pusi ir CTR, kurā ielidojot būtu jāveic blind call par savu atrašanās vietu, bet tam uzreiz arī sekoja piebilde – vari to arī nedarīt. Vispārīgi runājot par dažādiem aizliegumiem. Šveice ir pilna ar tiem. Mazas lidostiņas ir izbūvētas katrā lielākā ielejā, par helikopteru laukumiem nemaz nerunājot. Vienreiz paskatījos uz Šveices aeronavigācijas karti. Gandrīz visur ir augstuma ierobežojumi un dažādas aizliegumu zonas ir saliktas viena pie otras. Tāpat arī ierobežojumi mainās attiecībā no tā, vai ir darbadiena, vai brīvdiena  kā arī no dažādām armijas aviācijas aktivitātēm. Vārdu sakot, lai nepārkāpjot noteikumus lidotu Šveicē, ir nepieciešamas GPS ar ielādētu aeronavigācijas karti, jo atcerēties visas zonas vienkārši nav iespējams. Tāpat arī būtu ieteicams pirms došanās uz kādu konkrētu vietu, piezvanīt vietējiem klubiem, kuru kontakti ir atrodami www.paraglidingmaps.com  zem attiecīgās starta vietas un painteresēties par konkrētā brīža aizliegumiem.  Starp citu dažāda drošības informācija ir atrodama arī klubu mājas lapās un atverot konkrēto lidvietu paraglidingmaps.com. Bieži vien ir sastopami PDF faili ar detalizētu vietu aprakstiem - diemžēl gan tikai vācu vai franču valodās. Tā kā man nebija aeronavigācijas kartes, tad vadījos no internetā sastopamās informācijas un sarunām ar vietējiem pilotiem. Bet ar visu to esmu pilnīgi pārliecināts, ka pārkāpu šādu tādu CTR robežu, vai dažus citus lidošanas aizliegumus. Acīmredzama kontrole gan nebija nekur sastopama un lendingos mani negaidīja policija, tā kā viss veiksmīgi. (lielākoties gan sanāca piezemētis dažādās pļaviņās, kuras bija tālu no oficiālajām lendingu vietām ). Runājot vēl par noteikumiem – Lai ārzemju pilots varētu lidot Šveicē, viņam ir nepieciešama vismaz parapro4 kategorija, vai arī vietējās skolas izdota licence. Reāli dzīvē gan nevienu lūgumu, uzrādīt savu licenzē nesaņēmu. Tāpat arī iespējams diezgan svarīgs noteikums ir saistīts ar apdrošināšanu, kuras segumam būtu jābūt vismaz 800 000 EUR.
Pilatus Kulm starta vietai tikmēr priekšā bija aizvilcies pabiezs mākonis. Nācās gaidīt kādu pusstundu pirms varēja nostartēt.  Palidojot nedaudz nost no startiem varēja ieraudzīt reālo situāciju. Visa virsotne bija ietērpta biezos mākoņu vālos. Tas mazliet apbēdināja, jo arī lidojums Lucernas pusē nebija iespējams. Uz otru pusi stiepās skaista mākoņu iela, bet to nesanāca izmantot, dēļ aktīvās lidostas. Tā nu kādu laiciņu palidinājos ap Pilatus virsotni, bet tajā reizē kaut kā vestibulārais aparāts pievīla un palika diezgan neomulīgi no konstantās grozīšanās praktiski uz vietas. Nolēmu realizēt vienīgo iespēju un lidoju uz ielejas pretējo pusi. Kalnu gan sasniedzu, bet biju par zemu, lai atkal spētu uzņemt augstumu. Pie blakus kalna paspēju arī noķert nedaudz adrenalīnu, jo tikai pēdējā brīdī pamanīju sev priekšā kabeli. Ar kabeļiem Šveicē vispār ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tie ir savilkti visur un bieži vien ļoti neuzkrītoši slejas vien nedaudz virs koku galotnēm. Sava neveiksmīgā pārlidojuma dēļ nācās piezemēties diezgan patālu no tuvākās dzelzceļa stacijas. Izmantojot stopēšanas metodi diezgan ātri arī izdevās dabūt auto, kuru vadīja ļoti patīkama, gadus 20 jauna meitene un pat neskatoties uz palielo līkumu, piedāvāja mani aizvest tieši līdz stacijai. Kā jau ierasts, līdz vilcienam man nebija jāgaida ilgi. Tā kā diena vēl nebija galā, tad nolēmu braukt cauri Interlakenai ar cerību, ka izdosies nolidot no kādas piepilsētas virsotnes. Tā kā trošu vagoniņi uz tuvākajām starta vietām nekursēja, tad aizgāju līdz Interlakenas galvenajam nosēšanās laukumam ar cerību, ka sarunāšu kādu komerciālo tandēmu retrīvu. Vakars bija ļoti skaists un tandēmi lidoja viens pēc otra. Kompānijas protams vispirms aizpildīja savus busus ar tandēmpilotiem un pasažieriem, bet gaidīšana vainagojās panākumiem un pēc kāda brīža par Šveicei ļoti draudzīgu cenu – 6eur sarunāju vietu busā. Es  braucu kopā ar 4 Tandēm pilotiem un korejiešu ģimeni. Brauciena laikā Korejiešiem tika paskaidrota drošības tehnika kā arī tika uzņemts neskaitāms daudzums bilžu no visām iespējamajām kamerām. Sevišķi lielu sajūsmu korejiešiem sagādāja viens no tandēm pilotiem, kurš noteikumus skaidroja daļēji korejiešu valodā. Vakars skaistam lidojumam bija izcili labs. Debesis bija dzidras un vējš praktiski nepūta. Nostartēju un uzreiz devos uz saules apspīdēto nogāzi, no kuras pavērās skats pāri visai Interlakenai. Pilsētiņa būtiski mirdzēja vēlas pēcpusdienas krāsās. Man par brīnumu, izdevās arī atrast pāris mierīgus termāļus ar kuru palīdzību nolidoju ilgāk kā stundu. Būtu lidojis vēl, bet termālā aktivitāte beidzās un atlika vien mierīgi noplanēt līdz lendingam.

Pareizi trāpīts.
Ir pienācis Oktobris un mans prakses laiks neglābjami iet uz beigām. Kā reiz uz beigām arī parādījās vairāk brīva laika un tāpēc cītīgi vēroju prognozes, lai noķertu kādu lidojamu dienu. Pāris labas reizes palaidu garām, bet dēļ dārgajām biļetēm negribējās arī braukāt dienās, kad laiks bija ne visai labs. Saprotot, ka tā var arī vairs nesanākt palidot, nolēmu riskēt dienā ar palielu lietus varbūtību. Sakārtoju ekipējumu un sēdos iekšā vilcienā, kuram bija jāpieved pie Stokhorna – 2190 metrus augstas, gleznainas virsotnes, Tūnas ezera krastos. Lai tiktu augšā nācās izmantot 2 trošu vagoniņus. Visā Šveices lidošanas laikā tā bija pirmā reize, kad biju vienīgais pilots, kurš brauc kalnā. Tā doma mazliet biedēja, bet tā kā laikapstākļi rādījās labvēlīgi, nolēmu riskēt. Iepriekšējā vakarā nebiju kārtīgi paskatījies starta koordinātas, tāpēc oficiālo vietu neatradu, bet nācās izklāties uz ar zāli noaugušas nogāzes. Lai arī izklausās skaisti, tikai brīdī, kad sāku iet un manis izvēlētās starta vietas pusi sapratu brīdinājumu paraglidingmapā „Uzmanību, stāva nogāze”. Tik stāvā tiešām vēl nebija sanācis startēt. Ja man pirmajā reizē aizbraucot uz kalniem – Bassano, augšējie starti likās stāvi, tad var teikt, ka tie bija tikai pumpuriņi. Stokhornā bija tik stāvs, ka spārns klājot vislaik slīdēja zemē. Kad jau biju iesprādzējies iekarē, sapratu, ka man ir tikai viens mēģinājums veiksmīgam startam, jo jebkura neveiksme novestu pie noripošanas metrus 100 uz leju un apstāšanās dzeloņdrāšu žogā. Tādu scenāriju ļoti negribējās, tāpēc  saku gaidīt kaut nelielu vēja pūsmiņu, lai varētu daudz nekāpjoties atpakaļ nostartēt ar aizmugurējo startu.  Vēl pirms izšķirošā momenta nodomāju – „nu ja nesanāks, tad vismaz iekļūšu paragliding fail compilation ” .Visiem Fail video cienītājiem par nožēlu gan jāsaka, ka nostartēju veiksmīgi ar pirmo reizi. Arī pirmo termāli atradu diezgan ātri un tiku uznests līdz mākoņu bāzei. No augšas varēja redzēt citu startu vietu, kura atradās kalna vidū. No turienes ik pa laikam nostartēja kāds pilots, bet līdz termāļiem netika neviens no viņiem.  Sasniedzot bāzi nospraudu mērķi uz nākamo potenciālo virsotni. To sasniedzot gan nācās piedzīvot vilšanos, jo cerētā termāļa vietā ieguvu tikai turbulentu un nepatīkamu gaisu, kura rašanās iemeslus tā arī nesapratu. Devos prom gar grēdas malu. Brīdī, kad biju jau pretīgi zemu , izdevās atrast vēl vienu saraustītu termāli, kas visai ātri beidzas un nācās meklēt nākamo. Tajā dienā gan izrādījās, ka tas bija pēdējais, jo pāri ielejai savilkās mākoņu sega. Iepriekš solītais lietus bija klāt un nācās beigt tās dienas parapiedzīvojumu. Vakarā pārbaudot XCONTEST lapu secināju, ka mans lidojums  bija vienīgais reģistrētais tajā reģionā. Arī visas nedēļas griezumā tur tika veikti vien daži pāris kilometru tāli maršruti. Tas protams sildīja sirsniņu, jo biju atradis praktiski vienu no dažiem lidojamajiem logiem tajā nedēļā.

XC paradīze

Rit mana pēdējā nedēļa Šveicē. Saprotu, ka gribu vēl vismaz reizīti palidot šajā valstī. Ir vēl tik daudz lidvietas, kuras neesmu mēģinājis, bet izšķirties par galamērķi šai reizei ir diezgan viegli. Ir tāds reģions, kuru vietējie  sauc par XC paradīzi un iemesls tam ir visai vienkāršs – visvairāk un visgarākie lidojumi notiek tieši tur – nelielu pilsētiņu – Fiesch, Visp, Brig  apkārtnē. Par šīs vietas eksistenci zināju jau sen, bet aizbraucis tā arī nebiju gan dēļ dārgajām biļetēm (vilciens abos virzienos izmaksā ap 100Eur, nemaz neskaitot kalnu vagoniņu), gan fakta, ka apkārtne ir turbulenta dēļ sarežģītā reljefa, kā arī dienas vidū mēdz pūst ļoti spēcīgi ielejas vēji. Protams visbīstamāk, bet tai pat laikā visgarākie lidojumi notiek pavasarī. Manis izvēlētā diena patrāpījās ļoti laba. Prognozēs solīja nelielu vēju un sauli visas dienas garumā. Runājot par prognozēm un Šveici – ir svarīga lapa http://www.meteocentrale.ch/en/weather/foehn-and-bise/foehn.html, kuru būtu japačeko lidojot Šveices Alpos. Lapā ir parādīts Fona grafiks, jebšu gaisa spiedienu starpība starp Alpu ziemeļu un dienvidu pusēm. Ja grafikā vērtības iziet ārpus +/-4 robežām, tad lidot ir bīstami un labāk atstāt spārnu mājās, vai arī doties uz Jura kalniem. Otra Meteolapa, kuru izmanto vietējie piloti ir http://www.meteoswiss.admin.ch/web/de/wetter/detailprognose.sec0005.html#Karte . Šeit ir pieejama vispārinātāka informācija par gaidāmajiem laikapstākļiem visā Šveices teritorijā.
Mans plāns bija doties lidot vairāk uz pēcpusdienas pusi ar domu, ka uz vakaru jau būs vairāk zeme iesilusi un parādīsies termāļi. Tā arī izdarīju. Pirmajā startā, blakus Brigas pilsētiņai biju tikai 13.00 Laikapstākļi izskatījās cerīgi. Izklāju spārnu, nostartēju, bet visa lidojuma laikā nolidoju tikai pa mīnusiem. Ar planējuma palīdzību tiku līdz nākamajai vietai – Fiesch. Šajā pilsētiņā ir paliels paragliding klubs, kurš arī tajā dienā aktīvi lidoja. Nosēdos viņu oficiālajā lendingā (kas bija diezgan neērts un mazs). Tūlīt pat salocīju spārnu un devos atkal augšā. Sapratu, ka termāļi izpaliks un vajag nodoties tikai rudenīgo krāsu baudīšanai. Siguldu rudenī mēdz salīdzināt ar Šveici. Mūsu mazā Šveice. Bet pēc zelta rudens izbaudīšanas Īstajā Šveicē, būs grūti paskatīties uz mūsējo ar tām pašām acīm, kā agrāk. Krāsas jau ir tās pašas, bet mērogu atšķirības gan ir iespaidīgas. Esot augšā veicu lidojumu gar Eiropā otro lielāko  šļūdoni (Fiescher Glacier), bet pēc tam sanāca uzbraukt kalnā un nostartēt vēl trešo reizi. Nosēdos jau līdz ar saulrietu priecīgs par skaisti pavadīto dienu. Vakarā gan mazu vilšanos sagādāju Xcontest lapa, jo apskatot dienas statistiku sapratu, ka biju kļūdījies ar laika izvēli. Startējot 10 no rīta pāris piloti bija pamanījušies veikt pat 40 Km garu distanci tajā pat vietā.

 

Verdikts
Ar šo dienu tad arī noslēdzās mans Šveices para piedzīvojums un jau pāris dienas vēlāk sēdos lidmašīnā, lai dotos pretim jauniem apvāršņiem. Apkopojot visas iegūtās emocijas varu vien teikt – Iespaidīgi, neaprakstāmi, skaisti – tāda ir lidošana Šveicē. Ja pie mums Latvijā runājot par paraplanierismu nākas cilvēkiem skaidrot – kā ir iespējams lidot ar auduma gabaliņu, kuru daudzi uzskata par izpletni, tad Šveicē teju visi zina, kas tas par sporta viedu vai arī ir paši mēģinājuši. Pēc 2004. Gada datiem Šveicē ir 15000 aktīvu pilotu – iespaidīgi. Arī uzbraucot uz startiem gandrīz vienmēr ir iespējams sastapt vietējos pilotus, kuri laipni pastāsta par apstākļiem. Tāpat arī var sakontaktēties ar vietējiem klubiem un skolām, lai iegūtu papildus info. Ja neskaita pieredzi ar klubu Jura kalnos pie Chasseral, tad visi vienmēr ir bijuši ļoti atsaucīgi un palīdzēja ar manis interesējušajiem jautājumiem. Arī infrastruktūra lidošanai ir izveidota lieliski. Kā mīnusu vienīgais varētu minēt internetā pieejamo informāciju, kas gandrīz nevienā vietā nav pārtulkota uz angļu valodu, apgrūtinot dažādu svarīgu jautājumu noskaidrošanu.  Ja man kāds prasītu, vai ir vērts aizbrukt palidot Šveicē, - nedomājot atbildētu ar JĀ. Pat neskatoties uz cenām, tas ir piedzīvojums, kas jāizmēģina. (Nedēļu garš brauciens palidot uz Šveici naudas izteiksmē būtu apmēram tas pats, kas 3-4 nedēļas Indijā, Birā). Ja kādam Gribas iegūt vēl papildus informāciju, tad Angļu valodā ir pieejams lapa, kurā  smalki ir aprakstīti dažādi ar lidošanu Šveicē saistīti jautājumi - http://www.swissparaglider.com/index.html
 
Veiksmīgus lidojumus vēlot
Lauris


Šveice, 2014 65
Paragliding : Murren - Lauterbrunnen with Alpina 2
I will Never Have Enough Of This - Paragliding , Alpina 2
Paragliding from Stockhorn
Autumn paragliding in Fiesch
Komentāri: 7
    Made by kalichava