„Baiļu terapija”
„Baiļu terapija”...
... vai stāsts par to, kā pie pilnas apziņas tuvojos mākoņiem tikai dažu drošības jostu iekļauta, iesēdinātā nelielā „somā”, kas nedaudz līdzinās kartona krēslam, polsterētam un pārvilktam ar audumu, kā arī pieredzējuša ekstrēmista vai vienkārši atbildīga un feina cilvēka pavadībā. Kāpēc „baiļu terapija”?!.....jo vēl pāris dienas pirms nozīmīgākā šīs vasaras pasākuma – lidojuma ar paraplānu, pat sapņos nevarēju iedomāties, ka „parakstīšos” uz šo fantastisko neprātu. Iepriekšējā vakarā, pirms sava „uzvaras gājiena”, noskatījos, kā viens pēc otra gaisā paceļas man tuvi un mīļi cilvēki. Noteikti kādam tas šķitīs neizprotami, pārspīlēti un smieklīgi, bet tajā mirklī es visa trīcēju kā apšu lapa vai Parkinsona slimības pārņemts cilvēks. Doma vien par pacelšanos zilajā debess jumī manī raisīja neadekvātas reakcijas, tai pat laikā kārdinājums, interese un izaicinājums nemanāmi iezagās manās domās un pieauga ar katru mirkli – tā teikt „āķis lūpā”
Izšķirošo lēmumu mudināja pieņemt kādus astoņus gadus vecas meitenītes rīcība, kura pilnīgā mierā (vismaz ārēji tā šķita), ievērojot visus pilota norādījumus, līgani pacēlās kādus 300 m (vai pat augstāk) virs zemes. „Viņa var, bet es te lejā stāvu un trīcu no bailēm!?” Jau izšķirošās dienas rītā galvā nemitīgi ausa ainiņas par starta ieskrējienu, iespējamajām neveiksmēm un striķi, kurā iekabināti mēs pa skrejceļu sekosim mašīnai ar apmēram 40km/stundā, līdz sasniedzot paredzēto augstumu, atkabināsimies – satraucoši un neizprotami! Šis ir stāsts par pastāvīgo saistību: tas, pēc kā cilvēks ilgojas, un tas, no kā baidās, tas, ko meklē, un tas, no kā vairās. Tas viss kustējās manī kā gaismas un ēnas, saķērušās kopā pa pāriem, līdz pienāca vakars. Lidot gribētāju bija daudz, tāpēc tuvojoties manam „iznācienam” izrādījās, ka saule jau norietējusi, vējš rimies un lidot ir bīstami. Paldies puišiem, kuri tomēr apņēmās riskēt un pieļāva šo riskanto pasākumu! Tas bija fantastiski!!!! Sajūta, kā Tu lēzeni pacelies virs Rīgas un silta vēja plūsma nedaudz kutina vaigus. Tā vien šķiet, ka Tu līgani peldi pa tukšumu, kurš pildīts ar mērenu spiedienu un celies aizvien augstāk un augstāk. Zem Tevis paliek laternu izgaismotā Rīga, tālumā paveras jūra ar līcī ienākušajiem kuģiem, „Dārziņu” rajons ar mājām nedaudz lielākām par sērkociņu kastītēm un Rīgas HES. Viss ir tik mierīgs un kluss, it kā sastindzis laikā, bet Tu tikai slīdi un slīdi gaisa plūsmai līdzi. Skaisti un neaizmirstami! Protams, asāku izjūtu cienītāji var izbaudīt arī virpuli gaisā, ko piloti dēvē par ‘spirāli”
Pēc piezemēšanās biju tik saviļņota, iedvesmota priecīga, gandarīta un lepna pati par sevi, ka lēkāju pa lauku kā tāda gazele stepē.
Izjūtas bija neaprakstāmas. Pacilātība un sajūsma saglabājās vēl ilgi pēc tam. Paldies tev, Pēteri! P.S. Pamēģini arī Tu tandēma lidojumu ar paraplānu un piedzīvosi fantastiskas, neaprakstāmas, es domāju pozitīvā nozīmē, izjūtas! Daina
