SIRDSNODARBOŠANĀS
Topošās žurnālistes Laumas projekta ietvaros "100 cilvēki" ir bijis tas gods tapt intervētam Adrenalīna tandēmpilotam Dzintaram.
http://100cilveki.wordpress.com/2013/06/01/sirdsnodarbosanas/
SIRDSNODARBOŠANĀS
Sarunas laikā ne reizi vien iezvanās telefons. Te, cik noprotu, zvana savējie no kluba, te interesējas, vai ir lidojumam labvēlīgs laiks, lai lidotu tandēmā ar paraplānu. Rumbulas lidlaukā pareizā vēja dienās lidotāju un lidotgribētāju nav maz. Ja vieni aizbrauc, ierodas nākamie. Dzintars ar visiem klientiem aprunājas, dod instrukcijas. Atskan divi mašīnas taures signāli – zīme, ka tūlīt būs jāveic starta ieskrējiens, paraplāns izlokās savā krāšņumā, un jaunais vīrietis kopā ar klientu paceļas gaisā. Viena gada laikā tā vairāk par 500 reizēm.
DROŠĪBA, DROŠĪBA UN VĒLREIZ DROŠĪBA
Dzintars Reiniks ir paraplāna pilots, kurš var lidot viens pats un ir sertificēts, lai varētu arī pacelties gaisā divatā. Viņš ir viens no pašmāju lielākā paraplanierisma kluba „Adrenalīns” vecbiedriem – nepilnu 26 gadu vecumā. Kā pastāsta pats Dzintars, tad paraplāns ir no auduma izveidots spārna formas lidaparāts, kur pilots sēž iekārts daudz stropēs jeb virvītēs, gluži tāpat kā izpletņlēcējs izpletnī. Gaisā tas turas pateicoties paraplāna formai, „spārna apakša ir plakana, bet augša ir nedaudz izliekta uz augšu”, līdz ar to spārna augšā rodas retinātāks gaiss ar mazāku spiedienu, tad „savā ziņā spārns tiek sūkts uz augšu, jo retinātais gaiss grib izlīdzināties ar apkārtesošo gaisu”.
„Pacelties gaisā varot ar dažādām metodēm,” stāsta Dzintars, kurš sakārto spārnu nākamajam lidojumam, „var ar auto un trosi jeb vinču, kā mēs to tagad darām, var arī iztikt bez tā, ja ir paramotors, kas nozīmē, ka uz muguras ir liels propellers kā Karlsonam, kuru darbina benzīna dzinējs.” Tad vēja virzienam nav noteicošā loma, bet svarīgs ir pacelšanās un nosēšanās placītis – „tam nav jābūt ļoti lielam, bet drošības dēļ tam jāatgādina futbola laukums – nekādu elektrības vadu vai koku galotņu”. Šogad 4.maija svētkos adrenalīnieši ar tādiem lidoja virs Rīgas, kopā ar gaisa baloniem. „Pacēlāmies no šejienes Rumbulā, nosēdāmies Uzvaras parkā,” atceras Dzintars, kuram lidošana aizsākās 2008.gadā kopā ar bērnības draugu, kurš tomēr palika pusceļā līdz profesionālam paraplanieristam. Viņš piebilst, ka šāda lidināšanās virs Rīgas ir iespējama reizi 10 gados, jo ikdienā virs pilsētas lidot nedrīkst.
Tajā gadā Dzintars nopietni analizējis, uz kuru pusi doties – uz paraplanierismu, izpletņlēkšanu vai motocikliem. „Kad pirms tam gadus četrus atpakaļ biju lecis ar izpletni, atcerējos, ka visvairāk no tā lēciena man patika tā pasakainā ainava no puskilometra augstuma. Un attiecīgi sapratu, ka tad man ir jākļūst par paraplanieristu, jo paraplāns ir lidaparāts un ar to var lidot un baudīt mūsu skaistās ainavas stundām ilgi, bet izpletnis ir nolaišanās ierīce, kur pie tam ir vajadzīga lidmašīna, kas pacels gaisā, bet Latvijā tādas nav,” atceras Dzintars, kurš atzīst, ka ir uzsācis arī mācīties braukt ar motociklu. Uz to savā ziņā uzkurinājis pilots un draugs Jānis Kurtišs, kurš priekšplānā šobrīd izvirzījis sapni par ātru braukšanu ar moci. Jānis „Adrenalīnā” lido jau piecus gadus.
Abi kopā šad tad aiziet uz sporta zāli, tur cilā hanteles un citreiz paboksējas pret maisu. Dzintars ir „labs pilots – būtu Latvijā kalni vai arī vismaz vairāk sponsoru, kas varētu nodrošināt kalnu pieejamību daudz biežāk, tad viņš būtu tik kruts pilots kā Pals Takats,” saka Jānis, kurš tandēmpilotu krietni jau iepazinis. Pals Takats ir pasaulē labi zināms paralplanierisma akro pilots, kurš pieprot daudz iespaidīgu un sarežģītu triku.
Krišjānis Sietiņš, atceroties, kā draugam gāja mācīšanās periodā, ir lakonisks: „Mācījās ātri, apguva labi. Ļoti aizrāvās un pēc neilga laika sasniedza labu līmeni.” Krišjānis stāsta, ka no malas skatoties, Dzintars dažreiz dara „trakas lietas”, bet „es zinu, ka tam apakšā ir izpratne par lietu būtību.” Pirms kaut kas jauns tiek mēģināts, tas tiek modelēts galvā simtiem reižu un rezultāts ir tāds, ka citi piloti var tikai mācīties. Nav iztikts bez savām kļūdām, bet „bet viss ir bijis veselīgās devās, kas ļauj attīstīties un lidot labāk un labāk,” pastāsta Krišjānis, kurš pirms dažiem gadiem nopietni pievērsies astroloģijas studēšanai. Arī Dzintars tajā tika ievilkts. Abi piloti nereti svešiniekiem pajautājot horoskopa zīmi, lai „pārbaudītu cilvēkus pēc zvaigznēm.”
TAS BIJA KOSMOSS
Jaunais vīrietis ikdienā pārvietojas ar velosipēdu. Ceļā no mājām uz darbu un no darba uz lidošanu Rumbulā, tad atkal mājās kopā vienā dienā tiek mēroti 40km, Dzintars padižojas, ka no Rumbulas lidlauka līdz savām mājām Iļģuciemā „ļoti kapājot” varot aizbraukt 30 minūtēs, jāpiemin, ka tādas reizes palīdz ceļā esošais pavējš. Viņš izsaka nožēlu par tiem, kas vasarā sēž milzīgajos korķos, „es viņiem vēsā mierā pabraucu garām un visur esmu pirmais,” stāsta Dzintars, kuru darba procesā ar lidotgribētājiem var iepazīt no cita skatupunkta – ar humora izjūtu, bet tajā pašā laikā nopietns un rūpīgs pret saviem pasažieriem. Viņš izspēlē joku ar kādu jaunu sievieti, kuras sejā redzams satraukums no gaidāmā puskilometru augstuma un šūpošanās gaisā. Dzintars saka, ka viņam esot pieredze – šis būšot trešais lidojums tandēmā. Sieviete smaida, bet rūpes grimasēs nepazūd.
„Jā, tā ir milzīga atbildība, jo tandēmpilotam ir perfekti jāpārvalda paraplāns un jābūt jau izveidotiem stabiliem refleksiem, kad paraplāns tiek vadīts nedomājot,” skaidro pilots. Paraplāns ir tāds lidaparāts, kura vadīšana ir cieši saistīta ar darbību vienu soli uz priekšu, „tas arī dod vislielāko drošību,” paskaidro Dzintars, kuram neesot radniecība ar „skrejošo dziedātaju Reiniku.”
Hobijs, darbs vai sports – viennozīmīgu atbildi nesaņemu, jo no tā visa ir pa kripatiņai. Tā ir sirdsnodarbošanās, „jo priekš manis lidot, ir labākais, ko esmu piedzīvojis”. Dzintars kaismīgi stāsta: „Visu mūžu, cik sevi atceros, esmu sapņos daudz lidojis, un vienmēr tas bija licies kaut kas neiespējams, vienkārši „kosmoss”, bet tad, kad draugs man atklāja paraplānu, tad šķiet, ka kopš tā laika sākās tā īstā dzīve, ka pirms tam es daļēji eksistēju, atļāvos tikai sapņos lidot un sapņot domās par to.” Dzinča, kā viņu dēvē lidlaukā darbojošā komanda un draugi, ir pirmais, kurš sastop kluba „Adrenalīns” topošos skolniekus, tie atnāk izlidot tandēmlidojumu ar pilotu un iemīlas augstumā un neatkarībā, kas valda debesīs. „Bieži gadās, ka atnāk kāds jauns skolnieks ar milzīgu degsmi acīs, ka grib lidot, un tad parasti es saku, ka šeit tu sev atvērsi pavisam jaunu dzīvi,” un nav nozīmes naudai vai laikam, kas jāiegulda, ja „tas jau ir sirdī ielikts pirms dzimšanas,” Dzintars stāsta par jauniņajiem klubā, bet var saskatīt līdzības ar viņu pašu.
METĀLLŪŽŅI KĀ KAPITĀLS
Vīrietis min, ka „Latvijā uz aci varētu būt ap 150 paraplānu pilotu.” Īstos lidotājus, kas tādi ir savā sirdī, nevar dalīt ne vecumos, ne dzimumos, ne darbības jomās. Ir juristi, ārsti, pārdevēji, šoferi, lidmašīnu piloti, auto mehāniķi, studenti, skolnieki, policisti, higiēnisti, programmētāji, celtnieki, video montieri, psihologi, zemnieki un citi profesiju pārstāvji. Arī vecuma amplitūda liela – no 14 līdz 75 gadu vecumam.
Par īstenu vēlmi mācīties lidot liecina, kāda 14 gadīga skolnieka uzņēmība. Dzintars pastāsta, ka puisis savā ciematā vāca metāllūžņus, lai iegūtu naudu apmācībām. Pēc tam viņa draudzes mācītājs par nopelniem un degsmi noziedojis naudu paraplāna ekipējumam. „Ar to gribu teikt, ka šeit cilvēkus nevar dalīt mietpilsoniskā veidā. Ir tie, kuri ir dzimuši lidot, un ir tie, kuri ir dzimuši būt uz zemes vai ūdenī, kā ūdenslīdēji, piemēram,” strikts savā viedoklī ir pilots, tomēr viņš arī atzīst, ka Latvijā ar akrobātisko paraplanierismu daudz sasniegt nevar, jo intensīva lidošana un kāda trika apgūšana ir iespējama tikai kādus sešus mēnešus gadā.
Tie, kuri var atļauties laika, saistību un finansiālā ziņā to kompensēt, tad tie dzīvo visu ziemu Indijā, jo tur ir diezgan silts. Tur esošie kalni un daudzie termāļi – siltās augšupejošās gaisa masas, kuras ceļ augstāk paraplānu – ir pamats, lai varētu lidot visu dienu. „Pārsvarā tie cilvēki, kas to var atļauties, ir vai nu vecāku sponsorēti, vai arī cilvēki, kuri nav piesieti ar darbu pie kādas konkrētas vietas, kā, piemēram, programmētāji, un kuriem arī nav ģimenes,” pastāsta Dzintars, kurš līdz šim pats nav lidojis ārpus Latvijas, šovasar gan esot ieplānots nedaudz paceļot, bet par to sīkāk klusē. Darbs grāmatvedībā neļauj izrauties tik bieži kā gribētos, taču tas nenozīmē, ka tepat, Latvijā, trūkst savu piedzīvojumu.
„ES ESMU SAPNĪ! ES ESMU LAIMĪGS!”
Spilgtākais notikums ir lidojums ar paramatoru jeb karlsonu turp un atpakaļ no Rīgas uz Siguldu. Lidojuši kopā ar draugu, kolēģi un paraplanierisma instruktoru vienā personā Krišjāni. Dzintars atceras, ka todien vēja prognoze bijusi ideāla – mainījusies tā, ka ceļā uz abām pusēm sanāca lidot tikai pa vējam, un tas ievērojami palielinājis lidošanas ātrumu. Četru stundu ilgajā piedzīvojumā puiši lidinājušies virs dzelzceļa sliedēm, mežiem, sargu torņiem, nolidojuši gar „Aerodium” vēja tuneli, izlidojušies Siguldā pa ielejām, gar Krimuldas pili.
Pa ceļam arī nācies piezemēties Siguldas benzīntankā, kuram blakus bijusi „smuka neliela pļaviņa”. „Uzpildīju degvielu, mazliet pasēdējām un atpūtāmies. Degvielas uzpildes stacijas pārdevēja sajūsmā teica, ka visādi ir braukuši uzpildīties, bet atlidojis vēl neviens nebija,” smejoties atceras Dzintars, kurš ar Krišjāni Rumbulas lidlaukā strādā kopā teju vai katru silto vasaras vakaru. „Tas bija pasakains vakars. Bija samērā silti, bija ļoti gluds un mierīgs gaiss,” savā priekšā vizualizē Dzintars, kurš, lai lidojumu izbaudītu vēl vairāk, paraplāna stūri uzstādīja pēc GPS ierīces uz nolaišanās laukumu, gāzi – kruīza kontroles režīmā, lai nemainīgi turētos 300 metru augstumā, un uz minūti aizvēra acis, kā iesnaustos. „Iedomājos, ka snaužu mājās gultā vai pie upes, kur pūš viegls, dzestrs gaiss. Kad atvēru acis, tad sajūta bija tik jocīga, ka, nē, es neguļu, es patiešām šobrīd lidoju 300 metru augstumā un lidoju atpakaļ uz Rīgu,” smaidam rotājot seju atceras Dzinča, „tas bija pasakaini. Es esmu sapnī. Es esmu laimīgs!”
Pirms diviem gadiem vasarā kluba piloti realizējuši arī vienreizēju sapni – izlēkt no gaisa balona ar paraplānu. „Iespaidi tikpat neaprakstāmi,” atminas Dzintars, kurš ar savu pārliecību saka, ka adrenalīnieši bijuši pirmie Austrumeiropā, kas to izdarījuši. Uz Igauniju uzaicināja bijušais izpletņlēcējs, tagad gaisa balonu pilots un viens no labākajiem paraplanieristiem Baltijā, piezemējoties uz precizitāti – kungs gados. Ne bez grūtībām tikuši gaisā vēja pamatīguma dēļ. „Zvaigznes sastājas kā vajadzēja, un mēs to izdarījām, kaut arī visādi gāja,” ar sajūsmu vārdos atceras vīrietis. Ne-ap-raks-tā-mi bijis!
Pēc apkārt notiekošās darbības lidojuma dienā, cilvēkam no malas var šķist, ka Dzintars savos nepilnos 26 iekarojis stabilu vietu pilotu un kluba vidū, taču uz to viņš atbild: „Nevaru spriest, ko esmu iekarojis, es vienkārši kaislīgi daru to, kas man patīk un par ko esmu sapņojis visu savu mūžu. Apkārtesošie, iespējams, to novērtē, bet pārējo jau piemet dzīve.”
