Shiva Lingam

Ir! Esmu virs kalna smailes. 4500 metru virs jūras līmeņa. Man par pārsteigumu kalns ceļ augšup pavisam līgani, 0,5 m/s. Un tas miers...Nu laime pinīga!

- Nu i … to sportu.

Paverot aizkarus, ieraugu jau atkal zilas debesis. Neviena mākonīša. Hmmmm...

Iepriekšējās dienās lidots un lidots. Vakar pat – 140 km, gadrīz 6 ar pus stundas gaisā.

Šodien gan nē. Viss. Atpūta.

Bet nu tas kalns... Jau pagajušogad noskatīts. Dziļi kalnu grēdā, tāds vientuļš, klinšaina smaile. Nu ļoti augsts. Varētu paciemoties tur. Un mākoņu arī nav. Hmmm...

Nu labi, drusku jau var. Uzņemu 1000 m virs starta un dodos.

Uz pieguļošās kalnu grēdas nejauki purina, kas notiks augstāk? Aprunājos ar kalnu – sak, es tik viegli, nedaudz te palidošos, lai nedusmojas. Neviena nav, pat ne ērgļu. Bailīgi.

Pielidojot kalnam, tieku tādā kā milzīgā bļodā. Viss mierīgi, termāļu nav. Ko nu? Atpakaļ kājām iet negribas, nosēsties arī nav īsti kur.

Par laimi mani laipni uzņem kokiem apaugusi kalnu grēda, un es vieglītēm uzņemu augstumu. 3800m, 4000m, meži beidzas, klintīs pamanu vien tumši pelēkas kalnu kazas...

Ir! Esmu virs kalna smailes. 4500 metru virs jūras līmeņa. Man par pārsteigumu kalns ceļ augšup pavisam līgani, 0,5 m/s. Un tas miers...Nu laime pilnīga!

Kaut arī variometrs saulē spējis uzkarst līdz +10 grādiem, pavisam pārsalis dodos atpakaļ. Pasaulē.

Varbūt rīt atkal izdosies te atlidot. Nu, aizķēra...

Ilmārs