Roberta stāsts par Jūrkalni

    Caur krūmiem uz maršrutu ;-) Ko lai iebilst Mišam, kas būdams ar daudzkārt lielāku pieredzi, uzrakstījis, ka ar savu pārdrošo rīcību esmu viņu pārsteidzis, dodoties maršrutā jau savā pirmajā dienā.

    Tomēr tas ir sīkums, salīdzinot ar to pilnvērtīgi un kvalitatīvi pavadītās dienas sajūtu, kad sākotnēji tik neizprotamās un dažkārt tracinošās brāzmas ir beigu beigās padevušās manām lidojuma izjūtām un brīdis, kad jāspiež "draugs un glābējs akselis", vairs netiek noteikts par vēlu... šoreiz neizbēgami bija arī tādas situācijas.
    Bet nu pēc kārtas: Domu par darbdienas ziedošanu lidot kārei Jūrkalnē Miša pasvieda otrdienas lekcijā, kad tā mierīgi starp citu, tika izteikta frāze: "Izskatās, ka ceturtdien Jūrkalnē atkal būs lidojami apstākļi". Man daudz nevajadzēja, jo būdams vēl prom no Latvijas atvaļinājumā, biju lasījis par iepriekšējā nedēļā veiksmīgi izmantoto iespēju darbdienā palidot Jūrkalnē. Turklāt nevis tā vienkārši palidot, bet no Kriša stāstītā - palidot pat 7h!!!
    Mirklis pārdomu un es piekritu Mišas piedāvājumam. Domāju, kad gan vēl šogad izdosies tā kārtīgi pacīnīties ar vēju, pamācīties man vēl tik svešo lidošanas tehniku dinamikā?
    Ceturtdienas rītā, kā runāts, ap 7:00 Miša bija klāt un savāca mani ar visām pekelēm. Pa ceļam iztaujāju Mišu par dažādām lidošanas niansēm, piestājām Saldus benzīntankā pēc kafijas un maizītēm, un pēc plkst. 9:00 bijām klāt pie vecās bākas (zīmīgi, ka šī ir vieta, kur vispār pirmo reizi redzēju paraplānus šā gada pavasarī un tā iespaidā šovasar diezgan pamatīgi "saslimu" ar šo aizraušanos).
    Lieki teikt, ka Windguru bija "mazliet" nošāvis greizi, jo solīto 4-5m/s vietā pēc mērījumiem bija 10-11m/s un man jau sākotnēji mazliet noplaka cerības - nedomāju, ka Miša mani šitādā laikā laidīs plivināties. Tomēr nekā - pēc Mišas izmēģinājuma lidojuma, devāmies gar jūru mazliet pa kreisi, jo tur jūra atstājusi platāku pludmali, kur arī sākās pirmie mēģinājumi spārna pacelšanā un kontrolēšanā stipra vēja apstākļos. Pašam likās, ka sākumā nekas prātīgs neizdodas, jo vējš pūta ar brāzmām un pastāvīgi mazliet mainīja virzienu, kā rezultātā spārnam bija tendence visu laiku kustēties apkārt virs galvas, bet to laicīgi noķert un reaģēt vajadzīgajā brīdī man vēl trūka pareizo iemaņu un refleksu.
    Noteikti jautri no malas izskatījās, kad pāris reizes tiku vilkts pa smiltīm uz muguras, ar galvu pa priekšu ... nocīnījos pamatīgi, jo šoreiz ko nevarēju izdarīt ar zināšanām un refleksiem, centos likt pretī ar spēku. Uzreiz jāatzīst - spēks nav primārais un noteikti ne efektīvākais paņēmiens spārna kontrolei - daudz nozīmīgākas ir pareizas, īstajā mirklī izdarītas korekcijas ar ķermeni un klevantēm, tomēr tobrīd man bija ļoti aptuvenas zināšanas dinamikas apstākļiem, tāpēc nekas cits neatlika kā "skaldīt un valdīt".
    Pirmās 30 minūtes pagāja cīnoties pašam ar sevi, spārnu - tikai tad aptuveni sāku saprast spārna reakciju uz vēja virziena un spēka izmaiņām. Miša visu laiku nenolaida acis no manis, brīžiem pieturēja ar roku, lai vējš jau uzreiz mani neaizrauj gaisā un mudināja "spēlēties" ar vēju, ieskrienoties jūras virzienā un mazliet palidojot atkal nosēsties un atkārtot to visu laiku. Viena tāda ieskrējiena laikā, kaut kā sanāca, ka trāpīju augšupejošā vēja plūsmā un gaisā biju .... no sākuma tā mazliet 2-3m virs zemes, pēc tam jau tiku celts labi līdz jau attapos virs kraujas planējot diezgan pieklājīgā augstumā. Sākumā šķita, ka viss forši - man izdevies pacelties un nu tika jāstūrē, lai turētos Mišas iepriekš noteiktajos 10m virs pludmales ... he, he ;-) kā ņēma mani, tā arī iepūta pirmajos krūmos, kas gadījās aiz kraujas. Nelīdzēja manas izmisīgās darbības ar akseli, nelīdzēja arī Mišas norūpējusies sejas izteiksme .... mani pūta nost un es tur neko nevarēju padarīt.
    Kaut arī visas dienas laikā mani kopumā krūmos iepūta 3 reizes, jāsaka, ka salīdzinot ar pārējiem skolniekiem, es laikam visveiksmīgāk trāpīju pareizajos krūmos, jo nākošajās 2 reizēs jūtot, ka viss darbs velti un tūlīt atkal būšu pāri nogāzei, jau laicīgi skatījos vietu ar mazāk un pēc iespējas vienkāršākiem krūmiņiem, kur veikt savu ārkārtas nosēšanos. Kad spārns no krūma veiksmīgi bija nocelts, domīgs devos lejā pie pārējiem. Pirmais iespaids bija iegūts, pacelšanos biju sajutis, pārpūšanu arī, krūmus izbaudīju ... bija mazs pārdomu mirklītis par kļūdām un te atkal jāsaka paldies Mišam, kas jau iepriekš turot mani lejā, bija pamanījis, ka mans "akselis" nav pilnībā noregulēts, respektīvi, ir iespēja vēl viņu mazliet pievilkt, savādāk sanāk, ka es viņu neizspiežu līdz galam. Secinājums adekvāts - kaut arī akseli spiedu līdz galam, viņa efektivitāte nebija pietiekoša un šīs dienas pamatīgais vēja ātrums pārsniedza mana spārna lidojuma ātrumu, tādējādi aiznesot mani krūmos.
    Tā lēnām apdomājot, atvelkot elpu, pārsēju "akseli" - lai būtu drošs, ka savā nākošajā mēģinājumā, viņš padarīs savu darbiņu. Pienāca Miša un tā prātīgi jautāja kā jūtos ;-) Vārēja redzēt, ka mans šovs viņam nav īpaši paticis (nevaru pārmest) - tomēr todien vēl gluži negribēju mest plinti krūmos, jo diena bija tikai sākusies, bet es tā īsti nemaz nebiju sapratis, kas ir kas dinamikā. Pa to laiku, Miša ņēma mācīt citus skolniekus un es uz brīdi to visu varēju vērot no malas, mēģināju saņemties nākošajam mēģinājumam. Šoreiz spārnu izdevās pacelt veiksmīgi, sanāca labi nostāties zem viņa un sāku mēģināt spēlēties, kā Miša teica. Kādu brīdi tas arī izdevās un man atkal radās pārliecība, ka vajag mēģināt ... pacelties.
    Tuvojos atmuguriski stāvkrastam un vējš darīja savu - vienā brīdī tiku celts uz augšu. Atkal no sākuma tā uzmanīgi, lēnām, bet jau pēc mirkļa kā ar kravas liftu - strauji un pamatīgi. Rezultātā - biju gaisā, kraujas līmenī. Šoreiz koncentrēju visu savu uzmanību, lai neceltos daudz augstāk par krauju un centos virzīties uz jūras pusi, tālāk no man jau zināmajiem krūmiem. Tā turoties pieklājīgā attālumā no kraujas, man izdevās paplanēt prom vienā virzienā un arī atgriezties pie starta vietas. Cenšoties noturēties pieklājīgā attālumā no kraujas, pavadīju savu pirmo stundu dinamikā, planējot turp/atpakaļ, izmēģinot manevrēšanas iespējas un centos maksimāli apgūt "akseļa" izmantošanu, lai iegūtu lielāku pārliecību un priekšstatu par to, kā izspiests akselis maina lidojuma ātrumu, virzienu, dinamiku. Beidzot sajutu, kas ir lidojums dinamikā, šķita, ka tā varētu visu dienu mierīgi planēt uz vietas, mazliet pagrozīties, palidot uz vienu pusi, tad uz otru. Aprodot ar manevrēšanas īpatnībām, radās arī apetīte aizlidot kaut kur tālāk, ne tik uz vietas, kur nu jau viss šķita zināms ;-)
    No sākuma par savu pirmo galapunktu izvēlējos ragu jūrā, ko var redzēt no starta vietas - nu apmēram kāds 1km pa kreisi. Griezu turp un lēnām, uzmanīgi taustījos gar krastu. Vairākas reizes nācās izmantot akseli, lai tiktu atpakaļ virs pludmales, tādā veidā nostiprinot refleksus, kad viņš jālieto. Tāpat arī izbaudīju, kā mainās vēja celtspēja atkarībā no kāpu stāvuma, lieluma, krūmiem utt., jo kāpas tajā virzienā mainās diezgan pamatīgi. Aizlidoju līdz ragam, vairākas reizes samainījos ar citiem gaisā esošajiem pilotiem, paskatījos kas tālāk notiek ar kāpām un pludmali un devos atpakaļ. Šis maršrutiņš izdevās diezgan feini, pašam baigi patika un bija apmierinājuma sajūta, kad atgriezos.
    Atkal mazliet paplanēju virs starta, paskatījos, ko citi dara, un nodomāju vēlreiz veikt to pašu līkumu līdz pirmajam ragam un atpakaļ. Turpceļā sev priekšā redzēju, ka vairāki piloti (tai skaitā Miša) devušies nopietnākā maršrutā un laikam mēģinās sasniegt Pāvilostu. Sākotnējā doma man nemaz nebija viņiem sekot, jo sapratu, ka pirmajai reizei tas būs daudz par sarežģītu, tomēr gribēju tāpat paceļot ar visiem līdz man nu jau zināmajam ragam un tad doties atpakaļ. Tomēr, kā jau zināms, apetīte rodas ēdot - un tā arī man, sasniedzot savu pirmo nosprausto galapunktu, viss izdevās tik gludi, ka pats sev nemaz nepiedomājot, negriezu atpakaļ, bet gan pagriezos pakaļ citiem.
    Šķiet, kaut kad neilgi pēc pirmā raga pagrieziena, ievēroju, ka kāpas šeit ir daudzkārt zemākas un galvenais, kas veido mūri, kur vējam atspiesties un celties uz augšu, ir kāpu augšā saaugušie krūmi, turklāt biezā slānī. Lidošanas koridors šeit strauji samazinājās, ja pie starta varēja lidot apmēram 20 m plašā koridorā pat virs ūdens, tad šeit bija jāķer daudz šaurāks augšupejošais vējelis, kas automātiski nozīmēja lielāku darbu, lai precīzāk varētu lidot tur, kur ceļ. Tā lēnām, prātīgi biju aizlidojis līdz upītei, ko atcerējos no Mišas apraksta un sapratu, ka šeit jābūt uzmanīgākam - lai pārlidotu un turpinātu maršrutu, laicīgi jāuzņem augstums, kā arī precīzi jātrāpa otrā pusē, lai varētu izmantot cēlējspēku otrā pusē. Nu, protams, man tas neizdevās ... ;-) Pāri upītei tiku un mazliet aiz tās nācās pieskarties ar kājām zemei.
    Redzēju, ka arī Alex saskāries ar to pašu problēmu, bija paņēmis spārnu un pagājies mazliet tālāk gar nosacītajām kāpām (tur, manuprāt, ir tikai kādi 2m un lieli krūmi), lai mēģinātu pacelties augšā par jaunu. Es arī dabūju nosēsties un, savācis spārnu, čāpoju uz priekšu, lai meklētu, starta vietu. Pēc brīža Alex devās atpakaļ pāri upītei ar kājām, jo tā arī neizdevās pacelties, savukārt es izdomāju paieties vēl mazliet tālāk uz priekšu un mēģināju tur, kā rezultātā tiku iepūsts krūmos. Kamēr ķimerējos ārā no krūmiem, šķiet Elmārs aizlidoja atpakaļ un nosēdās uzreiz aiz upītes, savukārt es nemaņā noguris un izbesījies, savācu spārnu un ar kājām devos atpakaļ līdz upītei un kaut kā gar pašu jūras krastu, tiku tai pāri ar sausām kājām.
    Kamēr atpūtos un sakārtoju spārnu, atpakaļceļā pielidoja Miša, apvaicājās kā iet un tāpat rotaļājoties devās tālāk (atpakaļ uz startu). Galu galā arī es tiku atpakaļ, jo ar otro reizi izdevās pacelties normālā augstumā, tomēr startējot atkal vienreiz tiku iepūsts krūmos. Lieki piebilst, ka atgriežoties, biju visnotaļ priecīgs atkal sajust cietzemi, jo padzerties vajadzēja neprātīgi, kā arī nogurums turpinot lidot, radītu nevajadzīgas kļūdas, bet vēl krūmus tajā dienā redzēt man ne īpaši gribējās... es nolēmu beigt šo pirmo iepazīšanos ar dinamiku uz pozitīvas nots un nosēdos „ar ausīm” turpat, kur biju startējis.
    Izdevās vēl mazliet paskatīties, kā lido citi piloti, kā arī to, kā savus spārnus no krūmiem kasa ārā Maxis un Sanja un drīz vien arī devāmies uz Zaķu krogu remdēt dienas laikā pamatīgi iekopto apetīti.
    Dienas secinājumā jāpiekrīt vien ir teicienam, ka neiemācīsies lidot dinamikā, „nepasēžot kokos”. Vismaz es tagad ļoti labi zinu, ko nozīmē piņķerēties pa krūmiem, tāpēc vēl jo vairāk esmu ieguvis motivāciju cīnīties ar vēju līdz pēdējam un izbaudīt tās lidojuma minūtes, ko izdodas noturēties gaisā. Kaut biežāk izdotos šādas „darba dienas”!!! ;-))) Robcix


    Made by kalichava