Starptautiskais čempionāts Skirnuvas kauss.
Bet pa to laiku, arī Karlsoni nesnauž un saņēmuši kaimiņu aicinājumu dodas Lietuvas virzienā, meklēt, kur dod olimpisko zeltu. Daudzi gan nobijās no sliktās laika prognozes, kāds iespējams pamatoti.
Piektdien, jau laicīgi notinoties no darba ap 13iem devāmies Lietuvas robežas virzienā. Dažās stundās šķērsojot Lietuvas teritoriju pa ceļiem, kas ir nesalīdzināmi labāki par mūsējiem, ieradāmies skaistā ezeru zemē, kārus 100 kilometrus uz dienvidu rietumiem no Viļņas pie ezera Metelys.Tie, kas ieradās laicīgi, paguva izlidoties jau piektdienas vakarā, pārējie iestiprinājās ar lietuviešu balzāmu „999”.
Vakarā reģistrācija un iepazīšanās ar braļukasiem J .
Izvilku 13. numuru, nolēmu nebūt māņticīgs un paturēju to. Ap deviņiem ieradās arī Elmārs, bija sagaidāms vēl viens pilots no Latvijas, Māris (brīvais lidotājs).
Izpētījis apkārtni un laika prognozi secināju, ka vieta lidošanai tā ir ļoti sarežģīta. Ap startu un lidojumu vietām daudz šķēršļu (neskaitot stipri iereibušos leišus), mežs un atsevišķie koki stiprajā vējā, kas brāzmās sasniedz 10 m/s rada nepatīkamu un neprognozējamu turbulenci un rotora zonas, no kurām īpaši jāuzmanās. Protams, organizatori nevienu ne par ko nebrīdina, jo uzskata, ka visi lidotāji Lietuvā ir profi,m nav jau nekāds bērnu dārzs. Daži domā, ka lidot štīmī ir normāli....
2. diena celšanās 6:00, visi uz brifingas, ievada GPS koordinātes, saņem kartes un dodas maršrutā uz orientēšanos. Aiznesu motoru uz lauku, uzsildīju un devos pakaļ spārnam. Pa to laiku, lietuviešu pilots startējot nesavaldīja spārnu, sagriezās 90 grādos un pilnā gaitā iemaucās manā motorā. Brīnumainā kārtā leitis tomēr aizlidoja, bet manam motoram propelleris uz pusēm un salocītas dugas.... (tā viņi novāc konkurentus J ).
Tomēr godīgie organizatori izsniedza man karbona propelleri (kurš knapi ierīmējās manā rāmī) un solīja, ka vēlāk visu nokārtos.
Tā nu es devos maršrutā viens no pēdējiem, brīvais logs lidojumiem no 9 līdz 12, pēc tam lietus, vējš un negaiss. Savācis nepieciešamos punktus devos lidlauka virzienā un jutu, ka solītais negaiss tuvojas daudz straujāk, lidojums pret vēju ar pilnībā izspiestu speed baru, maksimāli zemu, lai nepūstu uz aizmuguri un pietiekoši augstu, lai nepiezemētos uz augstsprieguma līnijas vai nedabūtu salocīšanos rotorā. Pilnam priekam vēl sāka līt lietus. Kad jutu, ka spārns kļūst nestabils un grūti vadāms, pieņēmu stratēģisko lēmumu vēl padzīvot un laidos lejā. Pēc brīža man garām aizlidoja Elmārs. Kamēr es vācu spārnu un izsaucu mašīnu skatījos, kā Elmārs, aizlidojis 100 m uz priekšu cīnās ar vēju, bet tālāk netiek. Pēc laiciņa arī viņš atgriezās un piezemējās netālu no manis. Trešais Latvijas pilots izvērtējot savu pieredzi nolēma neriskēt un nelidoja.
Atgriežoties nometnē uzzināju, ka viens leitis ielīdis rotorā aiz kokiem dabūja smagu salocīšanos, asimetriju, knābienu un kritienu, kā rezultātā bojāja mugurkaula skriemeļus un tika aizvests uz slimnīcu... (Vēlāk leiši tā, starp citu, pateica, ka tur jau līst nevajag, tur arī pagaišajā gadā viens nokrita...)
Sestdien dienas vidus nelidojams, lietus beidzās ātri, bet saglabājās stiprs, brāzmains vējš, daži leiši līdzīgi, kā Jūrkalnē karājas 20 m virs zemes uz vietas, tikai aiz muguras propellera troksnis. Mums to nevajag, braucam ekskursijā pa tuvākajām pilsētiņām.
Pēc 18iem vējš nedaudz pierima varēja palidot, prātīgi pagrozīties, tomēr virs 50 m vējš joprojām stiprs un purināja kā braucot off road ar džipu.
Pēc saulrieta, kad satumsa un sākās tusiņš pie estrādes, divi piloti veica nakts lidojuma paraug demonstrējumus. Spārna atverēs iemeta vairākus ķīmiskos lukturīšus, kas ļāva saskatīt spārna kontūru tumsā un uz zemes 2 sveces, lai redz kur piezemēties.
Svētdien 7:00 (oficiāli) brifingas ap 8:30 leiši sāk līst ārā no teltīm J
Dienas programma „Japāņu slaloms” zemu lidojot uz laiku jānotriec miets un „mini-max” jāpieskaras 4 mietiem lidojot ļoti lēnu, pēc tam ļoti ātri. Norises vieta, tas pats jaukais turbulentais lauks. Paskatoties, kā pret zemi sašķīst kārtējie propelleri un titāna rānji, nolēmu no sacensībām izstāties un devos free fly ar fotoaparātu pāri ezeriem.
Tā nu es palidoju un patusēju ar braļukasiem, jauki pavadīju brīvdienas un ir daži secinājumi:
- Leiši lido labi, bet pārgalvīgi, kamēr krīt...
- 1. vietu dabūja pilots, kuram ir tika 16 gadi!!!
- Lidot var arī pa nakti un štīmī (bet vai vajag???)
- Leiši ir bagāti (sasita vis maz 5 paramotorus, daudziem paveicās nokrist lētāk)
- Leišiem kā kaķiem ir 5 dzīves J .
- Labāk nožēlot uz zemes, ka neesi gaisā, nekā nožēlot gaisā, ka neesi uz zemes.
- Pasākuma galvenais mērķis – labs tusiņš un jauni draugi.
p.s. propelleri man nopirka jaunu, bet dugas jālabo būs pašam...
Ivars
