Sulainie Ziemassvētki!
Paskatos pa logu, paskatos Vējgudrī, paskatos barometrā un zvanu Krišam par manī mītošajām šaubām attiecībā uz rītdienas laika prognozi, bet pats tomēr turpinu likt kopā pamatīgi pajaukto motoru.
25.decembra pēcpusdienā saņemu no Kriša īsziņu, ka nākamajā rītā motoristi taisās lidot. Paskatos pa logu, paskatos Vējgudrī, paskatos barometrā un zvanu Krišam par manī mītošajām šaubām attiecībā uz rītdienas laika prognozi, bet pats tomēr turpinu likt kopā pamatīgi pajaukto motoru. Vakarā motors ir salikts, bet manis mestā šaubu sēkla Krišā atrod auglīgu vidi un vakarā lidojums tiek atsaukts.
No rīta tomēr solīto nokrišņu nav un Ivars zvana, ka pa ceļam uz Saldu ir Saulīti ieraudzījis. Arī Baldonē dienvidrietumu pamale ir stipri gaišāka par pārējo pelēko padebesi. Tomēr vēl sēžu istabā, un iedomājoties sevi tērpušos ķiverē ar motoru uz muguras sāk klabēt zobi. Pēc pusdienas caur padebešiem izlaužas pirmie Saules stari un manī parādās pirmā doma, ka lidošana šodien IR IESPĒJAMA. Pēc brīža zvanu Krišam, Robim un Raivo, bet viņi diemžēl jau savu dienu ir ievirzījuši citā gultnē.
Pacelšanās vieta sniegotā ziemā ir problēma, tādēļ nākas braukāt pa Baldones apkaimi, līdz atrodu nelielu celiņu, kurš nav nokaisīts ar sāli un ir puslīdz pareizā virzienā attiecībā pret vēju. Kamēr salieku motoru, tas ir labi sasalis, bet akumulatora ampēri tam iestāsta, kurš te saimnieks. Ar spārnu neiet tik vienkārši. Ceļš ir pašaurs un uz ceļa nevar pat izklāt centraplānu. Cenšos izcilāt spārnu, lai tas nogultos ideālā formā, bet 15 minūšu laikā ne reizi neizdodas to pacelt. Kaut vējš it kā ir pietiekams, spārna malējās stropītes iegriežas cietajā ceļmalas valnī un spārns ceļas šķībi, krīt uz sāniem un uzvedas galīgi neciešami. Ja reiz nespēju pacelt pliku spārnu, tad sāku šaubīties vai spēšu to izdarīt ar motoru uz muguras. Visas šīs nodarbes “ēd “ laiku, Saule lien aiz pamales un vējš krītās. Iekabinos ar motoru atmuguriskajā startā, nodirnu ar pļurkšķošu motoru vēl minūtes 10 un secinu, ka atmuguriskais starts šodien ir nokavēts. Apgriežos “taisnajā”, sagaidu pūsmiņu un ar cerībām, ka “nenoraušu uz mutes” velku A rindas. Spārns izceļas brīnišķīgi, žmiedzu tik gāzi un pēc dažiem soļiem esmu gaisā.
Pacēlies secinu, ka Baldones apkaimē ir milzīgs caurums tumšajos padebešos un tālākās teritorijas sedz biezi mākoņi. Vēl paspēju drusku pagozēties Saulītē, kaut Zeme jau brīdi ir ēnā. Pļavā pafočēju stirnu baru, bet cenšos viņas netrenkāt, jo šādas sērsnas laikā viņas noberž savas kājas un iet bojā, tādēļ esiet saudzīgi pret viņām arī Jūs.. Cita lieta ir lapsas. Tām ir skaisti kupli kažoki un tās skrien sērsnai pa virsu. Viena lapsa ir drosmīga, tā atsēžas, atgāž galvu un skatās acīs, kaut lidoju tai pāri labi, ja 5 metru augstumā. Man pat izskatās, ka viņa niknumā rāda zobus. Es lidoju tai pāri un arī rūkdams rādu zobus un jūtos kā Toruk-Makto no Avatara. Brīdi trenkājis lapsas secinu, ka esmu biškuc apmaldījies un jāmeklē vieta kur atrodas mans auto. Atradis auto, ieraugu vejrādītāju un secinu, ka ir iegriezies pamatīgs Štīļa virziena vējš. Nopriecājos, ka esmu gaisā un sāku dauzīties ultra zemajos lidojumos. Te nu viena morāle Jums dārgie motoristi – nedariet to vietās, kur sniegam neredz reljefu! Vienā brīdī pēc mana prāta lidojot apm. 2-3 m augstumā samazinu gāzi, lai nomestu augstumu un uzreiz manas kājas parauj zem rāmja un gandrīz ar ceļgaliem sāku art sniegu. Iemiedzu pilnu gāzi, cērtu pa bremzēm un propellerī atskanot zlarkšķim “izceļos” un turpinu lidot. Izrādās, ka redze bija mānījusi un es nebiju novērtējis attālumu līdz sniega virsmai. Cauri tiku salīdzinoši lēti, bišku pastiepu potītes un propellerī (karbona!) iemetās kariess.
Citādi lidojums bija skaists un man pat izdevās piezemēties uz tā paša apledojošā ceļa “nenoraujot” uz pēcpuses. Visādā gadījumā Piedodiet par manām vakardienas šaubām, kuras liedza Jums šādu lidojumu.
Normans
