Normana stāsts par Maroku

    Maroka 2006, jeb NEKAS NAV TIK VIENKĀRŠI KĀ IZSKATĀS...

    Laikam bērnībā būs šim konfektes atņēmusi...

    1. diena, jeb Ramadans. Par cik es dzīvoju pie pašas lidostas, draugi un kolēģi nolēma manu pagalmu pārvērst par autostāvvietu.

    5,5 stundu mocības šaurā krēslā un lidmašīna jau šķērso Gibraltāru. Caur iluminatoru tumsā vērojojam Spānijas ciematus, kuri izskatās kā kvēlojošas ogles smiltīs.

    Agadiras viesnīcā tiekam ap 4.00 taču miegs vairs nenāk. Dodamies ar Ivaru un Gitu apskatīt pilsētu. Aldis un Aleksandrs ir piezemētāki un paliek viesnīcā. Secinām, ka esam izmitināti pilnīgā Maskačkā. Pa ielām klimst aizdomīgi tipi un policija lūdz mūms būt uzmanīgiem, taču mēs jūtamies drošak, kā mājās. Pēkšņi nakts klusumu pāršķeļ mullas balss. Izrādās, ka ir Ramadana laiks un paši ticīgākie pat nakts laikā dodas uz minoretu lūgt. Sēžam pretī atvērtajām svētnīcas durvīm un vērojam rituālu. Žēl, ka nevar ierakstīt skaņu...tā izlocīt balsi nespētu neviens eiropiets.

    2. diena, jeb transfērs. No paša rīta dodamies meklēt auto ko varētu izīrēt. Ceram uz kādu vietējo nomu, bet mūsu vīzija par braucamu auto svārstās no Land Cruiser līdz Renault 4 ar 0,8 litru dzinēju. Diemžēl īres kompānijas nepiedāvā ne vienu ne otru turklāt nevienam auto nav jumta bagažnieka, kur salikt mūsu milzīgās somas. Sadalamies grupās un sakarus uzturam pa rācijām. Vietējie šausmīgi baidās no rācijas un uz katra stūra prasa vai esam no policijas... Aleksandram izdodas vienoties ar kāda busiņa īpašnieku par izcili zemu cenu un mēs savus sarunu partnerus lepni pasūtam uz .... parādot, ka labi zinam vietējās cenas. Kad nonākam pie busiņa, izrādās, ka nosauktā cena ir par vienu cilvēku. Nokaunējušies atgriežamies pie iepriekšējiem un diņģējamies tālāk. Man izdodas nospiest cenu līdz 90€ un braucam.

    Protams, ka viss nav tik vienkārši, kā likās. Tiekot līdz Tiznītai (galapunktam tuvākā pilsēta) šoferis paziņo, ka viņam teikts braukt tikai līdz pilsētai. Tālākie nieka 20 km maksāšot vēl 40 €. Tā ir pilnīga nekaunība! Sastrīdamies ne pa jokam un pilsētas centrā izkāpjam pasūtot šoferi ar visu busu pie visiem viņu velliem. Pēc 10 minūtēm sameklējam busu, kurš to pašu ceļa gabalu gatavs vest par 15€. Tiesa šajā busā ir centimetru bieza putekļu kārta un durvis krīt ārā, toties laba muzika un jautri vietējie arābi, kuri sēž uz gāzes balonu kaudzes.

    Ierodamies pie Fransua viesnīcas, kuru apņēmusi dziļa migla. Ar šausmām noskatos kā startē divi francūži, kuri 3 sekundes pēc starta pazūd kā pienā...

    3. diena, jeb brauciens uz Mirleftu. No rīta vēja nav un visu klāj dūmaka. Nolemjam braukt uz tuvējo miestu okeāna krastā - Mirleft. Aleksandrs ar kādu arābu aizbrauc līdz ciematam sarunāt taksi. Pēc brīža piebrauc dīvaina paskata (Āfrikas variants) Peugeoet kurā ir 6 sēdvietas. Tas mūs apmierina un cena arī, tikai kā vienmēr - nekas nav tik vienkārši... Taksists protams ir sapratis, ka mūs jāved kaut kur citur un Mirleftas virziens nez kāpēc viņam liekas divreiz dārgāks, neskatoties ka tuvāks nekā iedomātais. Cītīgi kaulējamies un atrodam kompromisu.

    Braucam gar okeāna piekrasti, gar skaistiem kalniem un oāzēm. Kalnos nav neviena zaļuma – viss dzeltenīgi noputējis. Mirlefta ir jauks miestiņš ar brīnišķīgu pludmali un nelielu iepirkšanās ieliņu arābu-berberu stilā. Pēc peldes okeāna viļņos mūsu šoferis kaut ko runā, bet ne jau eiropiešu valodās. Aleksandrs visam piekrīt pēc kā mēs braucam nepereizajā virzienā. Aldis mierina, ka gan jau beigās mājās aizvedīs un ja cena fiksēta, tad lai braukā cik tīk. Bet kā izrādas, nekas nav tik vienkārši, kā likās... Taksometrs piebrauc pie kādas mājas un pretī nāk sieviete ar bērnu uz rokas. Smejamies, ka Saša ir piekritis viņai būt par vīru, bet izrādījās vēl trakāk. Mūsu mašīnā šoferītis smaidot pamanījās iestumt vēl 4 cilvēkus + visu viņu iedzīvi, ieskaitot paklājus, traukus, un gāzes balonu. Rezultātā priekšējā rindā sēdēja 4 cilvēki + gāzes balons. Braucot kaut kas sāka šņākt, izrādījās, ka atvēries gāzes balons... Atgriežoties viesnīcā secinam, ka vējš ir parādījies, bet nepareizajā virzienā.

    4. diena, jeb Paraweiting rekords. Sarūgtināti par nepareizo vēju, zvanam Mišam uz Rīgu, lai paskatās internetā prognozi. Atbilde ir bēdīga. Ja vien vispār būs iespējams lidot, tad šo pēcpusdien dažas stundas. Nolemjam, ka šīs pāris stundas nedrīkst zaudēt, tādēļ šodien ekskursijā nebrauksim.

    French team (franču komanda) tomer kaut kur aizbrauc. Sēžam pie viesnīcas un hipnotizējam kaldunu (vējrādītāju). Tuvojoties pusdienas laikam tas nedaudz sāk pavicināt asti pareizajā virzienā. Mēs saspringstam un vairs neatraujam acis no tā. Pa to laiku ir pienākusi pēcpusdiena un atbrauc french team. Šie iet ēst, jo esot labi izlidojušies. Mūs māc balta skaudība un esam gatavi kaldunu pienaglot pareizajā viezienā. Vēlāk izrādās, ka franču Lielā lidošana esot bijusi no kalniņa uz leju. Mēs, kā jau īsti latvieši, atviegloti nopūšamies. Kalduna aste rāpo lēnāk, kā pulksteņa stundu rādītājs un pašā vakarā tas rāda 45 grādus pret pareizo virzienu. Tāda sajūta, ka patiesais vēja virziens joprojām ir paralēls krastam un tikai ielejas termiskā aktivitēte pie kraujas to nedaudz griež pareizajā virzienā.

    Mēģinam lidot. Rekords ir 4 pagriezieni dinamikā, jeb 5 minūtes. Franči ir sajūsmā.... Mēs pat vairs nevēlamies vakariņas... Nolidojam lejā un ejam uz okeānu peldēties. Kad iznākam no ūdens, saule jau ir norietējusi. Pa gabalu skatoties Fransua viesnīca izskatās netālu, bet nekas nav tik vienkārši, kā liekas.... Sviedriem noplūduši klunkurējam pa akmeņaino ceļu augšup. Labi, ka vismaz paraplānus franči uzveda augšā ar mašīnu. Virs galvas skaistas zvaigznes, kaut arī neierastās vietās – Lielie greizie rati virs paša horizonta.

    5. diena, jeb Likteņa pirksts. Nolemjam braukt uz Tiznītu pastaigāt pa tirgu un pilsētu. Viesnīcas džips mūs aizved līdz šosejai, kur gaidām autobusu. Vispār diezgan eksotiski gulšņāt putekļos pie tukšas šosejas tuksneša vidū. Gaidot autobusu, novērojām vietējo tantuku, kura ar garu stibu dzina aitu bariņu tai pat laikā uz galvas nesot spaini. Pēkšņi mums atkarās apakšžokļi - spainis bija pavisam pilns ar ūdeni. No malas izskatījās pavisam vienkārši, bet nolēmām to nepārbaudīt praksē. Pienāca autobuss un mēs priecīgi skrienam klāt, bet kā rādās te nekas nav tik vienkārši... konduktors laipni paziņo, ka ir tikai viena brīva vieta, kaut arī autobuss tukšāks kā tramvaji Rīgā... Palaižam kādu vietējo sievieti un paliekam tukšas šosejas vidū. Ir doma braukt ar autobusu pretējā virzienā, lai galapunktā tiekam brīvajās vietās, bet kamēr domājam arī tas autobuss aizbrauc.

    Garastāvoklis atšķirībā no tuksneša gaisa temperatūras ir zem nulles. Mēģinu stopēt reizi pusstundā braucošās mašīnas. Nostopēju melnu busiņu, kura vadītājam stāstu par vajadzību tikt Tiznītā. Viens no braucējiem man par brīnumu izkāpj, paiet man garām un sauc – Hello Aldis, Hello Alex ! Esam glābti! Izrādās, ka tas ir Filips un Abdula, kuri strādāja pie Fransua, kad mūsējie bija Marokā pagājušo reizi. Guļam busiņā uz grīdas un braucam uz Tiznītu. Filips stāsta, ka zinot lidojamas vietas citur, bet neesot laika mūs aizvest, jo iekārto savu viesnīcu un pēc 2 nedēļām jau brauc pirmie viesi. Tiznītā klīstam pa tirgiem un Saša kā vienmēr iekrīt dārglietu tirgotāju “draudzīgajos apskāvienos”.

    Es pa to laiku stāvu pie kāda homeopāta, kurš gatavo zāles, drupinot krabju kājas, neredzētas zālītes, šķipsniņu čūskas ādas un iguānas kaulu. Man šī nodarbe liekas jo interesanta un saprotamies bez vārdiem, jo valodas ir pārāk svešas. Man parāda dažādus dāmu skaistumkopsanas līdzekļus – kā ar melna akmeņa palīdzību krāso skropstas un fosila dzīvnieka kaļķa skeletu balina zobus. Vīrs iedod man paspēlēties dzīvu hameleonu, par ko esmu pilnīgā sajūsmā. Pavīd doma hameleonu nopirkt, bet saprotu, ka Latvijas ziemā aptrūksies mušas barībai.

    Pa to laiku atrodas Aleksandrs ar patukšu maku, bet pamatīgu sudraba ķēdi kaklā. Pilsētas centrā satiekam mūsu taksistu, kurš pārvadā pus kišlaku savā mašīnā, un vienojamies par braukšanu atpakaļ. Atceļā iebraucam Filipa jaunajā viesnīcā, kas rādās loti jauka, taču no sarunām par vešanu uz kalniem Filips delikāti izvairās.

    6. diena, jeb Āfrikas lielākais extreem! Nākamajā rītā bēdīgi ēdam pēdējās brokastis un taisamies uz Agadiru, lai atlikušas dienas pulētu pilsētas noputējušas ielas. Aleksandrs tomēr nezaudē cerību un dodas pie Filipa vest “diplomātiskās sarunas”. Mēs smagu sirdi kravājam mantas, kad pavisam satraukts pagalmā iesoļo mūsu diplomāts. Pēc stundas esot jābūt uz ceļa ar mantām un Filips ar Abdulu piektituši mūs vest uz kalniem lidot. Jessss ! Saša mūs reāli izručījis ! Ātri norēķinamies par viesnīcas izmantošanu un rikšojam līdz ceļam.

    Sametam mantas busiņa kulbā un iekārtojamies uz grīdas, jo krēslu nav. Filips izrādās pieredzējis motobraucējs un braukšana uz 4 riteņiem viņam liekas bērnu spēle. Braucot pa kalnu serpentīnu viņš stūrē ar ceļgalu, pagriezies pret mums jautri pļāpā un pa brīžam uzmetis skatu ceļam ar abām rokām darbojas ap savu kāsīti (marihuānas cigareti). Mums no tāda skata aukstas kājas, bet atliek tikai paļauties. Filips atved mūs pie kāda kalna bļodveidīgas nogāzes.

    Starta vieta ir vairāk kā neapskaužama. Neliels, puslīdz gluds laukums nosēts ar naža asuma akmeņiem un lidošanas virzienā jāskrien starp kārtīgiem klintsbluķiem. Abdula izritina spārnu, ekselenti paceļas, izlido pāris lokus un ar putna vieglumu nosēžas uz starta. Pirmo laižam Ivaru. Viņš startē pārliecināti un sāk sērfot termodinamikā, bet vējš noplok un es viņu vairs aiz stāvās kantes neredzu. Pēc brīža izrādās, ka Ivars ticis “iekritienā” un nosēdināts turpat pārdesmit soļu zem mums uz pamatīgiem klintsbluķiem. Filips palīdz viņam uzkāpt atpakaļ un startēju es. Brīdi lidinos gar nogāzi un arī mani sēdina lejā. Vēl brītiņu priecēju acis par mežacūku bariņu, kuras rikšo zem manis. Pagriežos uz alternatīvās nolaišanās vietu un secinu, ka ir baigās ziepes. Esmu starp diviem kalniem, kuriem stāvas malas un apakšā starp istabas lieluma klintsbluķiem aug ērkšķaini krūmi. Jūtu, ka varu nepārvilkt pāri un izvēlos kalnu pa labi, jo uz tā nogāzes iespējams varētu nosēsties. Tomēr izvelku līdz līdzenumam, bet ne līdz piezemēšanās placim. Apakšā ir ciemats, skola un asi krūmi, starp kuriem ir tieši spārna platuma laukumiņi. Saloku “ausis”, lai tiktu lejā pirms meža, bet purina pamatīgi. Pēdējā brīsī mani pamet sāņus un laižos tieši kokā. Ātri atlaižu ausis un iztaisu S veidīgu manevru, lai tiktu sāņus, atkal ķeru ausis, pie pašas zemes atlaižu un bremzēju. Spārns iekrīt nelielā ērkšķu pudurā, bet es izbaudu kā trīc rokas – pamatīga adrenalīna deva asinīs.

    Taču, nu jau sāku pierast – nekas nav tik vienkārši kā izskatās. Līdz ar manu nolaišanos (bet varbūt tas ir pietiekams iemesls) skolā beidzas mācības un manā virzienā skrien bērnu bars. Viņi visi lēkā apkārt, ķeras pie drebēm, ņem saulesbrilles, rāciju, ķiveri, cimdus un plēšas savā starpā, jo katrs grib izskatīties kā pilots. Es kliedzu rācijā, lai brauc man pakaļ, jo jūtu, ja inventārs un es šito ilgi neizturēs. Taču neģerēnu bars pārkliedz manu balsi un atbildi rācijā. Tā es ciešu ārprātīgu troksni, cenšoties nepazaudēt inventāru un gaidu, kad mani savāks.

    Pēc pus stundas ar prieku redzu, ka Alda spārns tuvojas ielejai. Nosēžas Aldis un drīz arī Ivars. Lai nedaudz atpūstos kūdu bērnu baru, ka re kur vēl ir ēsma. Daļa noreaģē un aizskrien pie jauniem upuriem. Ivaram ir asiņojošs elkonis un kāja, jo viņš savu varoņdarbu (nosēšanās klintsbluķos) ir atkārtojis vēlreiz. Lai daļēji apklusinātu baru mēs ar Ivaru dziedam “Div dūjiņas”, kas morāli palīdz vairāk mums pašiem, jo tagad aurojam visi. Nolaižas Abdula un sāk runāt ar bērniem. Mums par brīnumu viņi daļēji apklust un klausās, ko viņš stāsta. Pēc pusstundas mūs savāc buss un pilnīgai apokalipsei mēs uzmetam gaisā sauju konfekšau, kas bērnos nostrādā, kā dzirkstele dinamīta mucā. Izmantojot konfekšu aizsegu mēs savācam mantas un lecam busā.

    Iebraucam neredzēti skaistā vietā – Tafrouta. Te kalni nav šķautņaini, bet milzīgi plāceņi, kuri sastutējušies jocīgās formās un krāvumos. Ejot pa ielu no kādas skolas skrien bariņš bērnu, man, to ieraugot, sāk raustīties valoda un trīcēt rokas – laikam morālā trauma.... Pilsētiņā paēdam grandiozas pusdienas un braucam uz nākamo lidošanas vietu. Pusdienu laikā atkal vedām diplomātiskās sarunas, rezultātā pierunājām Filipu un Abdulu pārnakšņot kopā ar mums un arī nākamo dienu veltīt lidojumiem.

    Saulrietā ierodamies pie milzīgas kalnu bļodas, kur vējš pūš pareizajā virzienā un stiprumā. Filips ātri atritina spārnu un startē. Redzam, ka tas ir tas, ko vajag. Pēc pāris minūtēm ar piekto piegājienu paceļu spārnu un tiklīdz pasperu soli kraujas virzienā mani uzrauj stāvus gaisā. Pāris sekundēs paceļos 50 –100m virs starta, taisu dziļas spirāles, wingoverus un pa rāciju dodu vērtīgus (manuprāt) norādījumus pārējiem. Pēc brīža paceļas arī Aldis un tad Ivars. Ivars uzņem milzīgu augstumu un pat grūti novērtēt, kurā vietā ielejai viņš atrodas. Pēc mirkļa lidojam visi četri un es mēģinu celties spirālēs nevis kā dinamikā. Tas dod labus rezultātus un pēc brīža esmu visaugstāk.

    Saule ir aiz horizonta un strauji paliek tumšāks. Dzirdu, ka lejā kāds kaut ko sauc. Samazinu augstumu un sadzirdu, ka Filips kliedz, lai nākam lejā, jo te satumst ļoti strauji. Paziņoju to visiem pa rāciju. Puiši nolemj sēsties uz šosejas, jo starta laukumiņš ir izklāta spārna lielumā, bet no ielejas līdz šosejai labs gabals pa tumsu un kaktusiem, ko kāpt. Pirmais sēžas Aldis un pašās beigās redzu, ka viņa spārns strauji pagriežas, acīmredzot aizķēries. Rācijā Alda balss paziņo, ka ir zemē un viss kārtībā. Cenšos Ivaram dot noderīgus padomus. Arī viņa spērns pie piezemēšanās ļoti strauji nogāžas uz priekšu, bet pilots saka, ka viss ir OK. Pa to laiku ir stipri satumsis un neredzu vairs Sašu, bet pēc minūtes Sašas balss ziņo, ka ir lejā. Uzlidoju vēl pāris apļus un nāku ar ausīm uz startu. Pāreju startam pāri 5 m augstumā un mani netaisās laist zemē. Iegriežu zemāk un nāku virs paša starta, bet laukums mazs, krauja stāva, krūmi asi un atsakos no piezemēšanās. Pagriežos uz augstāku, bet lielāku laukumu. Pa to laiku ir tā satumsis, ka vairs neredzu elektrolīnijas, bet zinu ka te tām jābūt. Neriskēju ar pagriezieniem pret vēju un tumšo krauju, tā arī sānvējā, uzarot akmeņus piezemējos. Uzsaucu Filipam, ka visi esam zemē un apkārt jau ir melna nakts. Braucam pa serpentīnu lejup un vācām pārējos. Neskatoties uz ekstrēmo nosēšanos, sejas visiem staro.

    7. diena, jeb villa jūras krastā. Rīts, ātras brokastis un laižam uz vietu “kurā nevarot tikt zemē”. Apstājamies pie kārtējās kalnu ieskautās tuksneša pannas. Aktivitāte pagaidām vāja, bet spriežot pēc ainavas, pannai uzkarstot te gaidāmi lieli brīnumi. Abdula startē un atkal ar putna vieglumu nolaižas uz starta. Ivars atloka spārnu un sarūgtināts secina, ka vakardienas piezemēšanās spārnam prasījusi smagus upurus – pārrautas 3 stropes un divās vietās pamatīgi pārplēsts spārns. Ivaram lidojumi beigušies. Abdula startē vēlreiz taču termiskā aktivitāte ir pulsējoša un viņš trāpa pauzē. Abdula planē lejup uz piezemēšanos. Ivars ar Gitu nolemj rāpties lejup pa klintīm uz piezemēšanās vietu. Es paceļu spārnu un skrienu kraujas virzienā. Starta vieta ir neapskaužama – nākas skriet tādā puslidojumā, atsperoties no klintsbluķiem, kuriem planē pāri. Sākumā paceļos labu gabalu virs starta, bet tad mani sēdina un lidoju blakus klintīm, pa kurām rāpjas Ivars un Gita. Skats fascinējošs. Mēģinu fotografēt, kas aizņem manu uzmanību un vairs nenoturos plūsmā. Laižos uz piezemēšanos, kur gaida Abdula. Ērkšķaino koku vidū izmeklēju tukšu placīti un tēmēju uz to. Pēdējā brīdī mani paceļ un taisu S veida līkumu, lai zaudētu lieko augstumu, bet kā jau pierasts – te nekas nav tik vienkārši. Pēdējā līkuma beigās viss apklust, stropes kļūst “jēlas” un jūtu, ka kaut kas nav labi. Spārns vairs neuzņem ātrumu un sāk parašutēt, kā rezultātā es no 5 metru augstuma nāku zemē. Pirmo triecienu uzņemu ar kājām un ar spēcīgu triecienu atsitos pret zemi. Caur visu mugurkaulu izskrien tāda kā elektrība un pieceļoties nopriecājos par labajiem zābakiem, kuri mazināja triecienu pēcpusei. Apsēžos blakus Abdulam un pagrozu kaklu – spranda žņerkst kā vecas eņģes. Pa to laiku ir startējis Aldis un Aleksandrs. Aldis trāpa pauzē un drīz nāk lejā pie zemes izpildot līdzīgu kritienu, kā es, tikai no mazāka augstuma.

    Aleksandra baidgais malacis – pacēlies lielā augstumā virs starta. Sēžu ar baltu skaudību un gaidu busiņu, kad brauks pakaļ. Kad atkal tieku kalnā, termāļus sāk nomākt vējš. Paceļos nepilnus 100m virs starta un sērfoju virs paugura. Vējš ir tik stiprs, ka drusku pievelkot bremzes nes atmuguriski. Spēlējos līdz brīdim, kad ar grūtībām vairs tieku uz priekšu, tad metu mieru un laižos lejā uz klajumu, jo drošība tomēr pirmajā vietā. Nākamo stundu pa kalnu ceļiem braucam Agadiras virzienā.

    Ceļu šķērso milzīgs kazu bars un pats trakākais, ka turpat arī diviem kokiem ir pilni zari ar kazām. Kazas koku zaros stāv brīvi kā būtu tur dzimušas un kāri ēd lapas. Domājam – nez kā viņas tiek lejā un kazas to tūliņ nodemonstrē. Nokāpj uz zemākiem zariem, bez piepūles no pāris metru augstuma lec zemē un aiziet, kā nekas nebūtu bijis..

    Pēcpusdienā esam okeāna krastā pie Tifnītas. Te ir smilšakmens krauja apmēram, 2-3 mūsu Jūrkalnes kraujas augstumā, turklāt pilnīgi vertikāla. Filips mēģina lidot, bet vējš šķībs un viņš nolaižas liedagā. Ejam pa akmenī iecirstiem pakāpieniem lejā un ieraugam pārsteidzošu skatu – cik tālu vien acs rāda, smilšakmens sienā ir izdobtas alas, kurās mitinās cilvēki. Dažām priekšā ir aizkars vai pat nojumīte. No mūsu viedokļa izskatījās kā tādi bomžu midzeņi, bet kas zina – varbūt tā ir villa ar skatu uz okeānu.

    8. diena, jeb dirham, dirham (Dirhams ir vietējā nauda). Pēdējo dienu pavadījām maļot Agadiras tirgu. Godam jāatzīst, ka tas ir Rīgas centrāltirgus + 10 Čiekurkalna tirdziņu apvienojums, tikai saturs krietni vien orientāli vērsts. Iepazināmies ar tādu ražojumu, kā Berber-adidas, kas protams, bija vietējais Adidu pakaļdarinājums un viņi paši varen lepni to uzsver. Dateles te pārdod neskaitāmos veidos, šķirnēs un gatavības pakāpēs. Pēc pāris stundām apkrāvušies ar visiem iespējamajiem suvenīriem dodamies uz viesnīcu lai tās priekšā līdz autobusa atbraukšanai dzertu svaigi spiestās sulas un spēlētu kārtis. Beigās par atlikušajiem dirhamiem pasūtam tēju. Saša atdod visu naudu, kas palikusi un mums atnes tēju, bet pavisam savādu – ne tā kā citreiz. Dzeram tēju, sitam kārtis un priecājamies. Vēlāk mums aizrādīja, ka pēc tējas dzeršanas nez kāpēc visi esot ķiķinājuši ne par ko. Acīmredzot tēja bijusi kāda īpaša, jo te nekas nav tik vienkārši kā izskatās...

     


    Made by kalichava